Šo izzudušo tautu pāris reizes savās runās ir pieminējis Krievijas diktators Putins, stāstot, ka krievi savulaik spējuši tikt galā pat ar briesmīgākiem ienaidniekiem. Polovcieši jeb kipčaki - kas tad īsti bija šie stepju iemītnieki, kuri atstājuši paliekošas pēdas Eiropas vēsturē?
Pa Lielo stepi, kas sniedzas no Altaja kalniem austrumos līdz pat Ungārijai rietumos, viduslaikos līdzīgi jūras viļņiem viena pēc otras Eiropas virzienā vēlās dažādas Centrālāzijas klejotāju ciltis. Pirmie bija huņņi, viņiem sekoja avāri, tad bulgāri un hazāri, maģāri un pečeņegi.
XI gadsimtā Eirāzijas stepes savā varā pārņēma tauta, kas sevi dēvēja par kipčakiem. Rusi jeb senkrievi viņus sauca par polovciešiem, grieķi par kumaniem, bet ungāri - par kuniem. Daudzu tūkstošu kilometru garo stepi sāka apzīmēt kā Dešt-i-kipčaku - kipčaku stepi (persiešu valodā). Dešt-i-kipčaka pletās no Kazahstānas un Irtišas upes Āzijā līdz pat Donavas upes lejastecei Eiropā. Krievzemē to dēvēja par Polovciešu lauku.
Interesanti, ka ziņas par šo nedaudz noslēpumaino tautu atrodamas gan tā laika ķīniešu, gan arābu-persiešu, gan grieķu un Krievzemes, gan Rietumeiropas, īpaši itāļu un ungāru viduslaiku tekstos. Ja salīdzinām dažādu tautu apdzīvoto teritoriju XI-XIII gadsimtā, tad kipčakiem bija vislielākie valdījumi visā Eirāzijā.
Kas viņi bija
Saglabājušies daudzi kipčaku valodas pieraksti. Viens no slavenākajiem - XIV gadsimta sākumā Itālijā tapušais Kumanu kodekss jeb kipčaku-latīņu-persiešu vārdnīca, kas ar slavenā itāļu humānista Frančesko Petrarkas starpniecību nonāca Venēcijas bibliotēkā. Gan šis teksts, gan daudzi citi apliecina kipčaku piederību tjurku tautu saimei.
Kipčaki bija tipiski klejotāji-lopkopji un vienlaikus arī lieliski karavīri-kavalēristi. Vairums cilts vīriešu veidoja vieglo kavalēriju, bet dižciltīgajiem bija smagais bruņojums - no dzelzs gredzeniem kalti bruņukrekli un dzelzs ķiveres, kas nosedza karavīra seju ar ūsainu dzelzs masku. Kipčaku sievietes sabiedrībā baudīja lielu brīvību, reizēm pat piedalījās karagājienos kā jātnieces. Dzimtas dzīvoja ātri uzceļamās un nojaucamās jurtās. Viņu apmetnes atradās vietās, kur gāja tirdzniecības karavānu ceļi, tur nereti tika izveidotas veselas jurtu pilsētas. Galvenā kipčaku bagātība bija zirgi, kurus viņi ganīja stepēs, klejojot no ziemas ganību vietām uz vasaras ganībām. Kipčaku stepē pastāvēja vairākas radniecīgas cilšu savienības ar haniem priekšgalā. Visi kipčaku hani bija cēlušies no vienas dzimtas. Katru cilti veidoja lielās dzimtas, kuras pārzināja beki. Šķiet, ka kipčaku sabiedrība varenības ziedu laikos vēl tikai atradās ceļā uz attīstītāku valstiskumu.
Kipčaku ticība, līdzīgi daudzām citām tjurku tautām, bija Tengri kults jeb tengriānisms. Mūsdienās tās elementi visvairāk saglabājušies Jakutijā. Saskaņā ar šo reliģiju visu pasauli pārvalda debesu gars Tengri. Tjurku valodās ar šo vārdu apzīmēja debesis. Pastāvēja pārliecība, ka hana vara uz zemes nāk no Tengri - hans ir debesu dēls, tāpēc debesu tēvs soda tos, kas atļaujas neklausīt hanam. Savukārt Tengri arī hanam ir uzlicis pienākumu rūpēties par savu tautu, un, ja viņš to nedara, pār hanu nāk Tengri sods. Tengri no cilvēkiem prasīja ne tikai padevību, bet arī aktivitāti un dzīves vitalitāti - ar to var izskaidrot kipčaku bezbailību tālajos ceļojumos, karagājienos un kaujās. Tengriānismā nebija nemirstīgas dvēseles un grēka idejas, bet pastāvēja uzskats, ka katram cilvēkam ir aura - kut. Viens cilvēks sapnī redzēja nevis citu cilvēku, bet viņa kut. Kipčaki bija pārliecināti, ka hana kut rūpējas par visas cilts laimi un labklājību, tādējādi valdnieks ciltī bija sakrāla persona. Bija arī citas dievības: Jera - zemes māte; Tengri sieva - Umaja; pazemi pārvaldīja Erliks, kas nesa nelaimes cilvēkiem un pieprasīja upurus. Tengri kulta ceremonijas veica šamaņi (kami), kuru hierarhijas augšgalā atradās pats hans. Par svētu dzīvnieku tika uzskatīts vilks.
Pastāv varbūtība, ka kipčaki pazina un lietoja seno tjurku rūnu rakstu. Visās stepēs vietās, kur viņi dzīvoja, tika celti savdabīgi akmens tēli - t. s. akmens «bābas».
Kipčaku izcelsme nav līdz galam skaidra. Dominē viedoklis, ka viņi bija cēlušies no kādreiz Centrālāzijā bojā gājušas valsts - Kimaku kaganāta iedzīvotājiem. Iespējams, ka daļa kipčaku senču reiz bija civilizēti zemkopji vietsēži. Vēsture zina šādus gadījumus, kad zemkopji dažkārt kļuvuši par klejotājiem. To netieši apstiprina fakti, ka atšķirībā no citām stepes klejotājtautām kipčakiem bija augsti attīstīta amatniecība, viņi cienīja tirdzniecību, nekad neaplaupīja karavānas un paši iesaistījās maiņas darījumos. Tāpat viņu hani un beki labprāt saradojās ar apkārtējo zemkopju valstu elites pārstāvjiem.
Viens no intriģējošākajiem jautājumiem - kā kipčaki izskatījās, kāds bija viņu antropoloģiskais tips? Vairums kipčaku vēstures pētnieku domā, ka viņi bijuši tumsnēji eiropeīdi ar nelielām mongoloīdajām iezīmēm, tomēr izteiktas hipotēzes, ka daudzi no kipčakiem bijuši blondi gara auguma cilvēki - Āzijas eiropeīdi. Kipčaku vīrieši mēdza izskūt galvas, atstājot garu matu bizi, audzēja garas ūsas un valkāja platas bikses un krāsainus un skaisti rotātus kaftānus. Kipčaku «modi» vēlāk pārmantoja Ukrainas kazaki.
Kipčaki sākotnēji veica iebrukumus Krievzemē, laupot labību, lopus un aizvedot gūstā zemniekus
Kipčaki gruzīnu un grieķu dienestā
Pirms Eiropas stepēs ieradās kipčaki, tur valdīja cita tjurku tauta- pečeņegi. Mežonīga, diezgan primitīva un asinskāra cilts, kas bija atnākusi no mūsdienu Turkmenistānas teritorijas. Pečeņegu tuvākie radinieki vai, iespējams, tās pašas cilts cits atzars bija islāmu pieņēmušie Mazāzijas seldžuki. Tie regulāri uzbruka kristīgajai Gruzijai, kā arī sagrāva Austrumromas jeb Bizantijas karapulkus, ieņemot Svēto zemi - Palestīnu. Lielākā tā laika kristīgās pasaules pilsēta - Konstantinopole - nonāca pečeņegu un seldžuku ielenkumā. Vairāki rakstītie avoti liecina, ka starp kipčakiem, no vienas puses, un pečeņegiem un seldžukiem, no otras, valdījis nesamierināms naids. Tā izcelsme nav skaidra, bet acīmredzot naida cēloņi meklējami abu tautu attiecībās agrākos laikos Centrālāzijā. Tāpēc neizbrīna, ka seldžuku un pečeņegu apdraudētie kristīgie valdnieki bieži aicināja palīgā kipčakus.
Leģendārais Gruzijas valdnieks Dāvids IV Celtnieks (1073-1125) noslēdza ar kipčaku hanu Atraku militāru savienību un apņēma par sievu Atraka meitu. Vēstures avoti liecina, ka ap 40 000 kipčaku ieradās Gruzijā, kur viņiem Dāvids IV ierādīja dzīvesvietu un aicināja viņus kļūt par zemkopjiem. Labākie kipčaku karotāji kļuva par Gruzijas valdnieka karadraudzes locekļiem. Seldžuku ekspansiju sekmīgi apturēja. Hronika vēsta, ka hans Atraks vēlāk tomēr sajutis ilgas pēc dzimtās stepes smaržas un pametis Gruzijas ielejas, bet daļa kipčaku, kas tur jau bija iesakņojusies, iespējams, kristījušies, nesekoja savam hanam. XII gadsimta beigās un XIII gadsimta sākumā Gruzijas izcilā valdniece Tamāra no jauna aicināja stepju kipčakus savā dienestā. Gruzijas kipčaki atstājuši savas pēdas Gruzijas etnogrāfijā un kultūrā. Viņu pēcteči dzīvo Megrēlijā, iespējams, ka no viņiem daļēji cēlušies tā sauktie Meshetijas turki.
Līdzīgi Gruzijas valdniekiem rīkojās arī Austrumromas imperators Aleksijs I Komnins (1057-1118), kurš salīga divus kipčaku hanus - Turogkanu un Boņaku - karam pret grieķu un kipčaku nāvīgajiem ienaidniekiem - pečeņegiem. Kipčaku-grieķu apvienotais karaspēks 1091. gadā uzvarēja pečeņegus un daudzus saņēma gūstā. Lai gan imperators bija piekodinājis gūstekņus neaiztikt, grieķu karavīri pagāniskos (tengriāniskos) pečeņegu gūstekņus apkāva. Kipčakiem šāda kristīgo grieķu uzvedība nebija saprotama, tāpēc viņi, atteikušies no apsolītās samaksas zeltā, pameta sabiedrotos. Vēlāk Turogkana vadītie kipčaku pulki iejaucās bizantiešu iekšējās cīņās par imperatora troni, nostājoties Aleksija oponentu pusē. Bizantiešu hronikas vēsta, ka XI gadsimtā citas kipčaku jeb kumanu algotņu vienības lielā skaitā bija sastopamas Konstantinopolē. Viņi piedalījās bizantiešu karos pret seldžukiem Mazāzijā. Tie nebija sekmīgi, tāpēc Aleksijs vērsās pie Romas pāvesta pēc palīdzības. Rietumeiropā tika izsludināts Pirmais krusta karš.
Gruzijas un Bizantijas karos daudzi kipčaku karavīri un ģimenes nonāca arī seldžuku gūstā. Kipčaki, čerkesi un gruzīni kā vergi tika pārdoti arābu zemēs, īpaši Ēģiptē. Tam būs liktenīga nozīme turpmākajos notikumos, ko apskatīsim vēlāk.
Polovcieši un rusi
Rusi jeb senkrievi kipčakus sauca par polovciešiem. XI gadsimtā aizsākās rusu kņazistu un polvciešu pretrunīgo attiecību vēsture. Tā ir tik redzama, ka pat Krievijas diktators Putins savās uzrunās vairākkārt pieminējis Krievijas senos ienaidniekus - polovciešus.
Nav noliedzams, ka kipčaki sākotnēji veica iebrukumus Krievzemē, laupot labību, lopus un aizvedot gūstā zemniekus. Par īpašu laupījuma objektu kalpoja sievietes - stepju ģintīm bija nepieciešamas svaigas asinis dzimtu veselīgai turpināšanai. Tomēr arī rusu karadraudzes veica iebrukumus «Polovciešu laukā», postot viņu apmetnes.
Rusu un polovciešu stāsts būtu ļoti vienpusīgs, ja apiesim citu savstarpējo attiecību aspektu. Rusi un polovcieši kopš XII gadsimta atrada veidu ne tikai kā sadzīvot, bet pat sāka sadarboties un saradoties savā starpā. Senkrievu hronikās minēti četri vērienīgi kipčaku iebrukumi Krievzemē un četri rusu karagājieni uz polovciešu stepi, bet 30 karagājienus uz citām zemēm veica apvienotie rusu-polovciešu spēki. Rusu kņazi un polovciešu hani saprecināja savas meitas un dēlus. Daudzi kipčaki no rusiem pieņēma pareizticību, kipčaku apmetnēs dzīvoja pareizticīgie sludinātāji. Piemēram, pazīstamais Vladimiras-Suzdaļas kņazs Andrejs Bogoļubskis (1111-1174) bija rusu kņaza Jurija Dolgorukija un kipčaku hana Aepas meitas dēls. Savukārt XIII gadsimtā sākumā viens no kipčaku haniem bija Jurijs Končakovičs - hana Končaka dēls un rusu kņaza Jaroslava sievastēvs. Līdzīgu piemēru ir ļoti daudz. Pastāv uzskats, ka tādas krievu dzimtas kā Kutuzovi, Ahmatovi, Aitmatovi, Bulgakovi, Baturini, Buharini, Karamzini, Šeremetjevi cēlušās no kipčakiem.
Populārākie kipčaku vīriešu vārdi
Aidars, Atraks, Akušs, Baiarss, Belušs, Beriks, Boņaks, Ermjaks, Jeltuks, Kabans, Kurija, Kitans, Kutuzs, Kotjans, Ongars, Saltiks, Santuzs, Sugrs, Tunraks, Toktars.
Populārākie kipčaku sieviešu vārdi
Altinbika, Aibala, Bagida, Banata, Burula, Enlika, Guzala, Karakoza, Mavzida, Saule, Sibaja, Zinetula.
Mongoļu uzbrukums
XIII gadsimta pirmajā pusē sākās kipčaku neatkarības noriets. Tā cēlonis - varenās mongoļu impērijas iekarojumi. 1222. gadā mongoļi gar Kaspijas jūras dienvidu piekrasti iebruka Gruzijā. Gruzīnu-kipčaku karapulki cieta sakāvi. Daļa Aizkaukāza kipčaku dzimtu pārgāja mongoļu pusē. Apejot Kaukāza kalnus gar Melno jūru, mongoļu vienības ielauzās kipčaku stepēs. Hans Kotjans lūdza savu radinieku - rusu kņazu - palīdzību. Kijivā tika sasaukta Krievzemes kņazu sapulce, vairums kņazu nolēma doties palīgā polovciešiem. Kaujā pie Kalkas upes (kas ietek Azovas jūrā) 1223. gadā mongoļi sagrāva rusu un polovciešu apvienotos spēkus, nežēlīgi izrēķinoties ar rusu un polovciešu gūstekņiem. Kauja pie Kalkas pieminēta daudzos viduslaiku avotos, par to stāsta pat Livonijas Indriķa hronika.
Tomēr liktenīgu triecienu kipčaku ordu neatkarībai deva mongoļu lielhana Čingishana mazdēla hana Batija militārās akcijas. Lai cik labi bija kipčaku kavalēristi, viņi nespēja efektīvi pretoties tolaik lieliski apbruņotajām mongoļu-ķīniešu vienībām. Kipčaki, kas klejoja Centrālāzijas stepēs un atteicās pakļauties mongoļiem, tika sagrauti. Vajājot bēgošos, mongoļu karapulki XIII gadsimta trīsdesmitajos gados iebruka Piekaspijas un Melnās jūras stepēs. Tika sagrauta Volgas Bulgārija - tolaik ziedoša islāmiska valsts, tad sekoja iebrukums Krievzemē, Polijā, Ungārijā, Čehijā u.c. Eiropas valstīs. Dešt-i-kipčakas zemes mongoļi iekļāva Džuči ulusā, ko mūsdienās dēvējam par Zelta Ordu.
Vēsturiska ironija - zaudējuši militāri, kipčaki tomēr neizzuda. Pēc Zelta Ordas izveides viņi vienalga palika tās iedzīvotāju vairums, pār kuriem valdīja Čingishana pēcnācēji - čingizīdi. Gadiem ejot, čingizīdu elite sāka asimilēties kipčaku vidē, Zelta Orda etniski kļuva par kipčaku valsti, tajā tika lietota kipčaku valoda, un to nereti dēvēja par kipčaku ordu. Tā kā viduslaiku Eiropā mongoļus dēvēja par tatāriem, šo apzīmējumu ar laiku ieguva visi Zelta Ordas iedzīvotāji - gan tie kipčaki, kas dzīvoja Melnās un Kaspijas jūras stepēs, gan Krimā. Tātad mūsdienu Krimas tatāri pēc izcelsmes vairumā ir kipčaki. Arī tie, kas agrāk bija pieņēmuši jūdaisma reliģijas karaīmisko variantu. Un karaīmus, kā zināms, Lietuvas lielkunigaitis Vītauts Lielais XV gadsimta sākumā nometināja Traķos ezera pils celtniecībai. Tātad Traķu tatāri-karaīmi arī ir seno kipčaku pēcteči, kas dzīvo tikai nedaudz vairāk kā 200 km attālumā no Latvijas.
XIV gadsimtā kipčaku jeb tatāru Zelta Orda pamazām pārgāja islāmā. Tas mainīja kipčaku kultūru un dzīvesveidu. Musulmaņi neatzina cilvēku atveidus, tāpēc daudzviet stepēs tika sagrauti kipčaku akmens tēli. Tengi kultus dažādi apkaroja, šamaņus padzina.
Liktenīgu triecienu kipčaku ordu neatkarībai deva mongoļu lielhana Čingishana mazdēla hana Batija militārās akcijas
Kipčaki Ēģiptē - mameluki
XII gadsimtā kipčaku un kaukāziešu izcelsmes vergi ar seldžuku starpniecību nonāca musulmaniskajā Ēģiptē. No viņiem arābu sultāni izveidoja profesionālo karaspēku - mamelukus. Mameluki dalījās vairākos klanos, no kuriem galvenie bija kaukāzieši un tjurki, bet pēdējo vairākums bija kipčaku cilmes. XII un XIII gadsimtā Ēģipte sīvi karoja pret Rietumu krustnešiem Palestīnā. Šajos karos mameluku ietekme strauji pieauga. 1250. gadā mameluki pārņēma politisko varu Ēģiptē. Mameluku ievērojamākie karavadoņi Kutuzs un Baibarss bija kipčaki.
Desmit gadus pēc varas pārņemšanas Tuvajos Austrumos iebruka mongoļi. Mamelukiem, kas gadu desmitiem ilgi bija karojuši ar katoļu bruņiniekiem krustnešiem, uzradās jauns ienaidnieks. Starp citu, krustneši mongoļus sākotnēji uzskatīja par saviem sabiedrotajiem - islāma ienaidniekiem. Kutuza un Baibarsa vadītie mameluki svinēja spožu uzvaru pār mongoļiem, tādējādi simboliski un netieši atmaksājot par savu tautiešu sagrāvi Dešt-i-kipčakā. Tomēr pēc pusgadsimta noskaņojums mainījās - starp mongoļu dibināto, bet kipčaku apdzīvoto Zelta Ordu un mameluku Ēģipti nodibinājās ciešas diplomātiskas un tirdznieciskās saites. Līdz mūsdienām saglabājusies abu valstu diplomātiskā sarakste. Ēģiptes mamelukiem bija milzīga nozīme kipčaku Zelta Ordas islāmizācijā.
Dziļās saknes
Vai varam uzskatīt, ka kipčaki ir izzudusi tauta? Gan jā, gan nē. Kā politiski patstāvīgs veidojums kipčaki izzuda, bet viņu pēcteči meklējami gan Krimas tatāru, ukraiņu, krievu, lietuviešu, ungāru, gruzīnu, azerbaidžāņu, baškīru un kazahu vidū. Tā kā viduslaikos kipčaku hani saradojās ar Gruzijas Bagrationiem, Krievzemes Rurikovičiem, Ungārijas Arpadiem un citiem, viņu asinis tek daudzu Eiropas aristokrātisko dzimtu dzīslās, pat britu karaļnama dinastijā.
Ungāru kuni
Sākot ar XII gadsimtu, nelielas kipčaku vienības uzsāka laupīšanas reidus Ungārijas karalistes provincē Septiņkalnē jeb Transilvānijā. Ungāri jeb maģāri vēl pirms gadsimta paši bija klejotāji, kas, pieņēmuši kristīgo ticību, pamazām kļuva par zemkopjiem. Ungāru karalis Endre II (1177-1235) vērsās pie varenībā augošā Vācu jeb Teitoņu bruņinieku ordeņa pēc palīdzības. Teitoņi tolaik atradās Palestīnā, viņu virsmestrs Hermanis no Zalcas (1165-1239) aicinājumam piekrita, un ap 1211. gadu ordeņa bruņinieku vienības ieradās Transilvānijā. Teitoņi ne tikai sekmīgi atvairīja kipčaku sirojumus, bet pamazām sāka uzkundzēties ungāriem. Šā iemesla dēļ Endre II sāka meklēt ceļus, kā bez liekām sadursmēm atbrīvoties no teitoņu bruņiniekiem. 1226. gadā viņam tas izdevās - poļu kņazs Konrāds aicināja teitoņus uz Prūsiju, lai apkarotu turienes pagānus. Bruņinieku vienības pameta Ungāriju un devās uz Prūsiju. Pēc Zobenbrāļu ordeņa sagrāves Saules kaujā 1237. gadā Teitoņu ordenis izpletās līdz Livonijai, uzsākot pagānisko kuršu un zemgaļu pakļaušanas karus.
Desmitgadi pēc teitoņu aiziešanas pie Ungārijas karaļa vērsās kipčaku hans Kotjans ar lūgumu ielaist viņa vadīto ordu Ungārijā. Kotjans ar savu tautu bēga no mongoļiem. Karalis Bela IV (Endres II dēls) piekrita šādam darījumam. Tomēr patvēruma piešķiršana kipčakiem deva mongoļu haniem iemeslu iebrukt Ungārijā. Kad ungāru bruņinieki uzzināja, ka kipčaku karavīri sastopami arī mongoļu karaspēkā, Kotjans tika apvainots nodevībā un nogalināts.
Turpmākajā Ungārijas vēsturē kipčakiem jeb kuniem bija pamanāma nozīme. XIII gadsimta vidū katoļu garīdznieki sūdzējās, ka ungāru vidū izplatās kipčaku mode apģērbā un citās tradīcijās. Karalis Lāslo IV bija pa pusei kipčaks, piešķīra viņiem privilēģijas, par ko ieguva iesauku Kuns. Šis vārds ungāru vidū izplatīts līdz pat mūsdienām. Kunu kavalērija kalpoja karaļa armijā, bet kipčaku dzimtām ierādīja zemes tā sauktajā Kunšāgā - Kunu novadā. Savu etnisko savdabību kuni saglabāja līdz pat XV gadsimtam. Ungārijas kipčaku populācija izzuda pēc postošajiem osmaņu turku iebrukumiem. Likteņa ironija - turki bija seldžuku pēcteči.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita