Pateicoties Holivudai, daudzi par vislielāko kuģu katastrofu uzskata Titānika bojāeju. Tajā dzīvību zaudēja pusotrs tūkstotis cilvēku, un tā bija milzīga traģēdija, taču upuru skaita ziņā Titāniks ne tuvu nav rekordists. Šis drūmais rekords pieder vācu lainerim Wilhelm Gustloff ar vairāk nekā 9000 upuriem. Kuģa bojāejā vainīgo padomju zemūdenes kapteini Aleksandru Marinesko diezgan droši var saukt par vienu no visu laiku lielākajiem masu slepkavām. Viņa attaisnojumam var minēt vien to, ka kapteinim nebija ne jausmas, ka viņš uzbrūk bēgļu kuģim...
Hitleriskā Vācija 1945. gada sākumā juka pa visām vīlēm. Padomju karaspēks jau atradās Austrumprūsijā, no kurienes uz rietumiem plūda bēgļu straumes. Bēgļus evakuēja ne tikai pa dzelzceļu un šosejām, bet arī pa jūru. Šim nolūkam vācu kara flote realizēja īpašu glābšanas operāciju Hannibal, kuras mērķis bija militārpersonu un bēgļu evakuācija no Baltijas un Polijas. Bez pārspīlējuma var teikt, ka tā bija visu laiku lielākā evakuācijas operācija, jo tās laikā ar kuģiem izveda gandrīz divus miljonus cilvēku.
Operācijā piedalījās arī kādreizējais Vācijas pasažieru flotes lepnums - laineris Wilhelm Gustloff. Tas bija simtprocentīgs Hitlera režīma produkts, jo to būvēja organizācijas Spēks caur prieku vajadzībām kā kruīza kuģi strādnieku atpūtai. Šādi kuģi atvaļinājumu laikā vizināja vācu strādniekus apkārt Eiropai un vēl tālāk, uzskatāmi demonstrējot, kā nacistu partija rūpējas par vienkāršo darba tautu. Pusotra gada laikā laineris veica 60 reisu, kuru laikā pārvadāja 80 000 cilvēku. Ilgi gan šie kruīzi neturpinājās, jo, sākoties Otrajam pasaules karam, Wilhelm Gustloff tika nodots armijas rīcībā un pārveidots par peldošu hospitāli. Bet 1945. gada sākumā tas piestāja Dancigā (Gdaņskā), lai uzņemtu bēgļus un dotos savā pēdējā reisā.
«Tas arī viss...»
Mēs varam tikai mēģināt iztēloties to drūzmēšanos un jucekli, kas 1945. gada janvārī valdīja Dancigas ostā. Bēgļu pūļi, ievainoto transporti, bet pa vidu tam visam armijas vienības, kuras arī paredzēts evakuēt. Sākumā Wilhelm Gustloff uzņēma tikai tos pasažierus, kuriem bija īpašas caurlaides - priekšroka bija dažiem desmitiem zemūdeņu jūrnieku, apmēram tūkstotim ievainoto karavīru un dažiem simtiem flotes palīgdienestā strādājošo sieviešu. Tā tika aizpildītas 1500 pasažieru vietas, jo laineris bija paredzēts šādam cilvēku skaitam. Taču, redzot milzīgo bēgļu pieplūdumu, tika pieņemts lēmums uz kuģa laist arī viņus, turklāt bez pienācīgas uzskaites. Iznākumā kuģis bija pārblīvēts ar cilvēkiem, jo tie bija gan visās telpās, gan uz klāja, gan pat baseinā, no kura jau sen bija izlaists ūdens. Pēc mūsdienu pētnieku aplēsēm, pavisam Wilhelm Gustloff uzņēma vairāk nekā 10 000 pasažieru, no kuriem gandrīz 9000 bija bēgļi, lielākoties sievietes un bērni. Pie militārā personāla ar zināmu piespiešanos varēja pieskaitīt tikai 918 zemūdens flotes kursantus, 373 flotes palīgdienestā strādājošās sievietes un 162 ievainotos karavīrus.
Ostu laineris atstāja 13. janvārī vēlu vakarā. Nekāda nopietna apsardze tam nebija nodrošināta. Uz komandtiltiņa atradās veseli četri (!) kapteiņi - ne tikai lainera kapteinis, bet arī divi tirdzniecības kuģu kapteiņi un viens zemūdenes kapteinis. Pēdējais, labi apzinoties briesmas, ko rada ienaidnieka zemūdenes, ieteica izdzēst visas gaismas un pārvietoties pa zigzaga kursu, jo tas apgrūtina zemūdenēm tēmēšanu. Tomēr Gustloff kapteinis Frīdrihs Petersens izlēma citādi: doties taisnā kursā un atstāt iedegtas navigācijas gaismas, lai netīšām neuzskrietu virsū vācu mīnukuģiem, kas it kā darbojās šajā apvidū.
Lainera navigācijas gaismas tad arī pamanīja padomju zemūdenes S-13 kapteinis Aleksandrs Marinesko. Nākamās divas stundas viņa zemūdene virsūdens stāvoklī nemanīti sekoja vācu kuģim, gaidot izdevīgu brīdi uzbrukumam. Pa to laiku Gustloff kapteinis beidzot pieņēma lēmumu izslēgt gaismas, taču bija jau par vēlu - Marinesko jau bija sagatavojies uzbrukumam un pēc brīža raidīja uz laineri trīs torpēdas.
Mērķī trāpīja visas trīs. Viena lainera priekšgalā, otrā vidusdaļā, trešā mašīntelpā. Aculiecinieki vēlāk stāstīja, ka kapteinis Petersens uzreiz esot sapratis, ka kuģis ir lemts bojāejai, un tikai noteicis: «Tas arī viss...»
Kas bija Vilhems Gustlofs?
Laineri pēc Hitlera rīkojuma nodēvēja Šveices nacistu vadoņa Vilhelma Gustlofa vārdā, kuru 1936. gada februārī Davosā viņa paša dzīvoklī nošāva ebreju students Dāvids Frankfurters. Pēc slepkavības Frankfurters pats pieteicās policijā, savu rīcību motivējot ar protestu pret nacistu īstenotajām ebreju vajāšanām. Viņam Šveices tiesa piesprieda 18 gadu ieslodzījumu, taču atbrīvoja jau 1945. gadā, un pēc tam Frankfurters pārcēlās uz Izraēlu, kur kļuva par nacionālo varoni. Savukārt Hitlera propagandas aparāts par varoni pasludināja Gustlofu, kura vārdā nosauca ne tikai kuģi, bet arī ielas vairākās Vācijas pilsētās.
Glābšanas operācija
Wilhelm Gustloff vēl apmēram stundu noturējās virs ūdens, taču pasažieru izredzes uz glābiņu tas īpaši nepalielināja. Vairāki simti cilvēku gāja bojā jau torpēdu eksplozijas brīdī. Viena no tām bija trāpījusi tieši baseinā, kur atradās flotes palīgdienesta sievietes - no viņām neizdzīvoja gandrīz neviena. Drīz vien pēc eksplozijām ūdens pārplūdināja zemākos klājus, kur esošie cilvēki tā arī nepaspēja tikt laukā. Uzreiz pēc sprādzieniem kapteinis bija aizvēris ūdensdrošās sienas, taču liktenīgas sakritības dēļ vienā no apakšējo klāju nodalījumiem ieslēgta palika daļa apkalpes, kuras uzdevums katastrofas gadījumā bija cilvēku evakuācijas organizēšana. Šā iemesla dēļ glābšanas laivu nolaišana norisinājās diezgan haotiski un normāli nolaist izdevās tikai dažas. Tiesa, pat ja būtu nolaistas visas, tad visiem cilvēkiem vietu laivās tik un tā nepietiktu, jo laineris, kā jau teikts, bija paredzēts 1500, nevis 10 000 pasažieriem...
Pirmais palīgā grimstošajam lainerim ieradās vienīgais to pavadošais mīnukuģis Lowe, mazliet vēlāk ieradās vēl viens mīnukuģis. Netālu atradās arī vācu kreiseris Admiral Hipper ar 1500 bēgļiem uz borta, taču tā kapteinis par labāku uzskatīja nepiestāt, bet doties tālāk, jo ne bez pamata baidījās no zemūdeņu uzbrukuma. Vēlāk kritiķi pārmeta Marinesko, ka viņš pēc Gustloff nogremdēšanas pārāk ātri pametis notikuma vietu, jo bijusi taču tik lieliska izdevība nogremdēt arī Admiral Hipper, taču tādus padomus ir viegli dot ar atpakaļejošu datumu. Uzbrukuma brīdī padomju kapteinim bija visai aptuvena nojausma, ko viņš īsti ir nogremdējis, un vēl mazāka par to, kādi vācu kuģi vēl ir tuvumā.
Ņemot vērā, ka gaisa temperatūra tobrīd bija mīnus 18 grādu, tad tiem cilvēkiem, kuri nonāca ledainajā ūdenī, izredžu izdzīvot nebija. Kad stundu pēc katastrofas notikuma vietā ieradās vēl daži vācu kuģi, tie vairs atrada tikai mirušos. Izglābt izdevās, pēc dažādiem datiem, no 1200 līdz 2500 cilvēkiem, tātad bojā gāja vismaz 9000.
Padomju zemūdeņu panākumi bija tik pieticīgi, ka vadība bija gatava kapteiņus apbalvot pat par necila kuģīša nogremdēšanu, kas turklāt bija notikusi tikai uz papīra
«Varoņa» biogrāfija
Vai zemūdenes kapteinis apzinājās, ka uzbrūk būtībā civilam kuģim, kurā atrodas tūkstošiem bēgļu? Šis jautājums pēc kara nodarbināja daudzus, jo, grozi kā gribi, Wilhem Gustloff nogremdēšana izvērtās par sieviešu un bērnu masu slepkavību. Par to, ka Marinesko nebija ne jausmas, ka uz kuģa atrodas bēgļi, var apgalvot diezgan droši. Viss, ko viņš tumšajā ziemas naktī sliktas redzamības apstākļos varēja saprast, bija vien tas, ka viņa priekšā ir liels ienaidnieka kuģis. Uz zināmām pārdomām varbūt varēja vedināt fakts, ka kādu gabalu kuģis brauca ar gaismām, taču nepārvērtēsim kapteiņa analītiķa spējas.
Te vietā būs pievērsties Marinesko personībai, lai saprastu, kas viņš bija par cilvēku un cik profesionāls kā zemūdenes jūrnieks. Pirms kara viņu iecēla par zemūdenes M-96 komandieri un par labiem rezultātiem mācībās pat apbalvoja ar pulksteni, taču šo sasniegumu pārsvītroja Marinesko regulārie disciplīnas pārkāpumi. Te viņš pamanījās ar nenodzēstu izsmēķi aizdedzināt zemūdenes kajīti (nez kādēļ rodas aizdomas, ka incidents notika ne gluži skaidrā prātā); te ar zemūdeni uztriekties virsū kuterim. Kroni visam uzlika incidents 1941. gada maijā Tallinā, kur kapteinis kopā ar zemūdenes partijas organizācijas sekretāru kādā krogā piedzērās, sakāvās ar igauņiem un uz sava kuģa pārradās ar vairāku stundu nokavēšanos un smagā dzērumā, tā nokavējot plānoto iziešanu jūrā. Regulāri ziņojumi par Marinesko pļēgurošanu un kāršu spēli tika saņemti arī jau kara laikā. Viņa raksturojumu greznoja ieraksts «atrodoties krastā, ir nosliece uz biežu dzeršanu».
Bet varbūt viņam bija kādi izcili panākumi cīņā pret ienaidnieku? Galu galā, 1942. gadā taču Marinesko tika apbalvots ar Ļeņina ordeni! Apbalvojumu viņš dabūja gan, taču ne pārāk pelnīti. Kādas patrulēšanas laikā, sastapis vācu konvoju, viņš tā virzienā raidīja torpēdas un pēc tam paziņoja, ka ir nogremdējis pretinieka transportkuģi. Jau pēc kara, pārlapojot vācu arhīvus, atklājās, ka patiesībā viņš nevienam vācu kuģim nebija trāpījis un tātad ordeni saņēmis uz melīga ziņojuma pamata.
Visu 1943. un daļu 1944. gada padomju Baltijas flotes zemūdenes karadarbībā vispār nepiedalījās, jo vācieši ar mīnām un pretzemūdeņu aizsprostiem tām bija bloķējuši ieeju Somu līcī. Daži mēģinājumi pārraut šo blokādi bija, taču iznākumā krievi zaudēja vairākas zemūdenes. Tādēļ Marinesko lielāko laika daļu pavadīja krastā, nododoties savai iemīļotajai nodarbei - dzeršanai. Iekšējos ziņojumos norādīts, ka kapteinis arī piekopj amorālu dzīvesveidu, saejoties ar daudzām sievietēm, kaut gan oficiāli ir precējies.
Kad 1944. gadā pēc Somijas izstāšanās no kara Somu līcis atkal bija brīvs, Marinesko komandētā S-13 izgāja jūrā un drīz vien uzdūrās nelielam transportkuģim, ko mēģināja nogremdēt. Rezultāti, maigi izsakoties, bija vāji - no četrām torpēdām mērķī netrāpīja neviena. Tad zemūdene uzpeldēja un sāka apšaudīt kuģi ar lielgabalu, raidot uz to vairāk nekā 50 šāvienu. Kad kuģis aizdegās, Marinesko uzskatīja darbu par paveiktu un ziņoja par kārtējo uzvaru, kaut gan patiesībā uzbrukuma objekts bija guvis tikai dažus bojājumus un drīz vien tika saremontēts. Tas gan netraucēja kapteinim saņemt kārtējo ordeni - šoreiz Sarkanās zvaigznes. Padomju zemūdeņu panākumi bija tik pieticīgi, ka vadība bija gatava kapteiņus apgalvot pat par necila kuģīša nogremdēšanu, kas turklāt bija notikusi tikai uz papīra...
Ordeņa saņemšanu Marinesko atzīmēja ar pamatīgu «plostu» Hanko karabāzē, kura laikā vairākkārt uzmācās sievietēm un pat sakāvās ar vietējā medicīniskā dienesta priekšnieku. Pieķerts sakaros ar vairākām somietēm un kādu zviedrieti, bet par savu zemūdeni vispār nav licies ne zinis, kā rezultātā apkalpe devusies kapteiņa pēdās un arī sākusi žūpot. Par tik sistemātiskiem disciplīnas pārkāpumiem vadība Marinesko bija iecerējusi nodot kara tribunālam, tomēr beigu beigās atlika lietas izskatīšanu līdz kārtējās kaujas patrulēšanas beigām.
Veiksmīgās medības
Vārdu sakot, 1945. gada sākumā kapteinis Marinesko jūrā devās ar vienu domu - par katru cenu ir jāpaveic varoņdarbs, kas ļautu tikt vaļā no tribunāla draudiem. Un - tavu laimi! - priekšā gadās milzīgs kuģis, turklāt vēl izgaismots un labi saskatāms! Nav šaubu, ka kapteinis gari nedomāja - šaujam tik virsū! Marinesko skaidroja, ka noturējis Wilhelm Gustloff par vācu kreiseri, un te nu varam tikai minēt - tiešām tā bija, vai arī tā bija tikai atrunāšanās. Ņemot vērā kapteiņa līdzšinējo «panākumu» sarakstu, var pieņemt, ka viņš tiešām vienkārši neprata atšķirt pasažieru laineri no kreisera. Katra kapteiņa rīcībā bija žurnāls ar ienaidnieka zināmāko kuģu siluetiem, ko pirms uzbrukuma vajadzēja salīdzināt ar to, ko varēja redzēt periskopā. Ņemot vērā, ka redzamība bija slikta, Marinesko pieņēma vēlamo par esošo - ka viņa priekšā ir vācu karakuģis vai transportkuģis. Atšķirībā no agrākajiem uzbrukumiem šoreiz mērķis bija tik liels, ka pat Marinesko tam nespēja aizšaut garām...
Parasti Marinesko vārdu saista tieši ar Wilhelm Gustloff bojāeju, piemirstot, ka dažas nedēļas vēlāk, 10. februārī, viņa komandētā S-13 nogremdēja vēl vienu lielu kuģi, pilnu ar bēgļiem. Tā nosaukums bija Steuben, un kara gados to izmantoja sākumā kā peldošu viesnīcu kara jūrniekiem, bet vēlāk kā peldošu hospitāli. Arī Steuben tika iesaistīts operācijā Hannibal, un tās laikā no Austrumprūsijas evakuēja vairāk nekā 30 000 cilvēku. Pēdējā reisā uz tā klāja bija vairāk nekā 4000 cilvēku - lielākā daļa no viņiem ievainoto, kā arī 800 bēgļu, 270 mediķu un 100 bruņotu karavīru. Šoreiz Marinesko nosprieda, ka viņa priekšā ir kreiseris Emden, kas jau atkal neliecina neko labu par viņa profesionalitāti. Arī šoreiz S-13 neaizšāva garām, un Steuben drīz vien nogrima, aizraujot dzelmē 3600 cilvēku. Izglābt izdevās 659. Rēķinot kopā Gustloff un Steuben, nepilna mēneša laikā Marinesko uz viņpasauli bija aizraidījis vairāk nekā 12 000 cilvēku, lielākoties sievietes, bērnus un ievainotus karavīrus.
Gaisa temperatūra bija mīnus 18 grādu, tādēļ tiem cilvēkiem, kuri nonāca ledainajā ūdenī, izredžu izdzīvot nebija
Vai abu kuģu nogremdēšanu var uzskatīt par kara noziegumu? No morāles viedokļa tā, protams, bija necilvēcīga rīcība, taču, lai cik tas izklausītos briesmīgi, no juridiskā viedokļa Marinesko pie atbildības saukt īsti nevarēja. Saskaņā ar Hāgas konvenciju peldošie hospitāļi skaitījās neaizskarami tikai tādā gadījumā, ja tie kuģo bez karakuģu apsardzes un uz tiem nav nekāda bruņojuma. Gan Gustloff, gan Steuben gadījumā šie konvencijas punkti bija pārkāpti. Tiesa, nav ne mazākās pārliecības, ka no S-13 torpēdām tie būtu izglābušies arī gadījumā, ja uz kuģiem nebūtu neviena bruņota cilvēka un tie no visām pusēm būtu apzīmēti ar sarkaniem krustiem - kara laikā visas karojošās puses jau sen bija atmetušas jebkādas formalitātes un džentlmenisma izpausmes. Gan vāciešu kontā bija nogremdēti sabiedroto sanitārie kuģi, gan arī sabiedrotie neceremonējās ar vācu kuģiem, nemaz nerunājot par pilsētām, kuru bombardēšanās bojā gāja tūkstošiem cilvēku. Turklāt krieviem vismaz kara beigās vajadzēja parādīt, ka uz kaut ko taču viņu flote ir spējīga. Jo lielāku kuģi izdevās nogremdēt, jo labāk.
{ Citas traģēdijas }
TVAIKONIS ĻEŅINS
Vismaz 2000 bojāgājušo
1941. gada jūlijā tvaikonis Ļeņins kursēja starp Odesu un Mariupoli, pārvadājot militāras kravas un kara bēgļus. Pēdējā reisā no Odesas tas izgāja 22. jūlijā, stāvgrūdām pārblīvēts ar cilvēkiem, kuri glābās no vācu un rumāņu karaspēka uzbrukuma pilsētai. Pasažieru uzņemšana notika lielā steigā un haotiski. Kaut gan bija paredzēts uzņemt tikai tos cilvēkus, kuri uzrādīs iekāpšanas talonu, vispārējā juceklī šis noteikums tika ignorēts, un vēl šobaltdien nav zināms, cik tad cilvēku pēdējā reisā bija uz Ļeņina klāja. Oficiāli bija paredzēts vest 482 pasažierus, taču tiek lēsts, ka cilvēku bija varbūt pat desmit reižu vairāk.
«Cilvēki bija saspiesti kā siļķes mucā. Uz klāja gulēja jauniesauktie, kuri spilvenu vietā izmantoja korķa glābšanas vestes. Bet tad kāds no vadības nosprieda, ka tas nav pareizi, tādēļ brauciena trešajā dienā visas glābšanas vestes atņēma un ieslēdza aiz tik pamatīgas atslēgas, ko pēc tam pat ar cirvi nevarēja atlauzt,» vēlāk stāstīja viena no pasažierēm Marija Čazova.
24. jūlija vakarā tvaikonis kopā ar vēl četriem kuģiem devās ceļā. Karakuģu eskorts nelielajam konvojam nebija nodrošināts, turklāt kapteiņi nebija saņēmuši nekādu informāciju par mīnām, ko jūrā bija izlikuši padomju kuģi. Paredzēto galapunktu Jaltā Ļeņins tā arī nesasniedza. 27. jūlijā īsi pirms pusnakts kuģi satricināja spēcīga eksplozija, pēc kuras kuģis sāka strauji grimt. Nogrima tas desmit minūšu laikā, tādēļ izglābt izdevās tikai apmēram 600 cilvēku. Tātad, ja pieņem, ka uz kuģa bija vismaz 3000 cilvēku (šāds skaits tika minēts izmeklēšanas laikā), tad vairāk nekā 2000 gāja bojā. Sprādziena iemeslu tā arī precīzi noskaidrot neizdevās, taču ticamākā šķiet versija, ka tas uzskrēja mīnai. Ļoti iespējams, pašu krievu izliktas. Par vainīgo uz ātru roku sarīkotā tiesa pasludināja loci Ivanu Svistunu, kurš neesot pratis izvest kuģi cauri bīstamai teritorijai - viņam piesprieda nāvessodu.
KRAVAS KUĢIS GOYA
6900 bojāgājušo
Uz Wilhelm Gustloff bojāejas fona gandrīz vai nepamanīta ir palikusi kāda cita traģēdija, kas 1945. gada pavasarī norisinājās Baltijas jūrā - vācu transportkuģa Goya nogremdēšana, kurā dzīvību zaudēja vismaz 6900 cilvēku. Norvēģijā būvēto Goya vācieši pēc šīs valsts okupācijas bija iekļāvuši savā flotē un 1945. gada sākumā izmantoja operācijā Hannibal. Goya veica četrus veiksmīgus reisus no Dancigas uz Vāciju, tā izglābjot gandrīz 20 000 cilvēku. Piektais reiss izrādījās liktenīgs, jo 1945. gada 16. aprīļa naktī kuģa ceļā gadījās padomju zemūdene L-3, kas Goya sānos ielaida divas torpēdas. Septiņu minūšu laikā kuģis bija nogrimis (tik ātri tādēļ, ka tas bija kravas kuģis bez ūdensdrošajām starpsienām, kādas iebūvēja pasažieru laineros), līdzi dzelmē aizraujot gandrīz 7000 cilvēku, no kuriem lielum lielais vairums bija bēgļi. Izņēmums bija vien 200 vācu tankistu, kas arī evakuējās ar šo kuģi. Izglābt izdevās tikai 185 cilvēkus. Zemūdenes L-3 kapteinim Vladimiram Konovalovam par Goya nogremdēšanu piešķīra Padomju Savienības Varoņa nosaukumu.
KUĢIS ARMĒNIJA
Vismaz 5000 bojāgājušo
Kad 1941. gadā vācieši aplenca Sevastopoli, vienīgais sakaru ceļš padomju pusei palika Melnā jūra, taču tajā kursējošos kuģus apdraudēja vācu aviācija. Par tās upuri tad arī 1941. gada 7. novembrī kļuva kuģis Armēnija, kas no Sevastopoles izveda vairākus tūkstošus ievainoto padomju karavīru un bēgļu - dažādos avotos minētie skaitļi svārstās no 5000 līdz 10 000 cilvēkiem. Precīzas pasažieru uzskaites nebija. Zināms tikai, ka bez jau pieminētajām pasažieru kategorijām uz kuģa bija arī pionieru nometnes Artek darbinieki, kā arī Krimas kompartijas vadība.
7. novembrī plkst. 11.25 kuģim uzbruka vācu bumbvedējs He-111, un tā nomestās divas torpēdas nogremdēja Armēniju. Izglābties izdevās tikai 82 cilvēkiem (citos avotos minēti vien astoņi izglābtie). Tātad, ja patiesībai atbilst aplēses par 10 000 pasažieriem, tad Armēnijas katastrofa upuru skaita ziņā pat pārspēj Wilhelm Gustloff bojāeju. Taču precīzu datu, kā jau teikts, nav.
Padomju laikos Armēnijas nogremdēšanu parasti minēja kā fašistu necilvēcības piemēru, taču no Hāgas konvencijas viedokļa vāciešiem bija tiesības uzbrukt kuģim, jo tam nebija sarkano krustu, uz tā atradās bruņotas militārpersonas un bija uzstādīti zenītložmetēji, bet pārvietojās tas divu bruņotu kuteru un divu iznīcinātāju I-153 pavadībā, kuri gan tā arī nespēja atvairīt bumbvedēja uzbrukumu. No otras puses, nav ne mazākās ticības, ka sarkanie krusti būtu Armēniju glābuši, jo kopš pirmajām kara dienām vācu lidotāji tos īpaši neņēma vērā.
Meli un leģendas
Wilhelm Gustloff bojāeju apvij daudzi mīti, kurus vēlākajos gados radīja padomju propaganda. Marinesko tika pasludināts par varoni, bet trīs torpēdas vācu lainera sānos - par zemūdeņu pasaules «gadsimta uzbrukumu». Ņemot vērā, ka ar sieviešu un bērnu noslīcināšanu lepoties nevarēja, visi uz Gustloff klāja esošie ļaudis tika pasludināti par esesiešiem, nacistu partijas biedriem un karavīriem. Īpaši oriģināla bija versija par 3000 labi mācītiem vācu zemūdeņu jūrniekiem, kas atradušies uz kuģa. 1945. gada sākumā admirālis Dēnics droši vien būtu laimīgs, ja viņa rīcībā būtu tik daudz cīņai gatavu jūrnieku... Tikpat muļķīgs ir stāsts par to, ka, uzzinājis par Wilhelm Gustloff bojāeju, fīrers esot kritis histērijā un pasludinājis Marinesko par savu personīgo ienaidnieku. Laikā, kad fronte bruka visos sektoros un bija skaidrs, ka nacistu režīma dienas ir skaitītas, Hitleram bija daudz vairāk lietu par ko uztraukties, nekā viena kuģa nogrimšana. Tādēļ nav pamata neticēt aculieciniekiem, kuri apgalvo, ka ziņu par Gustloff bojāeju fīrers esot uztvēris visai vienaldzīgi.
Padomju propaganda klusēja par to, kas notika ar «gadsimta uzbrukuma» autoru. Un ne velti, jo, uzzinot par to, ka ziņojums par kreisera Emden nogremdēšanu ir izrādījies melīgs, priekšniecība Marinesko pazemināja dienesta pakāpē un atcēla no amata. Varam tikai minēt, vai kapteinis tiešām uzskatīja, ka ir nolaidis dibenā kreiseri, vai arī meloja, cerot saņemt 20 000 rubļu prēmiju, kas pienācās par ienaidnieka karakuģa nogremdēšanu (par transportkuģi maksāja tikai 3000 rubļu). Šoreiz kapteinim pieminēja gan amorālo dzīvesveidu, gan dzeršanu, gan regulāros disciplīnas pārkāpumus, tādēļ cerētā Padomju Savienības Varoņa nosaukuma vietā viņu 1945. gada nogalē izmeta no flotes.Nākamos trīs gadus Marinesko strādāja uz tirdzniecības kuģa par kapteiņa palīgu, bet 1949. gadā nonāca aiz restēm par sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu. Cik var noprast no diezgan juceklīgajām liecībām, nežēlastībā kritušajam kapteinim inkriminēja ogļu izdāļāšanu karā kritušo jūrnieku ģimenēm un par to piesprieda trīs gadu ieslodzījumu. Atbrīvoja jau pēc diviem gadiem, un pēc tam iztiku viņš pelnīja ar dažādiem darbiem - kā krāvējs, topogrāfs un kādas rūpnīcas sagādnieks. Alkohols un ieslodzījumā pavadītais laiks bija pamatīgi iedragājuši veselību, tādēļ mūža pēdējos gadus - nomira viņš 1963. gadā 50 gadu vecumā - Marinesko pavadīja uz gultas un lielā trūkumā, jo lūgumu piešķirt personālo pensiju valdība noraidīja. Atzinību viņš saņēma gandrīz 30 gadus pēc nāves - 1990. gada maijā, tātad neilgi pirms PSRS sabrukuma, viņam beidzot piešķīra Padomju Savienības Varoņa nosaukumu. Dāsns apbalvojums par vairāku tūkstošu sieviešu un bērnu noslīcināšanu...
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita