Padomju laikos čukči bija muļķīgu anekdošu varoņi - dumji un neaptēsti lauķi, kuriem nav ne mazākās nojausmas par civilizācijas sasniegumiem. Kas zina, varbūt anekdotes bija krievu šovinistu savdabīga atriebība par agrākajām pārestībām, jo 200 gadus agrāk tieši čukči bija vieni no sīvākajiem pretiniekiem Krievijas impērijas ekspansijai austrumu virzienā.
Runājot par mazajām tautām, kas centās turēties pretī Krievijas centieniem iekarot arvien lielākas teritorijas, pirmie laikam prātā nāk čečeni, kuri XIX gadsimta vidū imama Šamila vadībā gadiem ilgi varonīgi cīnījās pret pārspēku. Taču tikpat sīvi krievu invāzijai pretojās arī kāda maza tautiņa kontinenta otrā malā - tie bija čukči. Pārsteidzoši, taču kaujaslaukā krievi čukčus tā īsti nekad nav uzvarējuši. Čukčus beigu beigās pieveica nevis militārs spēks, bet gan ekonomikas likumi un cilvēciskas vājības.
Mazi, bet kareivīgi
Krievi ar čukčiem iepazinās vēl XVII gadsimta vidū, kad pirmās krievu kazaku ekspedīcijas sasniedza Sibīrijas tālākos austrumu nostūrus. Iepazīšanās gan bija visai pavirša, un citādi arī nevarēja būt - kaut kur tundras vidū satikās bariņš kazaku ar bariņu čukču, kuri devās savās gaitās. Krieviem pietika drosmes un nekaunības paģērēt, lai čukči turpmāk maksātu nodevas jeb jasaku, savukārt čukči šo piedāvājumu ar neizpratni noraidīja. Kāda suņa pēc gan viņiem būtu jādod kaut kādiem svešiniekiem pāris kažokādas? Tikai tādēļ, ka svešie sakās pārstāvam kaut kur tāltālos rietumos dzīvojošu valdnieku, kurš apmaiņā pret šīm kažokādām čukčiem piedāvā aizsardzību pret citām ciltīm? Smieklīgi! Ja nu šajā apkaimē dzīvojošajām tautām vispār bija nepieciešama kāda aizsardzība, galvenokārt tieši pret čukčiem, jo kareivīguma ziņā ar viņiem tuvākā un tālākā apkārtnē neviens mēroties nevarēja.
Čukči, kuriem tāpat kā kaimiņos dzīvojošajiem korjakiem un jukagiriem galvenais izdzīvošanas avots bija ziemeļbrieži, lielākoties piekopa nomadu dzīvesveidu un atkarībā no gadalaika mainīja dzīvesvietu. Sadzīves apstākļi bija skarbi, tādēļ likumsakarīgi, ka tādos izauga izturīgi un fiziski spēcīgi cilvēki - visi vājākie jau bērnībā aizgāja bojā. Šajā ziņā čukču sabiedrība bija diezgan līdzīga Senās Grieķijas spartiešiem, kuri nīkulīgus bērnus pat nemēģināja izaudzināt. Citu variantu ziemeļu apstākļos arī nebija, jo tikai fiziski spēcīgi cilvēki varēja sagādāt sev iztiku. Tādēļ zēnus jau no bērnības audzināja kā medniekus un karavīrus. No piecu gadu vecuma lika stundām ilgi skriet līdzi ziemeļbriežu ganāmpulkam, īpašu akcentu liekot uz izturību. Ja tajos laikos notiktu olimpiskās spēles, čukči būtu starp galvenajiem pretendentiem uz uzvaru maratonā, jo, lai tiktu līdzi briežiem, vajadzēja skriet ilgi un nemainīgā tempā. Izturības trenēšanai bērniem lika skriet ar akmeņiem, kas piesieti pie kājām. Čukču ticējums vēstīja: «Čukčam pats galvenais ir kājas. Ja čukča spēj skriet ilgāk nekā briedis, viņš spēs nosargāt briežus. Ja čukča skrien ilgāk un ātrāk nekā visi citi ļaudis, viņam neviens ienaidnieks nav bīstams un viņš vienmēr atradīs ganības, kurās viņa briežus nekas neapdraudēs.» XX gadsimta sākumā veikti pieraksti liecina, ka 8,5 kilometru distanci čukču ziemeļbriežu gani sacensībās veikuši 28 minūtēs.
Ar skriešanu vien treniņi neaprobežojās. Zēnus mācīja arī lauzties un rīkoties ar šķēpu, kas bija galvenais tuvcīņas ierocis. Vēl būtiskāks ierocis bija šaujamloks, ar ko čukču karotājs prata lieliski apieties, turklāt jau kopš bērnības viņi mācījās izvairīties no ienaidnieka raidītajām bultām. Treniņi ilga stundām ilgi, turklāt bieži vien tie norisinājās pilnā kaujas ekipējumā, kura smagākā sastāvdaļa bija no kaula plāksnītēm darinātas aizsargbruņas.
Čukči zēnus jau no bērnības audzināja kā medniekus un karavīrus
Sirotāji un laupītāji
Regulāro treniņu un garo pārgājienu dēļ izveidojās izturīgi un meistarīgi karotāji, kas iedvesa bijāšanu visām apkārtējām tautām. Čukči regulāri devās sirojumos pie korjakiem, kuri kareivīgumā atpalika, tādēļ parasti sadursmes beidzās ar čukču uzvaru un ziemeļbriežu bara atņemšanu zaudētājiem. Tieši brieži vai strīdi par labākajām ganību vietām tad arī parasti bija konfliktu cēlonis. Sirotāju skaitliskais sastāvs varēja būt ļoti dažāds, jo nekādu valstiskuma pamatu, kas ļautu izveidot vairāk vai mazāk pastāvīgu karapulku, ziemeļu ciltīm nebija. Tādēļ karaspēku formēja, skatoties pēc apstākļiem. Reizēm sirojumā devās viena vai divas dzimtas (tātad pāris desmiti vīru), bet reizēm apvienojās vairāki klani, un tad jau karapulks bija pāris simtos skaitāms. Zināmi tikai pāris gadījumi, kad čukču savāktā armija būtu bijusi lielāka par tūkstoti vīru. Tas var šķist maz, taču jāņem vērā, ka runa ir par ziemeļiem, kur iedzīvotāju blīvums bija ļoti zems, tādēļ simts cilvēku liels karapulks tur bija ievērojams spēks.
Skaidrs, ka kaimiņi, galvenokārt korjaki, izdevīgā brīdī centās čukčiem atspēlēties un devās pie viņiem «atbildes vizītē». Aina bija diezgan līdzīga kā XIII gadsimta sākumā tepat Baltijā, kur teju vai katru ziemu latgaļi devās sirojumos pie igauņiem un otrādi. Un tieši tāpat kā latgaļi, arī korjaki labprāt izmantoja izdevību, kas parādījās svešzemnieku izskatā. Ja par latgaļu sabiedrotajiem konfliktos ar igauņiem kļuva krustneši, tad korjakiem šo lomu spēlēja krievu kazaki. Izsakoties kriminālā slengā, kazaki kļuva par korjaku «jumtu», kas turpmākajās desmitgadēs centās viņus pasargāt no čukču uzbrukumiem - dadažbrīd veiksmīgi, dažbrīd ne pārāk. Kazaku uzdevums bija aizstāvēt arī krievu tirgotājus un mēģināt piedabūt nepakļāvīgos čukčus maksāt nodevas.
Čukči nebija noskaņoti uz diplomātiskām pārrunām, tādēļ XVII gadsimta vidū izcēlās vairākas asiņainas sadursmes starp viņiem un kazakiem. Ņemot vērā ziemeļu specifiku, tajās piedalījās neliels cilvēku skaits no abām pusēm. Mazskaitlīgums būs raksturīgs arī vēlāko gadu krievu-čukču kariem, kas parasti sākās spontāni un beidzās bez kādiem noteiktiem rezultātiem. Lielā mērā tas skaidrojams ar to, ka līdz pat XIX gadsimtam ziemeļu teritoriju iekarošana bija ļoti sarežģīta un diezgan bezperspektīva nodarbe, kurai no Krievijas impērijas viedokļa nebija jēgas tērēt lielus resursus. Kāda gan jēga dzīties pakaļ ledainajos tundras plašumos bariņam čukču (kurus vēl vajadzēja atrast!), lai pakļautu viņus cara varai, labi apzinoties, ka pēc mēneša čukči tāpat aizies dziļāk tundrā un nebūs vairs sameklējami? Vai pat, vēl ļaunāk, negaidīti uzbruks krievu garnizonam? Tādēļ krievu-čukču kari, ja raugāmies no eiropiešu skatpunkta, var likties nenozīmīgi. Taču tajos iesaistītajiem gan viss bija nopietni.
Dzīvesveida maiņa
Ko nepaveica carisms, ar to tika galā boļševiki, kuriem trīsdesmitajos gados izrādījās pietiekami daudz resursu, lai pievērstos arī čukčiem. Čukčus ar varu sadzina kolhozos, kuru pamatnodarbošanās bija briežkopība. Par dumpošanos viņi varēja aizmirst, jo padomju vara jokus nesaprata. Tradicionālais čukču dzīvesveids būtībā tika iznīcināts, bet vēl sliktāk bija tas, ka pastāvīgu kontaktu ar eiropiešiem dēļ arvien lielāku postu čukču vidū, gluži tāpat kā tas notika ar Ziemeļamerikas indiāņiem, nodarīja alkoholisms. Daudzi vienkārši nodzērās. Labā ziņa gan ir tā, ka pēdējos 100 gados čukču skaits ir pieaudzis un patlaban Krievijā reģistrēti apmēram 16 000 šīs tautas pārstāvji.
Pirmās asinis
Pirmā nopietnā krievu un čukču bruņotā sadursme fiksēta 1649. gadā, kad kazaku vienība jūras malā uzdūrās čukču apmetnei un izcēlās konflikts, kurā viens kazaks gāja bojā. Četrus gadus vēlāk atbildes soli spēra jau čukči, uzbrūkot kazaku ziemas apmetnei. Krievu hronika vēsta, ka uzbrukumā piedalījušies apmēram 200 čukči, taču kazakiem izdevies uzbrukumu atvairīt. Par abu pušu zaudējumiem ziņu nav. Togad kazaki rīkojuši arī ekspedīciju pret čukčiem, kuri bija uzbrukuši tirgotāju apmetnei, taču par karagājiena rezultātiem nekādas informācijas nav.
Līdzīgā garā sadursmes turpinājās visu XVII gadsimta otro pusi. Te čukči uzbruka kādai krievu vai korjaku apmetnei, te kazaki sarīkoja soda ekspedīciju, cenšoties atriebties un saukt čukčus pie kārtības. Parasti tās visas bija nelielas sadursmes, kurās piedalījās daži desmiti cilvēku. Virsroku bieži vien guva čukči. Piemēram, 1676. gadā viņi nopostīja vairākas jukagiru apmetnes, izmantojot to, ka krieviem tuvumā nebija nekādu spēku. Pāris gadus vēlāk fiksēts fakts, ka krievu Lejaskolimas ziemas apmetnē palikušie desmit kazaki neesot varējuši pamest nometni, lai sagādātu malku, jo visu laiku draudējis čukču uzbrukums. 1685. gadā čukči jau atklāti uzbruka šai apmetnei un sadursmēs nogalināja četrus krievus un 18 to sabiedrotos jukagirus. Vēl pēc pāris gadiem čukči uzbruka kādai krievu ekspedīcijai, nogalinot visus tās dalībniekus.
Nodevas cara valdībai čukči kā nebija maksājuši, tā arī turpināja nemaksāt
XVIII gadsimta sākumā, tātad Pētera I valdīšanas laikā, krievi beidzot nopietni pievērsās čukču problēmai. 1702. gadā notika pirmā nopietnā kauja starp krievu un viņu sabiedroto apvienoto karaspēku no vienas un čukčiem no otras puses. Tiek lēsts, ka tajā piedalījās 24 kazaki, 110 jukagiri un korjaki, kuriem pretī stājās ap 300 čukču. Kaujas pirmajā dienā virsroku guvusi apvienotā armija, turklāt vairāk nekā 100 čukču krituši. Taču otrajā dienā čukčiem atnākuši papildspēki, un tad jau veiksme bijusi viņu pusē - apvienotais karaspēks zaudējis vismaz 70 cilvēku, vairākas dienas pavadījis aplenkumā un tad bijis spiests atkāpties.
Karš tundrā
Pētera I sūtītajām kazaku vienībām tā arī neizdevās panākt, lai čukči piekristu kļūt par Krievijas impērijas pavalstniekiem un sāktu maksāt nodevas. Laiku pa laikam notika sadursmes, pēc kurām vienas vai otras puses nelielais karaspēks bija spiests atkāpties, lai pēc gada vai diviem atkal sastaptos kaut kur tundrā. No krievu puses raugoties, cīņa bija pilnīgi bezcerīga: pat ja kaujaslaukā izdevās nogalināt pārdesmit čukču, pārējie atkāpās un ziemeļbriežu pajūgos nozuda kaut kur tundras plašumos. Panākt viņus nebija nekādu iespēju. Čukču apmetnes iekarot nevarēja, jo briesmu gadījumā viņi tās pārcēla uz citu vietu, bet visā tundrā izvietot kazaku garnizonus nebija iespējams. Protams, arī čukči nevarēja reizi par visām reizēm sakaut atnācējus tā, lai tie vairāk nerādītos, taču tāds arī nebija viņu mērķis. Pietika ar dažiem ātriem uzbrukumiem, lai uz kādu brīdi būtu miers.
Posms starp 1727. un 1778. gadu krievu vēsturē tiek uzskatīts par Čukču karu. Lielā mērā to izprovocēja paši čukči, rīkojot arvien biežākus uzbrukumus korjakiem, kuri tobrīd jau bija kļuvuši par cara pavalstniekiem, un tādēļ Krievijas varasiestādes šādus izlēcienus nevarēja atstāt bez uzmanības. Gandrīz ik gadu notika kāds liels sirojums, un tiek lēsts, ka 50 gadu laikā čukči korjakiem bija nolaupījuši vairāk nekā 200 000 ziemeļbriežu. Nav gan izslēgts, ka korjaki savus zaudējumus varētu būt krietni pārspīlējuši, cerot iežēlināt krievus.
Kara māksla
Cīņai ar ienaidniekiem čukči bija izstrādājuši vienkāršu, taču visai efektīvu taktiku. Pamatprincips bija vienkāršs - ātri uzbrukt un nodarīt pretiniekam maksimālu kaitējumu, iespēju robežās izmantojot slēpņus. Šādi gan parasti cīnījās tikai pret svešiniekiem, jo iekšējo konfliktu gadījumā labais tonis prasīja laikus pieteikt gaidāmo uzbrukumu, lai oponents varētu sagatavoties.
Lai pārvietotos, čukču karavīri izmantoja ziemeļbriežu vai suņu pajūgus, kas ļāva ātri uzrasties un vajadzības gadījumā tikpat ātri pamest kaujaslauku. Standarta kaujas taktikai bija trīs posmi. Pirmais: ienaidnieka apšaudīšana ar lokiem. Parasti tieši bultu lietus nodarīja vislielākos zaudējumus. Otrais etaps: ja apšaude nepiespieda pretinieku bēgt, tad sekoja tuvcīņa, izmantojot šķēpus. Pašus čukčus no ienaidnieka ieročiem sargāja no kauliem darinātas bruņas, kuru sastāvdaļa bija pie pleciem piestiprināti «spārni» - aizsargkonstrukcija, kas pasargāja no cirtieniem. Trešais posms: sakauto pretinieku vajāšana un piebeigšana. Vai arī atkāpšanās no kaujaslauka, ja nebija izdevies gūt virsroku.
Ja tā tiešām bija, tad korjaku plāns izdevās. Krievijas valdība sankcionēja vairākas ekspedīcijas pret čukčiem. Katrā no tām piedalījās pāris simti cilvēku - gan kazaki, gan arī korjaki, evenki, jakuti. 1730. gadā krievi cieta kaunpilnu zaudējumu pie Jegačas upes, kur čukčiem kaujā izdevās nogalināt ne tikai desmit kazakus un 18 viņu sabiedrotos, bet arī vienības komandieri Aleksandru Šestakovu, kuram par godu krievi upi vēlāk pārdēvēja par Šestakovku. Čukču rokās krita arī vienības karogs.
Gadu vēlāk krievi atriebās, sūtot pret čukčiem Sibīrijas apstākļiem neredzēti lielu karaspēku - apmēram 500 vīru. Šī vienība ar čukčiem tikās trijās kaujās un visas trīs reizes pārliecinoši uzvarēja. Ja var ticēt krievu ziņojumiem, tad zaudējumu attiecība bijusi satriecoša: vismaz 800 kritušu čukču pret trim kritušiem krieviem un sešiem sabiedrotajiem.
Vai šīs sakāves salauza čukču pretošanās garu? Nekā tamlīdzīga! Sadziedējuši brūces, jau pēc diviem gadiem čukči uzbruka kādai kazaku apmetnei Anadirskā, nogalināja 12 karavīrus un nolaupīja visus tur esošos ziemeļbriežus. Līdzīgi uzbrukumi atkārtojās arī vēlāk.
Sadziedējuši brūces, jau pēc diviem gadiem čukči uzbruka kādai kazaku apmetnei
Krievu atbildes gājiens sekoja 1742. gadā. Kaut gan divus gadus agrāk Krievijas valdība bija nospriedusi, ka karagājieni pret čukčiem ir neauglīgi, tagad tika pieņemts lēmums par čukču iznīcināšanu vai deportāciju. Lai šo plānu īstenotu, ceļā devās 400 vīru liela vienība majora Dmitrija Pavlucka vadībā. Panākumi gan bija diezgan pieticīgi, jo pēc ilgiem meklējumiem izdevās atrast tikai vienu čukču apmetni, kuru tad arī nopostīja, nogalinot 88 čukčus. Līdzīgi beidzās arī Pavlucka nākamais karagājiens 1746. gadā, uzbrūkot apmetnei, kurā atradās 16 čukči.
Toties Pavlucka trešais karagājiens gadu vēlāk izvērtās par īstu asinspirti. Majors ar 300 vīru lielu vienību metās vajāt čukčus, kuri bija aizdzinuši korjaku ziemeļbriežus, taču uzdūrās pretinieka slēpnim ar 500 karotājiem. Krievi cieta smagu sakāvi, zaudējot 40 kritušos, viņu vidū arī pašu Pavlucki.
XIX gadsimta sākumā Krievijas valdība atmeta čukčiem ar roku un ļāva dzīvot pašiem pēc saviem ieskatiem
Pīrāgs un pātaga
Saprotot, ka karošana ar čukčiem ir visai bezjēdzīga, 1755. gadā krievi mēģināja mainīt taktiku un salīgt mieru. Carienes Elizabetes vārdā čukčiem tika solīta piedošana un aizsardzība, par to pretī prasot simboliskas nodevas - pa vienai kažokādai no cilvēka. Sarunas gan beidzās ne ar ko, jo čukči tās vienkārši pameta un drīz vien atsāka savus sirojumus. Tie bija tik regulāri, ka beigu beigās krievi nolēma likvidēt savu galveno atbalsta punktu šajā apkaimē - Anadiras cietoksni ar 500 vīru garnizonu -, jo neatmaksājās to uzturēt. Ar čukču sirojumiem tā garnizons tāpat netika galā, bet no vietējiem pēdējo 50 gadu laikā iekasētās nodevas nepilnu 30 000 rubļu apmērā nekādi nespēja kompensēt cietokšņa uzturēšanas izdevumus, kas bija vairāk nekā desmit reižu lielāki.
Sirojumi un nelielas sadursmes turpinājās vēl 20 gadus, līdz situācija pamazām sāka mainīties, jo krievu un čukču attiecībās parādījās jauns, līdz tam nemanāms elements. Tā bija tirdzniecība. Arvien biežāk saskaroties ar krieviem (un arī amerikāņiem, kas čukču apdzīvotajās zemēs laiku pa laikam parādījās no austrumu puses), čukči konstatēja, ka to rīcībā ir daudz tādu saimniecībā noderīgu lietu, kādu nav pašiem čukčiem, piemēram, šautenes un dažādi metāla izstrādājumi. Tās iegūt varēja apmaiņas ceļā, pret ko ienācējiem nekādu iebildumu nebija.
Tā nu 1778. gadā tika noslēgts pirmais miera līgums starp krieviem un čukčiem, ko no vienas puses parakstīja Gižiginskas cietokšņa komandants, bet no otras - kāda čukču klana vadonis jeb toijons. Pavisam drīz to apstiprināja arī cariene Katrīna II, paziņojot, ka čukči tagad ir uzskatāmi par Krievijas impērijas pavalstniekiem. Par godu šim priecīgajam notikumam viņus uz desmit gadiem atbrīvoja no nodevu maksāšanas. Pēc miera līguma noslēgšanas čukči tiešām kļuva rāmāki, un vēsturē saglabājušās ziņas vēl tikai par vienu lielu sirojumu korjaku teritorijās, kas notika 1781. gadā, bet pēc tam iestājās miers. Tā uzturēšanā čukči bija ieinteresēti tādēļ, ka tikai šādos apstākļos uz viņu zemēm bija ar mieru braukt krievu tirgotāji, kuru preces čukčiem bija iepatikušās un atzītas par labām esam. Tirdzniecība bija regulāra un rosīga, jo čukči labprāt mainīja kažokādas pret tabaku, pie kuras ātri vien bija pieraduši.
Nodevas cara valdībai gan čukči kā nebija maksājuši, tā arī turpināja nemaksāt. Krievu ierēdņi viņus centās visādi pierunāt un piedāvāja kompromisu - pietiks, ja skata pēc katrs mednieks valstij atdos vienu lapsādu, bet pretī valsts medniekiem varētu sarūpēt dāvanas, kuru vērtība reizēm pārsniedza kažokādas cenu. Uz šādu darījumu izdevās pielauzt 581 čukču, kuri bija ar mieru zvērēt uzticību Krievijas impērijai, taču nodevu maksāšana tāpat drīz vien apsīka. Tādēļ XIX gadsimta sākumā Krievijas valdība atmeta čukčiem ar roku un ļāva dzīvot pašiem pēc saviem ieskatiem (ar noteikumu neaplaupīt korjakus), nodevas maksājot katram pēc vēlmēm un iespējām. Kā pētījumā Čukču kara māksla raksta Aleksandrs Ņefjodkins, oficiāli čukči tika atzīti par «līdz galam nepakļautu tautu».
Kaut kādu kārtību Krievijas varasiestādes čukču zemēs ieviesa tikai XIX gadsimta beigās, kad uz turieni ar plašām pilnvarām nosūtītais barons Maidelis ņēma uzskaitē visus čukču klanus, liekot to vadoņiem regulāri maksāt nodokļus - rubli no katra pieauguša vīrieša un 50 kapeikas no zēniem. Vienlaikus tika atzīts, ka valsts vara nespēj izkontrolēt tundrā notiekošo un būtībā katra klana vadonis darbojas pēc saviem ieskatiem, ieviešot kārtību un spriežot tiesu. Varasiestādes pa vidu nejaucās, gluži labi apzinoties, ka ir bezjēdzīgi ar varu mēģināt mainīt gadsimtiem ierasto čukču dzīvesveidu, jo sanāk pārāk liela ņemšanās ar vien mazliet vairāk nekā 10 000 šīs tautas pārstāvju, kuri turklāt izkaisīti ļoti lielā teritorijā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita