Netrūkst cilvēku, kuri visā nopietnībā tic tam, ka pastāv slepena brālība, kas valda pār pasauli. Vēl vairāk droši vien ir to, kuri tic auru un čakru attīrīšanai un tamlīdzīgām ezoteriskām lietām. Tomēr vissenākā skeptiķu kategorija ir tie, kuri kategoriski noliedz, ka Zemei ir lodveida forma. Nē, tā, kā jau sen zināms visiem saprātīgiem cilvēkiem, ir plakana!
Pārliecībai par plakano Zemi ir ļoti senas saknes, kas sniedzas kosmogoniskajā mitoloģijā. Senie hinduisti un budisti bija pārliecināti, ka zeme ir milzīgs disks, ko apskalo okeāns. Centrā atrodas Meru kalns, bet visi kontinenti ir šī kalna nogāzes. Apkārt kalnam riņķo Saule, Mēness un zvaigznes, bet okeānu, lai tas neiztecētu tukšumā, ierobežo kalnu loks. Bet, lai plakanajai Zemei nebūtu garlaicīgi, mitoloģija to uzkrāva mugurā gigantiskam bruņurupucim un trim vaļiem (alternatīvais variants - četriem ziloņiem). Sarežģīta, taču sasodīti skaista konstrukcija.
Aristotelis, Eratostēns un baznīca
Taisnības labad gan jāpiebilst, ka jau antīkajos laikos šīm blēņām ticēja vien retais. Vēl pirms mūsu ēras Pitagors paziņoja, ka Zeme ir apaļa, bet Eratostēns no Kirēnas pat aprēķināja tās izmērus. Viņš savu ceļojumu laikā bija ievērojis, ka dažādās pilsētās vieni un tie paši priekšmeti vienā noteiktā laikā met dažāda garuma ēnu, un aizdomājās, kādēļ tas tā. Salīdzinot divu pilsētu - Aleksandrijas un Sjēnas - parametrus, Eratostēns ne tikai pierādīja, ka Zeme ir apaļa, bet pamanījās arī aprēķināt tās rādiusu, savos aprēķinos kļūdoties tikai par pieciem procentiem.
Arī Aristotelis bija pārliecināts, ka Zemei ir lodes forma, tikai izmantoja citu pierādījumu bāzi. Piemēram, viņš bija pamanījis, ka Mēness aptumsuma laikā ēna, kas krīt uz mūsu planētu, vienmēr ir liektas formas. Bet vienīgais objekts, kas spēj radīt tādu ēnu jebkādā gaismas avota izvietojumā, ir lode. Acīgais Aristotelis bija arī ievērojis, ka kuģis, attālinoties jūrā, it kā nogrimst, pazūdot aiz horizonta līnijas - arī tas liecināja par Zemes lodes formu. Vēl viens loģisks secinājums: ja jau dažādās pasaules vietās zvaigžņu izvietojums debesjumā atšķiras, tad diez vai tas būtu iespējams, ja Zeme būtu plakana.
Aristoteļa argumenti bija tik pārliecinoši, ka neviens tos necentās atspēkot ne viņa dzīves laikā, ne arī vēlākajos gadsimtos. Kaut gan kristīgo baznīcu nereti vaino tumsonībā, patiesībā tā nekad nav apšaubījusi Zemes lodveida formu. Strīdi bija par ko citu: kas ap ko griežas - Zeme ap Sauli vai otrādāk? 1633. gada process pret Galileo Galileju tika uzsākts ne jau tādēļ, ka baznīca neticētu Zemei kā lodei, bet gan viņa brīvdomības dēļ, jo astronoms iebilda pret baznīcas uzstādījumu, ka Visuma centrs ir Zeme, ap kuru griežas Saule.
Arī mīts par to, ka baznīcas pārstāvji esot centušies atrunāt Kristoforu Kolumbu no ceļojuma, biedējot ar to, ka Zeme ir plakana un, aizbraucis līdz malai, viņš no tās nokritīs, ir un paliek tikai mīts. Turklāt radīts krietni vēlāk, XIX gadsimtā, kad to tautās palaida amerikāņu rakstnieks Vašingtons Ērvings, grāmatas Kristofora Kolumba dzīve un ceļojumi autors. Garīdznieki patiešām bija mēģinājuši Kolumbu atrunāt no ceļojuma, taču pavisam citu iemeslu dēļ - viņi prata rēķināt un uzskatīja, ka ekspedīcijai nepietiks ne ūdens, ne provianta iecerētajam tālajam ceļam uz Āziju. Un viņiem bija pilnīga taisnība: ja ekspedīcija Āzijas vietā nebūtu uzdūrusies līdz tam nezināmajai Amerikai, jūrnieki būtu nomiruši badā.
Gravitācija - tās ir blēņas!
Fizikas revizionisti un plakanās zemes fani uzskata, ka arī gravitācija patiesībā nepastāv un tam, ka no galda nomests zīmulis nepaliek karājoties gaisā, bet gan nokrīt zemē, ir pavisam cits izskaidrojums. Raugi, Zemes disks īstenībā visu laiku ceļas augšup ar ātrumu 9,8 metri sekundē, un tieši šī kustība ir tā, kas mūs spiež pie zemes un neļauj pašiem lidināties gaisā.
Zetetisma teorijas uzplaukums
Īsi sakot, līdz pat XIX gadsimtam neviens nopietni necentās apšaubīt to, ka Zeme ir apaļa. Līdz uz skatuves parādījās angļu džentlmenis Semjuels Roubotems. Šis pašpasludinātais izgudrotājs un zinātnieks sāka ar to, ka par nelielu atlīdzību lasīja interesentiem lekcijas par dažādām tēmām, taču plašāku slavu izpelnījās pēc tam, kad 1838. gadā sarīkoja tā saukto Bedfordas eksperimentu. Proti, atradis Bedfordas upē apmēram desmit kilometrus garu taisnu posmu, viņš pusmetra augstumā uzstādīja teleskopu un vēroja, kā no tā attālinās laiva ar piecus metrus augstu mastu. Un še tev - visa brauciena garumā laiva bija redzama pilnā augstumā! Tātad Zeme tomēr ir plakana! Tobrīd jau atklāto fizikas likumu par to, ka gaisma spēj apiet šķēršļus un virs ūdens lūst, Roubotems neuzskatīja par vajadzīgu ņemt vērā vai arī vienkārši neko par to nebija dzirdējis. Toties viņš steigšus izdeva sensacionālu brošūru ar nosaukumu Zetetiskā astronomija, kurā pierādīja, ka Zeme ir plakana.
Vairāki nopietni zinātnieki metās atspēkot Roubotema teoriju, taču viņš palika pie sava un, kas vēl būtiskāk, pulcēja ap sevi arvien lielāku zetetisma piekritēju pulku. Kā jau kārtīgā sektā pienākas, sekotāji ar naudas ziedojumiem palīdzēja savam idejiskajam līderim tālāk attīstīt zetetisma teoriju, tādēļ 1881. gadā viņš jau varēja izdot 430 lappušu grāmatu, kurā detalizēti izklāstīja apsvērumus, kādēļ Zeme nevar būt apaļa. Tika nodibināta Zetetisma biedrība, kas darbojās ne tikai Britānijā, bet arī ASV. Roubotems bija trāpījis īstajā brīdī, jo visā pasaulē tolaik ritēja strīdi starp evolūcijas teorijas un cilvēces dievišķās izcelsmes piekritējiem, tādēļ ideja par plakano Zemi, ko radījis Tas Kungs, ātri vien kļuva par ejošu tirgus preci.
1884. gadā Roubotems nomira, taču viņa idejas turpināja dzīvot. Zetetisma karogu tālāk nesa lēdija Elizabete Blaunta, kura izveidoja Vispasaules zetetisma biedrību, Roubotema idejas papildinot ar reliģioza rakstura elementiem.
1895. gadā uzradās vēl viens gudrinieks, kurš prata ar zetetismu pelnīt naudu. Skots Džons Aleksandrs Dovijs pasludināja sevi par pravieti Eliju, Čikāgā nodibināja sektu Kristīgā apustuliskā karoļu baznīca, nopirka zemes gabalu un saviem sekotājiem uzcēla Cionas pilsētu. Tajā dzīvoja 6000 Dovija sekotāju, kuri, visi kā viens, bija pārliecināti, ka Zeme ir plakana. Un kārtīgi maksāja draudzes ganam nodevas, tā ļaujot viņam sapelnīt miljonos mērāmu kapitālu. Dovijam bija daudz dīvainu ideju: viņš ne tikai kategoriski aizliedza draudzes skolās izmantot globusus, bet arī noliedza medicīnu un aizliedza ēst cūkgaļu, austeres un lobsterus. Aizliegts bija arī apmeklēt teātri, operu, cirku un iestāties arodbiedrībā.
Taču tad vispārējās izglītības izplatības dēļ zetetismam sākās grūti laiki. XX gadsimta pirmajā pusē to, kuri ticēja plakanajai Zemei, jau bija pavisam maz. 1956. gadā gan britam Semjuelam Šentonam izdevās ne tikai nodibināt Starptautisko plakanās Zemes biedrību, bet pat iesaistīt tajā 3500 cilvēku, taču drīz vien šī kustība apsīka.
Dovijam bija daudz dīvainu ideju: viņš ne tikai aizliedza skolās izmantot globusus, bet arī noliedza medicīnu un aizliedza ēst cūkgaļu, austeres un lobsterus
Interneta laikmets
Paradoksālā kārtā plakanās Zemes ideju atdzīvināja izgudrojums, kura mērķis bija vairot zināšanas - tas bija internets. Izrādījās, ka ar tā palīdzību var ne tikai izplatīt zināšanas, bet arī visdažādākās sazvērestības teorijas un klajus murgus.
Mūsdienu sazvērestības ideju piekritēju izklāstā teorija par plakano Zemi izskatās šādi. Tātad Zeme ir plakans disks 40 000 kilometru diametrā, kura centrā atrodas Arktika. Nekādas Antarktīdas nav, tās vietā ir 45 metrus augsta ledus siena, apmēram tāda kā seriālā Troņu spēle, kas iekļauj visu zināmo pasauli, lai no tās nekas nenokristu. Bet kā ar Sauli un Mēnesi? Tās tiešām ir lodes, taču nelielas, apmēram 50 kilometru diametrā, un atrodas mums ievērojami tuvāk, nekā stāsta oficiālā zinātne. Abi debesu ķermeņi riņķo ap Zemes disku, tā nodrošinot dienu un nakti.
Diezgan skaidra pasaules aina, vai ne? Tiesa, tajā īsti neierakstās stāsti par kosmosa iekarošanu un lidojumiem uz Mēnesi, taču tos var viegli atspēkot - tas viss ir «feiks»! Globālās sazvērestības auglis, jo patiesībā neviens nekur nav lidojis, bet visi foto un videomateriāli ir viltojumi. Kosmodromi un lidojumu vadības centri nav nekas vairāk kā dekorācijas, bet par sazvērestības apmēriem liecina kaut vai tas, ka to atbalsta ne tikai visu valstu valdības, bet arī astronomi, lidmašīnu piloti, jūrnieki un meteorologi. Viņi visi zina patiesību, taču nedrīkst to atzīt, citādi tiks likvidēti. Ne jau velti pasažieru lidmašīnas nepaceļas augstāk par 11 000 metriem, jo no lielāka augstuma ikvienam ar neapbruņotu aci būtu redzams, ka Zeme ir plakana. Starp citu, ja uzmanīgi paskatās uz ANO ģerboni, tad var redzēt, ka sazvērestības rīkotāji tajā paši sevi ir atmaskojuši, jo tur attēlota nevis zemeslode, bet gan kontinenti, kas novietoti uz plakanas virsmas! Paši radikālākie konspirologi uzskata, ka arī Austrālijas nav, jo to ir izdomājuši angļi, kuri stāsta, ka savulaik uz Austrāliju veduši katordzniekus, taču patiesībā tos noslīcinājuši jūrā.
Plakanās Zemes biedrībai tagad ir ziedu laiki, tai ir lappuses sociālajos tīklos, un tā regulāri rīko starptautiskas konferences, kurās dalība maksā 199 dolārus. Internetā tiek tirgoti visdažādākie suvenīri, kas arī ienes kaut kādu naudiņu. Laiku pa laikam uzrodas drosminieki, kuri gatavi riskēt ar dzīvību, lai pierādītu savu taisnību: kā amerikāņu kaskadieris Maiks Hjūzs, kurš, lai pierādītu savu taisnību, uzbūvēja raķeti, kurā plānoja pacelties augstu debesīs, lai no augšas nofilmētu, ka Zeme ir plakana. Pasākums gan beidzās bēdīgi, jo 2020. gada februārī lidojuma mēģinājumā raķete ar visu Maiku nogāzās un viņš nositās, tā arī nepaspējis aplūkot plakano Zemi. Tiesa, viņa PR aģents gan vēlāk atzina, ka viss šis skaļais pasākums bijis domāts, lai nopelnītu naudu, jo patiesībā nelaiķim neesot bijis nekādu šaubu par to, ka patiesībā Zeme ir apaļa... Ne viņš pirmais, ne pēdējais, kurš sazvērestības teorijas mēģina padarīt par peļņas āderi.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita