Rīgas Pēterbaznīca ir pieredzējusi daudz un Otrā pasaules kara gados smagi cietusi. Taču tās vēsturē ir arī lappuse, kad Bermonta uzbrukuma laikā veselu mēnesi tās tornī sēdēja latviešu artilēristu postenis Visvalža Dūma vadībā - viņu uzdevums bija koriģēt artilērijas uguni.
Rīgas Daugavmala 1919. gada oktobrī un novembrī kļuva par frontes līniju. Mūsu valsts galvaspilsētā ritēja, kā vēlāk izrādījās, svarīgākā Neatkarības kara (1918-1920) kauja. Nelielā, vāji apbruņotā, vēl tikai pirms gada veidot sāktā Latvijas armija cīnījās pret Pāvela Bermonta vadītājiem krievu-vācu bruņotajiem spēkiem, kurus tautā jau toreiz iesauca par bermontiešiem, bet pašas kaujas pret šo armiju - par bermontiādi. Latvijas armija šo pārbaudījumu izturēja un bermontiešus no savas zemes patrieca. Kaujas pie Rīgas ilga mēnesi, un diena, kad no Rīgas Bermonta karaspēku patrieca, kļuva par mūsu armijas uzvaras simbolu.
Bermontiādes vēstures izpētes kopainai ir svarīgs arī tā laika notikumu aculiecinieku pieminētais, jo atmiņas būtiski papildina dokumentos un citos vēstures avotos atrodamo informāciju par notikumu gaitu, piešķirot vēstures mozaīkai krāsas. 1929. gadā presē tika publicētas vēlākā Latvijas armijas pulkveža Visvalža Dūma atmiņas par kādu interesantu 1919. gada Rīgas kauju epizodi - Pēterbaznīcas tornī izvietotā un viņa vadītā artilērijas uguns koriģētāju posteņa darbību.
Skats uz ienaidnieka pozīcijām
Pulkvedis Visvaldis Dūms (1892-1940) dzimis Vietalvas pagasta Ļūļās lauksaimnieka ģimenē. Beidzis Jēkabmiesta tirdzniecības skolu un Belostokas komercskolu. Studējis ķīmiju, bet Pirmā pasaules kara laikā - 1916. gada janvārī - iestājies Konstantīna artilērijas karaskolā Petrogradā, ko pabeidzis tā paša gada jūnijā kā praporščiks. Dienējis 4. Sibīrijas artilērijas brigādē. 1917. gadā paaugstināts par podporučiku. Par dienestu krievu armijā Pirmā pasaules kara laikā apbalvots ar vairākiem Krievijas impērijas militārajiem apbalvojumiem: Sv. Annas ordeņa II un IV šķiru, Sv. Staņislava ordeņa III šķiru.
1918. gada februārī Dūms krita vācu gūstā, no kura jau aprīlī izbēga un atgriezās savā daļā. Drīz vien no dienesta atvaļināts. Pēc tam bijis tehniķis Ivanovozņesenskas artilērijas noliktavā un dienējis vairākos amatos Padomju Krievijas Sarkanās armijas Galvenās artilērijas pārvaldes izmēģinājumu nodaļā. 1918. gada decembrī ieskaitīts 2. latviešu padomju aviācijas nodaļā kā lidotājs novērotājs. 1919. gada vasarā nonākot Latvijā, pie Naukšēniem pārbēdzis pāri frontes līnijai un 1. jūlijā iestājies Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos kā virsleitnants. Dienējis 2. Cēsu kājnieku pulkā, vēlāk 4. artilērijas divizionā un Galvenajā artilērijas pārvaldē.
Lūk, fragments no pulkveža atmiņām par piedzīvojumiem bermontiādes laikā. «1919. gada 12. oktobrī 2. Cēsu baterijas novērošanas punktu pārnesu pie Pētera gaiļa [Pēterbaznīcas tornī - red.]. Tornī pavadītais mēnesis bija stipri bagāts dažādiem piedzīvojumiem. No sākuma bermontieši mums lika mieru. Bet tad mums kaimiņos ievilkās igauņu bruņotā vilciena novērotāji, un tie savā pārgalvībā visādi centās parādīt ienaidniekam, ka tornis ir «apdzīvots». Zināms, bermontieši to bija ievērojuši un sāka mūs sveicināt, šaujot no lielgabaliem ar izdevīgo tiešo tēmēšanu. Tā pēc vienas tādas kārtējās torņa apšaudīšanas pie mums ieradās ugunsdzēsēji, jo esot aizdedzies torņa augšējais stāvs. Tomēr noskaidrojās, ka ugunsdzēsējus maldinājuši no otras galerijas lēni izplūstošie bermontiešu granātu sprādzienu dūmi. Citreiz vēlu vakarā, atstājot torni, baznīcas pagalmā atradu kādu sievieti un vīrieti, kas nopietni skatās un pēta torni. Diezgan asi noprasīju tiem, ko viņi te meklē un kas saista viņu interesi pie baznīcas torņa. Izrādījās, ka vīrietis ir kāds pilsētas valdes darbinieks, pie kura atskrējusi sieviete ar prasību ierādīt viņai dzīvokli kādā pagrabā, jo Pētera baznīcu, kurai blakus viņa dzīvojot, stipri apšaudot vāci un baznīcas tornis drīz gāzīšoties; viens pīlārs jau esot šodien izsists. Un tiešām - baznīcas pagalmā atradu no torņa galerijas nokritušu pīlāru ar granātas sprādziena zīmēm. Apmierināju abus pilsoņus ar apgalvojumu, ka viena izsista pīlāra dēļ tornis vēl negāzīsies un ka mēs sēžam tornī arī apšaudīšanas laikā un sēdēsim arī uz priekšdienām.
Diezgan plaši izplatījies uzskats, ka artilēristi parasti vienaldzīgi noskatoties uz kājniekiem, ja pēdējie nokļuvuši arī diezgan smagā stāvoklī. Tas tomēr tā nav. Ja arī šo divu ieroču šķiru karavīri savā starpā «plēšas», tad tomēr kaujā artilēristi vairāk norūpējušies par kājnieku stāvokli kā viņi paši. Spilgtu piemēru redzēju 14. vai 15. oktobra rītā. Saņēmu rīkojumu turēt bateriju kaujas gatavībā, jo kājnieki forsēšot tiltus. No agra rīta sēdēju tornī. Tiltu forsēšana neizdevās. Mūsu kājnieki jau nāca atpakaļ, kad viņus piespieda pie tiltu grīdām divi vācu ložmetēji. Vajadzēja redzēt, ar kādu uztraukumu un nervozitāti visi novērotāji un telefonisti meklēja šos artilēristu visienīstākos ieročus, līdz ieraudzīja nodevīgas plāno dūmu saraustītas svītriņas plūstam no balta nama logiem Šoneru ielā [tagad Uzvaras bulvāris - red.]. Turpretim, kad ieraudzīja noveļamies granātas atšķelto nama stūra izbūves apakšējo daļu, kā arī pa logiem plūstošos putekļu un dūmu mākoņus, kurus bija izsaukusi otra pa logu namā ielidojusi granāta - tad tornis no gavilēm gandrīz vai līgojās; ložmetēji apklusa. Attiecībā uz šo gadījumu vēlāk dzirdēju kāda baterijas karavīra pazīstamam kājniekam stipri pašapzinīgā tonī teiktu frāzi: «Nebūtu mūsu komandiera, tad torīt friči jūs būtu par reņģēm pataisījuši uz tiem tiltiem...» Tas man glaimoja.»
Ejot cauri baznīcai vai strādājot pie telefona vadiem, visi noņēma cepures
Mēnesis tornī
«Vislielākais prieks valdīja tornī gadījumos, kad tika sarīkotas bruņoto vilcienu jeb automobiļu medības. Bruņoto vilcienu «medīšana» pastāvēja iekš tam, ka telefona aparāts ar rīta krēslu tika iznests pirmajā jeb otrajā galerijā [resp. torņa stāvā - red.], un tad sākās vilciena trenkāšana līdz pat Tīriņmuižai [tagad Tīraines apkārtne Mārupes novadā - red.]. Pēc tam šāvējiem nekavējoties bij jāmanās lejā, jo tūdaļ sekoja torņa apšaudīšana no vācu puses.
Ar automobiļiem bija grūtāki, jo tie parasti parādījās negaidot un ātri nozuda. Baterija parasti nokavēja dot šāvienu, jo tehniski viņa to nespēja izpildīt. Pēc tam visu dienu torņa telefonisti «šķendējās» ar bateriju. Lai gan ilgu laiku nodzīvojām Pētera baznīcas tornī, nevienu reizi netiku novērojis pie karavīriem izturēšanos, ko varētu apzīmēt jeb iztulkot par baznīcas apvainojošu. Ejot cauri baznīcai vai strādājot pie telefona vadiem, visi noņēma cepures, staigāja uz pirkstu galiem, runāja čukstošā pusbalsī.
Tornī ievainoja ar šautenes lodi ausī arī baterijas kaprāli Zvirbuli (vēlāk viņš bija leitnants Latgales artilērijas pulkā). Arī es personīgi tikai gadījuma dēļ nedabūju vēl smagāku ievainojumu. Bij sācies uzbrukums ar sabiedroto kara kuģu artilērijas palīdzību. Norādījumu došanai šīs artilērijas vadībai tornī bija ieradies kapteinis Fogelmanis [vēlākais pulkvedis Nikolajs Fogelmanis - red.]. Es neatlaidīgi vēroju un apšaudīju Cementa fabriku. Kapteinis Fogelmanis pasauca mani pie sava, uz jūras pusi vērstā lodziņa, lai es paskatoties lielisko skatu, kad šaujot kreiseris Dragoon. Tikko biju piegājis pie otra lodziņa, atskanēja spēcīgs sprādziens. Tornis piepildījās ar granātas sprādziena kodīgiem dūmiem, skanēja izsisto stiklu drumslas, klaudzēja krītošas saplēsto koku šķembeles. Izrādījās, ka vācu granāta bij atsitusies pret mana lodziņa sleņģi un sprāgdama izārdījusi visu logu. Ja es būtu tajā momentā bijis savā vietā, nez kā tad būtu gājis... Par tādu izglābšanos esmu pulkvedim Fogelmanim parādā. Pēc tam, zināms, pie šī izsistā lodziņa bija visdrošākā stāvēšana.
Pētera baznīcas tornī nodzīvojām gandrīz veselu mēnesi, līdz agrā 11. novembra rītā baterijas novērotājs kaprālis Irbītis, redzēdams vācus atstājam Pārdaugavu un no liela prieka nezinādams ko darīt, sācis zvanīt ar baznīcas zvanu, sak: «Rīga! Ienaidnieka granātas vairs neārdīs tavas ielas, nebojās tavus namus!».»
Ordenis varonim
1920. gadā Visvaldi Dūmu apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni, un viņš ir viens no nedaudzajiem, kam šis apbalvojums piešķirts nevis par vienu konkrētu kara epizodi, bet par vairākām reizēm, kad kaujās parādīta varonība. Apbalvojuma pamatojumā rakstīts: «1919. gada 22. jūnija kaujā pie Lodes stacijas Dūms atsita vairākkārtējus ienaidnieka uzbrukumus, pretinieku viesuļugunī izveda mūsu bateriju no ielenkuma; jūnija beigās kaujā pie Juglas artilērijas divkaujā apklusināja ienaidnieka bateriju; 9. oktobrī pie Rīgas bermontiešu ielenkumā noturēja pozīcijas līdz baterijas izvešanai; 10. oktobrī niknā ugunī ar savas baterijas karavīriem devās durkļu triecienā, atsita ienaidnieku un tā ļāva sava baterijai pārvietoties drošās pozīcijās. 17. novembrī pie Cenas muižas ar artilērijas uguni padzina bermontiešu bruņuvilcienu no kaujas lauka; 18. novembrī ar šrapneļu un karteču uguni atsita vācu uzbrukumus, pēc tam izveda savus biedrus ķēdē un sedza baterijas atkāpšanos.»
Pēckara karjera
Par to, kas notika Pēterbaznīcas tornī, savās atmiņās raksta arī šo notikumu aculiecinieks Aleksandrs Indriksons: «No Bolderājas Latgales divīzija uzbruka Rīgas virzienā, un sabiedroto flote ar spēcīgu uguni to atbalstīja. Mūsu smagie dižgabali no Vāgnera dārza visu dienu apšaudīja Pārdaugavu. Iegājām Pētera baznīcā, kur bija savilkti telefona vadi, un uzkāpām tornī. Posmā, kur beidzas torņa mūra sienas, atradās mūsu artilērijas novērotāji: kapteinis Dūms mums paskaidroja, ka viņš ar smago 42 līn. dižgabalu apšaudi traucē bermontiešu rezervju un apgādes pievešanu. Ar tālskatiem novērojām, ka labi sēdēja lādiņi pie Tīriņu muižas, kur dzelzceļu šķērso Jelgavas šoseju. Labi varēja pārredzēt Pārdaugavu un kustību attālākās ielas. Virs Rīgas pils torņa plivinājās ložu caururbtais latviešu sarkanbalti sarkanais karogs, kura sašaušanai bermontieši bija velti iztērējuši daudz munīcijas. Mūs brīdināja, lai pie lodziņiem ilgi nekavējamies, jo bermontieši no Cīruļa lielā mūra nama torņa esot ar ložmetējiem labi piešāvuši novērošanas vietai».
Pēc Neatkarības kara beigām 1920. gadā Dūmam piešķirta kapteiņa dienesta pakāpe, bet 1921. gadā pulkveža-leitnanta dienesta pakāpe. No 1922. gada februāra viņš bija Bruņošanās pārvaldes Tehniskas daļas priekšnieka vietnieks, no decembra Vidzemes artilērijas pulka diviziona komandieris. Virsnieka kara un dienesta biedri viņu raksturoja šādi: «Mūsu komandieris Visvaldis Dūms bija profesionāls speciālists un labs pedagogs. Viņš prata iesaistīt visu lielo kolektīvu kopīgu uzdevumu veikšanā un labprāt uzklausīja karavīru ieteikumus».
1925. un 1931. gadā Dūms beidzis artilērijas virsnieku kursus, kļuvis par diviziona komandieri, bijis pulka saimniecības priekšnieks. 1929. un 1930. gadā Zemgales artilērijas pulka komandiera vietas izpildītājs, no 1932. gada Latgales artilērijas pulka komandieris. No 1936. gada Augstākās kara skolas pasniedzējs, no 1929. gada septembra Armijas štāba priekšnieka palīgs. Paralēli kara dienestam Dūms turpināja studēt ķīmiju un līdz 1940. gadam bija ticis līdz Latvijas Universitātes 4. kursam. Viņš bija arī aktīvs studentu korporācijas Talavija dalībnieks. Taču 47 gadu vecumā pēkšņi aprāvās viņa šīs zemes gaitas - Dūms nomira 1940. gada 12. janvārī Rīgā. Apbedīts Rīgā, Brāļu kapos.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita