Jau no laika gala militāristiem neliek mieru doma - kā gan varētu ienaidnieku likvidēt no arvien lielāka attāluma? Šim nolūkam tika radīts īpašs šaujamieroča veids - snaipera šautene. Šoreiz aplūkosim septiņas ievērības cienīgas šautenes.
Vitvorta šautene
Britānija
Kalibrs 11,5 mm
Efektīvā distance 700-900 m
Svars 4,2 kg
Sākumā tiem strēlniekiem, kuri prata šaut precīzāk nekā vairums viņu kolēģu, nebija nekādu īpašu ieroču. Visai primitīvo gludstobra šauteņu laikmetā šaušanas precizitāte bija diezgan nosacīts jēdziens, taču situācija mainījās XIX gadsimta vidū, kad modernākās armijas savā bruņojumā pieņēma vītņstobra ieročus. Tie bija gan daudz precīzāki, gan arī paaugstināja efektīvās šaušanas distanci.
Visu pārējo XIX gadsimta šauteņu vidū īpaši izcēlās britu inženiera Džozefa Vitvorta radītais ierocis, ko uzskata par pirmo snaiperu šauteni. Tās stobra vītne bija izstrādāta ar tādu rūpību, ka būtiski paaugstināja precizitāti, šajā ziņā izkonkurējot visas citas tā laika šautenes. Būtiska loma bija arī īpaši tai konstruētajai patronai.
Taču Vitvorta šautenei bija viens būtisks mīnuss salīdzinājumā ar konkurentiem - cena. Ja britu armijā izmantotā Enfīlda šautene valsts budžetam izmaksāja vien trīs māciņas, Vitvorta šautene bija četras reizes dārgāka. Turklāt tās stobrs nolietojās ātrāk nekā Enfīlda šautenei. Šo abu iemeslu dēļ britu armija, lai arī atzina Vitvorta šautenes pārākumu, tomēr nepieņēma to bruņojumā. Tāpat rīkojās arī Amerikas Savienoto Valstu armija, kurai problēmas radīja arī munīcija, jo piemērotas patronas varēja izgatavot tikai Britānijā, taču ne Amerikā.
Iznākumā Vitvorta šautenes iegādājās tikai viena armija - konfederātu karaspēks Amerikas pilsoņu kara laikā. Par šiem ieročiem konfederāti samaksāja ļoti lielu naudu - 1000 dolāru par katru šauteni ar 1000 patronām komplektā. Par tādu naudu varēja nopirkt pāris lielgabalu. Taču konfederāti zināja, ko dara, jo bija atraduši Vitvorta šautenēm lietojumu - izdalīja tās saviem labākajiem strēlniekiem un uzdeva iznīcināt ziemeļnieku komandierus.
Ar šo uzdevumu konfederātu snaiperi tika galā spīdoši, jo ierocis ļāva trāpīt cilvēkam pat 1000 metru attālumā. Ir zināms gadījums, kad nāvējošā lode raidīta pat no 1400 metriem. Dzīvi snaiperiem atviegloja arī diezgan muļķīgais to laiku militārās ētikas kodekss, kas neļāva komandieriem slēpties apšaudes laikā - tika uzskatīts, ka virsnieks, kurš varonīgi pastaigājas ložu krusā, iedvesmo padotos uz varoņdarbiem. Tieši tā 1864. gada Spotsilveinijas kaujas laikā rīkojās ziemeļnieku ģenerālis Džons Sedžviks, lepni paziņojot saviem karavīriem, kuri, sākoties apšaudei, nogulās aizsegā, ka no tāda attāluma ienaidnieks taču pat zilonim netrāpīs. Mirkli pēc tam konfederātu snaipera raidīta lode trāpīja viņam tieši galvā... Sedžviks nebija vienīgais ziemeļnieku virsnieks, kuru nogalināja snaiperi ar Vitvorta šautenēm - līdzīgs liktenis piemeklēja arī ģenerāļus Džonu Reinoldsu, Viljamu Litlu un vairākus zemāka ranga komandierus.
Mauser Gewehr 98
Vācija
Kalibrs: 7,92x57 mm
Efektīvā distance: 500 m
Svars: 4,5 kg
Pirmā pasaules kara laikā snaiperi uz skatuves parādījās brīdī, kad kļuva skaidrs - par straujiem uzbrukumiem var aizmirst, jo ir sācies ierakumu karš. Noteikumus tajā diktēja artilērija un ložmetēji, taču sava loma bija arī snaiperiem, kuriem varēja uzticēt ienaidnieka komandējošā sastāva vai sakarnieku likvidēšanu. Speciālu snaiperu šauteņu tolaik nebija, tādēļ vāciešiem nācās iztikt ar 1998. gada parauga Mauser šauteni, kas bija vācu kājnieku standarta ierocis. Tika atlasīti 15 000 pašu precīzāko šo šauteņu, un tām pievienoja īpaši izstrādātu optisko tēmēkli. Rezultātā ieguva uzticamu un vienkāršu ieroci, ar kuru labs strēlnieks varēja ienaidnieku nošaut puskilometra attālumā.
Vācijas bruņoto spēku arsenālā šis ierocis saglabājās arī Otrā pasaules kara laikā. Tā sākuma posmā gan vācieši uz snaiperiem uzsvaru nelika, jo modernā kara doktrīna paredzēja strauju uzbrukumu, izmantojot bruņutehnikas un aviācijas sniegtās priekšrocības, nevis ilgu sēdēšanu slēpnī, lai nošautu vienu ienaidnieka karavīru. Taču, karam ieilgstot, snaiperi atkal atgriezās ierindā.
Barrett M82A1
ASV
Kalibrs 12,7x99
Efektīvā distance 1700 m
Svars 12,9 kg
Astoņdesmito gadu beigās izstrādātā snaiperu šautene Barrett M82 ugunskristības piedzīvoja Līča karā, kur to izmantoja amerikāņu jūras kājnieki. Pēc tam to savā bruņojumā pieņēma arī virkne citu valstu armiju, kā arī pa aplinkus kanāliem iegādājās Meksikas un Kolumbijas narkokarteļi. Šā ieroča lielākā priekšrocība ir lielais kalibrs (tiek izmantota tāda pati munīcija kā Browning lielkalibra ložmetējiem) - tas ļauj palielināt šaušanas distanci, turklāt šo šauteni var izmantot pat pret viegli bruņotu tehniku. Lielā šaušanas distance paver arī iespēju Barrett lietot cīņā pret ienaidnieka snaiperiem, kas bruņoti ar vājāku ieroci, piemēram, Dragunova šauteni. Kaut gan optimālā šaušanas distance ir līdz 1800 metriem, meistarīgs strēlnieks to efektīvi var izmantot 2,5 kilometru un vēl lielākā attālumā.
Lee Enfield No.4
Lielbritānija
Kalibrs 7,62x56 mm
Efektīvā distance 500 m
Svars 4,11 kg
Par britu un amerikāņu galveno snaiperu ieroci Otrā pasaules kara gados kļuva vecā un uzticamā Lee Enfield šautene, ko bruņojumā pieņēma vēl 1895. gadā. Taču briti snaiperiem izraudzītās šautenes uzlaboja - šim nolūkam bija noslēgts līgums ar ieroču kompāniju Holland-Holland. Tās meistari veica papildu stobru slīpēšanu, lai uzlabotu precizitāti, kā arī modernizēja laidi un pievienoja optisko tēmēkli. Iznākumā tapa ierocis, ko daudzi militārie vēsturnieki uzskata par Otrā pasaules kara labāko snaiperu šauteni.
Tik augstu vērtējumu viņi pamato gan ar precizitāti, gan ērtu optikas regulēšanas sistēmu, kas pārspēja vācu analogus. Turklāt vēl Lee Enfield aptverē bija desmit patronu, kas vismaz teorētiski ļāva kaujas apstākļos iznīcināt vairāk mērķu, nekā to spēja ar Mauzera vai Mosina šautenēm bruņoti vācu vai padomju snaiperi. Lielbritānijas armijā šā modeļa snaiperu šautenes bija ierindā pat vēl Folklenda salu kara laikā astoņdesmitajos.
Dragunova šautene
PSRS
Kalibrs 7,62x54 mm
Efektīvā distance 750 m
Svars 4,3 kg
Pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās konstruktora Jevgeņija Dragunova birojs izstrādāja pavisam jauna tipa ieroci - snaiperu šauteni, kas bija paredzēta masveida ražošanai. Saskaņā ar padomju militāro doktrīnu snaiperim vajadzēja būt ikvienas motorizēto strēlnieku nodaļas sastāvā, tātad ierocim vajadzēja būt vienkāršam, izturīgam un arī lētam.
Tādējādi tapa dīvains hibrīds - it kā vienkāršs strēlnieku ierocis, kuram pat varēja piestiprināt durkli, taču šautene bija aprīkota ar optisko tēmēkli, kas būtiski uzlaboja precizitāti. Šaušanas distances ziņā Dragunova šautene atpalika no daudz rūpīgāk darinātajām (un arī nesalīdzināmi dārgākajām) snaiperu šautenēm, ko mazliet vēlāk izstrādāja briti, amerikāņi un vācieši, taču jāņem vērā, ka tā bija domāta lietošanai plaša mēroga karadarbības apstākļos, nevis atsevišķu mērķu likvidēšanai ar juveliera precizitāti. No puskilometra attāluma ienaidnieka komandieri var nošaut? Ar to tad arī pietiek! Ir gan zināms, ka Afganistānas kara laikā kāds padomju snaiperis nošāva ienaidnieku no 1300 metru distances, taču tas ir izņēmums, nevis ikdienišķa parādība. Uzlabota Dragunova šautenes versija ir Krievijas armijas bruņojumā vēl šobaltdien.
Mosina šautene
Krievija / PSRS
Kalibrs 7,62x54
Efektīvā distance 55 m
Svars 4,3 kg
Krievi Pirmā pasaules karā īpašu ieroci precīzākajiem strēlniekiem neradīja, taču Padomju Savienība starpkaru periodā gan šim jautājumam pievērsās visai nopietni. Vispārējās militarizācijas gaisotnē jauniešus jau no skolas sola kustības Vorošilova strēlnieks ietvaros mācīja šaušanas iemaņās, bet pašus labākos ņēma īpašā uzskaitē, un, sākot dienestu armijā, šo karavīru treniņiem pievērsa īpašu uzmanību. Snaiperus apbruņoja ar ne pirmā svaiguma 1891. gada parauga Mosina šautenēm, kas bija gan Krievijas, gan PSRS armijas kājnieku standarta ieroči, tikai snaiperiem paredzētajiem eksemplāriem pievienoja optisko tēmēkli. Arī stobra izgatavošanas kvalitāte snaiperu ieročiem bija labāka.
Otrā pasaules kara laikā šāda tipa snaipera šautenes izmantoja gandrīz visi padomju snaiperi - kopskaitā tās saražoja 108 000 eksemplāros. Ar optiskajiem tēmēkļiem aprīkotas Mosina šautenes ir manītas arī pašreizējā Ukrainas karā - spriežot pēc fotogrāfijām, ar tādām apbruņoti daži Doneckas un Luhanskas separātisti.
Padomju snaiperis Maksims Pasars. Tautība - nanajietis. Otrā pasaules kara gados ar savu Mosina šauteni viņš iznīcināja vairāk nekā 230 ienaidnieku.
Accuracy International AWM
Lielbritānija
Kalibrs 8,6x70 mm
Efektīvā distance 1370 m
Svars 6,9 kg
Šim ierocim, kura kaujas karjera sākās deviņdesmitajos, pieder tālākā precīzā šāviena rekords - 2009. gada rudenī Afganistānā britu snaiperis Kreigs Harisons nošāva divus talibu kaujiniekus no 2475 metru attāluma. Augstās precizitātes dēļ to izmanto ne tikai Lielbritānijas armija, bet arī daudzas citas valstis, tostarp ASV, Polija un Norvēģija. Pārsteidzoši, taču vairākus šos ieročus iegādājusies arī Krievija pretterorisma vienības Alfa vajadzībām.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita