Meli, ko par Otrā pasaules kara vēsturi mācīja PSRS un vēlāk arī Krievijas skolās, lielā mērā ir vainojami pie pašreizējiem traģiskajiem notikumiem Ukrainā. Ja krievi būtu spējuši objektīvi paraudzīties uz tā laika notikumiem, nāktos atzīt, ka stāsts par varonīgo cīņu pret Hitleru par Eiropas atbrīvošanu balstās uz melīgiem mītiem.
Reizē ar 1941. gada 22. jūnija rīta pirmajiem saules stariem fašistiskā Vācija nodevīgi uzbruka PSRS, pārtraucot mieru mīlošās zemes darbaļaužu jauncelsmes darbu. Sākās Lielais Tēvijas karš. Hitleriešiem bija daudz vairāk tanku, tādēļ varonīgā Sarkanā armija ar kaujām atkāpās līdz Maskavai. Tad komunistiskās partijas vadībā ienaidniekam tika dots trieciens un atbrīvota visa Eiropa. Visu kara smagumu iznesa padomju zeme, jo sabiedrotie otro fronti atklāja novēloti, kad fašisti jau bija gandrīz sakauti. Sabiedroto ieguldījums bija nenozīmīgs, to piegādātajiem ieročiem un materiāliem nebija izšķirošas nozīmes.
Tā mācīja padomju skolā. Visiem meloja, arī man. Viss, ko stāstīja padomju propaganda, bija meli. Arī šodien daudzi dzīvo ar šiem meliem, tostarp Latvijā. Jo PSRS bija agresors. To daudzi noliedz, ignorējot arī faktus.
Man patīk skaitļi. Ja kāds fakts ir pamatots ar skaitļiem, ar to ir grūti manipulēt. Protams, ar skaitļiem, ja tos pasniedz, izraujot no konteksta, vēl jo vairāk ar nolūku, atsevišķi vienu no otra, arī var manipulēt. Tomēr, skaitļus salīdzinot, nevar noslēpt patiesību pat konkrētās jomas nespeciālistam. Skaitļi ir godīgi.
Kurš kuru izmantoja?
Un tātad: 1941. gada 21. jūnijā tanku, kas bija Otrā pasaules kara armiju galvenais triecienspēks, PSRS bija vairāk nekā Vācijai. «Tikai» sešas reizes vairāk. 23 000 sarkanarmijas tanku pret 3600 vācu tankiem. Arī lidmašīnu Staļinam bija četras reizes vairāk, tā saka Vācijas un PSRS kara sākuma posmu skrupulozi izpētījušais Marks Soloņins. 1941. gadā komunisti bija gatavojušies uzbrukt, tāpēc aizsardzības karā izrādījās nevarīgi. Sarkanarmija piedzīvoja katastrofu, kādu vēl nezināja cilvēces karu vēsture. Tiek minēti skaitļi (dažādos avotos tie atšķiras, taču būtība nemainās), ka līdz 1941. gada beigām PSRS bija zaudējusi astoņus miljonus karavīru - kritušos, ievainotos un sagūstītos. No šiem astoņiem miljoniem apmēram puse nonāca gūstā. Salīdzinājumam - Staļingradā Vācija zaudēja 250 000, ieskaitot to 91 000 karavīru, kas pēc aplenkuma nonāca gūstā.
Tie, kas organizēja boļševiku apvērsumu 1917. gadā (sauktu arī par Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju), bija lasījuši Kārļa Marksa Kapitālu. Viņi bija gudri ļaudis un lieliski apzinājās, ka boļševiku ekonomiskais «brīnums» blakus kapitālismam nevar izdzīvot. Privātīpašums un personīgā iniciatīva kopā ar brīvo tirgu ir daudz progresīvāka ekonomiskā sistēma nekā plānveida ekonomika un valsts īpašums. Lai boļševiku murgs varētu pastāvēt, PSRS blakus nedrīkstēja atrasties brīvas valstis ar likumsakarīgi augstāku labklājības līmeni. Lai proletāriešiem nebūtu kur bēgt un ar ko salīdzināt savu eksistenci. Boļševiku tēvreize Visu zemju proletārieši savienojieties! bija nodrukāta katrā padomju avīzē. Bija arī sauklis par revolūcijas eksportu uz durkļiem un vispasaules revolūciju. Tie nebija tikai lozungi, kā lielākā daļa no mums tos uztvēra «uzvarējušā sociālisma laikmetā», bet gan rīcības programma.
Un boļševiki rīkojās. Uzreiz pēc pilsoņu kara 1920. gadā notika Tuhačevska karagājiens uz rietumiem, revolūcijas eksports poļu un vācu strādniekiem. Tikai tas beidzās ar Brīnumu pie Vislas, kur «neapzinīgie» Polijas darbaļaudis sakāva sarkanarmiju. Rezultātā arī Latvija varēja piedzīvot pirmo brīvvalsts periodu.
Nākamo «proletāriešu savienošanas» piegājienu komunisti gatavoja pamatīgi. Gan kolektivizācija, gan industrializācija, kad ar GULAG vergu bezmaksas darbu tika radīta varena kara industrija, bija viena plāna sastāvdaļas. Arī masu represijas. Iznākumā kara laikā nebija neviena, kas uzdrošinātos skaļi šaubīties par Staļina un partijas rīcības pareizumu pat vissmagāko sakāvju brīžos. Arī Molotova-Ribentropa pakts bija šā plāna sastāvdaļa. Tāpat arī uzbrukums Somijai un Baltijas okupācija. Arī Polijas sagrāve.
«Līdz 1941. gada jūnijam fīrers attaisnoja gandrīz visas Staļina cerības»
Staļins Hitleru izmantoja. Un līdz 1941. gada jūnijam fīrers attaisnoja visas Staļina cerības. Tikai Anglija bija palikusi nesakauta un cīnījās par izdzīvošanu. Ikvienam ir zināms, ka Otro pasaules karu izraisīja Hitlers ar uzbrukumu Polijai, taču faktu, ka divas nedēļas vēlāk arī Sarkanā armija iebruka Polijā, parasti it kā nav pieņemts uzskatīt par agresiju. Pat šodien, un ne tikai Krievijā vien. Arī pie varas Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija, Padomju Savienībā saukta par nacistu vai fašistu partiju, nonāca leģitīmā veidā un ne bez Staļina palīdzības. Visas komunistiskās partijas, arī vācu, tika vadītas no Maskavas ar Kominternes starpniecību. Vācu komunistiem bija aizliegts sadarboties ar vācu sociāldemokrātiem. Ja šie divi spēki vienotos, tad Hitlera izredzes uz varu būtu vājas. Taču tas neietilpa Staļina plānos, viņam bija redzējums tikai par komunistisku Eiropu.
Vai ar Molotova-Ribentropa paktu PSRS, kā vēl tagad uzstāj oficiālā Krievijas vēsture, Staļins tiešām centās iegūt laiku, atvirzot neizbēgamo karu starp fašistiem un komunistiem? Līdz Polijas iznīcināšanai un Baltijas okupācijai karš starp Vāciju un PSRS praktiski nebija iespējams. Tā vienkārša iemesla dēļ, ka šīm valstī nebija sauszemes robežas. Bet pēc kopējām fašistu un komunistu uzvaras parādēm pār Poliju (1939. gada septembrī notika iekarotajā Brestā) sauszemes robeža parādījās.
Vai «miermīlīgā» PSRS varēja piedraudēt Hitleram un nepieļaut Polijas sagraušanu? Spēku samērs rāda, ka varēja. Tanku PSRS jau tad bija vairāk nekā Vācijai. Vairāk nekā visai pārējai pasaulei kopā! Pakts sagatavoja izejas pozīcijas «proletāriešu savienošanai». Staļina plāns bija «atbrīvot» karā novājinātu Eiropu. Kad kapitālisti savstarpēji jau būs pakarojuši un noasiņojuši. Sarkanarmija tad aizietu līdz Gibraltāram, Sicīlijai, Nordkapam un Īrijai. Un pionieri nestu ziedus pie «atbrīvotāju» pieminekļiem visā Eiropā.
Hitlera dīvainā izvēle
Vācija abos pasaules karos karoja divās frontēs. Un abus zaudēja. Kāpēc hitlerieši, ignorējot Pirmā pasaules kara rūgto mācību, atļāvās iebrukt PSRS jau 1941. gadā, neatrisinājuši problēmas rietumos? Jo Vācijai ar PSRS taču bija neuzbrukšanas pakts. Ja neizdevās iekarot Lielbritāniju 1940. gadā, vismaz vajadzēja iztriekt angļus no Ziemeļāfrikas un padarīt Vidusjūru par fašistu iekšējo jūru. Ieņemt Maltu un okupēt Vidusjūras Tuvos Austrumus. Tagadējās Sīrijas teritorijā saimniekoja jau reiz sakautie franči (Višī valdība). No turienes līdz Kolhīdas ielejai un Groznijas naftai nav īpaši tālu. Irāka bija potenciālā Vācijas sabiedrotā, tātad PSRS draudētu iebrukums arī no dienvidiem. Tiktu apdraudētas tās naftas ieguves vietas! Dienvidslāvija un Grieķija jau bija iekarotas, Bulgārija un Rumānija bija Vācijas sabiedrotās. Sakaujot angļus Vidusjūrā un Turcijai atverot šaurumus, pavērtos ceļš uz Melno jūru. Atvērtos neierobežotas caurlaidības transporta maģistrāle, ko sargātu Itālijas spēcīgā kara flote. Izbrīvētos arī Rommela un itāļu Āfrikas armijas. Fašistiem tātad pavērtos perspektīvas. Tikai ar vienu noteikumu - 1941. gadā nevajag aiztikt PSRS! Vai tiešām Hitleru 1941. gada vasarā bija pārņēmis pilnīgi nevaldāms niknums un naids pret komunistiem?
Gluži vienkārši sarkanais «mēris» brūnajam «mērim» nebija atstājis citu izvēli. Kā raksta vācu feldmaršals Albrehts Keselrings, Hitlers 14. jūnijā savā pēdējā vēstījumā ģeneralitātei pirms uzbrukuma PSRS vēlreiz uzsvēris, ka kampaņa pret Krieviju neizbēgama un tā jāsāk tagad, ja negrib, lai krievi uzbruktu Vācijai neizdevīgā brīdī. Fīrers bija iedzīts stūrī. Vācijas uzbrukums PSRS būtībā bija preventīvs trieciens. Jo, ļoti iespējams, ka 1941. gada 6. jūlijā sarkanarmija būtu sākusi «visu zemju proletāriešu savienošanu». Šo datumu min Viktors Suvorovs - pirmais, kurš jau astoņdesmitajos gados lietas sāka saukt to īstajos vārdos un izvirzīja versiju, ka Staļins 1941. gada vasarā gatavojis uzbrukumu Hitleram. Vācieši apsteidza sarkanarmiju par divām nedēļām un uzbruka pašā ideālākajā mirklī. Un panākumi bija satriecoši. Jau 26. jūnijā vērmahts forsēja Daugavu Daugavpilī, ieņemot vitāli svarīgos tiltus pār upi neskartus. Kara sestajā dienā krita Minska.
Sarkanā armija 1941. gada jūnijā bija ceļā uz izejas pozīcijām uzbrukumam. Vācu uzbrukuma dēļ iestājās haoss. Sarkanie komandieri nespēja organizēt pienācīgu pretestību, arī daudzi sarkanarmieši negribēja cīnīties par komunistu iekārtu un masveidā nolika ieročus. To savos darbos ar faktiem pierāda Marks Soloņins. Staļins vēlāk teica, ka viņam nav karagūstekņu, bet ir tikai nodevēji...
Ātrie tanki
Sarkanarmijai bija arī unikāli tanki. Jau minētie BT. Tie varēja braukt arī uz riteņiem (skrituļiem). Braucot ar kāpurķēdēm, šie balsta skrituļi skrien pa kāpurķēdi, bet ar riteņiem - pa ceļa virsmu. Tankam tie ir astoņi (katrā pusē pa četri), turklāt relatīvi liela diametra. Tiem bija metāla aploce, kura apvilkta ar vienlaidus gumiju kā bērnu trīsritenim. No bērnības atceramies, ka mazais trīsritenis labi brauca pa asfaltu, bet smiltīs grima. Līdzīgi ir ar tanku uz riteņiem. Ātrgaitas tankam BT, braucot uz riteņiem, pirmais balsta skrituļu pāris stūrē, bet pēdējais ir velkošais. Uz velkošo skrituļu pāri balstījās trešā daļa tanka svara. Un skrituļiem nav protektora, bet velkošajai asij pretbuksēšanas sistēmas. Kur gan «miermīlīgā» PSRS gatavojās izmantot šo tanku unikālās īpašības, aizstāvot revolūcijas iekarojumus? Uz riteņiem pa grants šoseju, vēl jo vairāk pielijušu, tāds tanks nevarēja pabraukt, par laukiem un pļavām nemaz nerunājot. Toties pa betona un asfalta automaģistrālēm un šosejām šie tanki varētu braukt ar riteņiem. Taču PSRS, arī Baltijā un Polijā, nebija nevienas automaģistrāles. Vācijā, Francijā, arī Anglijā un Itālijā gan tādas bija...
Padomju bruņuautomobiļu apbruņojuma un skaita ziņā tajā brīdī pasaulē nebija analogu. Vidējie tika ražoti uz automašīnas GAZ-AAA šasijas bāzes ar riteņu formulu 6x4. Tātad tie varēja pārvietoties tikai pa ceļiem. Kā tos gatavojās izmantot aizsardzības karā, PSRS bezceļu apstākļos? Un kam bija domāti padomju peldošie tanki? Ja PSRS negrasījās nevienu iekarot? Aizsardzības karam tie nav īpaši piemēroti. Un kam aizsardzībā vajadzīgs peldošs tanks? Savā aizmugurē ir tilti un pār upēm zināmi brasli. Veicot pārbraucienus gar frontes līniju, tankiem nav jāpeld pār upēm. Ērtāk tās pārbraukt pa tiltiem.
Visi šie uzbrukuma ieroči tika zaudēti kara pirmajos mēnešos, un jēgas no tiem nebija. Bet uzbrukuma karā, pārsteidzot pretinieku? Jā, tad tie būtu savā elementā. Pa šosejām Rietumeiropā, pa bruģi, pa asfaltu un betona seguma ceļiem, pa autostrādēm. Tur var joņot uz riteņiem lielā ātrumā, satriekt pretinieku nesagatavotu, demoralizēt to. Demonstrēt dziļu pārrāvumu un manevrēšanas kara paraugstundu.
Tanku armādas
Nenotikušais Sarkanās armijas uzbrukums tika gatavots daudzus gadus, un komunisti ne bez pamata bija pārliecināti par panākumiem. Sarkanarmijai bija būtisks pārspēks - un ne tikai tankos vien. Gar rietumu robežu tiešā tās tuvumā bija izvietotas milzīgas kara materiālu, degvielas un pārtikas noliktavas, kuras visas krita vācu rokās. Pie pašas robežas atradās arī lidlauki ar ciešās rindās izvietotām lidmašīnām - lai uzbrūkošajai Sarkanajai armijai sniegtu atbalstu no gaisa maksimāli tālu ienaidnieka teritorijā bez aviācijas pārbāzēšanas. Šajos lidlaukos tad arī liela daļa lidmašīnu tika iznīcinātas kara pirmajās stundās. Keselrings memuāros raksta, ka pirmajās divās dienās tika iznīcināts līdz 2500 lidmašīnām. Vienkārši Staļins nespēja noticēt, ka Hitlers varētu uzbrukt, jo viņš bija reālpolitiķis un apzinājās spēku samēru.
Uzbrukumam Padomju Savienībai vācu pavēlniecība koncentrēja apmēram 3600 tanku un triecienlielgabalu. Tai skaitā 1698 vieglos tankus: 180 PzIB, 746 PzII, 149 Pz35(t), 623 Pz38(t) (pēdējie divi modeļi bija ražoti Čehoslovākijā), kā arī 1404 vidējos tankus: 965 PzIII, 439 PzIV, kā arī 250 triecienlielgabalus StuGIIIB. Tobrīd vāciešiem nebija neviena smagā tanka, tie vēl nebija pat projekta stadijā.
Padomju vēsturnieki apgalvoja, ka PSRS tanki esot bijuši krietni vājāki un novecojuši. Jā, Sarkanajai armijai bija 3500 peldošo tanku T-37, T-38 un T-40 ar pretložu bruņām un apbruņoti ar vienu ložmetēju, savukārt vāciešiem peldošo tanku gandrīz nebija. Arī vieglie T-26 (ierindā bija apmēram 10 000 šā modeļa tanku), kā arī vieglie ātrgaitas BT (skaitā ap 7500) bija ar plānām pretložu bruņām. Taču jāpatur prātā, ka tobrīd pasaulē lielākā daļa tanku bija ar plānām bruņām, arī vācu vieglie tanki bija tādi. Bet padomju vieglie tanki bija apbruņoti ar tam laikam ļoti jaudīgiem 45 mm lielgabaliem ar garuma kalibru 45. Šis lielgabals bija jaudīgāks par jebkura tā laika vācu tanka lielgabalu. Sarkanarmijai bija arī ar šo pašu lielgabalu bruņoti aptuveni 4000 bruņuautomobiļu - arī tie varēja sašaut jebkuru vācu tanku.
Bez vieglajiem un tankiem gandrīz līdzvērtīgajiem bruņuautomobiļu padomju bruņojumā 1941. gadā bija tā laika varenākie tanki pasaulē - vidējie T-34 un smagie KV. Dažādi avoti min atšķirīgu skaitu: no 1105 līdz 1225 T-34 tankiem un no 549 līdz 635 KV-1 un KV-2 kaujas mašīnām. Pret T-34 un KV bruņām vāciešiem nebija pretlīdzekļu, jo šo tanku bruņas uz īsu brīdi bija «apsteigušas» lielgabalus mūžīgajā šāviņa un bruņu sacensībā. Vācu tankistiem tas bija nepatīkams pārsteigums, jo to vidējie tanki varēja T-34 un KV kaut ko nodarīt tikai no «pistoles šāviena distances». Arī vācu kājnieku divīziju prettanku un lauka lielgabali bija tikpat bezspēcīgi. Tikai 88 mm vācu zenītlielgabali un jaunie Pak-38 prettanku lielgabali (kuru vēl bija ļoti maz) 1941. gadā spēja cīnīties ar šiem padomju tankiem.
Fīrers bija iedzīts stūrī. Vācijas uzbrukums PSRS būtībā bija preventīvs trieciens
Sabiedroto ieguldījums
Lielo Tēvijas karu padomju propaganda no pārējā Otrā pasaules kara izdalīja kā atsevišķu, «galveno» notikumu. Patiesībā pret Ass valstīm Otrajā pasaules karā karoja visa pasaule. Gan Eiropā, gan Āfrikā, gan Atlantijā, gan gaisa karā virs Vācijas. Arī Klusajā okeānā, kur japāņi 1941. gada decembrī uzbruka Pērlhārborai. Karā iesaistītie resursi bija absolūti kolosāli. Gaisa karā virs Vācijas sabiedrotie zaudēja 17 000 lidmašīnu. Gāja bojā gandrīz 115 000 šo lidmašīnu apkalpes locekļu. Tie nav kājnieki, kurus var sagatavot relatīvi ātri un viegli. Tā bija sabiedroto armijas elite, gaisa spēku lidojošais sastāvs. Visas šīs lidmašīnas notrieca vācu pretgaisa aizsardzība. Bet, ja visus resursus, kuri tika izmantoti cīņā pret sabiedroto aviāciju, Hitlers būtu varējis vērst pret Sarkano armiju? Cik ilgi tā būtu spējusi noturēties?
Vācijā pirms kara un kara laikā tika uzbūvētas un nokomplektētas ar personālsastāvu 1153 zemūdenes. Gandrīz 700 no tām bija VII sērijas zemūdenes ar zemūdens ūdensizspaidu vairāk nekā 800 tonnu. Bet, kas būtu, ja gandrīz miljonu tonnu tērauda, ko izmantoja zemūdenēm, vācieši būtu uzbūvējuši tankus? Un visus tos varētu sūtīt pret Sarkano armiju? Tad būtu vairāk nekā 35 000 Pz IV tanku!
Taču nevarēja. Jo bija skaidrs, ka pēc ASV iesaistīšanās karā Ass valstu sakāve ir tikai laika jautājums. Amerika sāka lielā daudzumā ražot ieročus un kara materiālus, un, lai šie ieroči nenonāktu Eiropā, Vācija Atlantijas okeānā sūtīja savas zemūdenes, kuras līdz pat 1943. gada vidum darbojās ļoti sekmīgi. Šīs zemūdenes vajadzēja apkarot. To darīja konvoju eskorta kuģi, eskadras mīnukuģi, eskorta mīnukuģi, fregates, korvetes, traleri. Tikai šo 500 līdz 3000 tonnīgo kuģu skaits pret kara beigām sniedzās tūkstošos. Sevišķi efektīvi pret zemūdenēm darbojās eskorta lidmašīnu bāzeskuģi, to lidmašīnas. Pavisam tika pārbūvēti un uzbūvēti vairāk nekā 100 eskortnieku. Vācu zemūdenes uzbruka arī konvojiem, kuri veda kravas uz PSRS Murmansku un Arhangeļsku. Bez ieročiem tika piegādāti arī kara materiāli. Tika atvests gandrīz viss augsta oktānskaitļa aviobenzīns, arī piedevas oktānskaitļa palielināšanai. Bez šīm piegādēm padomju aviācija nemaz nespētu pacelties gaisā. Lielākā daļa alumīnija un sprāgstvielu, arī bruņutērauds, retzemju metāli un daudz kā cita nāca no sabiedrotajiem. Nekad neuzminēsiet, kā visvairāk trūka sarkanarmijai 1941. gadā! Dzeloņstiepļu. GULAG vajadzības PSRS spēja nodrošināt, taču aizsardzības karam bija vajadzīgi pavisam citi apjomi. Par pārtikas un automašīnu piegādēm noteikti visi ir dzirdējuši, un nav šaubu, ka bez lendlīzes Sarkanajai armijai klātos plāni.
Dažādos periodos Austrumu frontē atradās no 65 līdz pat 80 procentiem vācu tanku. Luftwaffe situācija bija spiedīgāka - Austrumu frontē karoja tikai apmēram trešā daļa vācu aviācijas, jo pārējā bija aizņemta, cīnoties pret amerikāņiem un britiem. Sabiedrotie ne tikai piegādāja konservus un kravas mašīnas, bet arī karoja daudzās frontēs, piesaistot sev ievērojamus vācu spēkus. Brīdī, kad izšķīrās Staļingradas liktenis, sabiedrotie Āfrikā sakāva vāciešus un itāļus pie El-Alameinas un 8. novembrī izkāpa krastā vairākās vietās Marokā un Alžīrijā. Rezultātā Ass valstis no Āfrikas tika patriektas. 1943. gadā sekoja desanti Sicīlijā, Itālijā pie Neapoles un Romas - tie notika laikā, kad Kurskas lokā izšķīrās Austrumu kampaņas liktenis. To, ka 1944. gada 6. jūnijā sabiedrotie izcēlās Normandijā, zina daudzi, bet, ka 15. augustā desants iebruka arī Dienvidfrancijā pie Nicas, kas vēl vairāk sarežģīja Vācijas stāvokli, būs dzirdējis retais.
Vācieši apsteidza sarkanarmiju par divām nedēļām un uzbruka pašā ideālākajā mirklī
Sabiedrotie ne tikai piegādāja konservus un kravas mašīnas, bet arī karoja daudzās frontēs, piesaistot sev ievērojamus vācu spēkus
Sapņa beigas
Vācijas bruņotie spēki un vērmahts bija XX gadsimta pirmās puses kaujasspējīgākā armija. Ar izcilu morāli un pašaizliedzību, labi mācīta un apbruņota ar moderniem ieročiem. Vācu feldfēbeļi un apakšvirsnieki - tātad tie komandieri, kas tieši vadīja karavīrus, - bija labākie pasaulē. Arī ģenerāļi un feldmaršali bija talantīgi un ar izcilu izglītību. Hitlera Vācijai, tās kara mašīnai, bija milzīgs potenciāls, kurš neatkarīgi no sabiedroto bombardēšanas 1944. gadā sasniedza maksimumu. Ja 1941. gadā, kad Vācijas ekonomika faktiski strādāja miera laika režīmā, tika saražoti 3678 tanki, tad 1944. gadā tikai vienā mēnesī saražoja gandrīz 1800 mašīnu. Līdz pat pēdējām kara dienām vācu bruņutanku vienības spēja dot pretiniekiem bīstamus triecienus, piemēram, 1944. gada decembrī Ardēnos un pašās kara beigās pie Balatona ezera. Taču pretī 50 000 vācu tankiem un pašgājējlielgabaliem sabiedrotie varēja likt tajā pat laikā saražotu krietni lielāku skaitu: PSRS - 109 100, ASV - 135 100, Lielbritānija - 24 800 tankus. PSRS, ASV un Lielbritānija kara laikā saražoja 332 tūkstošus kaujas lidmašīnu, kamēr tikai Vācija 89,5 tūkstošus. Šie skaitļi runā paši par sevi un apliecina to, ka tikai kopā sabiedrotie spēja sakaut nacionālsociālistisko Vāciju un tās satelītus.
Paradoksālā kārtā, tikai pateicoties vērmahta cīņai Austrumu frontē četru gadu garumā, tostarp arī latviešu leģionāriem, bija iespējama mūsu astoņdesmito gadu Dziesmotā revolūcija. Staļina kara mērķi netika sasniegti. Izpalika murgs par «Pēdējo republiku», Eiropa nepārvērtās par lielu «Ziemeļkoreju». No kuras ceļa atpakaļ civilizācijā varēja arī nebūt. 1945. gadā PSRS bija tiktāl novājināta, ka par tālāku «proletāriešu savienošanu» bez sabiedroto piegādēm nebija ko domāt. Turklāt Eiropā pretī stāvēja ASV, Anglijas un Francijas armijas. Ja jau Luftwaffe nespēja noturēties pret britu un amerikāņu aviāciju, «Staļina ērgļiem» pret šo spēku nebūtu absolūti nekādu cerību, pat ja būtu ko liet degvielas tvertnēs. Padomju lidmašīnas nemaz nespēja «uzrāpties» līdz 6000-8000 metriem, kur lidoja mustangi un spitfairi, nemaz nerunājot par B-17 «lidojošajiem cietokšņiem». Kapitālisma sistēma saglabājās, un iznākumā PSRS likumsakarīgi zaudēja ekonomisko sacensību un banāli bankrotēja.
Desanta korpusi
PSRS bija arī gaisa desantnieki. Pieci gaisa desanta korpusi. Laikam jau lieki piebilst, ka nekur pasaulē tik daudz desantnieku tobrīd nebija. 5. gaisa desanta korpuss tika sakauts vēl jūlijā aizsardzības kaujās pie Daugavpils. Arī pārējiem bija līdzīgs liktenis, tiem nekur nesanāca desantēties. Viegli bruņotie desantnieki aizsardzības karā nederēja.
Mūsdienu atskaņas
9. maija Pārdaugavas «šovs» nekad nav bijis saistīts ar kritušo karavīru godināšanu. Tā ir bijusi nostalģijas izpausme pēc aizgājušo dienu šķietamā diženuma, pēc īpašā «visu zemju proletāriešu savienotāju» statusa. Arī protests. Reiz tur sanākušo tēvi un vectēvi bija pakļāvuši pusi Rietumeiropas. Daudzi vēl joprojām vēlas domāt, ka visiem «aborigēniem» uz mūžīgiem laikiem jābūt pateicīgiem par «atbrīvošanu». Hitleram un Staļinam, nacionālsociālistiem un komunistiem, bija daudz kopīga. Viņi bija gatavi savu mērķu sasniegšanai izmantot jebkurus līdzekļus. Cilvēku dzīvības netika turētas nekādā vērtē. Abi izmantoja pārākuma ideoloģiju, vieni slavināja āriešu pārcilvēku rasi, otri sabiedrisko iekārtu, kuru grasījās iedibināt visā pasaulē. Daudzi no tiem, kas tur pulcējās 9. maijā, joprojām gribētu saņemt «dividendes» par komunistu murga nešanu pasaulē. Šie uzskati ir robežšķirtne, kas sadala Latviju divkopienu valstī, ko par labu vērst var, tikai atzīstot patiesību par XX gadsimta vidus traģiskajiem notikumiem.
Un, ja Krievijā cilvēki zinātu un izprastu Otrā pasaules kara patiesos notikumus, nebūtu kara Ukrainā. Tad Putina kungs ar pobedobesiju pie varas nenoturētos ne dienu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita