1983. gada oktobrī amerikāņu spēki četru dienu laikā parūpējās par valdošā režīma nomaiņu Karību jūras valstiņā Grenādā, kas atrodas kādus 160 kilometrus uz ziemeļiem no Venecuēlas. Lai gan iebrukums nebūt neritēja tik gludi, kā cerēts, milzīgajam pārspēkam bija sava loma, bet Kuba un Padomju Savienība, par kuru satelītu tobrīd jau bija kļuvusi Grenāda, aprobežojās ar savu propagandas kanālu iedarbināšanu uz pilnu jaudu, bet reāli Grenādas «biedriem» nepalīdzēja.
Padomju avīzēs tolaik tika publicēti raksti par to, kā «amerikāņu imperiālisti apspiež brīvību mīlošo Grenādas tautu», neizmirstot piebilst, ka «pret šo barbarisko iebrukumu iestājas visa progresīvā cilvēce». Arī humora žurnālos, sākot ar Krokodil un beidzot ar Dadzi, tika publicētas karikatūras, kurās bija attēlots ar visiem iespējamiem ieročiem bruņotais ļaunais tēvocis Sems, zem kovboja zābaka paspiežot mazo Karību jūras saliņu. Taisnību sakot, jāatzīst, ka par amerikāņu iebrukumu Grenādā nebija sajūsminātas arī daudzas valstis, kas tradicionāli uzskatītas par ASV sabiedrotajām. Kanāda iebildes pauda oficiāli, bet britu premjere Mārgarita Tečere kādu laiciņu bija patiesi apvainojusies uz ASV prezidentu Ronaldu Reiganu, kurš viņas viedokli bija ignorējis un par iebrukumu Britu Sadraudzības valstī paziņojis vien post factum.
Labi iegansti
Formāli amerikāņu militārās operācijas Urgent Fury (Steidzamais niknums) iemesls bija Austrumkarību valstu organizācijas vēršanās pēc palīdzības pēc tam, kad iekšpolitisku ķīviņu dēļ tika gāzts un 19. oktobrī arī noslepkavots toreizējais Grenādas prezidents Moriss Bišops. Viņa liktenis Reigana administrācijai gan bija dziļi vienaldzīgs, jo tieši Bišopa vadībā Grenāda pēc 1979. gada apvērsuma bija satuvinājusies ar Kubu un PSRS. Taču tagad viņa vietā pie varas bija nākuši vēl pārliecinātāki marksisti, kas sevi dēvēja par Revolucionāro militāro padomi un kuras priekšgalā atradās Hadsons Ostins. Atšķirībā no Bišopa, kurš bija labs Kubas līdera Fidela Kastro draugs, šie revolucionāri vairāk orientējās tieši uz Maskavu, cerot, ka to ieinteresēs Grenādas no stratēģiskā viedokļa izdevīgā ģeogrāfiskā atrašanās vieta.
Grenāda Reigana administrācijai bija kā neliela, bet tomēr nepatīkama skabarga dibenā, un nu parādījās lieliska iespēja to izraut. Vērā gan nācās ņemt arī sabiedrisko domu, tādēļ Baltais nams ātri vien atrada vēl vienu būtisku ieganstu iebrukumam. Tolaik Grenādā atradās vairāk nekā 1100 ASV pilsoņu, tostarp aptuveni 600 jauniešu, kuri studēja medicīnu Sentdžordžesas Universitātē. Amerikāņi vēl nebija aizmirsuši 1979. gada notikumus Irānā, kur pēc islāma revolūcijas par ķīlniekiem tika sagrābti 52 ASV pilsoņi. Grenādā jau bija sākušās jukas, jaunās huntas spēki cīnījās ar Bišopa atbalstītājiem, un Reigana administrācija nosprieda, ka šajās nekārtībās var tikt apdraudēti arī amerikāņu studenti. Bet, ja ir steidzami jāglābj ASV pilsoņi, var iztikt bez tā, ka militāro operāciju apstiprina ASV Kongress. Tieši šādu ceļu arī izvēlējās Baltais nams, un tas cita starpā ļāva saglabāt operācijas slepenību. Grenādā varu sagrābušajiem spēkiem amerikāņu iebrukums bija gana negaidīts, taču pat tad, ja viņi būtu tam gatavojušies, spēku samēri bija nesalīdzināmi un Ostina hunta uz kaut minimāliem panākumiem varētu cerēt vien tad, ja tai steigtos palīgā Kubas un PSRS armijas. Taču tā nenotika...
Grenāda Reigana administrācijai bija kā neliela, bet tomēr nepatīkama skabarga dibenā
Amerikāņu pārspēks
Operācijā Urgent Fury, kas notika no 1983. gada 25. līdz 29. oktobrim, bija iesaistīti aptuveni 7300 amerikāņu militārpersonu, kā arī pāris simti mazo Karību jūras valstu tā sauktie miera uzturētāji. Viņu uzdevums bija gaidīt brīdi, kad amerikāņi gāzīs Ostina režīmu un pasniegs iekaroto Grenādu gluži kā uz paplātes. Revolucionārā militārā padome pretim varēja likt aptuveni 1300 regulārās armijas karavīru, gandrīz 800 kubiešu (lielākā daļa no viņiem formāli gan skaitījās inženieri vai celtnieki, taču ikviens bija dienējis Kubas armijā un gatavs karot), kā arī pāris desmitus militāro padomnieku no tādām valstīm kā PSRS, Ziemeļkoreja, Lībija un Vācijas Demokrātiskā Republika, kuru vairākumam nebija ne mazākās vēlmes riskēt ar savām dzīvībām pavisam miglainu mērķu vārdā.
Vēl nozīmīgāks bija amerikāņu pārākums bruņojuma ziņā. Operācijā bija iesaistīts aviācijas bāzes kuģis Independence ar visu tā kaujas grupu, tātad vēl vismaz 20 lielākiem un mazākiem kuģiem. Tāpat iebrukumā piedalījās gandrīz 30 kara lidmašīnas F-14A jeb Tomcat un bumbvedēji, kā arī desmitiem visdažādākā modeļa kara helikopteru. Grenādas piekrastē pat tika izcelti četri tanki, taču pēc tiem lielas vajadzības nebija. Grenādiešu armijas bruņojums bija daudz, daudz pieticīgāks - kāds desmits krasta apsardzes kuteru, pāris desmiti Padomju Savienībā ražotu bruņutransportieru un bruņumašīnu, ne vairāk kā desmit pretgaisa aizsardzības lielgabalu.
Nevar sacīt, ka Grenādas armija nemaz nepretojās iebrucējiem. Ar pretgaisa aizsardzības sistēmām izdevās notriekt vairākus amerikāņu helikopterus, retu reizi veiksmīgi izrādījās arī no slēpņiem veiktie uzbrukumi desantniekiem. Saskaņā ar oficiālajiem datiem šīs operācijas laikā krita 19 amerikāņu karavīru, bet vairāk nekā simts tika ievainoti. Taču grenādiešu armijnieki un viņu kubiešu biedri karoja diezgan pasīvi un negribīgi, lieliski saprotot, ar ko viss beigsies. Patiesību sakot, lielākās problēmas amerikāņi sev radīja paši, un, ja nebūtu šo kļūmju un nesaskaņotās darbības, Grenādas pilnīgai ieņemšanai viņiem droši vien nevajadzētu četras dienas - pietiktu ar vienu vai divām.
Sadarbības trūkums
Pēc mūsdienu standartiem iebrukums Grenādā tika izplānots un sarīkots faktiski zibenīgi. ASV Apvienotās štābu priekšnieku komitejai bija vien četras dienas laika, lai uz Reigana galda noliktu misijas plānu, kas ātri vien tika apstiprināts. Šāda steiga ne pie kā laba nenoveda, gluži tāpat kā tas, ka iebrukumā tika iesaistītas visdažādākās vienības. Armiju pārstāvēja 75. reindžeru pulka divi bataljoni, gaisa kara spēkus - 82. desanta divīzija, floti - gan jūras kājnieki, gan īpašo uzdevumu vienības SEAL kaujinieki (nerunājot nemaz par karakuģiem), tāpat misijā piedalījās vēl dažādas speciālās vienības.
Problēma bija, ka tās nekad nebija sadarbojušās ne tikai kaujaslaukā, bet pat militārajās mācībās. ASV Otrās flotes komandierim admirālim Džozefam Metkāfam (viņa padomnieks, starp citu, bija vēlāk izslavētais ģenerālis Normens Švarckopfs, kurš 1991. gadā komandēja amerikāņu spēkus, kas atbrīvoja Kuveitu no Irākas okupācijas) tā arī neizdevās nodrošināt saskaņotu darbību. Admirāli gan par to grūti vainot, jo laika viņam bija ļoti maz, vai, ja precīzāk, tā vispār nebija. Tad nu tā arī regulāri notika visas operācijas gaitā - ja reindžeriem pie kāda mērķa izdevās ierasties laikus, ar atbalsta uguni kavējās flotes artilērija, ja desantnieki bija gatavi doties uzbrukumā, pēkšņi kaut kas bija lēcies ar aviācijas atbalstu. Pāris reižu iebrucēji pakļuva arī zem tā dēvētās «draudzīgās uguns», kad viņus apšaudīja savējie. Pentagona speciālisti, vēlāk analizējot Grenādas operācijas laikā gūtās mācības, atzina, ka lielākā problēma bijusi savstarpējās komunikācijas trūkums. Armijas reindžeri nav varējuši tieši sazināties ar floti vai desantniekiem, arī to savstarpējā saziņa nav bijusi iespējama, tādēļ visa komunikācija notikusi ar štāba starpniecību, kas noveda pie kaujas apstākļos tik dārgā laika zaudēšanas.
Lielākās problēmas amerikāņi sev radīja paši, un, ja nebūtu kļūmju, Grenādas ieņemšanai viņiem nevajadzētu četras dienas
Notika arī pavisam smieklīgas lietas. Kad kāds amerikāņu helikopters avarēja, jo tā rotori bija skāruši palmas stumbru, sabojāta bija arī radiostacija, desantnieki nekādi nespēja sazināties ar saviem komandieriem. Taču tad vienam virsniekam ienāca prātā ģeniāla ideja - viņš piesardzīgi aizsoļoja līdz tuvējam telefona automātam (jaunākās paaudzes lasītājiem jāpaskaidro, ka pirms mobilo sakaru laikmeta bija tādas būdiņas ar telefona aparātiem) un, izmantojot savu AT&T priekšapmaksas karti, sazvanīja divīzijas bāzi tālajā Ziemeļkarolīnā. No turienes informācija par desantnieku atrašanās vietu un turpmākajiem plāniem tika nodota admirāļa Metkāfa štābam.
Lielas problēmas radīja pienācīgas izlūkošanas informācijas trūkums. Viens no galvenajiem uzdevumiem amerikāņu spēkiem bija šīs valsts studentu evakuēšana no Grenādas. Taču reindžeri un desantnieki, kuri sasniedza universitātes pilsētiņu un līdz tam nekādas īpašās briesmas neizjutušajiem studentiem paziņoja, ka nu viņi ir drošībā, bija apmulsuši, uzzinot, ka vēl pāris simti amerikāņu atrodas citā studentu pilsētiņā, par kuras eksistenci līdz tam nevienam nebija ne jausmas. Cits gadījums - labu laiku amerikāņi koncentrēja spēkus, lai dotos triecienuzbrukumā kazarmām, kurās it kā bija nocietinājušies Grenādas armijas karavīri un kubieši. Taču, kad kazarmas beidzot tika ieņemtas, izrādījās, ka tās ir tukšas un visi to aizstāvji jau sen aizbēguši.
Tūristu kartes un The Economist raksti
Iebrukums Grenādā tika gatavots tik lielā steigā, ka amerikāņu militāristu rīcībā nebija pat kārtīgu salas karšu, nemaz nerunājot par nopietniem izlūkdienesta savāktiem datiem, un operācijas laikā šis informācijas trūkums, protams, lika sevi manīt.
Lēmumu par iebrukumu Grenādā ASV prezidents Ronalds Reigans apstiprināja 1983. gada 23. oktobra vakarā. Vienībās, kuras bija paredzēts iesaistīt šajā operācijā, tika izsludināta pati augstākā kaujas trauksme, kas nozīmēja, ka kuru katru brīdi būs jādodas ceļā. Taču pat 82. gaisa desanta divīzijas, kas dislocējās Ziemeļkarolīnas štata Brega fortā, štābā neviens īsti nezināja, kas šī būs par misiju. Vairums virsnieku uzskatīja, ka nāksies atriebties palestīniešiem Libānā, kur tās pašas dienas rītā bija uzspridzinātas ASV armijas kazarmas un bojā gājuši vairāk nekā 240 amerikāņu karavīru.
ASV militārās vēstures pētniece un publiciste Šērona Tosi Leisija raksta, ka situācija reizēm bijusi kurioza. Kāds bataljona komandieris, atgriežoties no kārtējās sanāksmes, konstatējis, ka sapulču telpas sienas nokārtas ar militārām kartēm. Kad viņš jaunākajam virsniekam apjautājies, kas tās ir par kartēm, atbilde skanējusi: «Protams, ka Libānas un Beirūtas, ser!» Komandieris, kurš jau bija uzzinājis par misijas mērķi, pavēlējis «aizvākt visus tos mēslus», jo desantniekiem pavēlēts doties uz Grenādu. Uz jaunākā virsnieka neizpratnes pilno jautājumu, ko gan spāņi tik sliktu nodarījuši, viņš vien atmetis ar roku. Ierindas amerikāņu sliktās ģeogrāfijas zināšanas jau sen kļuvušas par anekdotēm apvītu leģendu, un reti kurš militārists vispār bija dzirdējis par tādu Karību jūras salu valstiņu kā Grenādu.
Taču sliktākais, ka divīzijas karšu noliktavā tā arī nebija iespējams atrast normālas šīs valsts kartes. Kuram gan, pie velna, varēja ienākt prātā, ka kādā jaukā dienā tiks saņemta pavēle iebrukt šajā Dieva aizmirstajā nostūrī? Nekāda interneta tolaik nebija un «iegūglēšanas» iespēju arī. Vēsturnieks Filips Kukjelskis savā grāmatā The U.S. Invasion of Grenada: Legacy of a Flawed Victory raksta, ka pāris štāba darbinieki tika deleģēti uz netālu no Brega forta esošo Fejetvilas pilsētiņu, kur «ķemmēja» grāmatu veikalus un kioskus, iegādājoties visu drukāto produkciju, kas attiecās uz Grenādu. Jāteic gan, ka viņu guvums bija samērā nožēlojams - pāris tūristiem paredzētas Grenādas kartes un ceļveži, kā arī vairāki žurnāla The Economist numuri, kuros bija raksti par Grenādā notiekošo. Diezgan pašvaka informācija, taču labāk tā, nekā vispār nekā.
Kartes bija novecojušas, taču, saņemot šādus tādus datus no Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP), kas gan neizrādīja īpašu interesi dalīties ar savā rīcībā esošo informāciju, tajās izdevās iezīmēt vismaz galvenos mērķus. Vienkārši ar pildspalvu tajās tika iezīmēts bruņotajiem spēkiem ierastais koordinātu tīkls, lai vienības zinātu, kur tām jāveic savas operācijas. Taču nelaime tāda, ka desantnieki to darīja atsevišķi, armijas reindžeri atsevišķi un flotes spēki atsevišķi, līdz ar to koordinātu tīkli nesakrita, un iebrukuma laikā amerikāņi ne reizi vien uzblieza pa savējiem, būdami svētā pārliecībā, ka tiem šajā vietā nav jāatrodas. Papildu problēmas radīja tas, ka amerikāņiem nebija nekādu topogrāfisko karšu. Par katra paugura vai ieplakas eksistenci dabā viņi uzzināja tikai tad, kad bija šo šķērsli sasnieguši. Tas, protams, neveicināja virzīšanos uz priekšu saskaņā ar iepriekš noteikto grafiku, un, ja vēl ņem vērā, ka starp dažādām ieroču šķirām (desanta, armijas un flotes) nebija īstas koordinācijas, juceklis bija gana liels. Amerikāņus paglāba tas, ka ienaidnieks, saprotot iebrucēju spēku varenumu, īstu pretošanos tā arī neizrādīja.
Reigans gandarīts
Lai nu kā, bet misija beidzās veiksmīgi, un Reigans varēja būt gandarīts. 13. decembrī toreizējais ASV prezidents uzstājās ar runu, kurā uzsvēra, ka pēc zināma neveiksmju posma (Vjetnamas karš, Irānas ķīlnieku krīze) amerikāņu armija atkal ir atguvusies un apliecinājusi, ka ir pasaules vadošā lielvalsts. Īpašu prieku Reiganam sagādāja, ka viņam bija izdevies iedzelt padomju līderim Leonīdam Brežņevam. Tā sauktā Brežņeva doktrīna paredzēja, - PSRS nedrīkst pieļaut, ka kaut viena valsts, kas nostājusies uz sociālistiskā/komunistiskā attīstības ceļa, no tā tiek piespiesta atteikties. Taču šajā gadījumā Kremlim nācās ar to samierināties.
Jau pirms iebrukuma amerikāņi bija slepus sazinājušies ar mājas arestā esošo Grenādas britu ģenerālgubernatoru Polu Skūnu un noskaidrojuši, ka viņš atbalsta invāziju, lai gan publiski par to nav gatavs paziņot, baidoties par savu drošību. Tieši Skūns kļuva par galveno noteicēju Grenādā pēc tam, kad amerikāņu spēki salu 1983. gada decembrī pameta (Karību valstiņu karavīri gan palika, pildot miera uzturētāju funkcijas). PSRS sagatavotajai rezolūcijai, kurā bija nosodīts ASV iebrukums Grenādā, Vašingtona uzlika veto ANO Drošības padomē. ANO Ģenerālajā asamblejā šī rezolūcija gan tika pieņemta, par to balsojot 108 valstīm, pret - deviņām un vēl 27 valstīm atturoties. Taču, kad žurnālisti Reiganam vaicāja, vai viņu nesarūgtina šāds balsojums, ASV prezidents atbildēja, ka vismaz viņa ēstgribu tas neesot mazinājis.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita