Starpkaru periodā Latvijai bija arī sava kara aviācija. Skaitliski tā pat bija diezgan liela, taču lielāko daļu lidmašīnu varēja uzskatīt par morāli novecojušām jau to iegādes brīdī. Diemžēl plāniem par pašu būvētiem moderniem iznīcinātājiem bija lemts palikt nerealizētiem...
Rīts 1938. gada 21. augustā atausa mākoņains, taču līdz pusdienas laikam drūmie mākoņi jau bija izlīduši, un Rīgas toreizējā pievārtē, Spilves lidlaukā, varēja sākties viens no lielākajiem sarīkojumiem togad - vienotie aviācijas svētki. Spilves lidlauka skrejceļos parādes kārtībā bija nostādīti vairāk nekā 80 dažāda lieluma un dažādu modeļu lidaparātu, kaut gan, no mūsdienu viedokļa raugoties, daudzi no šiem agregātiem par lidmašīnām varēja saukties tikai ļoti nosacīti. Visas dienas garumā, pat neraugoties uz to, ka dažas stundas vēlāk virs galvaspilsētas savilkās tumši mākoņi un atskanēja draudīgi pērkona dārdi, vairāku desmitu tūkstošu rīdzinieku acu skatienu pavadītas, no Spilves lidlauka cēlās un laidās lidojošas mašīnas ar Latvijas Republikas militārās un civilās aviācijas pazīšanās zīmēm uz spārniem. Latvijas militārajā aviācijā tas bija sarkans ugunskrusts. Jau kopš 1919. gada…
Grūtais sākums
Aviācijas nozares pirmsākumos ļoti grūti ir atdalīt militāro un civilo aviācijas pusi. Latvijā pirmā bija tieši militārā aviācija. Lai cik tas izklausītos paradoksāli, tieši militārās nepieciešamības bija apstāklis, kas veicināja aviācijas (kā arī citu tehnisko nozaru) attīstību.
Jau Pirmā pasaules kara laikā Latvijas teritorijā Daugavpils frontē izvietotās Krievijas 5. armijas 5. aviācijas divizionā dienējošo latviešu tautības lidotāju vidū radās doma par atsevišķas nacionālas aviācijas vienības izveidošanu. Diemžēl turpmāko gadu straujā militāro un politisko notikumu maiņa nebija labvēlīga šā projekta turpmākai attīstībai. Vēsturiski pirmā latviešu aviācijas vienība ir 1918. gada jūlijā Piemaskavā organizētā 1. latviešu strēlnieku divīzijas aviogrupa, no kuras 1918. gada decembrī izveidojās lidotāja Rūdolfa Stukaļa vadītais padomju Latvijas aviodivizions.
1918. gada 18. novembrī Rīgas 2. pilsētas krievu teātrī (tagadējais Nacionālais teātris) proklamēja Latvijas Republiku. Tūlīt pēc valsts proklamēšanas tika izveidota jaunā Latvijas Pagaidu valdība ar Ministru prezidentu Kārli Ulmani priekšgalā. Taču viens bija pasludināt jaunu valsti, bet pavisam kas cits - to izveidot. Bija jāpārvar daudzu latviešu neticība savai valstij, kā arī jācīnās pret citiem naidīgajiem politiskajiem un militārajiem spēkiem Latvijā. Šeit joprojām atradās vācu armija, kura nesteidzās atstāt mūsu zemi. Krievijā, kur jau gadu ritēja pilsoņu karš, bija izklīduši daudzi latviešu bēgļu tūkstoši, kā arī latviešu strēlnieku pulki, kas jau bija ieguvuši kauju slavu cīņās Tīreļpurvā un pie Ložmetējkalna. 1918. gada decembrī Latvijas teritorijā ienāca Krievijas lielinieku Sarkanā armija. Lai gan vārdos lielinieki atzina tautu pašnoteikšanās tiesības, darbos viņi ar militāra spēka palīdzību centās saglabāt Krievijas teritorijas nedalāmību. Sarkanās armijas sastāvā Latvijā atgriezās arī latviešu strēlnieku vienības. Atrauti no dzimtenes, viņi nesaprata Latvijā notiekošās pārvērtības un domāja, ka cīnīsies pret vāciešiem. Līdzi karaspēkam nāca arī Maskavā izveidotā latviešu lielinieku valdība ar «revolūcijas vadoņa» Uļjanova-Ļeņina līdzgaitnieku Pēteri Stučku priekšgalā. Latvijas Pagaidu valdības steigā saformētās, nepilnīgi apbruņotās nacionālā karaspēka vienības atkāpās uz Kurzemi. Lielinieku kontrolē nonāca lielākā daļa Latvijas teritorijas, izņemot Liepājas apkārtni.
Latvijas Republikas bruņoto spēku veidošanās sākumposmā - 1918. gada novembra vidū - vairāki latviešu virsnieki iesniedza Apsardzības ministrijai Latvijas kara aviācijas izveidošanas projektu. Militārajām vajadzībām bija paredzēta viena eskadriļa piecu lidmašīnu sastāvā. 28. decembrī pie Tautas apsardzības ministrijas tika nodibināta aviokolēģija, kurai padomā bija izveidot Gaisa kara flotes grupu. Par grupas vadītāju Latvijas apsardzības ministrs Jānis Zālītis piedāvāja iecelt bijušo Krievijas Ziemeļu armijas aviācijas nodaļas komandieri rotmistru Galkinu, kurš pēc šīs armijas sakāves kopā ar dažiem krievu lidotājiem bija nonācis Rīgā. Jaunās valsts Gaisa kara flotes veidošanas projekta autori tehniku cerēja iegūt no vāciešiem. Šī iecere palika nerealizēta - padomju Krievijas Sarkanās armijas straujais iebrukums Latvijā, kā arī mūsu valsts teritorijā dislocētās vācu armijas vadības nostāja latviešu vienību apbruņojuma jautājuma risināšanā projekta īstenošanu padarīja neiespējamu. Taču doma par savas kara aviācijas radīšanu netika aizmirsta, ar to saistītās problēmas tika apspriestas arī laikā, kad par Latvijas armijas tālākās izveides centru kļuva Liepāja.
Lidojumi ar novecojušiem lidmašīnu modeļiem bieži vien noveda pie katastrofām ar smagām sekām
No Aviācijas grupas līdz pulkam
Par Latvijas kara aviācijas dzimšanas dienu tiek uzskatīts 1919. gada 7. jūnijs, kad virsleitnantam Alfrēdam Valeikam tika uzdots izveidot Latvijas armijas Aviācijas grupu. Jau 14. jūnijā Aviācijas grupā bija 14 virsnieki, 95 instruktori un kareivji, taču nebija nevienas lidmašīnas. Pirmās lidmašīnas bija viens Sopwith Strutter 1 ½ un viens Neuport, kuru ar sabiedroto militārās misijas atbalstu Latvijas armija ieguva no vācu armijas. Tā paša gada 1. oktobrī Aviācijas grupu pārveidoja par Aviācijas parku. Atbrīvošanās cīņu turpinājumā kā kaujas trofejas ieguva astoņas lidmašīnas, bet 1919. gada decembrī pienāca Lielbritānijā iepirktie septiņi Sopwih Camel iznīcinātāji un trīs lidmašīnas Sopwith Strutter 1 ½.
Pieaugot lidmašīnu skaitam, Aviācijas parku 1921. gada martā pārformēja par Aviācijas divizionu. 1924. gada 7. jūnijā aviācijas divizionam pasniedza karogu ar devīzi «Visu par Latviju!». Laikam ritot un lidmašīnu parkam papildinoties, 1926. gadā Aviācijas divizionu pārdēvēja par Aviācijas pulku. No 1924. gada līdz trīsdesmito gadu sākumam Latvijas aviācijai ārzemēs iepirka gan jaunas, gan lietotas lidmašīnas - 12 itāļu, 10 beļģu, 28 angļu un 21 čehoslovāku dažādu uzdevumu lidmašīnas. Vairākas mācību lidmašīnas tika iegādātas Vācijā un Itālijā. 1937. gadā par saziedotiem līdzekļiem Kara aviācijas fonds iepirka tam laikam samērā modernus 29 divplākšņu iznīcinātājus Gloster-Gladiator II. Pirmoreiz tos varēja aplūkot jau minētajos 1938. gada 21. augusta aviācijas svētkos.
«Pieci miljoni latu, kas savākti kopš 1934. gada, ir liela summa, un tie nākuši no visas tautas. Līdzekļi plūduši kolektīvajā veidā ne vien no bankām, iestādēm, organizācijām un pārējiem lielajiem ziedotājiem, kuru priekšgalā ir Latvijas Banka ar 1,5 miljonu latu, bet arī tūkstošu citu ziedotāju iemaksas vairojušas fonda līdzekļus. Nav atrāvušies arī tie ziedotāji, kas no savas nelielās rocības varējuši atlicināt tikai nedaudz, tādēļ mazākie atsevišķo personu ziedojumi - santīmos, bet ikviena pateicības jūtas tāpat iesilst pret tiem, kas varējuši fonda mērķiem ziedot summas, kuras sniedzas vairākos tūkstošos latu. Līdzekļi plūduši no visiem novadiem, tomēr viscentīgākie bijuši vidzemnieki, kas saziedotās summas lieluma ziņā pārspējuši citus novadus,» togad rakstīja žurnāls Spārnotā Latvija.
Aizsargu aviācija
1929. gadā sāka formēt Aizsargu aviācijas pulku. Desmit gadus vēlāk tajā bija 31 lidmašīna. 1936. gadā armijas, aizsargu un civilā aviācija ieguva vienotu vadību. No 1924. līdz trīsdesmito gadu sākumam Latvijas aviācija papildinājās ar 12 itāļu, 10 beļģu, 28 angļu un 21 čehoslovāku lidmašīnu. Diemžēl ārzemju firmas bieži pārdeva novecojušas un lietotas lidmašīnas. Tieši ar tām tad arī nereti notika nelaimes gadījumi, kas prasīja cilvēku dzīvības.
Biežās nelaimes
Trīsdesmito gadu beigās Aviācijas pulkā bija apmēram 150 lidmašīnu, taču lielākā daļa no tām - jau novecojušas. Diemžēl lidojumi ar novecojušiem lidmašīnu modeļiem bieži vien noveda pie katastrofām ar smagām sekām. Latvijas militārās aviācijas vēstures pārzinātājs Edvīns Brūvelis pētījumos secinājis, ka laika posmā no 1920. gada līdz 1940. gadam Latvijas armijas Aviācijas pulkā (tātad - neskaitot Neatkarības kara gadus) notika 27 aviokatastrofas, kurās gāja bojā 44 cilvēki un tika iznīcinātas 29 lidmašīnas. Ar vienvietīgajiem iznīcinātājiem avarēja un gāja bojā 15 piloti, bet ar divvietīgajiem sauszemes un hidrolidmašīnām - 29 cilvēki. Šim aviācijas pulkā starpkaru periodā bojā gājušo kara lidotāju skaitam vēl jāpievieno arī Aizsargu aviācijā un sporta aviācijā bojā gājušie septiņi lidotāji.
Aviācijas speciālisti tika sagatavoti Kara aviācijas skolā, kura savu darbību sāka 1920. gada 20. janvārī. Tajā bija lidotāju-novērotāju un motoristu nodaļas. Kara aviācijas skola tika iekļauta Aviācijas diviziona un pulka sastāvā. Līdz 1931. gadam Kara aviācijas skolā bija notikuši četri lidotāju izlaidumi. Lielu palīdzību gan kara, gan civilās aviācijas lidotāju sagatavošanā sniedza Latvijas Aeroklubs un Aizsargu organizācija.
1922. gada 1. decembrī Latvijas armijas Aviācijas divizionā izveidoja Jūras aviācijas nodaļu, kuru, vēlāk veidojoties flotes struktūrai, 1924. gada 27. jūnijā ieskaitīja Jūras krastu apsardzības eskadrā kā divizionu. Jūras aviācijas divizionā bija iznīcinātāju un izlūku eskadriļa ar 12 hidroplāniem, tiesa, jau diezgan novecojušiem, tikai 1934. gadā divizions ieguva četrus samērā jaunus Fairy Seal trīsvietīgus divplākšņu hidroplānus. 1936. gada 25. maijā Jūras aviācijas divizionu likvidēja un pārformēja par Latvijas armijas Aviācijas pulka 8. eskadriļu. Eskadriļā bija seši hidroplāni un palīglaiva Līdaka.
Aviācijas diviziona (un vēlāk arī Aviācijas pulka) bāze bija Spilvē, bet aviācijas darbnīcas - Kalnciemā. Sākumā kara aviācija koncentrējās Rīgā, bet divdesmito gadu beigās vienības izvietoja tuvāk valsts robežai, lai palielinātu to darbības efektivitāti. 1927. gadā tālās izlūkošanas eskadriļu pārcēla uz Krustpili, bet 1936. gadā Gulbenē novietoja 6. izlūkošanas eskadriļu. Lielākie lidlauki Latvijā bija Spilvē, Skultē, Liepājā, Krustpilī, Daugavpilī, Gulbenē, Ventspilī un Jelgavā.
Pašu būvēts
Neatkarības gados Liepājas Kara ostas darbnīcās un vairākās privātās rūpnīcās sāka attīstīties lidmašīnu būve. Latviešu konstruktors Kārlis Irbīte radīja vienplākšņu iznīcinātājus I-16, I-17 un I-19, kas kvalitātes un lidošanas spēju ziņā būtiski pārspēja agrāk iepirktos ārzemju divplākšņus. Taču Irbītes lidmašīnas līdz Otrā pasaules kara sākumam tā arī nepaspēja ieviest ražošanā, kaut gan rūpnīcā VEF jau bija izgatavoti pirmie paraugi.
Tipiska katastrofa
Starpkaru periodā lidošana vēl arvien bija visai bīstama nodarbošanās, kas laiku pa laikam prasīja cilvēku upurus. Lūk, kā Latvijas Kareivis aprakstīja vienu no Aviācijas pulka pieredzētajām katastrofām, kas notika 1929. gada septembrī.
«Vakar kara aerodromā notika smaga lidmašīnas Albatros 64 katastrofa, kurā gāja bojā kara lidotājs virsleitnants Kārlis Skaubīts un lidotājs Bonifācijs Mazūrs. Pirms pacelšanās Skaubīts izmēģināja lidmašīnas motora darbību un atrada to par teicamu. Drīz pēc pacelšanās aerodromā esošie lidotāji izdzirda, ka lidmašīnas motors vairs nedarbojas pareizi, sāk «raustīties». Brīdi vēlāk motors sāka darboties pareizi, bet vēl pēc brīža, kad lidmašīna atradās virs gaisa satiksmes stacijas, motora darbībā atkal bija vērojami traucējumi. Šinī brīdī pārsteigtie skatītāji ar šausmām redzēja, ka, lai nokļūtu aerodromā, Skaubīts atkal sagriež lidmašīnu, kaut tās ātrums ļoti mazs un tamdēļ viņa uzturēšanai nepieciešams planēt taisnā virzienā. Lidmašīnai vairs nebija vajadzīgā ātruma, lai turētos gaisā, un tā apmēram 50 metru augstumā sagrīļojās un pārgāja grīstē. Gaisa satiksmes stacijas tuvumā tā ar lielu sparu iedrāzās zemē. Pēc mirkļa sadragātās lidmašīnas drupas aizdegās. Kad aculiecinieki piesteidzās nelaimes vietā, liesmas jau bija pārņēmušas visu lidmašīnas priekšdaļu. Domājams, ka abi lidotāji dabūjuši galu jau lidmašīnas triecienā pret zemi.»
Nerealizētie plāni
1939. gada rudenī Aviācijas pulkā bija 125 virsnieki, 490 instruktori un kareivji, kā arī 54 brīva līguma darbinieki. Lai arī kopā tehniskajā parkā skaitījās ap 150 dažāda tipa novecojušas lidmašīnas, īsti kaujas spējīgi bija tikai jau pieminētie 26 angļu iznīcinātāji Gloster Gladiator.
Lidmašīnu kopskaits nepārtraukti mainījās no dienesta izslēgto, avarējušo un jauniegādāto lidmašīnu skaita dēļ. Īstu bumbvedēju Latvijas kara aviācijā nebija, taču ļoti ierobežotā mērā par bumbvedējiem varēja izmantot lielākās izlūklidmašīnas.
Armijas vadība plānoja jau esošās četras kājnieku divīzijas apgādāt katru ar vienu izlūkošanas un vienu iznīcinātāju eskadriļu, taču šos plānus izjauca Otrā pasaules kara vētras. Kara dēļ nerealizējās militārās aviācijas vadības plāni iepirkt ārzemēs modernākus iznīcinātājus. Pēc padomju okupācijas Aviācijas pulks līdz ar visu Latvijas armiju tika likvidēts. Jau jūnijā Sarkanā armija pārņēma Aviācijas pulka angārus Spilvē, pulka tehnikai bija steigšus jāpārceļas uz Bišu muižu, drīz vien okupanti pārņēma arī citus bijušos Latvijas militārās aviācijas lidlaukus, bet pats pulks tika «pārtaisīts» par 24. teritoriālā strēlnieku korpusa aviācijas eskadriļu. Uz šo eskadriļu pārskaitīja daļu pulka personālsastāva, bet ļoti daudziem Aviācijas pulka karavīriem okupācijas sākšanās nozīmēja arī Golgātas ceļa sākumu padomju vergu nometnēs Sibīrijā…
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita