Par SAS apakšvienības Bravo 2-0 jeb Bravo Two Zero darbību Līča karā ir uzrakstītas vairākas grāmatas un uzņemtas filmas - kā astoņi britu specvienības kaujinieki irākiešu aizmugurē mēģināja iznīcināt SCUD raķetes, taču cieta neveiksmi un vai nu gāja bojā, vai krita gūstā. Taču krietni mazāk ir zināms par viņu kolēģiem no vienības Bravo 3-0 un viņu piedzīvojumiem...
Kad Irākas diktators Sadams Huseins 1990. gada 2. augustā iebruka kaimiņvalstī Kuveitā un kļuva skaidrs, ka atkāpties viņš nedomā, ASV vadītā 34 valstu koalīcija ar ANO mandātu sāka gatavoties plašam uzbrukumam Irākai. Uz šiem notikumiem ar gaidām un bažām noraudzījās arī Lielbritānijas speciālo uzdevumu vienības Special Air Service jeb SAS vīri Herefordā, kur atrodas vienības bāze. A un D apakšvienības jau bija nosūtītas uz Tuvo Austrumu tuksnešiem, lai gatavotos gaidāmajam karam, kamēr B apakšvienība palika Lielbritānijā, lai kalpotu kā ātrās reaģēšanas spēki gadījumā, ja būtu nepieciešams iesaistīties kādā pretterorisma operācijā.
Irāka bija bīstams, kaujās rūdīts pretinieks, kura arsenālā bija arī vairāk nekā 650 padomju ražojuma SCUD ballistisko raķešu, kā arī 36 to palaišanas iekārtas uz MAZ smago auto bāzes. Kara laikā ar Irānu irākiešu inženieriem bija izdevies būtiski uzlabot raķešu tehnoloģiju, kuras spējīgāko versiju irākieši dēvēja par Al Hussein.
Lai gan koalīcijas valstis cīņā pret SCUD bija gatavas izmantot gaisa patruļas un Patriot pretgaisa aizsardzības raķešu baterijas, ar to vien nepietika. Vienīgais, kas šajā situācijā glāba, bija raķešu zemā precizitāte, taču atsevišķie veiksmīgie uzbrukumi nesa daudz posta, piemēram, kādā no triecieniem viena vienīga raķete nogalināja 26 ASV karavīrus. Turklāt pastāvēja risks, ka irākieši varētu raķetēm pievienot kaujas galviņas ar ķīmiskajiem ieročiem. Tik radikālu soli viņi tomēr nespēra, taču izdarīja ko citu - raidīja raķetes pret mērķiem Izraēlā. Uzbrukumi Izraēlai bija smalks irākiešu politiskais triks - ja izraēlieši pieņemtu lēmumu atbildēt uz raķešu triecieniem vai iesaistītos pret Irāku vērstajā koalīcijā, arābu pasaule sašķeltos un Irāka noteikti atrastu sabiedrotos.
Raķetes, to degvielu un visu nepieciešamo irākieši pārvadāja pārbūvētos autobusos, kas izskatījās pēc civilā transporta. Modernizētās raķetes lidoja vairāk nekā divas reizes tālāk (no 300 līdz 650 un pat 900 km, atkarībā no veida un kaujas galviņas lieluma), nekā bija paredzējuši padomju konstruktori, savukārt tās sagatavot palaišanai bija iespējams trīsreiz ātrāk nekā sākotnējā versijā - baterija varēja izvērsties un palaist raķetes pusstundas laikā.
Šādā situācijā speciālo operāciju spēku uzdevums bija iefiltrēties pretinieka aizmugurē un atklāt SCUD raķešu palaišanas iekārtas, tās iznīcināt vai novirzīt pret tām gaisa triecienus. Šāds uzdevums bija atgriešanās pie vienības saknēm: tāpat kā Otrā pasaules kara Āfrikas kaujaslaukos, SAS vīriem džipos vajadzēja naktīs virzīties cauri pretinieka aizmugurei, sējot šausmas un haosu. Vienīgā atšķirība - Willys džipus bija nomainījuši Land Rover 110 auto, un vienībām bija pieejamas modernas navigācijas, naktsredzes un radio iekārtas. Alfa un Charlie vienības uzdevumā devās vairākās kolonnās, kas katra sastāvēja no astoņiem Land Rover 110 apvidus automobiļiem un vienas MB Unimog smagās mašīnas. Automobiļi līdzi veda degvielu vairāk nekā 600 kilometru ceļam, kā arī pārtiku un ūdeni divām nedēļām.
Speciālo operāciju spēku uzdevums bija iefiltrēties pretinieka aizmugurē un atklāt SCUD raķešu palaišanas iekārtas
B vienības pārsteigums
Īsi pirms Ziemassvētkiem B vienības vīri tika sasaukti uz apspriedi, kur viņus informēja par pārdislocēšanu uz Tuvajiem Austrumiem. Vienības vīriem, kas bija gatavojušies tā sauktajam melnajam dienestam (pretterorisma operācijās SAS vīri valkāja melnus formastērpus), bija veikli jāatjauno, jāpārkrāso un jāuzlabo lauka apstākļiem atbilstošs ekipējums. To kārtojot, vīri vadībai jautāja, vai būs nepieciešams paņemt līdzi kalniem paredzēto apģērbu - pretvēja un mitrumizturīgos Gore-Tex apģērbus un silto veļu. «Nē!» skanēja atbilde, «tur taču būs tuksnesis un jūs gaida laikapstākļi, kas sliktākajā gadījumā līdzīgi pavasarim Lielbritānijā.» Vēl pirms karavīriem uz Saūda Arābiju aizceļoja viņu ekipējums, tostarp M16 203 5,56 mm triecienšautenes ar 40 mm zemstobra granātmetējiem un 5,56 mm Minimi ložmetēji.
Operāciju bāze Viktors
SAS vīri ieradās operāciju bāzē Viktors, kas bija nesen izbūvēta Saūda Arābijas izpletņlēcēju mācībām. Tur nekavējoties sākās gatavošanās karam tuksnesī, jo līdz operācijas sākumam bija atlikušas tikai desmit dienas. Vīriem bija jāatsvaidzina zināšanas par pārvietošanos tuksnesī, irākiešu rīcībā esošajām ieroču sistēmām, kā arī jāsaņem dažādas vakcīnas.
Problēmas sākās brīdī, kad B vienībai paziņoja jauno uzdevumu. Irākiešu SCUD raķešu apšaudes Izraēlā bija kļuvušas aktīvākas, un bija nepieciešams pret raķešu baterijām sūtīt lielākus spēkus. Šādos apstākļos briti izlēma frontes dziļumā, vien 100 kilometru attālumā no Bagdādes, iefiltrēt trīs SAS grupas - Bravo 1-0; Bravo 2-0 un Bravo 3-0. Katrā no tām bija astoņi karavīri, kuru uzdevums būtu novērot un identificēt mērķus, lai pēc tam par tiem paziņotu centrālajam štābam, kas uz attiecīgo punktu nozīmētu gaisa triecienus.
Uzdevums bija samērā vienkāršs - nakts aizsegā ar helikopteru desantēties irākiešu aizmugurē un izbūvēt novērošanas posteni gar Irākas galveno apgādes ceļu, bet pēc tam identificēt SCUD palaišanas platformas. Kā šo uzdevumu veikt, jālemj bija pašiem - tāda bija SAS tradīcija jau no vienības pirmsākumiem.
Uzdevuma veikšanai trūka ekipējuma un munīcijas. Kamēr A un D vienības gatavojās dziļiem reidiem Irākas teritorijā, izmantojot paaugstinātas pārgājības transportlīdzekļus, kas bruņoti ar lielkalibra ložmetējiem, mīnmetējiem, prettanku raķetēm un SAS iecienītajiem M19 automātiskajiem granātmetējiem, B vienībai tika vien solījumi, ka «gan jau kaut ko atradīsim». Šāda izvēle šķita loģiska, ņemot vērā sākotnējo iecerēto uzdevumu - ja A vai D vienības ciestu zaudējumus, B vīri kā rezervisti stātos kritušo un ievainoto vietā. Tādā gadījumā viss nepieciešamais - transports, ieroči un cits ekipējums - jau būtu uz vietas, vienībā. Taču jaunā uzdevuma izpildei tagad trūka zemstobra granātmetēju munīcijas, pretkājnieku mīnu, pistoļu.
Ekipējums, ko uz ātru roku izdevās sameklēt, nebija izcils. No aviācijas bāzes Kiprā atveda vairākus Land Rover apvidus automobiļus, taču no tiem tikai viens bija Land Rover 110 garās riteņu bāzes auto, bet pārējie - Land Rover 90 īsās bāzes džipi. Turklāt mašīnas vēl bija jāsagatavo kaujai - jānoņem viss liekais, jāmaskē gaismas, jāpiekrauj ar nepieciešamo ekipējumu un vēl jāatrod vieta četriem bruņotiem cilvēkiem. Būtībā tās bija parastas augstas pārgājības mašīnas, par kuru izturību varēja tikai minēt.
Iepazinušies ar apstākļiem, izlūkgrupu Bravo 1-0 un Bravo 2-0 vīri izlēma uzdevumā doties kājām, nesot mugursomas, kuru svars pārsniedza 100 kilogramus katram. Plāns paredzēja izsēsties no helikopteriem, doties uz norādīto punktu, ierakties un izbūvēt katrai grupai divus novērošanas punktus simts metru attālumā vienu no otra. Astoņu cilvēku grupai bija jānes individuālais ekipējums, sakaru ierīces, pārtika un ūdens desmit dienām, ekipējums optisko kabeļu pārgriešanai, 120 tukši smilšu maisi un nepieciešamais maskēšanās ekipējums. Pēc desmit dienām grupai ar helikopteru bija paredzēts piegādāt pārtiku un ūdeni vai, ja nepieciešams, pārvietot to uz citu pozīciju. Trešā grupa - Bravo 3-0 - nolēma doties ceļā divās mašīnās. Nākamajās dienās sekoja intensīvs darbs, sagatavojot divus auto - garās bāzes Land Rover nodēvēja par Pinky, bet īsās - par Dinky.
Astoņu cilvēku grupai bija jānes individuālais ekipējums, sakaru ierīces, pārtika un ūdens desmit dienām, kā arī ekipējums optisko kabeļu pārgriešanai
Došanās ceļā
18. janvārī visas trīs grupas pameta bāzi un tika pārceltas uz Al Žufas priekšējo operāciju bāzi netālu no Irākas robežas. Apgādes daļa bija iedomājusies, ka tuksnesī būs karsti, tāpēc teltis nebūs nepieciešamas; tādēļ visu trīs grupu vīri kādu laiku dzīvoja lidlauka malā bez galdiem, krēsliem un pat elementāra ekipējuma, turklāt naktīs bija auksti. Bravo 3-0 komandiera vietnieks Dezs Povels pretējā lidlauka pusē ieraudzīja ASV speciālās uzdevumu vienības Seals nometni un devās to apraudzīt. Perfekti ekipētie amerikāņi galvas vien nogrozīja, ieraugot britu ekipējumu, un savos krājumos atrada gan nepieciešamo munīciju, gan Gore-Tex apģērbu, gan deviņdesmitajiem gadiem ultramodernās pārtikas devas, kas uzsildāmas ar karbīdu un 100 ml ūdens bez uguns palīdzības.
22. janvāra vakarā visas trīs grupas kāpa iekšā divos smagajos Chinook helikopteros. Pieslēdzoties pie lidaparāta iekšējās sakaru sistēmas, bija iespējams dzirdēt pilotu sarunas. Pēc brīža atskanēja frāze: «Apsveicu, puiši! Esam šķērsojuši Irākas robežu.» Lai izvairītos no radariem, helikopteri lidoja vien 10-20 metru augstumā.
Pēkšņi austiņās atskanēja kliedziens - kāda netālu esoša ASV iznīcinātāja pilots kļūdas pēc bija notēmējis gaiss-gaiss tipa raķeti pret helikopteru. Uz mirkli visu dzīvības bija mata galā, taču pilota meistarīgais lidojums nu jau tikai metru virs zemes, kā arī mānekļu palaišana visus izglāba no trāpījuma. Kad helikopters nolaidās, atvērās rampa un pēkšņi visus pārņēma spoža gaisma - šķita, ka pret lidaparātu ir pavērsts gaismas stars. Sakoduši zobus, vīri iedarbināja dzinējus un devās nezināmajā. Ārpusē neviena nebija - helikopteram paceļoties, ap to bija redzams elektrizēts oreols, tā sauktās Svētā Elma ugunis, kas bija samulsinājušas karavīrus. Bravo 3-0 nu bija vieni paši pretinieka aizmugurē.
Ja Bravo 3-0 vīri kristu gūstā, viņi uzdotos par britu gaisa spēku patruļu, kas meklē notriektus pilotus
Pirmā nakts
Te viss bija citādāk. Tās nebija Saūda Arābijā pieredzētās smilšu kāpas - to vieta bija akmens cieta un līdzena zeme, ko izroboja atsevišķi akmeņi, kas traucēja nakts tumsā droši pārvietoties. Pirmais lēmums - maksimāli ātri pamest nolaišanās vietu. Nobraukt četrus kilometrus naksnīgajā tuksnesī bija grūtāk, nekā varētu domāt - mazie un pārkrautie apvidus auto lēkāja, kratījās un grabēja grambās un akmeņos. Gaisa temperatūra bija zema - tā noteikti nebija Anglijas pavasara nakts. Bravo 3-0 vīri aizdomājās par pārējām patruļām, kuras ne tikai noteikti nespēs ierakties akmens cietajā zemē, bet arī izveidot kaut cik jēdzīgu patvērumu.
Pēc pusstundas mocīšanās patruļas komandieris pieņēma lēmumu apstāties, jo nakts tumsā atrast kādu nogāzi, aiz kuras varētu paslēpt mašīnas, bija neiespējami. Tuvojās rītausma, tādēļ SAS vīriem bija jāizveido īstermiņa bāzi. Neko daudz vairāk kā novilkt maskēšanās tīklus karavīri nevarēja - akmenscietajā zemē neko vairāk par seklu bedrīti aizsegam izrakt nebija iespējams.
Kas bija Bravo 3-0
Bravo 3-0 patruļas sastāvs diezgan skaidri parāda SAS specifiku. Trīs no tajā iesaistītajiem - patruļas komandieris seržants Džims Dikinsons, viņa vietnieks kaprālis Dezs Povels, kā arī dižkareivis Filips Džīns - nāca no gaisa desantniekiem. Džīns bija kaislīgs smēķētājs, kura labajai rokai trūka pusotra pirksta, ko viņš bija zaudējis, mācību laikā apturot kādu ar mačeti bruņotu karavīru, kam paaugstinātas slodzes apstākļos nebija izturējuši nervi. Dižkareivis Trevors Moriartijs bija mazs rudmatis, kas runāja ar grūti saprotamu akcentu. Ja Trevors bija patruļas hobits, dižkareivis Vils «Čūvijs» Makbraids bija tās trollis - 193 cm garš karavīrs, kurš atbildīgs par sakariem un tehnikas stāvokli. Ierindnieks Alekss Svitčers bija vismazāk pieredzējušais, par kuru sākotnēji nevienam nekas daudz nebija zināms. Džefs Fišers nāca no jūras kājniekiem. Astotais bija Džo Emblers, kurš agrāk bija dienējis Karalisko gaisa spēku pulkā.
Otrā nakts
Dienas laikā vīriem, kuri atradās nepilnus 100 kilometrus no Bagdādes, bija jāpieņem lēmums, ko darīt tālāk. Irākas rietumdaļa, kas bija ieguvusi SCUD ielejas nosaukumu, aizņēma vairākus tūkstošu kvadrātkilometru plašu teritoriju. Pienākot vakaram, vīriem bija jānovāc maskējums un jādodas galvenā apgādes ceļa virzienā.
Brauciens pa tuksnesi bija mokošs - šoferiem regulāri bija jāatgādina, turēt rokas uz stūres tā sauktajā pērtiķu tvērienā, lai nesalauztu īkšķus. Drīz vien bija jāieslēdz naktsredzes iekārtas. Pēc divu stundu brauciena izskatījās, ka vienība no galvenā apgādes ceļa atrodas vien puskilometra attālumā. Klasiskā metode - attālāk noslēpt mašīnas, bet pašiem ierakties ceļa tuvumā - šoreiz bija bezcerīga. Atlika tikai riskēt un slēpties pretinieka acu priekšā. Apstākļos, kad nav iespējams izvairīties no pamanīšanas, atliek tikai izlikties, ka viss ir kārtībā. Tas, ka vīru vienībai nebija standarta SAS Land Rover vai ASV hammeru, bija pat pluss - tuksneša kara apstākļos, kur Irāka bija mobilizējusi armiju, nacionālo gvardi un vietējos formējumus, noplucis un ar mantām piekrauts džips ar arābu šallēs galvas ietinušiem cilvēkiem neizskatījās pārāk aizdomīgs. Turklāt mazais Land Rover 90 pa gabalu bija visai līdzīgs padomju ražojuma Gaz apvidus auto, kas bija irākiešu bruņojumā.
Ieņēmuši pozīcijas, vīri sāka novērot ceļu. Drīz vien parādījās liela automašīnu kolonna - smagais treileris, autobusi un dažādi apgādes auto. Īsti nevarēja saprast, vai autobusos ir cilvēki, bet kļūdīties nozīmētu izsaukt uguni pa autokolonnu ar civiliedzīvotājiem. Tonakt garām pabrauca vēl viena tāda pati auto grupa, par kuru arī nebija īstas skaidrības. Stundu pirms rītausmas abi vāģi tika iedarbināti, lai pabrauktu tālāk no ceļa tuksneša plašumos.
Trešā nakts
Tuvojoties tumsai, parādījās jauna problēma: gaisa temperatūra sāka strauji kristies, turklāt sāka pūst ass, auksts vējš, no kura tuksnesī nebija nekāda glābiņa. Pirms izbraukšanas apģērba izvēle palika katra paša ziņā, taču vajadzēja rēķināties, ka katrs grams, ko sver siltais apģērbs, nozīmē atteikšanos no attiecīga daudzuma munīcijas, pārtikas un ūdens. Tādēļ, ticot laika prognozei, vīri bija nolēmuši iztikt tikai ar vienu flīsa kārtu. Iestājoties tumsai, jau bija uzvilkts ikviens apģērba gabals, klusībā pateicoties amerikāņiem, kas nebija lieguši britu kolēģiem savus rezerves cimdus un cepures.
Situāciju kaut nedaudz uzlaboja ideja uzvilkt speciālos tērpus, kas paredzēti ķīmiskajam uzbrukumam. Lai gan ogļu putekļi, kas kalpoja kā filtra elements, visu nosmērēja melnu un paši tērpi vīrus padarīja neveiklus, kritiskie apstākļi prasīja attiecīgu rīcību. Dodoties patruļā, jau pēc brīža nācās apstāties, jo aiz neliela apvidus paaugstinājuma skanēja skaļa dīzeļdzinēju rūkoņa. Tālumā bija redzama prožektoru gaisma, kurā manāmi cilvēki un automašīnas. Kopumā viss atgādināja kādas tehniskas aktivitātes. Raķetes gan nekur neredzēja, tomēr bija zināms, ka irākieši savas sistēmas mēdz atvest tikai pēdējā brīdī.
Kopējā situācija nebija rožaina - lai gan mērķis noteikti bija svarīgs, iznīcināt visus pretiniekus ar rokas ieročiem nebija cerību, bet atklāšanas gadījumā abus pārkrautos Land Rover drīz vien panāktu jebkura ienaidnieka tehnika. Nodibināt sakarus ar centru nebija izdevies, bet tas nozīmēja gan to, ka evakuācija nav iespējama, gan arī radīja briesmas, ka kļūdas dēļ abi džipi var nonākt zem savējo aviācijas uguns. Atlika tikai viens - pārraidīt informāciju, cerot, ka koalīcijas spēki to saņems.
Pēc ziņojuma noraidīšanas vajadzēja ātri laisties prom. No vienas puses, visiem bija labi zināma irākiešu spēja peilēt radiosakarus. No otras - ja ziņojums būtu sasniedzis mērķi, iznīcinātāju trieciens visu apkārtni pārvērstu drupās. No tādas vietas jāturas pa gabalu.
Nebija nobraukts ne puskilometrs, kad pēkšņi 100 metru attālumā abu džipu priekšā viss uzliesmoja. Karstums bija neizturams, triecienvilnis gandrīz pacēla mašīnas no zemes. Tikpat ātri, kā sācies, viss norima. Ja tas bija koalīcijas lidmašīnu trieciens, kāpēc kādam vajadzēja mēģināt iznīcināt divus vientuļus džipus brīdī, kad pāris kilometru attālumā bija daudz nopietnāks mērķis? Ja vainīgi bija irākieši, tad kāpēc tiem savā teritorijā vajadzētu uzbrukt kaut kam, kas varētu būt arī savējie spēki? Jautājumi palika neatbildēti, un pāris kilometrus no uzbrukuma vietas mašīnas apstājās, vīri tās nomaskēja un iekrita saltā atpūtā.
Satikšanās ar irākiešiem
Patruļas komandieris, redzot, ka apstāšanās vieta nav tā labākā, ierosināja pārvietoties. SAS reti kad lēmumi tiek pieņemti pavēļu formā, jo ilgstošu īpašo uzdevumu apstākļos komandas gars stāv pāri visam. Visi piekrita, un drīz vien izrādījās, cik lēmums bija prātīgs - tuvojoties rītausmai, pie pamales parādījās auto lukturi. Tā bija militāru pikapu kolonna, kas pārvietojās gluži vai pašnāvnieciski atklāti, ar iedegtiem lukturiem un lielā ātrumā tieši pāri vietai, kur SAS vīri iepriekš bija iekārtojuši nometni.
Uz brīdi šķita, ka tās varētu būt A vai D vienības, kas ielauzušās irākiešu aizmugurē. Taču SAS vīri atradās 300 kilometrus aiz frontes līnijas, turklāt viņu kolēģi, visticamāk, pārvietotos bez iedegtām ugunīm. Bēgt nebija jēgas - tas tikai radītu papildu aizdomas. Atlika tikai piekārtot arābu šalles un virzīties uz priekšu, cerot uz labāko. Distance samazinājās līdz kilometram. Tad 500 metriem. 100 metriem. Šajā brīdī no Pinkija pacēlās Džima roka un draudzīgi pamāja. No vadošās Toyota pacēlās roka ar kalašņikova automātu un atbildēja arābiem raksturīgajā sveicienā. Drīz vien piemēram sekoja visa kolonna, kas mierīgi pabrauca garām.
Pēc brīža abi SAS džipi apstājās viens pie otra. «Velns, tas gan bija tuvu. Velns, tas bija sasodīti episki,» atskanēja aprauti komentāri. Austošajā saulē bija redzams, ka astoņi SAS vīri - ogļu putekļos nomelnējušu ādu, arābu šallēm ap galvām un pārbūvētos apvidus auto - daudz neatšķīrās no irākiešiem, kuri noteikti negaidīja pretinieku tik dziļi savā aizmugurē. Ja SAS būtu sagādājis speciālos landroverus, apkārtus ar Rietumu ieročiem, tad visdrīzāk būtu sekojusi sadursme. Dažkārt tiešām ir vieglāk noslēpties pretinieka acu priekšā.
Sarežģītā diena
Pēc piedzīvojuma ar irākiešu kolonnu dienas gaismā pirmo reizi izdevās atrast atbilstošu patvērumu - nelielu nogāzi, kas ļāva auto paslēpt pretinieka skatienam. Vīri atkal bija pateicību parādā amerikāņiem, kas bija dalījušies ar savām pārtikas pakām - iekļautie sildelementi nu kalpoja kā roku un ķermeņa sildītāji. Beidzot izdevās saņemt kropļotu ziņojumu no centra, kas vēstīja, ka Bravo 2-0 ir pazudusi, savukārt Bravo 1-0 , pēc visa spriežot, uzdevumu tā arī nav sākusi pildīt.
Bija jāizstrādā rezerves plāns. Ja Bravo 3-0 vīri kristu gūstā, viņi uzdotos par britu gaisa spēku patruļu, kas meklē notriektus pilotus. Šādā gadījumā standarta auto bez papildu bruņojuma būtu tikai ticamību veicinošs faktors.
Nu vējam un aukstumam pievienojās arī sniegs. Turklāt bija nevis dažas pārslas, bet kārtīgs putenis. Gaisa temperatūra nokrita zem nulles. Galvenais ienaidnieks tagad bija nevis irākieši, bet aukstums. Pirmo reizi uzdevuma laikā tika pārtraukts stingrais režīms, un vīri iekurināja sausā spirta plītiņas, lai sasildītu siltu tēju un kafiju - šajos apstākļos iespēja nosalt bija lielāka nekā iespēja tikt pamanītiem.
Misijas noslēgums
Vienīgais, kas iepriecināja, bija apziņa, ka štābs saņem SAS ziņas un aptuveni nojauš, kur vīri atrodas. Evakuācijai vajadzības gadījumā ar to nepietiktu, tomēr tumsā katrs cerību stars ir gaišs. Pienākot rītam un apstājoties bija skaidrs, ka izmisīgi nepieciešamā atpūta bija gandrīz nepieejama - nemitīgais vējš zemās gaisa temperatūras efektu dubultoja.
Dienas beigās pamalē pēkšņi uzliesmoja spoža gaisma, pēc kuras gaisā pacēlās cigārveida objekts, kas aizlidoja uz rietumiem - tātad Izraēlas virzienā. Sākās asa diskusija: patruļas komandieris apšaubīja, ka redzētā ir SCUD raķete, jo tikpat labi tā varētu būt pretgaisa aizsardzības raķete. Tomēr gaisā neviena lidmašīna nebija redzama, tādēļ beigu beigās štābam tika noraidītas raķetes pacelšanās vietas koordinātas.
Sajūsmu par iespējamo panākumu pārtrauca seržants, sakot, ka ir laiks pārtraukt misiju - laikapstākļi neuzlabojās, automašīnas bija smagi cietušas bezceļu apstākļos un risks zaudēt dzīvības bija pārāk liels. Viņa vietnieks piedāvāja alternatīvu - doties Saūda Arābijas robežas virzienā, bet pa ceļam skatīties, vai neradīsies kāda iespēja nodarīt pretiniekam zaudējumus. Priekšlikums tika pieņemts vienbalsīgi.
Zemā redzamība un sniegs uz priekšu ļāva virzīties bruņurupuča tempā, tādēļ piektajā naktī grupa veica vien pāris kilometrus, nemaz nerunājot par kaut kādu mērķu atrašanu. Piedevām sāka niķoties Pinkija dzinējs, kas radīja bažas, vai vajadzības gadījumā būs iespējams īstenot «sit un bēdz plānu».
28. janvāra vakarā vīri pēkšņi sadzirdēja Chinook helikopteram raksturīgais troksnis. Nebija gan zināms, ko helikopters šajā apkaimē dara: varbūt glābj kādu notriektu pilotu, bet varbūt rūpējas par SAS lielo patruļu apgādi. Doma par satikšanos ar biedriem likās vilinoša, taču vienlaikus tā slēpa briesmas - kur teikts, ka helikoptera apkalpe abos džipos atpazīs savējos un neatklās pa tiem uguni? Tādēļ tika nolemts nedot helikopteram par sevi ziņu.
Rītausmā karavīri sadzirdēja motora rūkoņu. Patruļas tuvumā no miglas iznira un apstājās vientuļš ūdensvedējs. No tā izkāpa irākietis, lai nokārtotos. Vīri sagatavoja ieročus un gaidīja - vai labi nomaskētie auto tiks pamanīti? Pēkšņi vīrelis apmetās un strauji metās uz mašīnu. Šaut vai nešaut? SAS karavīri tomēr neatklāja uguni, jo nebija taču šeit ieradušies slepkavot civiliedzīvotājus.
Auto aiztraucās, un nu laiks bija pazust arī patruļai. Kā par spīti, Pinkija niķīgais dzinējs atteicās darboties un to atdzīvināt spēja tikai pamatīgs bampera grūdiens no Dinkija. Situācija bija nelāga: vienība atradās 200 km attālumā no Saūda Arābijas robežas, 100 km no Bagdādes, vairāku simtu kilometru attālumā no saviem galvenajiem spēkiem, bet viens no diviem auto bija uz salūšanas robežas.
Pārkrautās mašīnas uz priekšu pa sarežģīto apvidu virzījās lēni. Tālu aizmugurē nozibsnīja stikla atspīdums - tie noteikti bija irākieši, jo SAS grupas virzītos Irākas dziļumā, nevis ārā no tās. Šajā brīdī Pinkijs apstājās pavisam.
«Maitasgabals! Vajadzēja to irākieti paķert līdzi!» sacīja viens no vīriem, Džo. «Jā, nošaut viņu un uzspert gaisā ūdens cisternu tomēr būtu mazliet par traku,» piezīmēja Dezs Pauels. «Tiesa, tad līdzi būtu jāņem arī mašīna. Iedomājies, kas tā būtu par kolonnu - Pinkijs, Dinkijs un ūdensvedējs!» Tad Dezam iešāvās prātā ideja - Dinkijs līdzi veda ķēdi, kas bija paredzēta optisko kabeļu pārraušanai, ja tādi atrastos, un ar to mazais Dinkijs varētu Pinkiju vilkt. Protams, to nevarēja darīt akmeņainā apvidū, taču pāris kilometru attālumā atradās šoseja, kas veda tieši uz Saūda Arābiju.
Skrējiens uz robežu
Pretinieks tomēr bija ātrāks, tādēļ nācās apstāties. Vīri izkāpa no mašīnām, tās nomaskēja iespējami labi un paši ieņēma pozīcijas 200 metrus no tām. Bija skaidrs, ka vismaz pirmais pretinieka uguns vilnis, visticamāk, vērsīsies pret mašīnām. Pretinieka kolonna izvērsās plašākā frontē un jau no liela attāluma atklāja uguni. Lodes lidoja neprecīzi, tomēr pretinieks apstājās un netuvojās, savukārt šaušana pierima. Pēc stundas SAS vīri, pārsaluši līdz nāvei, piecēlās un devās atpakaļ pie mašīnām. Kas tur īsti notika, līdz galam nevienam nav skaidrs vēl šobaltdien - varbūt ūdens cisternas šoferis bija pārspīlējis britu skaitu, bet varbūt irākieši iesaistījās sadursmē ar SAS galvenajiem spēkiem, kas noteikti bija kaut kur netālu. Lai vai kā, Dinkijs atkal sāka vilkt Pinkiju robežas virzienā.
Brauciens ilga visu dienu. Pienākot tumsai, beidzot nācās apstāties. Vējš bija pierimis, pretinieks nebija redzams, un aukstums vairs nelikās tik neizturams. Šķita, ka pretinieks neseko, tāpēc drošības vārdā Džims un Dezs pieņēma lēmumu pa nakti palikt uz vietas un ceļu turpināt rītausmā.
Vīri bija uz spēku sabrukuma robežas. Pēc aptuveni stundas brauciena tuksneša vidū atklājās pilnīgi pamests asfalta ceļš. Kilometru pēc kilometru vīri devās robežas virzienā, līdz krustojumā ieraudzīja degošas lampas, uzrakstus arābiski un... Ņujorkas stila policijas auto.
Tā bija Saūda Arābijas robeža, kurai tuvojās divi apbružāti lendroveri bez jumtiem un stikliem, no tiem viens tiek vilkts ķēdē. Abos iekšā sēž astoņi noauguši un pārguruši līdz zobiem bruņoti vīri. Arābu policisti bija neizsakāmi pārsteigti, kad no Dinkija izkāpa Dezs Pauels un, M-16 triecienšauteni gar sāniem nolaidis, lēni tuvojās. «Britu karavīri. Mēs esam britu karavīri. Jūs taču esat Saūda Arābijas policija?» Pēc klusuma brīža atskanēja arāba balss: «Viss kārtībā. Es runāju labā angļu valodā. Jā, mēs esam policija, varat neuztraukties.»
Epilogs
Pēc policijas iecirknī pavadītām pāris stundām Bravo 3-0 patruļai pakaļ ieradās SAS delegācija un nogādāja pārgurušos patruļas vīrus autobāzē. Pēc nelielas atpūtas ienāca pirmās ziņas. Vienības radio ziņojums bija saņemts štābā un, pateicoties šai informācijai, likvidētas vairākas irākiešu pozīcijas, iznīcinot vismaz 240 pretinieka karavīru. Uzdevumu Bravo 3-0 bija veikusi godam.
Bravo 2-0 stāsts pēc izkāpšanas pilnīgi neatbilstošā apvidū un «uzraušanās» uz irākiešu patruļas ir plaši tiražēts (tostarp tas ir ekranizēts filmā Bravo Two Zero ar Šonu Bīnu galvenajā lomā). Ja īsumā, tad no astoņiem tās dalībniekiem četri krita gūstā, divi nosala, viens krita kaujā un tikai vienam izdevās tikt līdz Sīrijai. Savukārt pirmā grupa, ātri iepazinusies ar apvidu, iekāpa atpakaļ helikopterā un atgriezās bāzē. Par šo lēmumu grupas komandieris tika daudz kritizēts, tomēr SAS aprindās to uzskata par pareizu, jo šādi komandieris, visticamāk, izglāba vienību no bojāejas vai krišanas gūstā. Tomēr kritikas dēļ Bravo 1-0 komandieris Patriks Džonsons beigu beigās pieņēma lēmumu pamest dienestu.
Nākamajās dienās bāzē atgriezās visas SAS vienības, un atlika tikai noskaidrot, kas bija nogājis greizi. Britu vadība lēmumu pretinieka aizmugurē izsēdināt trīs izlūkgrupas bija pieņēmusi vienpusēji, operacionālā noslēpuma dēļ nebrīdinot koalīcijas partnerus. Šā iemesla dēļ SAS grupas nesaņēma ASV satelītu izlūkošanas datus par apvidu, kā arī nebija saskaņotas sakaru procedūras starp dažādu valstu vienībām. Atklājās arī, ka sakaru problēmās ar štābu vainojama rupja kļūda izsniegtajās radio sakaru frekvencēs un šifrēšanas atslēgās.
Pēc kļūdu analīzes atlika vien tikai pēdējais darbiņš - alus kausu pacelšana vietējā krogā. Šajā aktivitātē Dezu Pauelu malā pasauca A vienības seržants un pastāstīja, ka naktī dzirdētais Chinook helikopters patiesi veicis pārapgādes uzdevumu. Tur bija arī paciņa Dezam - siltie aitādas cimdi un afgāņu stila kažoki, ko SAS apgādes seržanti, saprotot, ka ir sākusies aukstākā ziema Irākas vēsturē, bija steigšus sapirkuši tuvākajā apkārtnē. «Labāk vēlu nekā nekad,» atsmaidīja Dezs. Atlika tikai izdzert tēju, saņemt medaļas un apglabāt kritušos biedrus.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita