Jau XIX gadsimtā Niagāras ūdenskritums piesaistīja akrobātus-virves dejotājus. Taču vēl tālāk gāja tie drosminieki, kuri lēca vai kuģoja tieši no kraujas bezdibenī.
Niagāras ūdenskritums nav nedz lielākais, nedz augstākais pasaulē, taču šis gleznainais objekts pulcē gan krāšņu skatu, gan adrenalīna mīļotājus. Ja lietai pieejam skrupulozi, patiesībā tie ir trīs ūdenskritumi: Pakavs (Horseshoe Falls), Amerikāņu ūdenskritums (American Falls) un Līgavas plīvura ūdenskritums (Bridal Veil Falls). Katru minūti no aptuveni 54 metru augstuma lejup gāžas 200 000 kubikmetru ūdens, kas ir pietiekami daudz, lai piepildītu vairāk nekā 60 olimpisko peldbaseinus. Tā kā ūdenskritums atrodas zīmīgā vietā - uz ASV un Kanādas robežas - , ir izskaitļots, ka tīši vai netīši nelabu galu tajā ņēmuši aptuveni 5000 cilvēku. Bēdīgā statistika likusi pieņemt drastiskus soda mērus. Kopš 1951. gada ar vietējām varasiestādēm nesaskaņots apzināts lēciens ūdenskritumā, neatkarīgi no kuras valsts puses to mēģina veikt, ir sodāms un var izmaksāt vismaz 2500 ASV dolāru.
Tautas varonis vai ekstrēmo idiotu pionieris
1829. gadā vīrs ar zīmīgiem segvārdiem Džersijas lēcējs (The Jersey Jumper) un Lēcējs jeņķis (Yankee Leaper) vai īstajā vārdā Sems Pečs apņēmās iekarot Niagāru. Ņūdžersijā viņam piederēja dzirnavas, taču bizness nevedās un nācās apsvērt alternatīvus pelnīšanas veidus. Puisis bieži pelnīja naudu, lecot no tiltiem, kuģu mastiem un fabriku sienām.
Daži avoti vēsta, ka viņš jau bērnībā sācis izklaidēt citus zēnus ar lēcieniem no dzirnavu dambja. Publikas interesi taču allaž uzkurina priekšnesumi, kuru gala iznākums var būt lauzts sprands. 1827. gadā viņš vairākas reizes lēca no 70 pēdu (21 metrs) augstā Pasaikas ūdenskrituma Ņūdžersijā.
Pie Niagāras Pečs uzstājās pasākumā, kura mērķis bija piesaistīt ūdenskritumam apmeklētājus. No Kazu salas (Goat Island) pretī Vēju alai (Cave of the Winds) kā laipu novietoja garas kāpnes. Neilgi pirms pusdienlaikā paredzētā lēciena ķēde, kas turēja kāpnes pie klints, pārtrūka un konstrukciju nācās labot. Pulksten četros pēcpusdienā, skatītājiem aiz sajūsmas, bet varbūt ieilgušās gaidīšanas dēļ noelšoties, Sems beidzot atspērās, palēcās un no 80 pēdu augstuma lidoja ūdenī. Lejā viņu gaidīja laiva, taču triku meistars ilgi neparādījās virs ūdens. Darbiņu viņš bija paveicis, tomēr notikumam palika vilšanās pēcgarša. Nokavēts priekšnesuma sākums, turklāt tas nav gaidītais lēciens tieši ūdenskrituma vērpetēs, bet blakus.
Lai nostiprinātu karstgalvja slavu, aptuveni nedēļu vēlāk Sems iepriecināja 10 000 skatītāju lielo pūli vēlreiz. Šoreiz līksmei nebija gala. Avīžnieki daudzināja viņu kā vietējo varoni. Kāds republikānis no Bufalo komentēja: «Peča lēciens ir lielākais šāda veida varoņdarbs, ko jebkad ir veicis cilvēks. Viņš tagad var izaicināt Visumu!» Bet paša Peča izteiciens - «Dažas lietas var izdarīt tikpat labi kā citas» - kļuva populārs visā valstī.
Slavas spārnots, nolēma sarīkot izrādi pie 94 pēdas (29 metri) augstā Ženē upes ūdenskrituma. Septiņu līdz astoņu tūkstošu skatītāju klātbūtnē viņš vispirms iemeta ūdenskritumā rotaļu lācīti. Līdzko rotaļlieta izpeldēja krastā, Pečs lēca lejā pats. Viss izdevās godam. Diemžēl triku meistaram šķita, ka finansiāli šovs nav pietiekami ienesīgs, tāpēc izlēma to atkārtot. Otrreiz Sems pakāpās līdz 125 pēdām (38 metri) un lidoja lejup kā akmens. Liktenīgais lēciens notika novembrī, bet viņa mirstīgās atliekas atrada tikai pavasarī. Avīžnieki sacēla pamatīgu jezgu, vispirms viņa nāvē vainojot skatītājus, kuri pārāk aizrautīgi mudinājuši lēkt, un visbeidzot pat varas vīrus, kuri pieļāvuši «nacionālā varoņa» nāvi. Runā, ka uz Peča kapakmens ir bijusi plāksne ar uzrakstu: «Šeit dus Sems Pečs - tāda ir slava.»
Pečs nebija pirmais cilvēks, kurš apzināti vienās apakšbiksēs un kreklā ielēca Niagārā, taču viņš bija pirmais, kurš šādā ekipējumā izdzīvoja, tā kļūstot par sava veida pionieri un piemēru visiem ekstrēmo aktivitāšu piekritējiem. Turpmākie notikumi rādīja, ka Niagāras iekarotāju entuziasms neapsīktu pat tad, ja Pečs būtu uzniris kā svaigs slīkonis tūlīt pēc izslavētā lēciena, nevis ietu bojā citā ūdenskritumā.
Ir izskaitļots, ka tīši vai netīši nelabu galu Niagāras ūdenskritumā ņēmuši aptuveni 5000 cilvēku
Sieviete, kas uzvar krāces
Pirmā sieviete, kuras vārds neprātīgas rīcības dēļ ir saglabājies 1901. gada vēstures lappusēs, ir amerikāniete Enija Edsone Teilore. Viņai izdevās pieveikt Niagāru, taču ne apakšveļā, bet īpaši šim nolūkam pārbūvētā mucā. Pirms šova vairākas avīzes rakstīja, ka noslēpumaina lēdija grasās pūļa klātbūtnē veikt pašnāvību. Pārsteidzošs bija ne tikai veids, kādā viņa laidās lejup pār klints malu tieši trakojošās straumes skavās, bet arī vecums, kurā dāma šo joku paveica. Lai arī atsevišķās reklāmas slejās, kas rakstītas pirms notikuma, teikts, ka kundze ir pieklājīgos gados - ap 40, patiesībā viņa bija vecāka. Nebūtu melots, ja laikrakstu virsraksti vēstītu, ka ekstravaganta un sprauna ome nolēmusi atzīmēt savu 63. dzimšanas dienu, braucot mucā pa Niagāras ūdenskritumu.
Enija Teilore ir dzimusi 1838. gadā Obernā, Ņujorkā, meldera Merrika Edsona astoņu bērnu ģimenē. Kad meitenei bija desmit gadu, tēvs nomira, taču atstāja pietiekamu kapitālu, lai ģimene nejustu trūkumu. Saskaņā ar pašas stāstīto, sasniedzot vecumu, kad lielākā daļa meiteņu sapņo par mīļotajiem, viņalasījusi par Romas vēsturi un Plutarha dzīvi. Enija mācījās par skolotāju un studiju laikā satika jauku puisi Deividu Teiloru, ar kuru 18 gadu vecumā apprecējās. Viņiem piedzima bērns, kurš gan drīz vien nomira, bet Amerikas pilsoņu karā bojā gāja arī vīrs.
Atraitne bija pietiekami jauna, lai laulātos atkārtoti, taču tā vietā nolēma pelnīt pati. Enijas Teilores biografija ir raiba. 1880. gadā viņa aizceļoja uz Kubu, kur nodzīvoja mēnesi. Ostinas mežā viņai uzbruka laupītāji - dusmīgs vīrs pielika viņas galvai pistoli un pieprasīja atdot naudu, tomēr Enija izdzīvoja. Ņujorkā Teilore izmācījās par deju skolotāju un izmantoja savas prasmes, ceļojot pa Amerikas štatiem. Šādi pelnot iztiku, viņa astoņas reizes šķērso valsti no okeāna līdz okeānam. Viņai pat «paveicās» nokļūt Čārlstonā tieši gadsimta postošākās zemestrīces laikā. Aptuveni 1898. gadā Enija nonāca Mičiganas štatā, Beisitijā, kur nav nevienas deju skolas, tāpēc nodibināja tādu pati. Skolai bija piekrišana, un īsā laikā uzradās vairāk nekā simts dejotgribētāju. Taču biznesā robu iecirta pašas Enijas neapdomīgie tēriņi - liela daļa līdzekļu izplēnēja, apmaksājot skolēniem apartamentu īri. Ilgi nav jāgaida, līdz deju skolotājas kabatās svilpo vējš, un jau 1900. gadā sastopam viņu, vadot mūzikas nodarbības, bet vēlāk meklējot darbu Teksasā, pēc tam Meksikā. Ceļojumi bija neauglīgi, un viņa atgriezās Beisitijā. Materiālā situācija spieda meklēt eksotiskākas peļņas iespējas.
Mucenieka meistarstiķis
Muca tika izgatavota pēc Enijas Teilores pašas zīmētām skicēm. Tās augstums 1,4 metri, diametrs - 0,9 metri. Baltā Kentuki ozola korpuss savilkts ar 10 metāla stīpām, katra sakniedēta ik pēc četrām collām. Lai mazinātu traumas no atsitieniem, iekšpusē ir spilveni un auduma siksnas. Kustības laikā mucai jāturas vertikāli, tāpēc apakšējā daļā ir pievienots atsvars. Korpuss nelaiž cauri nedz ūdeni, nedz gaisu, bet tiek lēsts, ka aizvākotā stāvoklī tajā var izturēt aptuveni stundu.
Kāpēc Enija iekāpa mucā
Teilores uzmanību piesaistīja avīzes New York Wold raksts par pasaules izstādi World’s Fair Buffalo un Niagāras ūdenskritumu. Tā taču ir ideāla vieta sensacionāla šova rīkošanai! Kā radīta tam, lai kāptu mucā un mestos ūdens mutulī! Turklāt pirms Enijas neviens tādu triku nebija īstenojis. Iecerei izdevās piesaistīt Frenka Rasela, pieredzējuša festivālu un citu izklaides pasākumu organizatora, uzmanību. Viņš palīdzēja nodrošināt Enijas avantūrai publicitāti.
Septembrī presē parādījās raksti par noslēpumainu lēdiju un viņas ieceri, oktobrī pēc pasūtījuma izgatavoto mucu izstādīja vietējā veikala skatlogā, bet, tuvojoties šovam, to novietoja pie ūdenskrituma. Teilores kundze tobrīd vēl atradās Beisitijā un sniedza intervijas, kurās raksturoja mucas parametrus un izmisīgi atspēkoja baumas par ieplānoto pašnāvību. «Ko gan es varētu darīt, lai ātri un godīgā ceļā nopelnītu naudu? Mans motīvs nav savtīgs, vēlos tikai palīdzēt diviem draugiem, no kuriem vienam ir mazi bērni, bet otram slikta veselība, un nomaksāt dažus savus parādus,» stāstīja Enija. Savukārt New York Journal varēja lasīt: «Kad biju jaunāka un izskatīgāka nekā tagad, naudu nopelnīt bija vieglāk. Cilvēki labprāt palīdz jaunai, nevis pusmūža sievietei. Esmu mazliet lepna. Nevēlos pazemināt savu sociālo standartu, jo vienmēr esmu piederējusi labākajai cilvēku šķirai, kulturāliem un izsmalcinātiem ļaudīm.» Lai pārbaudītu mucas izturību, tika veikts izmēģinājuma brauciens - vispirms to tukšu nolaida no Pakava ūdenskrituma, pēc tam iesēdināja tajā kaķi, operāciju atkārtoja vēlreiz. Gan muca, gan pasažieris galā nonāca veseli.
«Es darīju to no laba prāta, bet…»
1901. gada 24. oktobrī, tieši Enijas Teilores dzimšanas dienā, asistentu komanda nogādāja kundzi nedaudz augstāk par vietu, kur sākas ūdenskritums. Enija noņēma cepuri, novilka mēteli, augšsvārkus, svārkus un, piesegusi galvu ar spilvenu, ļāva aizvērt mucas vāku. Mucu cieši noslēdza. Līdzko to iestūma upē, straume satvēra mucu un nesa tieši uz Pakava krauju. Netālu no kraujas muca uz mirkli aizķērās aiz akmens, , taču, nākamā viļņa izkustināta, sāka gāzties lejup. Raugoties no skatītāju rindām, šovs izrādās tieši tik īss, cik ilgs var būt kritiens no 53 metru augstuma.
Muca veiksmīgi uzpeldēja un turpināja ceļu pa upi. Asistenti ar āķiem aizķēra apjomīgo «pludiņu» un izvilka krastā. Visi nepacietīgi vēlējās uzzināt, vai kundze ir izdzīvojusi. «Jā, kundze ir dzīva, bet savainota un apjukusi,» atbildēja no kritiena apdullusī Enija. Neskaitot grieztu brūci aiz auss un sasitumus starp lāpstiņām, Enijai nekas nekaitēja, tomēr viņa tika nogādāta slimnīcā. Žurnālistiem Teilore teica: «Es darīju to no laba prāta, bet vēlreiz to nedarītu pat par miljonu dolāru. Labāk kāpšu lielgabala stobrā, kurš var saplosīt mani gabalos, nekā vēlreiz laidīšos lejā pa ūdenskritumu.»
Enijas Teilores slavas noriets
Pēc bīstamā trika izpildīšanas Enijas Teilores mērķis bija ceļot, fotografēties un pret atlīdzību dalīt autogrāfus. Enija pat bija sarakstījusi un izdevusi nelielu grāmatiņu par savu dzīvi un lēcienu ūdenskritumā. Taču suvenīri un atklātnītes ātri zaudēja aktualitāti. Aģents Frenks Rasels nočiepa slaveno mucu un aizmuka. Bet kā dalīt autogrāfus, ja pazudis notikuma galvenais pierādījums - muca?
Rezultātā lielāko daļu pie Niagāras gūtās peļņas Enija iztērēja, algojot privātdetektīvus, kuri dzina pēdas blēdīgajam aģentam. Taču gan Rasels, gan muca bija kā ūdenī iekrituši. Pirmās Niagāras iekarotājas slava nav noturīga, tādēļ, gadiem ejot, Enijai nācās ķerties pie dažādiem darbiem - no magnētiskās terapijas procedūrām līdz nākotnes pareģotājas arodam.
Enija Teilore nomira 1921. gadā apriņķa nabagmājā 82 gadu vecumā. Apglabāta Oukvudas kapsētā netālu no viņas drauga Karlisa Grehema, kurš meistarīgi prata dreifēt mucā pa Niagāras virpuļkrācēm, un ekstrēmo peldētāju elka kapteiņa Metjū Veba, kurš bez palīglīdzekļiem pārpeldēja Lamanša šaurumu, taču gāja bojā, peldot Niagāras ūdenskritumā. Uz Enijas kapakmens simboliski iekalts viņas triumfa, nevis viņas nāves datums, un teikts aptuveni tā: «Vispirms mucā jāšķērso Pakava ūdenskritums un jāizdzīvo.»
1911. gads. To varu arī es
Brits Bobijs Ličs bija kaskadieris un strādāja cirkā. 1906. gadā viņš ar izpletni piezemējās Niagāras upē. Taču Bobijam nedeva mieru Enijas Teilores slava, jo viņš nemitīgi atkārtoja - ja to varēja izdarīt sieviete, arī man tas ir pa spēkam. 54 gadu vecumā viņš uzkonstruēja tērauda cilindru ar koka buferiem abos galos un 1911. gada 25. jūnijā paveica to pašu, ko Enija, tikai ar smagākām sekām.
Kad Bobiju izdevās izvilkt no mucas, viņš sešus mēnešus pavadīja slimnīcā, ārstējot smagi traumētos ceļgalus un lauzto žokli. Bobija kapakmens vēsta - šis vīrs bija slavens ar savu braucienu mucā Niagāras ūdenskritumā, taču viņa nāve ir vienlīdz traģiska un anekdotiska. 69 gadu vecumā Ličs paslīdēja uz apelsīna mizas, stipri savainoja kāju. Brūcē sākās gangrēna, kāju amputēja, un divus mēnešus vēlāk viņš jau brauca ar mucu aizsaulē.
1920. gads. Neaizmirsti mani, Annij!
Frizieris no Bristoles Čārlzs Stīvenss (viņš arī pazīstams ar iesauku Dēmoniskais frizieris no Bedminsteras) bija trešais, kurš izmantoja mucu, lai uzveiktu Niagāras Pakavu. Pārdroši triki bija viņa peļņas avots, lai uzturētu sievu Anniju un 11 bērnus. Friziera sarkano vesti jau greznoja vairākas medaļas. Viena par lēcienu no tilta, otra par to, ka ļāvis nažu metējam sašķelt viņa kaklā pakārtu ābolu, trešā par skūšanos lauvu pilnā bedrē. Iespējams, gatavojoties ekstrēmajam braucienam mucā, viņam veiktos labāk, ja Stīvenss būtu kaut minimāli apguvis fizikas likumus vai vismaz klausījis pieredzējušos padomdevējus - Bobiju Liču un Viljamu Hillu -, kuri uzstāja, ka vispirms jāveic izmēģinājuma brauciens. Čārlzs uzskatīja - ja viņš piesprādzēs rokas pie mucas sāniem un pie kājām piesies kalēja laktu, lai būtu atsvars, brauciens noritēs bez aizķeršanās.
Un tā 1920. gada 11. jūlijā viņš ozolkoka mucā traucās pāri kraujai. Taču pēc trieciena pret ūdens virsmu smagā lakta izlauza mucai apakšu, ieraujot dzelmē daļu Čārlza ķermeņa. Kad mucas atliekas izpeldēja krastā, pie tām karājās tikai Čārlza labā roka ar tetovējumu «Neaizmirsti mani, Annij!» Pārējās ķermeņa daļas tā arī neizdevās izzvejot, un kapā tika guldīta vien roka.
1928. gads. Smaidīgais Žans
Žans Alberts Lusjē, dēvēts par Smaidīgo Žanu, ir 36 gadus vecs mašīnists no Springfīldas. Uzzinājis par Čārlza Stīvena bojāeju, viņš devās uz Niagāras ūdenskritumu, lai izpētītu apkārtni un uzprojektētu pats savu braucamrīku. Pretēji līdzšinējai praksei viņš izveidoja piepūšamu gumijas bumbu, kas iekšpusē un ārpusē nostiprināta ar tērauda stīpām, bet apakšā pievienoja smagu gumijas balastu.
Tajā 1928. gada 4. jūlijā Žans viegli nolaidās pa ūdenskritumu. Lusjē arī atrada lielisku veidu, kā ar savu varoņdarbu nopelnīt - par 50 centiem viņš pie Niagāras tirgoja savas gumijas bumbas gabaliņus tūristiem. Tiesa, vietējie drīz vien pamanīja, ka strēmelītes nekad nebeidzas un oriģinālo detaļu vietā viņš jau tirgo vecas sagrieztas gumijas caurules un riepas.
1930. gads. Klusais Sonijs
Džordžs Stakakis bija 46 gadus vecs neprecēts vīrs, kurš savulaik emigrējis no Grieķijas, apmeties Bufalo, strādāja par pavāru un sapņoja izdot savu grāmatu Dzīves noslēpumi. Taču sapnis maksā naudu, bet Niagāra palīdzēs to nopelnīt!
Džordžs kopā ar draugiem uzbūvēja masīvu un necaursitamu mucu no koka un tērauda. Muca svēra gandrīz tonnu, un Viljams Reds Hills, paredzot nepatikšanas, brīdināja, ka tik liels izmērs var sagādāt problēmas. «Ja es iešu bojā, bruņurupucis jums pastāstīs, kas notika mucā manas dzīves pēdējās minūtēs,» atbildēja Stakakis. 1930. gada 5. jūlijā Stakakis kopā ar sev piederošo aptuveni 150 gadu veco bruņurupuci Soniju ierausās mucā un, ūdens vērpetēm šņācot, lidoja lejā no kraujas. Diemžēl pārīti izdevās izvilkt no ūdens tikai pēc vairāk nekā desmit stundām, bet tikmēr Stakakis mucā jau bija nosmacis. «Tas bruņurupucis nebija tik vieds, kā solīja Stakakis,» vēlāk atzina Viljams Reds Hills, kurš deva pajumti izdzīvojušajam Sonijam, «viņš nodzīvoja pie manis pusotru gadu, bet tā arī nepateica ne vārda.»
1949.-1951. gads. Karstgalvju dinastija
1888. gadā dzimušais Viljams Reds Hills visu mūžu, izņemot armijā pavadītos gadus, nodzīvoja pie Niagāras. Iztiekot bez īpašas reklamēšanās, viņš tērauda mucā vairākkārt uzveica upes mežonīgās virpuļstraumes, pamanījās izglābt dzīvību 28 cilvēkiem un izvilkt no krācēm 177 Niagāras upuru ķermeņus (dažos avotos minēti pat 250 slīkoņi). Viņš bija viens no vīriem, kuri izvilka krastā slaveno Eniju Teilori, bet vēlāk dzīvus un mirušus arī visus pārējos karstgalvjus, kuri sekoja viņas pēdās. Katru saullēktu Reds Hills sagaidīja, brīvprātīgi patrulējot pie upes, dažkārt, par spīti sievas iebildumiem, nakšņoja turpat blakus klints alā.
Iespējams, tieši viņš pelnījis ar Niagāru apsēstāka vīra titulu, jo neviens no viņa labajiem darbiem nesniedz varoņdarbam atbilstošu finansiālu peļņu. Dēli bieži palīdzēja tēvam glābšanas darbos. 1942. gadā, apbalvots ar četrām medaļām par dzīvības glābšanu, Viljams nomira. Taču savas zināšanas viņš bija nodevis četriem dēliem.
Lai pierādītu, ka ir tēva vārda cienīgi, divi no dēliem regulāri izaicināja likteni. Cenšoties pārspēt tēva ātrpeldēšanas rekordu, vecākais dēls Viljams juniors peldus šķērsoja bīstamu vietu no Amerikas ūdenskrituma līdz Kanādas krastam. Viņš divreiz kuģoja mucā cauri virpuļkrācēm uz Kvinstonu, un abas reizes (1945. un 1948. gadā) jaunākais brālis Majors Loids Hills viņu izglāba. Arī jaunākais nesmādēja ceļojumus pa virpuļkrācēm, taču 1949. gadā viņam ar to likās par maz - Majors sēdās tērauda mucā, lai šķērsotu Pakavu, taču tā iesprūda spēkstacijas dambī, un puisim nācās izkāpt pirms kraujas sasniegšanas.
Tikmēr tiesu izpildītāji aprakstīja visu Hillu īpašumu, tostarp trīs mucas. Viljams juniors izziņoja medijiem, ka plāno nolaisties no Niagāras Pakava paša radītā piepūšamā ierīcē. Ar pārgalvīgo triku viņš vēlējās godināt tēvu un par nopelnīto naudu uzstādīt savam slavenajam priekštecim pienācīgu kapakmeni. 1951. gada 5. augustā juniors metās bangojošajā straumē ar paštaisītu ierīci. Tā sastāvēja no četrpadsmit kravas automašīnu riepām, kuras kopā satur biezs tīkls. Desmit minūtes pēc kritiena no Pakava kraujas sadragāto uzparikti izdodas izvilkt no ūdens. Par juniora neseno klātbūtni tajā liecina tikai apavi. Nākamajā dienā upe atdod arī puiša sadauzīto ķermeni. Ironiskā kārtā šis asiņainais pasākums daudziem nes peļņu, taču ne Hilliem. Niagāras parku komisija lēsa, ka todien pilsētā pulcējās divsimt tūkstoši apmeklētāju, kas ir divreiz vairāk nekā parastā vasaras svētdienā, tādēļ suvenīru un ēdienu tirgotāju peļņa dubultojas.
Pēc brāļa nāves Majors Loids arī 1954. un 1956. gadā turpināja demonstrēt, ka spēj uzveikt upi. Vēlākos gados pēc neveiksmīgas nolaišanās ar izpletni viņam amputēja kāju, bet 1974. gadā Ontārio pilsētā viņu noslepkavoja.
Pirmais afroamerikānis
Viljams Fidžeralds, zināms arī kā Neitans Boija, bija pirmais afroamerikānis, kurš 1961. gada 15. jūlijā uzveica Niagāras ūdenskritumu, nokrītot no tā 544 kilogramus smagā gumijas bumbā. Viņš arī kļuva par pirmo, kuram Niagāras policija liek samaksāt 100 dolāru lielu sodu.
Turpinājums sekos
1984. gada 2. jūlijā profesionālais čehu kaskadieris Karels Součeks peldēja pretim Pakavam spilgti sarkanā mucā ar uzrakstu Pēdējais no Niagāras karstgalvjiem, veiksmīgi piezemējās zem ūdenskrituma un samaksāja 500 ASV dolāru lielu soda naudu.
Taču nebija pēdējais. Karstgalvji gadu no gada turpināja pārsteigt Niagāras parka policiju, glābējus un paši sevi. 22 gadus vecais Stīvs Troters 1985. gada augustā šķērsoja Pakavu mucā ar uzrakstu Atbalsti Reiganu! 1989. gadā Debernardi un Petkovičs pierādīja, ka labākais amortizators nav spilvens, bet otrs cilvēks. Viņi pieveica ūdenskritumu divatā, braucot vienā mucā, kuru rotāja vēstījums Nestāvi uz kraujas - narkotikas nogalina. 1990. gadā Džesijs Šarps mēģināja pieveikt ūdenskritumu kanoe laivā, iztiekot bez ķiveres un glābšanas vestes, un eleganti pazuda mutuļojošajā ūdenī uz neatgriešanos. 1995. gadā Roberts Overkrekers iestūrēja Pakavā uz ūdens motocikla, taču diemžēl viņa izpletnis neatvērās. Sadauzīto transportlīdzekli var apskatīt muzejā, kas atrodas pie Niagāras, bet ar pārdrošo braucēju tiksieties tikai viņsaulē. Šo sarakstu varētu tupināt vēl un vēl, nosaucot vēl daudzus, kuriem tas ir izdevies, un daudzus arī tādus, kam tas ir bijis pēdējais ceļojums mūžā. Laikam jau cilvēku vēlme pārbaudīt savu spēju robežas ir nebeidzama.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita