Ieroči, ar KURIEM Ukraina visiem spēkiem cenšas atvairīt krievu aviācijas un raķešu triecienus.
Krievijas iebrukums Ukrainā 2022. gada 24. februārī Rietumos daudziem kļuva par nepatīkamu pārsteigumu. Ilgu laiku liela daļa politiķu, spītējot brīdinājumiem un skaidri saskatāmām Krievijas militāro draudu pazīmēm, pat nevēlējās apsvērt domu, ka tāda lielvalsts kā Krievija XXI gadsimta Eiropā varētu sākt augstas intensitātes karu. Šķietami neiespējamais tomēr notika. Krievu armijas izšautās spārnotās raķetes un operatīvi-taktiskās ballistiskās raķetes trāpīja dažādiem militāriem un civiliem objektiem Ukrainas pilsētās. Uzbrukumos bija iesaistīti arī Krievijas kara aviācijas stratēģiskie bumbvedēji un taktiskās aviācijas lidmašīnas, savukārt militārā transporta helikopteri un lidmašīnas izsēdināja gaisa desantniekus, lai ieņemtu Ukrainas svarīgākos militāros lidlaukus, transporta mezglus un citus objektus. Krievijas sūtītie bezpilota lidaparāti, galvenokārt Orlan-10 un Forpost-R, veica intensīvu izlūkošanu no gaisa. Ukrainas robežas ar Krieviju un Baltkrieviju šķērsoja iebrukumā iesaistītās krievu sauszemes spēku vienības, bet Melnajā jūrā un Azovas jūrā Ukrainas lielākās ostas un piekrasti bloķēja Krievijas kara flote, radot jūras desanta draudus.
Karš gaisā
Krievijas realizētā iebrukuma norise kara sākumā skaidri demonstrēja, ka Krievijas īstenotā uzbrukuma plānā liela nozīme bija piešķirta kara aviācijai. Krievijas gaisa spēku operācijām Ukrainā bija raksturīgi no liela attāluma veikti koncentrēti triecieni pret Ukrainas militārajiem un civilajiem mērķiem, lai grautu Ukrainas Bruņoto spēku spējas pretoties, vājinātu Ukrainas civiliedzīvotāju morāli un sodītu visu Ukrainas tautu par tās virzību uz Rietumiem.
Vairāku gadu laikā Krievijas armija bija strādājusi pie vadības, kontroles, sakaru, datoru, izlūkošanas, novērošanas un izlūkošanas sistēmas, kam teorētiski bija jānodrošina nepārtraukta tās gaisa spēkiem nepieciešamā izlūkošanas datu plūsma, lai tādējādi varētu veikt intensīvus gaisa uzlidojumus dažādiem mērķiem Ukrainas teritorijā. Šīs sistēmas bija integrētas (vismaz teorijā tā tam vajadzēja būt) ar pārējiem Krievijas bruņoto spēku veidiem «izlūkošanas un triecienu kompleksos» - sistēmās, kas bija paredzētas augstas precizitātes un liela darbības rādiusa ieroču koordinētai izmantošanai, nodrošinot saistību ar reāllaika izlūkošanas datiem un precīzu mērķēšanu, spējot identificēt mērķus sarežģītos intensīvas karadarbības apstākļos.
Kara sākumposmā Krievija centās sagraut Ukrainas pretgaisa aizsardzību visā valstī, vēršot operatīvi-taktisko ballistisko un spārnoto raķešu triecienus pret Ukrainas pretgaisa aizsardzības spēku bāzēm, radariem un lidlaukiem. Šajos uzbrukumos Krievija plaši izmantoja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados izstrādātās dažādu modifikāciju spārnotās raķetes 3M-54 Kalibr, kas tika palaistas no kuģiem, zemūdenēm un no lidmašīnām. Šīs raķetes bija paredzētas izmantošanai pret dažādiem sauszemes mērķiem, kā arī uzbrukumiem pret kuģiem. Dažām šīs spārnotās raķetes modifikācijām ir papildu dzinējs, kas paātrina to līdz virsskaņas ātrumam, tuvojoties mērķim, tā būtiski samazinot laiku, kas paliek pretgaisa aizsardzības sistēmu rīcībā, lai paspētu reaģēt un raķeti pārtvert. Savukārt šīs spārnotās raķetes zemskaņas versijām ir lielāks darbības attālums nekā virsskaņas variantiem. Raķete var nogādāt līdz mērķim apmēram 500 kilogramus smagu kaujas galviņu.
Krievija plaši izmantoja arī Kh-101 spārnotās raķetes. Tās palaida no Tu-95 un Tu-160 stratēģiskajiem bumbvedējiem, kas lidoja Krievijas un Baltkrievijas gaisa telpā ārpus Ukrainas pretgaisa aizsardzības līdzekļu darbības zonas. Pēc pirmajām kara dienām Krievijas gaisa spēki paplašināja savu mērķu sarakstu, iekļaujot līdzās Ukrainas militārās infrastruktūras objektiem arī ieroču sūtījumu ceļus no Rietumiem, degvielas bāzes, rūpniecības un lauksaimniecības uzņēmumus, tiltus, transporta infrastruktūras objektus un dažādus civilos mērķus, tostarp arī dažādas civilās administratīvās ēkas, kultūras iestādes, veikalus un pat civiliedzīvotāju dzīvojamās mājas. Pēc dažādām aplēsēm, Krievija pirmajās trīs kara nedēļās uz Ukrainas mērķiem palaida vairāk nekā 1100 raķešu, bet pirmajās 68 kara dienās kopumā izšāva apmēram 2125 raķetes. Karadarbībai ieilgstot, Krievija sāka intensīvi izmantot no Padomju Savienības mantotās dažādu tipu tehniski novecojušās zemas precizitātes spārnotās raķetes Kh-22, Kh-55 un citu veidu gaiss-zeme vai zeme-zeme raķetes.
Krievijas armija uzbrukumu veikšanai izmantoja arī dažādu tipu bezpilota lidaparātus, ieskaitot ar raķetēm bruņotu izlūkošanas bezpilota lidaparātu Forpost-R variantu un tādus vienreizlietojamus kaujaslaukā izmantojamus lidaparātus kā ZALA Lancet un citus līdzīgu uzdevumu veikšanai piemērotus bezpilota lidaparātus. Karadarbībai ieilgstot, Krievijas armija centās palielināt šo bezpilota lidaparātu izmantošanas intensitāti.
Krievija pirmajās trīs kara nedēļās uz Ukrainas mērķiem palaida vairāk nekā 1100 raķešu
Ukrainas pretgaisa aizsardzība
Tomēr Krievijas armija, veicot agresīvu gaisa kara kampaņu, praksē saskārās ar daudzām problēmām. Reālā karadarbības gaita būtiski atšķīrās no izmēģinājumu un mācību poligonos veiktajiem treniņiem. Pirmkārt, Krievijas gaisa spēki nespēja panākt nospiedošu pārākumu pār Ukrainas skaitliski nelielajiem gaisa spēkiem un tās ievērojamām pretgaisa aizsardzības spējām, ko nodrošināja ukraiņu rīcībā esošās no Padomju Savienības mantotās pārnēsājamās tuvās distances zenītraķetes 9K38 Igla un 9K32 Strela-2, uz pašgājēju amfībijas šasijas izvietotās mobilās tuvas distances zenītraķešu sistēmas 9K33 Osa, vidējās distancēs strādājošās zenītraķešu sistēmas 9K37 Buk un liela darbības rādiusa zenītraķešu sistēmas S-300, kā arī no Ukrainas sabiedrotajiem piegādātās ASV ražotās FIM-92 Stinger pārnēsājamās pretgaisa aizsardzības zenītraķetes. Būtisku palīdzību Ukrainai sniedz arī Polijā ražoto pārnēsājamo zenītraķešu PPZR Piorun un Grom piegādes, kā arī citi gan Rietumu valstīs, gan bijušajā Padomju Savienībā ražoti pretgaisa aizsardzības ieroči. Ukrainas pretgaisa aizsardzības spēki jau kara pirmajās dienās nodarīja Krievijas kara aviācijai ievērojamus zaudējumus, tādējādi būtiski traucējot tai veikt uzlidojumus pilsētām.
Krievu taktiskajai aviācijai, kā arī kaujas helikopteru un transporta helikopteru vienībām ļoti būtiskus zaudējumus nodarīja pārnēsājamās zenītraķešu sistēmas, neļaujot krievu aviācijai netraucēti sniegt no neliela augstuma tiešu gaisa atbalstu gan uzbrūkošajām krievu karaspēka vienībām, gan gaisa desanta operācijās iesaistītajām vienībām. Pasaules ziņu aģentūru sniegtās publikācijas un ziņu pārraides bagātīgi ilustrēja notriekto krievu kara lidmašīnu Su-24, Su-25, Su-27, Su-33, Su-34, kaujas helikopteru Ka-52 un Mi-24, arī transporta helikopteru Mi-8 vraku fotogrāfijas.
Krievu taktikas maiņa
Krievu pilotējamā kara aviācija bija spiesta mainīt gaisa uzlidojumu taktiku, nometot nevadāmās aviācijas bumbas no lielāka augstuma, jo Krievijas militārā rūpniecība nespēj nodrošināt modernu precīzi vadāmu aviācijas bumbu ražošanu pietiekamā apjomā. Pret šāda veida uzbrukumiem diezgan sekmīgi cīnījās ukraiņu 9K37 Buk un S-300 apkalpes. Pieaugot kaujas pieredzei, ukraiņu pretgaisa aizsardzības spēki pārtvēra un iznīcināja arvien lielākā skaitā arī spārnotās raķetes, bezpilota lidaparātus. Atsevišķos gadījumos ukraiņu S-300 zenītraķešu apkalpēm izdevās notriekt arī Kremļa propagandistu plaši izreklamētās 9K720 Iskander ballistiskās raķetes.
Turklāt arī Ukrainas skaitliski nelielā iznīcinātāju aviācija aktīvi iesaistījās pretgaisa aizsardzības uzdevumu veikšanā, neļaujot krievu lidotājiem brīvi darboties lielākajā daļā Ukrainas kontrolētās teritorijas. Tas nozīmēja, ka viens no Krievijas galvenajiem veidiem, kā uzbrukt dziļāk Ukrainas teritorijā, bija spārnotās raķetes, kas tika palaistas no Krievijas, Baltkrievijas teritorijas un jūras kara flotes kuģiem Melnajā jūrā un Kaspijas jūrā. Šie uzbrukumi bieži nodarīja ļoti lielu postu civilajai infrastruktūrai un paņēma daudzu mierīgo iedzīvotāju dzīvības.
Krievijas veiktā gaisa kara stratēģija praksē bija pārsteidzoši neefektīva un drīzāk atgādināja teroristu uzbrukumus mierīgiem iedzīvotājiem
Gaisa uzbrukumu radītie postījumi izskatījās biedējoši draudīgi televīzijas ekrānos. Kremļa amatpersonas un propagandisti patiesi ticēja, ka nežēlīgais gaisa karš salauzīs ukraiņu sabiedrības pretošanās spējas, bet, no militārā viedokļa vērtējot, Krievijas veiktā gaisa kara stratēģija praksē bija pārsteidzoši neefektīva un drīzāk atgādināja teroristu uzbrukumus mierīgiem iedzīvotājiem, nevis klasisku modernām prasībām atbilstošu gaisa kara kampaņu. Pat Krievijas slavinātās novērošanas un izlūkošanas spējas izrādījās pārsteidzoši vājas. Atklājās, ka Krievijas gaisa spēki nespēj identificēt iespējamos Ukrainas militāros mērķus un tiem uzbrukt pietiekami efektīvi, lai kaut ko mainītu. Protams, galvenais Krievijas gaisa spēku neveiksmes iemesls un krievu pilotu piesardzības cēlonis bija Ukrainas pretgaisa aizsardzības sekmīgā pretestība. Atšķirībā no ienaidnieka ukraiņi bija izstrādājuši saskaņotu gaisa operāciju koncepciju, kas ļāva viņiem bloķēt Krievijas mēģinājumus panākt Ukrainas gaisa telpā Krievijas aviācijas pārsvaru. Pēc dažādām atklātos avotos pieejamām aplēsēm, Krievijas gaisa spēku zaudējumi ir lieli. Ukrainas pretgaisa aizsardzības spēkiem līdz 2023. gada februāra sākumam bija izdevies iznīcināt apmēram 295 dažādu tipu lidmašīnas, 285 helikopterus, 1967 bezpilota lidaparātus un lielu daudzumu dažādu tipu spārnoto raķešu.
Sabiedroto palīdzība Ukrainai
Kara sākuma periodā līdz 2022. gada maijam ASV nosūtīja uz Ukrainu apmēram 1400 FIM-92E Stinger zenītraķešu. Tas bija liels skaits, vērtējot pat pēc Pentagona standartiem. Marks Kancians, Stratēģisko un starptautisko pētījumu centra vecākais padomnieks, lēsa, ka ASV nosūtīja Ukrainai aptuveni vienu ceturto daļu no saviem Stinger raķešu krājumiem. ASV zenītraķešu krājumi tiek glabāti vairākās valstīs visos svarīgākajos pasaules reģionos, lai nodrošinātu, ka ASV bruņotie spēki un to sabiedrotie var reaģēt uz ārkārtas situācijām visā pasaulē - no Krievijas Eiropā līdz Ķīnai un Ziemeļkorejai Āzijā - un pat reaģēt uz vairākām ārkārtējām situācijām vienlaikus. Ukrainā notiekošais augstas intensitātes karš prasīja izmantot lielu daļu no šīm uzkrātajām pārnēsājamo zenītraķešu rezervēm.
Krievijas uzbrukumi Ukrainas civilajai un militārajai infrastruktūrai un šo uzbrukumu atvairīšana izraisīja lielu zenītieroču munīcijas patēriņu, un tas vienlaikus skaidri parādīja, ka bija nepieciešams arī būtiski palielināt vidējas un tālas distances zenītraķešu sistēmu skaitu svarīgāko objektu un karaspēka pozīciju aizsardzībai plašā Ukrainas teritorijā.
Ņemot vērā pretgaisa aizsardzības sistēmu tehnisko sarežģītību un laiku, kāds nepieciešams jaunu zenītieroču sistēmu ieviešanai, Ukrainas sabiedrotie pieņēma lēmumu vispirms apgādāt Ukrainu ar bijušajā Padomju Savienībā un Krievijā ražotajiem ieročiem, kas vēl bija saglabājušies Austrumeiropas valstu arsenālos. Šie ieroči jau bija labi pazīstami ukraiņu apkalpēm, un tos visātrāk varēja sākt izmantot Ukrainas gaisa telpas aizsardzībai.
Viena no pietiekami efektīvām un samērā modernām šāda veida liela darbības rādiusa zenītieroču sistēmām S-300 bija Slovākijas rīcībā, kas 2022. gada pavasarī sadarbībā ar pārējiem NATO partneriem to piegādāja Ukrainai kopā ar zenītraķetēm. Vēlāk Ukraina sāka saņemt arī citas bijušajā Padomju Savienībā ražotās un vēlāk Austrumeiropas valstīs modernizētās zenītraķešu sistēmas, piemēram, 9K33 Osa un S-125SC Ņeva-SC. Tomēr intensīvas karadarbības apstākļos tas bija īslaicīgs pagaidu risinājums, jo Ukrainas rīcībā esošo zenītraķešu iekārtu munīcijas patēriņš bija liels un tās rezerves NATO valstīs ir ierobežotas.
Lai Ukraina spētu sekmīgi turpināt aizstāvēšanos pret Krievijas uzbrukumiem un tā varētu nodrošināt pietiekamu efektīvu vairāku līmeņu pretgaisa aizsardzības sistēmas blīvumu, Ukrainas pretgaisa aizsardzība bija jāmodernizē ar Rietumos ražotajām zenītieroču sistēmām. Cīņai pret nelielā augstumā lidojošiem droniem ir labi piemērotas ar mobilas zenītartilērijas sistēmas, piemēram, Gepard 1A2 ar diviem automātiskiem 35 mm lielgabaliem. Šī sistēma ir pietiekami efektīva, lai cīnītos ar Krievijas armijai no Irānas piegādātajiem bezpilota lidaparātiem HESA Shahed 136 (Geraņ-2) un spārnotajām raķetēm. Vidējās distancēs pretgaisa aizsardzības uzdevumus Ukrainā jau efektīvi veic Norvēģijas un ASV kopražojuma NASAMS, Vācijā ražotā IRIS-T un no Francijas piegādātā Crotale zenītraķešu sistēma. Tālākās distancēs aizsardzību var nodrošināt Francijas un Itālijas kopražojums - SAMP/T zenītraķešu sistēma, kas ir mobils pretgaisa aizsardzības ierocis plašākas teritorijas un konkrētu objektu aizsardzībai ne tikai no aviācijas vai bezpilota lidaparātu uzbrukumiem, bet arī aizsardzībai no taktisko ballistisko un spārnoto raķešu draudiem, aizstājot visas esošās iepriekšējās paaudzes vidēja darbības rādiusa zeme-gaiss sistēmas. Šī zenītraķešu sistēma var darboties autonomā režīmā vai arī tikt integrēta koordinētā pretgaisa aizsardzības sistēmu tīklā līdzīgi kā ASV ražotās MIM-104 Patriot zenītraķešu sistēmas, kas arī tiks tuvākajā laikā piegādātas Ukrainai.
Ukrainas pretgaisa aizsardzības attīstības perspektīvas
Ukrainai stingri jāturas pie tās veiksmīgās gaisa telpas aizsardzības stratēģijas, bet starptautiskajai koalīcijai, kas atbalsta Ukrainu, jāturpina piegādāt Ukrainai modernas pretgaisa aizsardzības sistēmas un to munīciju pietiekami lielos apjomos. Tomēr pēc gadu desmitiem ilga perioda pēc Aukstā kara beigām, kad Rietumu valstis baudīja gandrīz pilnīgu kontroli pār gaisa telpu, tās vienlaikus atstāja novārtā pašas savu pretgaisa aizsardzību. Šobrīd ASV un tās sabiedrotie var piegādāt Ukrainai pretgaisa aizsardzības sistēmas samērā nelielā skaitā. Lai palīdzētu Ukrainai gūt virsroku, ASV un to sabiedrotajiem un partneriem nekavējoties jārīkojas, lai būtiski palielinātu gan pašreizējo pretgaisa aizsardzības ieroču ražošanu, gan nākotnes sistēmu attīstību, sevišķi ņemot vērā arvien pieaugušo bezpilota lidaparātu izmantošanas efektivitāti. Ukrainas teritorijas pretgaisa aizsardzības sistēmas efektivitāti būtiski varētu palielināt modernu Rietumu standartiem atbilstošu kaujas lidmašīnu un atbilstoša aviācijas bruņojuma nomenklatūras piegādes, lai Ukraina varētu sākt izmantot aktīvu aizsardzības taktiku, preventīvi iznīcinot agresora spārnoto un ballistisko raķešu palaišanas iekārtas un lidlaukus, no kuriem tiek veikti uzbrukumi Ukrainas teritorijai.
Krievijas veiktie gaisa uzbrukumi Ukrainā pēdējos mēnešos ir kļuvuši arvien brutālāki. Kopš 2022. gada oktobra Krievija veic sistemātiskus bezpilota lidaparātu, spārnoto raķešu un operatīvi-taktisko ballistisko raķešu uzbrukumus Ukrainas enerģētikas infrastruktūrai, izraisot plašus elektroenerģijas padeves pārtraukumus un apkures un ūdens trūkumu ziemas laikā. Daudzi analītiķi uzskata, ka to mērķis ir sodīt Ukrainas civiliedzīvotājus, salauzt viņu gribu pretoties un izdarīt spiedienu uz valsts līderiem, lai tie piekāptos agresoram un lūgtu mieru.
Taču šiem uzbrukumiem var būt arī cita militāra loģika: panākt pārākumu Ukrainas gaisa telpā ar masveida uzbrukumiem, izsmeļot Ukrainas pretgaisa aizsardzības resursus. Jau gandrīz gadu Maskava ir cīnījusies, lai atrastu efektīvus līdzekļus pret Ukrainas pretgaisa aizsardzības stratēģiju. Jau kara pirmajās dienās, sastopoties ar Krievijas aviācijas skaitlisko pārsvaru, Ukrainas pretgaisa aizsardzības spēki spēja saglabāt savus spēkus pietiekami izklaidus un mobilus, izšaujot un pēc tam ātri pārceļoties uz jaunu vietu, lai izvairītos no to iznīcināšanas. Ukrainas pretgaisa aizsardzības sekmīgās darbības radīto pastāvīgo draudu dēļ Krievijas gaisa spēki Ukrainā nav spējuši sekmīgi īstenot agresīvos militāros mērķus un panākt pārsvaru, un tie turpina ciest ļoti smagus zaudējumus kaujaslaukā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita