Daži leģendāri kaķi, kuriem liktenis bija lēmis kļūt par karakuģu komandu locekļiem. Un pierādīt, ka kaķiem tiešām ir deviņas dzīvības...
Kaķus par kuģu komandas locekļiem jūrasbraucēji mēdza pieņemt jau kopš antīkās senatnes. Parasti tie kļuva par komandas mīluļiem, un kuģa bojāejas gadījumā, ja vien bija iespējams, tos centās izglābt. Kaķiem piedēvēja spēju sajust nelaimi. Ja kuģa kaķis nobēga malā vai pazuda pirms reisa, tas neko labu nevēstīja. Līdzīgas spējas dažkārt piedēvēja arī kuģu suņiem, taču krietni retāk. Atmetot sentimentu, galvenais minču līdzi ņemšanas iemesls tomēr bija gādāt, lai kuģu rūmēs tiktu izķertas žurkas un peles, kas citādi bojāja pārtikas produktus, grauza visu, ko varēja, un izplatīja slimības. Tāda misija kuģu kaķiem bija uzticēta gadsimtiem ilgi. Kuģu kaķu loma jo vairāk pieauga kara laikā, kad viņu klātbūtne mazināja komandas stresu, bet miers un uzvedība iedvesmoja jūrniekus.
Nopelniem bagātā Pūlija
Ne mazums tādu karakuģu kaķu ir guvuši nemirstīgu slavu. Daži kļuva pazīstami, jo vienkārši pamanījās būt īstajā vietā un īstajā laikā. Tāds, piemēram, bija Otrā pasaules kara laika angļu kaujas kuģa Prince of Wales runcis Blekijs. 1941. gada augustā Lielbritānijas premjers Vinstons Čērčils ar Prince of Wales devās pāri Atlantijai, lai pie Kanādas krastiem slepeni tiktos ar ASV prezidentu Franklinu Delano Rūzveltu. Nav zināms, kādas bija Blekija un Čērčila attiecības reisa laikā, taču pēc atgriešanās premjers, pirms nokāpt krastā, uz atvadām noglaudīja runci. To iemūžināja fotogrāfs, un Blekijs iekļuva vēsturē. Kaķi pēc šīs uzmanības izrādīšanas nosauca par Čērčilu. Vārda maiņa gan laimi nenesa, jo 1941. gada nogalē Prince of Wales pie Malaizijas krastiem piedzīvoja Japānas aviācijas uzlidojumu un nogrima. Izdzīvojušie un izglābtie, tostarp arī Blekijs-Čērčils, nonāca Singapūrā, taču viņa turpmākais liktenis nav zināms, jo, kad sākās japāņu uzbrukums un 1942. gadā britu kuģi evakuējās no ostas, kaķis vairs nebija atrodams.
Pirmā un Otrā pasaules kara laikā uz lielākajiem kaujaskuģiem varēja būt pat vairāki kaķi, kas zināmā mērā bija gluži tādi paši kauju dalībnieki kā cilvēki. Īpaši lieli kaķu mīļi izrādījušies britu jūrnieki. Lielā mērā tieši briti un amerikāņi parūpējušies, lai šo dzīvnieku kara stāsti tiktu fiksēti un saglabāti vēsturei. Tā kaķenīte Pūlija, pilnajā vārdā Princese Papūlija, 1944. gadā jau piedzima ASV jūras kara flotes bāzē Pērlhārborā un visus sava mūža 15 gadus nodienēja uz desanta transportkuģa Fremont, piedaloties līdz ar kuģi un tā ļaudīm visās tā laika lielākajās ASV desantoperācijās Klusajā okeānā. Pūlija bija slavena ar to, ka, atskanot trauksmei, vienmēr devās uz kuģa pasta telpu un nogūlās uz pasta somas. 1959. gadā, aizvadot Pūliju «pensijā», jūrnieki kaķim sarūpēja īpašu formastērpu ar uzšuvēm par ilgu dienestu un četrām zvaigznēm par piedalīšanos kaujās.
Nenogremdējamais Sems
Bija arī kara kaķi, kas varbūt nenesa komandām veiksmi, taču lika sevi apbrīnot pārsteidzošo izdzīvošanas spēju dēļ. Slavenākais starp viņiem ir runcis Oskars, plašāk pazīstams ar angļu jūrnieku doto vārdu Nenogremdējamais Sems. Viņa mūža sākums vēsturniekiem palicis miglā tīts, taču, visticamāk, melnais runcis ar baltajām ķepiņām un krūtežu nāca pasaulē kaut kur Vācijā, jo viņa pirmās mājas bija nacistiskās Vācijas karaflotes lepnums - pasaulē lielākais līnijkuģis Bismarck. 1941. gada maijā Bismarck ar melnbalto kaķabērnu uz klāja devās Atlantijas okeānā, lai uzbruktu sabiedroto transportkuģiem, kas no ASV kuģoja uz Lielbritāniju, taču 27. maijā jūras kaujā ar britu karafloti Ziemeļatlantijā netālu no Ziemeļfrancijas krastiem tika nogremdēts pats.
No 2200 komandas locekļiem pēc Bismarck bojāejas izdzīvoja tikai 114. Lielākoties vācu jūrniekus no lūžņiem un degvielas plankumiem pārklātā okeāna pēc kaujas izzvejoja britu kuģi. Kāds no mīnukuģa Cossack komandas izcēla arī dēli, uz kura balansēja kaķis. Īpašas uzmanības vērts ir tas, ka Cossack apsekoja notikuma vietu vairākas stundas pēc kaujas un neatrada nevienu dzīvu vācieti, kamēr kaķis uz dēļa bija noturējies.
Nav zināms, kā runci sauca vācieši, taču jaunajās mājās tas ieguva vārdu Oskars. Uzskata, ka vārds izvēlēts ar O burtu, jo starptautiskajā jūras sakaru kodu sistēmā ar to apzīmē jēdzienu Man Overboard (Cilvēks aiz borta). Tā kā Oskars bija demonstrējis pārsteidzošas izdzīvošanas spējas, jūrnieki cerēja, ka kaķa veiksme palīdzēs arī kuģim. Tomēr runča dienests uz Cossack nebija ilgs. Jau tā paša gada 23. oktobrī mīnukuģi, kurš eskortēja britu transportus ceļā no Gibraltāra uz Angliju, ķēra vācu zemūdenes torpēda. Eksplozijā dzīvības zaudēja 159 no 190 komandas locekļiem. Cossack sākumā turējās virs ūdens, taču, laikapstākļiem pasliktinoties, nogrima dažas dienas vēlāk. Izdzīvojušos, tostarp kaķi, uzņēma un nogādāja Gibraltārā cits britu kuģis. Oskara karjera un reizē arī likteņa pārbaudījumi turpinājās.
Par kaķa jauno mājvietu kļuva angļu aviācijas bāzeskuģis Ark Royal. Tā komanda tad arī iedēvēja Oskaru par Nenogremdējamo Semu. Kuģis piedalījās karadarbībā Vidusjūrā, taču 1941. gada 14. novembrī ceļā no Maltas uz Gibraltāru tam trāpīja vācu zemūdenes torpēda. Ark Royal guva nopietnus bojājumus zem ūdenslīnijas. Caurumu, pa kuru strauji ieplūda ūdens, neatkarīgi no izmisīgajām pūlēm aizdarīt neizdevās. Lidmašīnu nesējs netālu no Gibraltāra apgāzās un nogrima. 1487 komandas vīri un lidotāji tomēr laikus pameta kuģi, kad kļuva skaidrs, ka tas ir nolemts bojāejai.
Jāteic, ka pret kuģa runča glābšanu Ark Royal komanda bija izturējusies visnotaļ nevērīgi. Varbūt jūrnieku acīs viņš jau bija pārtapis no veiksmes par neveiksmes nesēju. Lai vai kā, Oskaram šoreiz nācās parūpēties par sevi pašam un atkal atrast viļņos peldošu dēli. No tā viņu, «dusmīgu, taču neskartu», nocēla kāda patruļkuģa jūrnieki. Taču šim kuģim jau bija pašiem savs strīpains peļu junkurs, kam konkurentu nevajadzēja.
Pēc Ark Royal bojāejas Oskaru vairs jūrā nesūtīja. Viņš baudīja pastāvīgu patvērumu vispirms Gibraltāra gubernatora administrācijas namā (pēc citām ziņām ostas kapteiņa birojā), bet pēc kara kā leģendāra personība pārcēlās uz jūrniekiem domāto pansionātu Belfāstā, Ziemeļīrijā, kur 1955. gadā visu cienīts un godāts arī nomira.
Pirms tam viņu vēl paspēja uzgleznot māksliniece Džordžīna Šova-Beikere (1860-1951), kura specializējās ievērojamu dzīvnieku portretēšanā un iemūžinājusi arī citu kuģu kaķus. Oskara portrets glabājas Lielbritānijas Nacionālajā kuģniecības muzejā Griničā un ir vienīgais viņa atveidojums. Tiesa, atrodas vēsturnieki skeptiķi, kuru ieskatā stāsts par kaķi, kurš mainījis karojošās puses un izdzīvojis trīs kuģu katastrofās, ir vien jūrnieku folklora, jo, visticamāk, runa bijusi par trim dažādiem kaķiem. Taču leģenda ir pietiekami skaista, lai būtu tiesīga pastāvēt.
Admiralitātes Tonijs
Bet varbūt sāga par Oskaru ir tīrākā patiesība, jo 1939. gadā, pašā Otrā pasaules kara sākumā, apritē bija līdzīgs stāsts par kuģa kaķi Toniju. Šim brūnganajam runcim arī izdevās divreiz izdzīvot, par spīti lielām briesmām.
Jūrnieka gaitas Tonijs sāka uz angļu zvejas kuģa Celdew. Kara sākumā traleri rekvizēja britu karaflote. Kad 1939. gada 27. februārī to pie Fēru salām apturēja vācu zemūdene, Celdew gan nodarbojās vienkārši ar zveju. Vācieši pavēlēja komandai sakāpt glābšanas laivās. Viens no komandas locekļiem pēdējā brīdī uzmeklēja un paņēma līdzi arī kuģa kaķi. Pēc tam zemūdene traleri ar lielgabala uguni nogremdēja. Komandu uzņēma neitrālās Zviedrijas tvaikonis Kronprinsessan Margareta, taču zviedru kuģis vēl nebija sasniedzis savas valsts teritoriālos ūdeņus, kad to apturēja divi vācu mīnukuģi. Pārmeklējot atrada britu jūrniekus, kurus vācieši pārveda uz saviem kuģiem.
Kaķis vāciešus neinteresēja. Angļu lūgums ļaut ņemt Toniju līdz netika apmierināts. Savukārt zviedru kuģa kapteinis nesaprata, ko ar runci lai dara. Zviedrijas karantīnas likumi neļāva viņu tā vienkārši palaist krastā. Tādēļ pēc ienākšanas Gēteborgas ostā kapteinis pasita kaķi padusē un aiznesa uz britu konsulātu. Tur par Toniju nebija sajūsmā un grasījās iemidzināt. Saskaņā ar nostāstiem situāciju glābušas divas angļu kundzes, kuras tieši tobrīd bija iegājušas konsulātā. Dāmas samaksājušas kapteinim, lai nes kaķi atpakaļ, nākamajā reisā nogādā uz Londonu un nodod britu Admiralitātes rīcībā. Kapteinis vārdu turēja. Tonijs kā kara varonis patiešām ieradās Admiralitātē, kur esot kļuvis par visu mīluli. Kas attiecas uz Celdew komandu, tad tā nonāca karagūstekņu nometnē Vācijā un pavadīja tur visus kara gadus.
Varonīgais Saimons
Slaveni bijuši daudzi kuģu kaķi, taču ar medaļām apbalvots tikai viens. Tas ir runcis Saimons, kuru XX gadsimta četrdesmito gadu beigās kāds britu karaflotes korvetes Amethyst jūrnieks gauži novārgušā izskatā atrada Honkongas dokos un slepus uznesa uz kuģa. Runcis ātri iekaroja apkalpes uzticību, jo cītīgi ķēra žurkas, stiepa tās uz jūrnieku kojām un atļāvās gulēt kapteiņa cepurē.
1949. gada aprīlī Amethyst saņēma pavēli doties patruļā pa Jandzi upi uz Nankinu. Ķīnā tobrīd noritēja pilsoņu karš starp Mao Dzeduna komunistiem un Čana Kaiši nacionālistiem. Pusceļā uz Nankinu kuģis nonāca zem komunistu artilērijas uguns. Šāviņi trāpīja Amethyst komandtiltiņam, nogalinot kapteini un daudzus apkalpes locekļus ievainojot. Kuģis guva nopietnus bojājumus. 22 komandas locekļi zaudēja dzīvības, bet 31 ievainoja. Vairākas šķembas trāpīja arī Saimonam.
Kuģa mediķi kaķi līdz ar citiem ievainotajiem nogādāja nacionālistu kontrolētajā krastā un izoperēja. Visi domāja, ka Saimons nomirs, tomēr viņš izdzīvoja un atgriezās uz Jandzi upes krastā noenkurotā kuģa. Sašautais Amethyst upē nostāvēja 101 dienu, līdz 1949. gada 30. jūlijā nakts aizsegā tam izdevās atgriezties jūrā. Daļēji atlabušais Saimons visu šo grūto laiku pavadīja, atkal ķerdams žurkas, kuru upmalā netrūka un kas par katru cenu centās nokļūt uz borta. Kaķa loma tika īpaši novērtēta, jo kuģa pārtikas krājumi bija ierobežoti un runcis faktiski glāba komandu no bada, turklāt ar klātbūtni un darbību «uzturēja augstu morāles līmeni» laikā, kad izglābšanās no slazda daudziem šķita maz ticama. Leģenda vēsta, ka starp žurkām, kas iekļuva kuģī, viena bijusi īpaši liela un nejauka - tā postīja gan kuģinieku mantas, gan produktus kambīzē. Jūrnieki nejauceni bija iesaukuši par Mao Dzedunu. Var iedomāties sajūsmu, kad Saimons, par spīti nesadzijušajam ievainojumam, monstru notvēra.
«Jandzi incidenta» kontekstā kuģa talismans Saimons nonāca laikrakstu ziņās un Lielbritānijā kļuva slavens. 1949. gadā viņš saņēma par Dzīvnieku Viktorijas Krustu dēvēto dzīvnieku aizsardzības aktīvistes Marijas Dikinas (1870-1951) iedibināto medaļu par pašaizliedzīgu pienākumu pildīšanu un varonību karā. Apbalvojums bija izveidots 1943. gadā, lai izceltu dzīvniekus, kas palīdzējuši cilvēkiem Otrajā pasaules karā. Tradicionāli tie bija pasta baloži, suņi un zirgi. Saimons ir vienīgais kaķis, kurš ticis pie šīs bronzas medaļas. Medaļu piešķir joprojām, taču neviens kaķis to vairs nav izpelnījies. Turklāt Saimonam pasniedza arī cilvēkiem domāto medaļu par dalību neliela mēroga britu karaflotes operācijās - Naval General Service Medal. Tas bija apbalvojums par varonīgo dalību Amethyst akcijā Ķīnā.
Kad kuģis atgriezās Lielbritānijā, katrā ostā, kurā Amethyst pa ceļam iegriezās, publika vēlējās kaķi redzēt un sumināt. Populārais runcis saņēma tūkstošiem vēstuļu. No komandas nācās nozīmēt virsnieku, kura uzdevums bija šo saimniecību pārvaldīt un rakstīt atbildes. Diemžēl Honkongas cilmes kaķim pēc iebraukšanas Plimutas ostā pienācās doties dzīvnieku karantīnā Sarejas grāfistē. Tur Saimons saslima ar kādu vīrusa slimību, kas saasināja karā gūto ievainojumu sekas. 1949. gada 28. novembrī aptuveni divus vai trīs gadus vecais runcis devās uz citiem medību laukiem. Viņa bērēs dzīvnieku kapsētā Londonas austrumos piedalījās visa Amethyst komanda un vēl simtiem Saimona fanu un vēstuļu draugu. Uz kapa uzstādīja solīdu pieminekli ar visu runča nopelnu un atzinību uzskaitījumu, īpaši akcentējot priekšzīmīgo dienestu Jandzi incidenta laikā.
Tirdzniecības un kara kuģu kaķi turpināja būt ierasta parādība vēl līdz pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, tomēr vēlāk, piemēram, tajā pašā Lielbritānijas karaflotē, tos higiēnisku apsvērumu dēļ vairs neļāva turēt. Mūsdienās kuģa runča vai kaķenes klātbūtne uz klāja lielākoties atkarīga no kapteiņa attieksmes pret šiem dzīvniekiem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita