Ievadbilde

Disko mirdzums un lielā demolēšana

Disko pandēmija - tā varam raksturot XX gadsimta septiņdesmito gadu nogali mūzikas pasaulē. Spoži mirdzoši, pieguloši vai brīvi plandoši tērpi, eleganti trīsdaļu uzvalki, absurdi biezas zoles, spilgta kosmētika, matu fēna un lakas terors, gandrīz nemainīgs četru ceturtdaļu taktsmērs radio ēterā… Disko mode trakoja visur. Taču visvairāk žanra dzimtenē ASV. Hitu tabulās dominēja Bee Gees, Glorija Geinore, Donna Sammere, Chic, Village People, Anita Vorda… Pat vecās roka gvardes zaldāti The Rolling Stones un Rods Stjuarts uzcirtās leopardplankumotos tērpos un, spoguļbumbu apmirdzēti, grozīja gurnus disko ritmos. Viņiem līdzi taisījās arī aizvēstures relikti Pols Anka, Džonijs Matiss un Endijs Viljamss…

Ikoniskais kadrs no filmas Saturday Night Fever

ASV bija vairāk nekā 20 000 diskotēku. Viens no pasaules smalko un izredzēto aprindu pulcēšanās centriem bija Ņujorkas naktsklubs Studio 54, kura pastāvīgie viesi bija Endijs Vorhols un Miks Džegers, Karls Lāgerfelds un Džeks Nikolsons, Deivids Bovijs, Salvadors Dalī, Žaklīna Kenedija Onasis, Kalvins Kleins, Donalds Tramps, Laiza Minelli, Fredijs Merkūrijs, Tīna Tērnere un pa reizei arī Mihails Barišņikovs. Jauni, veci, bagāti, skaisti, kurli, akli un klibi… Visi, kas tika cauri kluba feiskontrolei. Kipras prezidentam tas neizdevās, jo viņu noturēja par Ņujorkas Cipreškalna kapsētas prezidentu; kad apsargiem garām netika arī Saūda Arābijas karaļa dēls, karalistes vēstniecība kluba vadībai nosūtīja oficiālu lūgumu citreiz būt vēlīgākiem.
Disko skanēja filmās, radio, televīzijā, ielās un veikalos. 1978. gadā ASV topa virsotni 37 nedēļas okupēja disko singli. No 16 hitiem, kas to sasniedza 1979. gada pirmajā pusē, tikai trīs nebija disko ritmos. Glābiņa nebija nekur. Taču vēl pirms dažiem gadiem viss bija citādi.

Dzimšana

Disko laikmetā uzlēca Donnas Sammeras zvaigzne

Disko radās septiņdesmito gadu pirmajā pusē Ņujorkas geju, afroamerikāņu un latīņamerikāņu klubos. Meinstrīmā dominēja roks, dziesminieki un pops - mūzika, kurā netrūka jaudas, emociju, pašrefleksijas un reizēm pat katarses, bet bija mazāk prieka, viegluma un dejošanai piemērotas ritmikas. Savukārt šajos klubos, no kuriem «baltais vairākums» turējās pa gabalu, dīdžeji, bez pauzēm miksējot dziesmu pēc dziesmas, atskaņoja tā sauktā Filadelfijas soula, fanka vai «melnās» ierakstu kompānijas Motown hitus - izteikti hēdonisku, uzsvērti ritmisku, dejošanai un tūlītējai labsajūtai paredzētu mūziku. Apmeklētāji, kuru eiforisko noskaņojumu nereti veicināja ne pārāk legālas vielas, tās pavadībā dejoja līdz rīta gaismai, un, aizmirstot «tur, ārā» izjusto diskrimināciju, jutās kā savējie starp savējiem - bez dzimuma, ādaskrāsas vai seksualitātes noteiktām robežām. Kā žurnālam Newsweek 1976. gadā skaidroja skaņu inženieris Alekss Rosners: «Lielākie nopelni diskotēku iedibināšanā bija gejiem. Geji to visu aizsāka, bet melnie un puertorikāņi viņiem sekoja… Visiem bija kopīga motivācija - apspiestība.»
Savukārt pašai mūzikai bija afroamerikāniskas saknes. «Disko pamatā bija melno mūzika,» grāmatā Hot Stuff: A Brief History of Disco/Dance Music raksta Džons Manuels Andriote. «Līdz septiņdesmito gadu vidum un pat vēlāk, kad baltie mākslinieki apjēdza, cik disko ir kļuvis populārs, to pārsvarā ieskaņoja melnādainie izpildītāji. Tajos laikos ļaudis jauno deju mūziku vispirms izdzirdēja klubos, nevis radio - plašāka publika melno un latīņamerikāņu mūziku iepazina, pateicoties klubu dīdžejiem.»
Būtībā tā bija pagrīdes mūzika un subkultūras kustība. Tā vienoja marginālus sabiedrības slāņus, kas šajos klubos svinēja sava atšķirīguma svētkus, tādēļ uzposās tērpos, kas, tāpat kā viņu dejošanas maniere, pārējai sabiedrībai šķita vulgāri vai pārspīlēti grezni un eleganti. Pat tādās metropolēs kā Ņujorka, Čikāga un Losandželosa viendzimuma pāru vai grupu dejas, kas šajos vakaros bija pašsaprotamas, skaitījās nelegālas, un reizēm beidzās ar nebūt ne maigu policijas iejaukšanos.
Kad mūzikas industrija apjauta jauno zelta āderi, tā sāka producēt īpaši šiem klubiem paredzētus ierakstus, kuriem nepiemita nekas no roka un dziesminieku mākslinieciskajām un intelektuālajām ambīcijām vai sociālā dumpīguma. Toties primāri tie bija paredzēti dejošanai. Soula, popa, fanka un citu žanru ietekmes šajā mūzikā bija apvienotas ar latīņu deju ritmiem un stabili noturīgu bītu, kura intensitāte bija tuva 120 sitieniem minūtē. Tās izpildītāji parasti uzstājās lielu stīgu orķestru, kā arī pūtēju un perkusiju grupu pavadījumā. Septiņdesmito gadu vidū, disko motoram uzņemot apgriezienus, parādījās žanra pirmās meinstrīma zvaigznes Donna Sammere un Glorija Geinore. Tā industrija sankcionēja jauna žanra - DISKO (no franču discotheque; tā XX gadsimta četrdesmitajos gados Parīzē dēvēja vietas, kur notika dejas skaņuplašu mūzikas pavadībā) - dzimšanu.

Glorija Geinore ir vienīgā, kura saņēmusi balvu par labāko disko ierakstu
Lielākie nopelni diskotēku iedibināšanā bija gejiem. Geji to visu aizsāka, bet melnie un puertorikāņi viņiem sekoja…

Bee Gees un Saturday Night Fever

Disko flagmaņi Bee Gees

Taču, kā jau mūzikas vēsturē noticis ne reizi vien, pandēmijas mērogu disko drudzis ieguva, kad ar to sāka inficēties baltie muzikanti un publika. Pasaules priekšā par to neviens nav vairāk atbildīgs kā Bee Gees jeb brāļi Gibi - trīs Austrālijā dzimuši briti. Pirmoreiz viņi kļuvi slaveni jau sešdesmitajos gados, izpildot bītliskas popdziesmas barokālos aranžējumos. Tad sākās roka mode un viņu sentimentāli asarainās balādes, lai arī joprojām kvalitatīvas, zaudēja aktualitāti. Septiņdesmito gadu vidū tikpat kā aizmirstā grupa piedzīvoja negaidītu atdzimšanu, sākot apgūt jaunu skanējumu un jau ar vienu no pirmajiem mēģinājumiem trāpot tieši laikmeta degpunktā. 1975. gada vasarā viņu diskofanka hits Jive Talkin’ sasniedza Billboard topa virsotni, aizsākot fantastisku panākumu periodu, kas kulminēja ar grupas menedžera Roberta Stigvuda producētu filmu Saturday Night Fever (Sestdienas nakts drudzis). Tās varonis bija proletāriski vienmuļas ikdienas un Ņujorkas imigrantu priekšpilsētas realitātes nomākts itāļu izcelsmes jaunietis Tonijs Manero (viena no Džona Travoltas pirmajām lielajām lomām), kura dzīve iegūst jēgu un piepildījumu iksestdienas diskotēkā, kur Tonijs ir deju grīdas karalis. Protams, filmā netrūkst arī puertorikāņu ielu bandu cīņu, deju sacensību, romantisku sarežģījumu ar Tonija partneri Stefāniju un pat katoliskas morāles. Taču, lai kas notiktu uz ekrāna, visu glāba Travoltas harisma un mūzika Tavares, Deivida Šaiera, Kool & the Gang, KC and the Sunshine Band un citu disko ēras pirmā viļņa slavenību izpildījumā. Filma bija globāls hits, kas disko vēsti aiznesa pasaulē.
Padomju Latvijā to, protams, neviens nebija redzējis, taču arī šeit par spilgtu laikmeta zīmi kļuva plastikāta iepirkumu maisiņi ar deju zāles varoņpozā sastingušo Travoltu baltā uzvalkā. Viņa deju soļi bija nepārspējami, taču īstās Saturday Night Fever zvaigznes bija Bee Gees - filmā skan sešas brāļu izpildītas dziesmas, un trīs no tām - How Deep Is Your Love; Stayin’ Alive un Night Fever - izrāvās Billboard topa līderpozīcijā (vēl viens filmā dzirdams Gibu sacerējums If I Can’t Have You šādu panākumu guva Ivonnas Elimenes izpildījumā) un arī pēc vairāk nekā četrām desmitgadēm joprojām regulāri skan radio, bāros, deju klubos un mājas ballītēs jebkurā pasaules malā.
Lai arī mūzikas vēsturnieki reizēm apgalvo, ka 1977. bijis panku revolūcijas gads, tā karaļi bija Travolta un brāļi Gibi šaurās sniegbaltās biksēs un vaļējos kreklos, ar nevainojami safēnotām frizūrām, zelta medaljoniem un tik augstām balsīm kā Manhetenas debesskrāpji. Viņu trīsbalsīgā falseta maigi plūstošā harmonija, kas skanēja visur un nepārtraukti, lika sajūsmā kust dejotāju sirdīm un iesvēla niknumu daudzu rokeru prātos.
Jā, rokeri pēkšņi jutās apdraudēti. Jo disko vairs nebija minoritāšu mūzika. Gan Travolta, gan Gibi, par spīti medaljoniem, frizūrām un balsīm, bija heteroseksuāli baltie vīrieši. Un, pateicoties viņiem, disko iznāca no pagrīdes, kļūstot par industrijas vadošo tendenci.

Disko ballīte - dejo visi!
Pasaules priekšā par disko drudzi neviens nav vairāk atbildīgs kā Bee Gees jeb brāļi Gibi

Rokeri zem disko bumbas

Lai ko teiktu Frenks Zapa un Mārtiņš Brauns, septiņdesmitajos gados arī starp roka klasiķiem netrūka populistu, kas ļāvās disko un tā komercpotenciāla vilinājumam, ar dažādiem panākumiem laižot klajā jaunajai modei vairāk vai mazāk atbilstošus ierakstus.

The Rolling Stones
Atceroties, ka Miks Džegers bija viens no Studio 54 regulārajiem apmeklētājiem, Stones disko debija nešķiet pārsteidzoša. Tās panākumi gan. 1978. gadā izdotais Miss You kļuva par Stones pēdējo Nr. 1 singlu ASV, un joprojām ir viena no grupas koncertu kulminācijām. Divus gadus vēlāk Stones gandrīz izdevās Miss You panākumus atkārtot ar vēl vienu diskoroka hitu Emotional Rescue (šoreiz Džegers dziedāja falsetā!), kas sasniedza trešo vietu ASV tabulā.

Rods Stjuarts
1978. gadā Stjuarts bija globāla superzvaigzne, taču vēl neviens viņa hits nebija izpelnījies tik vētrainu reakciju kā Da Ya Think I’m Sexy?. Absurdi lipīgs un neatvairāmi uzmācīgs, tas bija simtprocentīgs disko eiforijas koncentrāts, kas viņam sagādāja apsūdzības blūzroka ideālu nodevībā un topa līderpozīciju vairumā Rietumu pasaules valstu. Daudzkārt atzīta par vienu no bezgaumīgākajām dziesmām popmūzikas vēsturē, 2004. gadā Da Ya Think I’m Sexy? iekļuva žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku izcilāko dziesmu reitingā (Nr. 308). 2012. gadā Stjuarts bija spiests atzīt, ka lipīgo piedziedājumu neapzināti aizguvis no brazīliešu mūziķa Žorži Bena dziesmas Taj Mahal.

Eltons Džons
Varētu domāt, ka viss spožais, mirdzošais un ārišķīgais ir Eltona ģēnija degviela. Tomēr viņa vienīgais disko albums Victim of Love 1979. gadā piedzīvoja izgāšanos un joprojām ir viens no viņa neveiksmīgākajiem un kritiķu noliegtākajiem darbiem. Iespējams, sīku mierinājumu Eltonam sniedz fakts, ka tajā nav nevienas viņa paša sacerētas dziesmas. Vēl vairāk - šoreiz viņš pat nespēlē klavieres!

Kiss
1979. gada vasarā, dažas nedēļas pirms disko demolēšanas nakts, klajā nākot Kiss singlam I Was Made for Lovin’ You, daudzi fani jutās šokēti. Grupa, kas kādreiz sevi pieteica kā «smagāko pasaulē», bija izdevusi bezkaunīgi lipīgu diskoroka šlāgeri (tiesa, ar skaļām ģitārām), kas nepatika pat tās autoriem. Iespējams, tobrīd būtiski papildinājās Dāla atbalstītāju rindas, tomēr I Was Made for Lovin’ You joprojām ir pati populārākā Kiss dziesma.

Deivids Bovijs
Vienmēr gatavs visam jaunajam, Bovijs jau 1975. gadā sacerēja un ieskaņoja diskofanka hitu Golden Years. Šķiet, tas arī palika spilgtākais disko paraugs viņa diskogrāfijā, taču žanra ietekme ir nepārprotami klātesoša arī viņa vispopulārākajā, reizēm par postdisko klasiku dēvētajā albumā Let’s Dance (1983) - ne velti tā līdzproducents ir disko ēras izcilība Nails Rodžerss no grupas Chic.

Jaunie laiki un opozīcija

Vēl viena diskomānijas izpausme bija diskodeju sacensības

Arvien vairāk roka radiostaciju radikāli mainīja repertuāru un pārorientējās uz disko. Roka publika, mūziķi un prese to vainoja visās pasaules nelaimēs no muzikāla primitīvisma un bezdomu infantilisma līdz mākslinieciska autentiskuma trūkumam (atšķirībā no roka disko lielākoties bija aizkadrā esošu producentu produkts) un patērnieciskuma un ārišķības kulta veicināšanai.
Roka satīras klasiķis Frenks Zapa, kurš nelaida garām nevienu iespēju izsmiet meinstrīma kultūru, jau 1976. gadā sacerēja ironisku dziesmu Disco Boy, bet nu laida klajā patiesi indīgu gabalu Dancin’ Fool (Dejojošais muļķis). Arī mūsu pašu Mārtiņš Brauns disko postu nespēja aizmirst visu mūžu un vēl 2015. gadā izteicās, ka ar «disko sākās mūzikas bojāeja», bet citā intervijā sasniedza Zapas dzēlīguma līmeni, sakot: «Jā, jā, šie marši, lai stulbenim iesistu galvā - redz, kur ir viens, divi, trīs, četri!»
Glammetāla grupa Twisted Sister koncertos disko plates dauzīja ar veseri, bet tad gāja tālāk un pakāra melno disko dziedātāju Beriju Vaitu iemiesojošu lelli; šim incidentam izpelnoties sliktu slavu, grupa Vaitu nomainīja pret balto pornozvaigzni un disko dziedātāju Andreu Trū, kas tika cepināta elektriskajā krēslā.
Žurnāls Rolling Stone reklamēja T kreklus ar uzrakstu Nāvi disko. Sanfrancisko dīdžejs Hozē «Erectus» Neto, fonā skanot tualetē norauta ūdens šalkoņai, ar varmācīgu skrečošanu ēterā regulāri iznīcināja disko plates (vinila laiki!). Losandželosas radiostacija KROQ sarīkoja «disko bēres», kurās nešķīstās mūzikas ieraksti tika guldīti zemes klēpī. Kāds Portlendas dīdžejs disko singlus apstrādāja ar motorzāģi, bet Detroitā dīdžeji apvienojās organizācijā Disco Dux Klan - tiesa, no kukluksklana baltajiem uzsvārčiem un kapucēm tās biedri ātri atteicās.
Kā ierasts, malā nepalika arī politiķi un baznīckungi. Oklahomas senāta kandidāts Dž. B. Benets solīja cīnīties pret «disko kaitīgo ietekmi uz mūsu jaunajiem pilsoņiem», bet populārais baptistu TV evaņģēlists Džerijs Folvels disko pielīdzināja tādiem grēka darbiem kā aborts un - neizskaidrojami, bet fakts - TV situāciju komēdijas.

Glammetāla grupa Twisted Sister koncertos disko plates dauzīja ar veseri

Melnais bruņinieks Stīvs Dāls

Vēl 1979. gada pavasarī šī rokeru, politiķu un visu pārējo gānīšanās šķita kaķa lāsti vien. Disko mānija joprojām vērtās plašumā. Saturday Night Fever saundtreks saņēma Nacionālās ierakstu akadēmijas Grammy balvu kā Gada albums. Taču Grammy bija nieks pret faktu, ka tobrīd tas jau bija visvairāk pārdotais albums ASV mūzikas industrijas vēsturē… Ne velti ierakstu akadēmija izziņoja jaunu Grammy nomināciju, lai turpmāk noteiktu labāko disko ierakstu.
Jaunais Bee Gees albums Spirits Having Flown bija pieprasītāks par visiem iepriekšējiem, un, tāpat kā trīs tā singli, sasniedza pirmo vietu ASV.

Stīva Dāla cīņai pret disko tikusi veltīta ekspozīcija Elmhērstas vēstures muzejā

Taču šajā brīdī disko sāgā ienāk liktenīga persona vārdā Stīvs Dāls. 24 gadus vecs, pašpārliecināts, mutīgs un diezgan populārs dīdžejs, kurš saistībā ar formāta maiņu - no roka uz disko, protams - gadumijā bija zaudējis darbu Čikāgas radio WDAI. Dālam nenācās grūti atrast darbu citā radiostacijā. Tā orientējās uz jauniem vīriešiem, Čikāgas dienviddaļas strādnieku rajonu iedzīvotājiem, kam Ņujorkas diskotēku androgīnais glamūrs bija neaizsniedzams, bet sevi arvien skaļāk piesakošās feminisma, rasu līdztiesības un seksuālās brīvdomības idejas - nesaprotamas. Šai publikai par prieku Dāls ik rītu sāka ar kādu disko singlu, kam jau pēc dažām taktīm ar attiecīgu žļerkstoņu pārvilka pāri atskaņotāja adatu, un reizē ar triumfējošu kliedzienu «nāvi disko!» palaida ēterā sprādziena efektu. 6. jūlijā, disko zvaigznes Vena Makoja pēkšņās nāves dienā, Dāls izrēķinājās ar viņa hitu The Hustle. Vēl vairāk publika priecājās, kad viņš, parodējot Roda Stjuarta megagrāvēju Da Ya Think I’m Sexy?, iedziedāja ņirdzīgu singlu Do You Think I’m Disco?, kura varonis, cenšoties iekļauties disko publikā, 87 reizes noskatās Saturday Night Fever, iztērē ietaupījumus par deju stundām, baltu uzvalku un zelta ķēdēm, bet joprojām nejūtas laimīgs, līdz visas zeltlietas pārkausē jostas sprādzē kā Led Zeppelin dziedātājam Robertam Plāntam un atgriežas pie rokenrola.
Taču Dāls neapmierinājās ar lētiem jociņiem un uzsāka cīņu, lai «uz visiem laikiem piebeigtu šo drausmīgo mūzikas slimību». Viņš nešaubījās par savas misijas sabiedrisko nozīmi - tā ir sociāla pašaizsardzība, lai pasargātu «Čikāgas rokenrola dzīvesveidu». Lūk, fragments no viņa 2016. gadā izdotās grāmatas Disko demolēšana: nakts, kad nomira disko: «Neviens, kurš tikko sācis apzināties sevi un savus mērķus, nepieļaus, ka tam atņem viņa apgūto rokenrola identitāti. Pretošanās bija tik nikna tādēļ, ka jaunieši nebija gatavi atteikties no rokenrola, kas sniedza patvērumu viņu pieaugšanas procesā [..] Rods Stjuarts, The Stones un citi rokenrola mākslinieki sāka izdot disko ierakstus, un, manuprāt, zēni zilos džinsos un rokenrola T kreklos jutās nodoti.»
Dāls uzsāka tematisku pasākumu sēriju Čikāgas klubos. Kamēr viņš iznīcināja kārtējo ļauno plati, fani aizgūtnēm skandēja: «Disko sūkā!» un «Nāvi disko!» Dažos mēnešos Disko sūkā! izvērtās vērienīgā kustībā. «Es uzaugu Čikāgas dienviddaļā, un tas nozīmēja būt skarbam džekam,» grāmatā saka Dāla fans Bobs Čikoine. «Un skarbie džeki nedejo. Tādā vecumā tu sevi veido gan ar to, ko mīli, gan ienīsti. Disko bija pašsaprotams mērķis.» Līdzīgas sajūtas atceras Čikoines vienaudzis Kevins Hikijs: «Mēs ar draugiem disko ienīdām, bet 1979. gadā to klausījās visi. Taču daudziem bija sajūta, ka viņi nav pietiekami izskatīgi gana tievi, lai iederētos. Es biju apaļīgs pusaudzis. Stīvs [Dāls] teica, ka disko viņam riebjas, jo viņš nevar atļauties baltu trīsdaļu uzvalku [kā Travoltam]. Tas man palika prātā, jo arī es to nevarēju.»

Disko atriebība
Stīva Dāla grāmatas apakšvirsraksts Nakts, kad nomira disko ir pamatīgs pārspīlējums. Disko nenomira. Pēc Dāla grautiņa atgriezusies lielpilsētu nomaļu klubos, šī mūzika atguva kādreizējo pagrīdes garu un novatorismu, kas izpaudās visdažādākajos dīdžeju eksperimentos, līdz noveda pie jauna deju mūzikas žanra - hausmūzikas - rašanās. Ne velti pirmie hausa izpildītāji savu mūziku ar lepnumu dēvēja par «disko atriebību». Ironiski, bet par hausa dzimteni tiek uzskatīta Čikāga, pilsēta, kurā Dāls pavisam nesen īstenoja savu karagājienu pret «disko mēri». Vēl ironiskāk, ka viens no žanra pionieriem bija tas pats Vinss Lorenss, kurš disko grautiņa naktī, pelnīdams naudu sintezatoram, White Sox stadionā no apmeklētājiem pieņēma iznīcināšanai paredzētās plates. Viņš apgalvo, ka daļu no tām saglabājis un vēlāk atskaņojis savos dīdžejsetos.

Disko demolēšanas nakts

Grūti laiki bija arī Čikāgas beisbola klubam White Sox. Vidējais spēļu apmeklētāju daudzums White Sox stadionā Komiskī parkā ar 45 000 cilvēku ietilpību nepārsniedza 18 000, bet reizēm noslīdēja pat līdz desmit tūkstošiem. Kluba vadība izmisīgi centās piesaistīt jaunu publiku. Pirms dažiem gadiem līdzīgā situācijā stadionā notika Disko nakts, taču tagad kluba vadība uzrunāja Dālu. Kopā viņi izstrādāja plānu: 12. jūlijā White Sox aizvadīs divas spēles ar Detroitas Tigers, bet starp tām notiks «disko demolēšana» - katram, kam līdzi būs iznīcībai nododama disko skaņuplate, ieeja parkā maksās tikai 98 centus. Spēļu starplaikā Dāls ar sabiedrotajiem plates publiski uzspridzinās.
Sākumā Dāls par ideju nebija sajūsmā, jo neticēja, ka tā piesaistīs gana plašu interesi un publiku, tomēr plāns, vismaz tā pirmā daļa, nostrādāja perfekti. Pēc visai vērienīgas reklāmas kampaņas Sox gaidīja apmēram 35 000 skatītāju, taču ieradās gandrīz divreiz vairāk. Stadionā drūzmējās turpat 50 tūkstoši, vēl kādi pārdesmit tūkstoši palika ārpusē. Gandrīz visiem bija līdzi plates. Daudzām gan nebija saistības ar disko. Pietika ar faktu, ka tie bija melnādainie izpildītāji - R&B, soula un fanka mūziķi no Mārvina Geja un Kērtisa Meifīlda līdz Džeimsam Braunam. Stadionā tovakar strādāja arī Vinss Lorenss, melnādains pusaudzis un mūziķis, kurš pelnīja naudu sintezatoram: «Vispirms es domāju - varbūt tie ļaudis ir vienkārši kļūdījušies. Taču kāpēc es neredzēju nevienu Air Supply vai Cheap Trick plati? Vai Carpenters? Tur bija tikai disko un melnie mākslinieki.»

Jezga un haoss White Sox stadionā pret disko vērstā pasākuma laikā

Pirmo spēli vairākkārt nācās pārtraukt, jo fani stadionā meta plates, pirotehniku, un pudeles. Visbeidzot Sox spēli zaudēja, un nu bija kārta Dālam. Tērpies militārā jakā un ķiverē, stadionā viņš izbrauca armijas džipā. Publikai skandējot «Disko sūkā!», laukuma centrā tika novietota milzīga kaste, pilna ar platēm, un Dāls sāka kaujas runu: «Mēs neļausim viņiem to aizmirst. Viņi mūs nepiebeigs. Mēs, rokenrolleri, pretosimies un uzvarēsim! Disko sūkā!»
Pēc mirkļa nograndēja milzu eksplozijas blīkšķis un gaisu piepildīja vinila, dūmu un putekļu mākoņi. Tiem izklīstot, stadiona centrā atklājās pamatīga bedre. Šajā brīdī laukumā no tribīnēm metās tūkstošiem cilvēku, gaisā lidoja plates («Mani gandrīz nogalināja Village People,» vēlāk teica kāds no klātesošajiem), tika demolēts laukums un tribīnes, kvēpaini dūmoja vinila ugunskuri. Visbeidzot pūli izgaiņāja policija kaujas ekipējumā. 39 cilvēkus aizturēja, bet otro spēli nācās atcelt, mājinieku komandai saņemot automātisku zaudējumu.
Vairums lielo preses izdevumu notikušo pieminēja tikai kā sporta ziņu un faktu, bez dziļākas analīzes. Vienīgi žurnāls Rolling Stone Dāla un White Sox akciju raksturoja kā «Paranojālu fantāziju par roka radio etnisko tīrīšanu… Izskatās, ka 18 līdz 34 gadus veci vīrieši ir gatavi pieņemt ideju par disko kā homoseksuāļu, melno un latino produktu, kas apdraud viņu drošību, un atsaukties jebkuriem aicinājumiem vērsties pret to.»

Publikai skandējot «Disko sūkā!», laukumā tika novietota milzīga kaste, pilna ar platēm

Sekas

Grautiņa efekts bija gandrīz tūlītējs. 1979. gada 12. jūlijā Billboard Hot 100 (prestižākā singlu tabula ASV) pirmajā desmitniekā atradās sešas disko dziesmas. Septembra beigās Top 10 vairs nebija neviena disko hita, bet vienīgais disko Nr. 1 visā otrajā pusgadā bija Maikla Džeksona Don’t Stop Til You Get Enough, kas šo pozīciju spēja noturēt tikai nedēļu. Plānojot nākamo albumu Thriller, Džeksons ar producentu Kvinsiju Džounsu vienojās atteikties no «tīra disko», akcentējot R&B, fanka, popa un roka elementus (miniet trīs reizes, kādēļ uz slaveno ģitāras solo dziesmā Beat It viņi uzaicināja metāla slavenību Ediju van Heilenu).

Nails Rodžerss vēl nesen bija fenomenāli veiksmīgas grupas Chic līderis. Chic hits Le Freak bija panākumiem bagātākais singls ierakstu kompānijas Atlantic vēsturē un viens no disko ēras simboliem, bet nu Atlantic vairs neatbildēja uz viņa telefonzvaniem. «Mums tā atgādināja grāmatu dedzināšanu nacistu laikā,» Rodžerss saka par demolēšanas akciju, «te ir Amerika, džeza un roka dzimtene, bet pēkšņi cilvēki baidās izrunāt vārdu «disko».»

Bee Gees nākamais albums palika aiz Top 40 robežas, un turpmāk Gibi plates izdeva daudz retāk, toties rakstīja dziesmas citiem izpildītājiem. Village People bija spiesti atteikties no karnevāliski raibā, neslēpti homoerotiskā tēla un līksmi pikantajām diskohimnām; viņu pārdzimšanas mēģinājums ar jaunā viļņa albumu Renaissance netika augstāk par 138. vietu.

Radiostacijas atgriezās pie roka repertuāra, bet ierakstu kompānijas savas nesen dibinātās Disko nodaļas pārdēvēja par Deju mūzikas nodaļām. 1981. gada augustā Billboard Top 40 vairs nebija neviena disko ieraksta, turklāt arvien retāk tajā parādījās arī citu žanru melnādaino izpildītāju mūzika.

Jaunieviesto Grammy balvu labākajam disko ierakstam piešķīra tikai vienreiz (1980. gadā to saņēma Glorijas Geinores dziedātā I Will Survive). Nominācijas likvidēšanu ierakstu akadēmija komentēja īsi: «Lai arī disko ietekme ir sastopama visu veidu popmūzikā, tā vairs nav skaidri definējama suverēna mūzikas forma.»

Atskaņas pēc 40 gadiem

2019. gada vasarā White Sox kārtējā spēle tika apvienota ar disko demolēšanas nakts četrdesmitgades svinībām. Stadionā varēja nopirkt pasākuma atcerei veltītus T kreklus, bet simbolisko bumbas metienu spēles sākumā veica pats Stīvs Dāls. Notikumi laukumā šoreiz bija daudz mierīgāki, toties to atbalsis ievērojami skaļākas, aktualizējot arī senā grautiņa izvērtējumu.

Grupa Chic saprotamu iemeslu dēļ nebija sajūsmā par kustību Disko sūkā!

Britu avīze The Guardian disko demolēšanas nakti nosauca par «vienu no kontroversiālākiem notikumiem popmūzikas vēsturē», bet mūzikas ierakstu producents Saimons Napjē-Bells kustību Disko sūkā raksturoja kā «vispārēju vēršanos pret melnajiem, pret latīņamerikāņiem un gejiem, pret visu, kas neatbilst kreisā spārna redneku priekšstatiem par to, kādai jābūt Amerikai. Tie bija ļaudis, kas tagad balso par Trampu». Savukārt kultūras vēsturniece un akadēmiķe Alise Ekolsa septiņdesmitajos gados atsevišķos sabiedrības slāņos valdošās «bailes no disko» vismaz daļēji vērtē kā «bailes no fakta, ka amerikāņu identitāte un balta ādaskrāsa vairs nebūs sinonīmi».
Stīvs Dāls gan joprojām uzstāj, ka toreizējais pasākums nav bijis ne rasistisks, ne vērsts pret gejiem: «Esmu pārguris, skaidrojot, ka neesmu rasists un homofobs [..] Ir svarīgi toreiz notikušo vērtēt no 1979. gada pozīcijām. Tovakar mēs deklarējām neatkarību no izsmalcinātības tirānijas… Mēs bijām jauni cilvēki, kas nicina konkrētu mūziku. Tagad es saprotu, ka tās saknes bija pagrīdes geju disko apritē, bet tolaik mēs to nenojautām. Mēs nezinājām disko izcelsmi, un pieslēdzāmies tikai Saturday Night Fever un Studio 54 dēļ. Tas bija pirms 40 gadiem. Toreiz viss bija citādi.» Citā reizē viņš toreizējos notikumus skaidroja šādi: «Mēs bijām rokeri, kam nedaudz pāri 20, jutāmies pievilti un uzjautrinājāmies par vecākajiem brāļiem, kam bija nauda un drēbes, lai varētu pīties ar stilīgo sabiedrības krējumu. Mēs tikai drusku nolaidām tvaiku. Jebkuri citi apgalvojumi ir aplami.»
Tiesa, atkārtot toreiz notikušo viņš vairs nebūtu gatavs: «Tā nešķiet laba ideja. Rēķinoties ar to, ko es zinu tagad, to, kā tas ietekmē un sarūgtina ļaudis, teiktu, kas tas nav forši.»

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita