Viens no populārākajiem masu kultūras tēliem - vilkacis - mūsdienās ne tikai biedē un izklaidē, bet arī sniedz iespēju izprast simtiem un tūkstošiem gadu senu pasaules skatījumu. Īpaši bagātīgs senrakstu un folkloras materiālu klāsts ir attiecināms uz Livoniju, kas kopš XVI gadsimta bija ieguvusi vilkaču zemes slavu.
Rietumeiropā XVI gadsimta beigās jau bija nostabilizējies uzskats, ka vilkači par vilkiem vai tiem līdzīgiem briesmoņiem fiziski nepārvēršas. Tie ir vai nu burvestību upuri, kuriem sātans iedvesis maldus, ka viņi spēj pārtapt par vilkiem, vai arī šādas iedomas izraisa psihiska slimība. Abu šo ietekmju rezultāts ir zvēriskas cilvēku un lopu slepkavības un izvarošanas, ko veic šķietamie vilkači. Ir zināmi vairāki gadījumi, kad sērijveida slepkavas, kanibāli un izvarotāji uzdeva sevi par vilkačiem, taču ar nāvi tika sodīti nevis par buršanu, bet par minētajiem noziegumiem.
Vilkaču pulks pāri Livonijai
Livonijas vilkača tēls tolaik krasi atšķīrās no Rietumeiropas maniaka vai apsēstā. Pirmais Livonijas vilkaču stāstu popularizētājs bija zviedru bīskaps Ūlauss Magnuss, kurš 1555. gadā publicēja tolaik ļoti populāru grāmatu Ziemeļu tautu vēsture. No Magnusa vēstītā izriet, ka vilkačos skriešana līdzinājusies organizēti īstenotam teroram vai rituālam. Bīskaps rakstīja, ka no vilkačiem cilvēki un mājlopi Livonijā cieš daudz lielākus zaudējumus nekā no vilkiem. Vilkači uzbrūk vientuļām mājām, uzlauž durvis, aprij mājās esošos cilvēkus, tad ielaužas alus pagrabos, izdzer dažas mucas alus vai medalus un sakrauj tukšās mucas vienu uz otras pagraba vidū.
Citu zemju vilkaču stāstiem pilnīgi svešas ir Ūlausa Magnusa aprakstītās vilkaču sacīkstes. Starp Lietuvu, Žemaitiju un Kurzemi esot atradies nopostītas pils mūris, pie kura noteiktā laikā sapulcējušies vairāki tūkstoši vilkaču un pārbaudījuši savu lēkšanas prasmi. Tos, kas bija kļuvuši tik resni, ka nespēja pārlēkt pāri mūrim, viņu vadonis pēris ar rīkstēm.
Šajā Magnusa sauktajā «nolādēto cilvēku biedrībā» stājušies daudzi Livonijas vācieši un iezemieši, tostarp arī dižciltīgie, lai noteiktos laikos pulcētos noteiktās vietās, pārvērstos par vilkiem un nestu nāvi cilvēkiem un lopiem. Vilkača māka tiekot nodota ar alus kausa izdzeršanu, pasakot noteiktus vārdus. Pēc tam cilvēks nomaļās vietās - meža biezoknī vai pagrabā - patstāvīgi var pieņemt vilka izskatu.
Magnusa ziņas papildināja un precizēja vācu ārsts Kaspars Peucers 1560. gadā izdotajā grāmatā Komentāri par dažādu cilšu īpatnībām. Vilkačus, kuru skaits Livonijā esot milzīgs, ik gadu divpadsmit dienas pirms Ziemassvētkiem sapulcējot velns kliba zēna izskatā. Ja kāds no cilvēkiem, kas nodevušies velnam, šim aicinājumam nepaklausa, to ar dzelzs rīksti dzen liela auguma vīrs. Vairākus tūkstošus lielā vilkaču karaspēka priekšgalā iet viņu vadonis ar dzelzs rīksti, ar kuru tas pašķir upju ūdeņus, lai vilkači varētu tās šķērsot sausām kājām. Viņi saplosa lopus un laupa, tomēr tiem nav ļauts uzbrukt cilvēkiem. Pēc divpadsmit dienām karaspēks atkal izklīst un vilkači atgūst cilvēka izskatu.
Tos vilkačus, kas bija kļuvuši tik resni, ka nespēja pārlēkt pāri mūrim, viņu vadonis pēris ar rīkstēm
Ķekatu miežvilki un Vilku Gans
Līdzības Livonijas vilkaču «karagājieniem» vēlākos laikos var atrast šķietami miermīlīgākā tradīcijā - ķekatu gājienos Ziemassvētku laikā. Maskotie ķekatnieki Ventspils apvidū pat saukti par miežvilkiem - respektīvi, vilkiem, kas atnes miežu auglību. Ķekatniekus vadīja vilkaču vadonim līdzīgais budēļu tēvs, kurš ar savu rīksti mēdza izpērt slinkus, skopus un nevīžīgus mājiniekus. Iespējams, ka senie autori sagrozītā veidā atainojuši maskotu ļaužu reidus Livonijā Ziemassvētku laikā, kuru mērķis bija auglības nešana, ļauno garu aizdzīšana un ļaunu cilvēku sodīšana ar mantas izpostīšanu vai pat nāvi.
Vilkaču vadoņa jeb Vilku Gana tēls arī ir ļoti sens un sastopams daudzu tautu folklorā. Vilkaču un vilku pārvaldnieks saukts par viņu kungu, meža tēvu vai pašu Dievu. Vilki ir Dieva suņi, tādēļ ziemā, kad viņi nekur citur nevar atrast barību, Dievs viņiem to nometot no debesīm. Latviešu teikās ir sastopams šāds sižets par Vilku Ganu: Ziemassvētku naktī mednieks grib šaut vilkus, bet uz viena no tiem jāj mazs vīriņš ar pātagu, kurš noper mednieku un piekodina, lai nedomā neviena aiztikt, citādi vairs nebūs dzīvotājs.
Peucera grāmatā atstāstīts Rīgas pilsētas tiesneša ziņojums par kādu apcietinātu zemnieku, kurš stāstījis, ka esot izkļuvis no cietuma vilka izskatā, pārlaidies pāri Daugavai, pabijis pie savas dzimtās sētas 20 jūdzes aiz upes, bet pēc tam atgriezies cietumā, jo viņa meistars tā gribējis. Kad tiesneši viņam teikuši, ka tas ir ļauns meistars, vilkacis atbildējis, ka meistars var dot arī labu, ja gribēs.
Par to, ka Livonijas vilkaču pārtapšana nav notikusi fiziskajā veidolā, vēsta Kurzemes hercoga galma mācītājs Pauls Einhorns 1627. gadā izdotajā grāmatā Elkdievības apgāšana. Šajā zemē daudzi ticot, ka dažu cilvēku dvēsele var ieiet vilka miesā un skraidīt apkārt. Tas notiekot šādā veidā: cilvēks dodas uz nomaļu vietu, kur viņa dvēsele pārceļo uz vilka ķermeni, bet viņa bezdvēseles ķermeni neviens nedrīkst aiztikt, citādi dvēsele nevarēs ienākt atpakaļ un tai visu mūžu būs jāpaliek vilka miesā.
Šeit vērojamas ļoti senā animistiskā pasaules skatījuma iezīmes: katrai lietai un būtnei ir sava dvēsele, kas ar savas gribas un spēju palīdzību var pārceļot citos ķermeņos un citās pasaulēs. Šādu ceļojumu mērķis parasti bija ļauno garu nozagtas dvēseles atgūšana vai ienaidnieku sodīšana. Livonijā šis pasaules skatījums izrādījās sevišķi noturīgs. Cits liecinieks no Kurzemes, Mežmuižas mācītājs Samuela Rānejs, 1725. gadā publicējis ziņas par kādu vilkačošanā apsūdzētu un cietumā ieslodzītu zemnieku, kurš ieslīdzis dziļā miegā, bet viņa gulēšanas laikā kūtī tikusi saplosīta viņa ienaidnieka govs.
Zaubes vilkača Tīsa prāva
Ir saglabājušies unikāli tiesas dokumenti, kuros fiksēts labprātīgi pavēstīts vilkača stāsts par vilkaču darbību. Šis stāstījums krasi atšķiras no tālaika priekšstatiem par vilkačiem Eiropas zemēs, taču tam var atrast daudzas paralēles latviešu folklorā un agrāko autoru vēstījumiem par dvēseles pārceļošanu un slimību dziedināšanu.
Cēsu apgabala zemestiesas sēdē Zaubē 1691. gada 28. aprīlī tika izskatīta apsūdzība pret Zaubes baznīcas apzadzēju Pirzēnu Teni. Šajā lietā kā liecinieks uz tiesu bija uzaicināts aptuveni 85 gadus vecais Kniediņu kroga piemītnieks Tīss. Piemītnieki bija lielākoties darba nespējīgi ļaudis, kuri par dzīvesvietu veica sīkus darbus vai maksāja nelielu īri. Kad cits liecinieks, Kniediņu krodzinieks Pēteris, pēc zvēresta nodošanas sāka smieties, un, jautāts par smieklu cēloni, atbildēja, ka baznīcas apzagšanas lietā būs jāzvēr arī Tīsam, bet viņš to nevar darīt, jo ilgus gadus saietas ar velnu un ir vilkacis.
Vecais Tīss pēc tam pilnīgi labprātīgi un bez uzvedinošiem jautājumiem izstāstīja, ka agrāk tiešām esot bijis vilkacis, bet pirms desmit gadiem to atmetis. Viņam ap to laiku Mālpils zemnieks Šķeistāns, kurš tagad jau ir miris, ellē pārsitis degunu ar slotaskātu, jo Tīss no elles ir iznesis labības ziedus, ko Šķeistāns uz turieni aiznesis, lai atņemtu labībai auglību. Tīss par šo ellē notikušo konfliktu sūdzējies tiesai Nītaurē, taču tiesneši par to tikai smējušies un likuši viņam iet projām.
To dzirdot, tiesnešiem radās šaubas par Tīsa prāta pilnību, taču ātri tika noskaidrots, ka viņš nav bijis un arī tagad nav ārprātīgs. To apliecināja arī tiesas priekšsēdētājs Bengts Johans Akerstafs, kuram piederošajā Akenstakas muižā Tīss agrāk dažus gadus bija dzīvojis un kalpojis.
Tālāk Tīss sniedzis visai detalizētas liecības par vilkaču tikumiem. Vilkači uz elli, kas atrodas pazemē, purva galā pie Mālpils, dodoties kājām vilka izskatā. Ellē ir lielas istabas un vārtu sargi, kas stipri sit tos, kuri mēģina iznest no elles burvju sanestos labības ziedus un labību, kas ellē uzglabātas īpašās klētīs.
Pats Tīss par vilku pārvērties, uzvelkot vilkādu, ko dabūjis no kāda Alūksnes zemnieka. Pirms dažiem gadiem Tīss šo ādu nodevis kādam Allažu zemniekam. Vilkači dodas uz mežu, nomet drēbes, kļūst par vilkiem un to izskatā skraida apkārt, saplosot zirgus un lopus, kas pagadās ceļā. Parasti vilkači sapulcējušies baros pa 20-30, kopīgi paēduši un devušies ceļā. Viņi nekad nav ēduši jēlu gaļu, tikai ceptu vai vārītu. Uguni un katlus viņi paņēmuši no zemnieku sētām, iesmus pagatavojuši no koka. Gaļu viņi plēsuši gabalos ar zobiem, bet, kad ēduši, atkal bijuši cilvēka izskatā.
Burvji ēd kopā ar velnu ellē, bet vilkači tajā ieskrien slepus un ātri skrien ārā ar pagrābto, jo elles vārtu sargi sit viņus ar dzelzs rīkstēm un dzen ārā kā suņus, jo velns vilkačus neieredz. Vilkači skrienot uz elli, jo viņiem no turienes ir jāiznes burvju nolaupītā labības, lopu un cita veida auglība. Ja viņš un citi kādā gadā nokavētos un īstajā laikā neierastos ellē, kad tās vārti vēl ir vaļā, un burvju tur sanestie ziedi un labība vēl nav iznesta, cilvēkiem būtu slikts labības gads.
Šogad Tīss un citi tur esot bijuši klāt īstajā laikā un paveikuši savu darbu. Viņš Lūcijas dienas naktī (13. decembrī) iznesis no elles tik daudz miežu, auzu un rudzu, cik varējis panest, tādēļ viņiem šajā gadā būs papilnam visādas labības. Lūcijas naktī vilkači bija sanākuši no daudzām vietām, arī no Ropažu un Suntažu novadiem, bet viņš tos nepazīst un nav jautājis viņu vārdus, jo tie piederēja pie dažādiem pulkiem.
Gada laikā vilkači uz elli skrien trīsreiz: Lieldienu naktī, Jāņu naktī un Lūcijas naktī. Pirmajās divās reizēs tas notiek labības sēšanas un ziedēšanas laikā, kad burvji nes uz elli sēklas un ziedu svētību. Burvjiem velns jau labu laiku iepriekš paziņo īsto laiku, kad paņemt kaut ko un nogādāt ellē, no kurienes pēc tam vilkači svētību atkal nes ārā. Velnam atņemtos labības un koku ziedus vilkači pamet gaisā, un tad svētība atkal nāk pār visu zemi, pār bagātiem un nabagiem.
Starp vilkačiem ir arī daudz sievu, bet meitas netiek ņemtas līdzi. Tās lidojošu pūķu veidolā no elles iznes piena un sviesta svētību. Vācieši nenāk burvju vai vilkaču biedrībā, viņiem ir atsevišķa elle.
Vilkaču dvēseles pēc nāves nonākot debesīs, bet burvju dvēseles velns paņem sev. Vilkači nekalpo velnam, jo atņem viņam to, ko sanesuši burvji, tādēļ velns pret viņiem ir tik naidīgs, ka liek tos sist ar dzelzs rīkstēm un padzīt kā suņus, un viņi arī ir Dieva suņi. Viss, ko dara vilkači, nāk par labu cilvēkiem. Ja viņi velnam nenolaupītu nozagto svētību, tā pasaulē izzustu. Pagājušajā gadā krievu vilkači ellē ieradušies pirmie un paņēmuši savas zemes svētību, tādēļ viņu zemē bija laba raža, bet tās trūka šajā zemē. Šogad viņi ieradušies pirms krieviem, tādēļ būs auglīgs gads.
Tīss savā mūžā ne reizi nebija gājis uz baznīcu, nedz pieņēmis Svēto vakarēdienu. Viņš bija pārliecināts, ka Dievs pieņems viņa dvēseli, jo viņš jaunībā nebija mācīts iet uz baznīcu, bet nedara neko ļaunu. Alūksnes zemnieks Tīsu par vilkaci padarījis ar iedzirdīšanu. Arī viņš pirms nāves vilkača spējas grib nodot citiem, bet ne pret viņu gribu. Tas notiek, vienu reizi iedzerot no alus kannas, tur trīsreiz iespļaujot un sakot vārdus: «Lai tev notiek tāpat kā man!» Tad vilkača spējas tiks nodotas katram, kurš paņems kausu, bet viņš būs no tām brīvs.
Vilkacis - dziednieks
Tīsam tiesa vēl jautāja, kur viņš mācījies zīlēšanu, jo pie viņa vēršoties daudzi ļaudis, lai uzzinātu nākotni. Vecais vīrs atbildēja, ka viņš nav pareģis, bet zirgu ārsts, un tādēļ ļaudis vēršas pie viņa. Tīss noņemot zirgu kaites, iedodot tiem sāli un maizi, ko ir svētījis ar dažiem vārdiem. Zirgu kaites uzsūta burvji un raganas, kuri dara tikai ļaunu. Vārdi, ko viņš saka un kas palīdz gan zirgiem, gan citiem lopiem, ir šādi: «Saule un mēness, ejiet pār jūru, atnesiet atpakaļ dvēseli, ko velns ir uz elli aiznesis, un atdodiet lopam atpakaļ dzīvību un veselību, kas tam ir atņemta.» Šos vārdus viņš iemācījies pirms vairāk nekā 20 gadiem no tā paša vecā Alūksnes vīra, kas viņu padarījis par vilkaci.
Tīss izstāstīja, ka viņš palīdzot gan lopiem, gan cilvēkiem, ja tiem ir nodarīts kas ļauns vai tie saslimuši, dodot tiem sāli vai maizi pēc tam, kad viņš trīs reizes ir iepūtis siltā alū un izrunājis vārdus. Daži par to viņam dod grasi, daži - divus, arī labību, gaļu vai ko citu. Pirms trim gadiem viņš palīdzējis Zaubes zemniekam, Griķu Jāņa padēlam izārstēt kāju, par ko saņēmis sieku miežu. Viņš laukā salasījis zālītes, tām pievienojis svētīto sāli un devis dzert slimniekam, kā arī kaisījis zālīšu pulveri uz slimās kājas, un kaiti izārstējis.
Tīss tiesai arī demonstrēja, kā notiek vārdošana. Viņš salauza maizi trijās daļās, aplika tās uz šķīvja ap sāli, trīsreiz norunāja virs tiem minētos vārdus, tad uzpūta savu dvašu katram maizes gabalam un gaisā apgrieza ar roku tam apkārt.
Vietējais mācītājs mēģināja Tīsam ieskaidrot, ka viņš ir smagi nogrēkojies pret Dievu, un mudināja lūgt žēlastību un piedošanu Dievam. Taču Tīss palika pie sava: viss, ko viņš ir darījis, nav nekādi grēki pret Dievu, bet gan kalpošana Dievam un viņa gribas pildīšana, jo viņš velnam atņēmis svētību, tādējādi darot labu visai zemei un izdalot svētību visiem.
Nopratinot baznīcas apzagšanā aizdomās turēto zemnieku Pirsānu Teni, tika noskaidrots, ka Tīss, kad dzēris kopā ar Teni Kniediņu krogā, Nītaures zemnieka Ilgaža kulītē iespraudis daudzas adatas. Kad Tenis jautājis, kāpēc viņš tā darot, Tīss atbildējis, ka tas esot labības un lopu svētībai un to pašu dod arī svētītais sāls. Šis sāls jādod govīm, lai tās neslimotu, tām netrūktu piena un neuzbruktu vilki. Tīss to atzina un teica, ka sāls ticis vārdots šādi: «Saule un mēness, nāciet pār jūru uz šo sētu un dodiet viņiem daudz piena», bet pret vilkiem - «Saule un mēness, nāciet pār jūru un dariet, lai šim lopam nekaitē neviens vilks», taču šie vārdi nelīdz ne pret vilkačiem, nedz meža zvēriem un putniem.
Tiesa nosprieda, ka Tīsa stāsti par skriešanu vilkačos ir velnišķīga apmātība, kam nav saistības ar īstenību. Taču viņš, neraugoties uz Dieva un laicīgās priekšniecības aizliegumu, ir piekopis pareģošanu un vārdošanu, ar to pavedinādams uz māņticību arī citus, tādēļ par sodu viņam tiek piespriesti 20 pāri rīkšu. Pēršanu jāizpilda Mālpilī visu draudzes zemniekuklātbūtnē par brīdinājumu citiem.
XVII gadsimta beigās Vidzemē buršana vairs netika uzskatīta par smagu noziegumu, kas sodāms ar nāvi, bet gan māņticības piekopšanu, par ko pienākas viegls pēriens, stāvēšana pie kauna staba vai ieslēgšana siekstā pie baznīcas dievkalpojuma laikā. Tā 1694. gadā Jaunpiebalgas Veģu sievai Babai par buršanos un daudzkārtēju māņticības piekopšanu zemestiesa piesprieda ieslēgšanu siekstā trīs svētdienas pēc kārtas. Līdzīgus sodus piesprieda Piebalgas zemniekiem, kuri bija atnākuši uz dievkalpojumu piedzērušies, baznīcā trokšņojuši un izgulējuši reibumu.
Tīsa vecums, sociālais stāvoklis un nodarbošanās ļauj vilkt paralēles ar pagānisko tradīciju glabātājiem Prūsijā. Prūsijas lietuviešu mācītājs Martins Pretorijs XVII gadsimta beigās rakstīja, ka viņa dzīvesvietā lietuviešu un prūšu zemnieku vidū, neraugoties uz aizliegumiem, darbojušies daudzi pareģi un dziednieki, saukti par vaidelošiem, kas prūšu valodā nozīmējot zināšanu valdnieku jeb skolotāju. Vaideloši lielākoties ir veci, apkārtstaigājoši ubagi vai gani, kas zīlējot nākotni pēc alus putām, ūdenī ielieta vaska formas, sveces liesmas, cilvēku un lopu asinīm, stiklā, spogulī, kā arī ārstējot slimības un brūces ar appūšanu vai ar kaklā pakārtiem amuletiem.
Vilkačus, kuru skaits Livonijā esot milzīgs, ik gadu divpadsmit dienas pirms Ziemassvētkiem sapulcējot velns kliba zēna izskatā
Vilkaču naidnieki - raganas un burvji
Tīsa stāstījumam iespējams atrast daudzas līdzības latviešu teikās par raganām un burvjiem. Folklorā tiem viennozīmīgi piemīt kaitējoša daba, taču tā netiek īstenota ar sātana palīdzību. Abu dzimumu cilvēku personiskās īpašības - nenovīdīgums, skaudība un alkatība - var rosināt ļauna cilvēka gara spēju iziet ārpus ķermeņa un dažādos veidolos kaitēt cilvēkiem, dzīvniekiem un augiem vai arī nolaupīt turības svētību. Par skauģiem tika dēvētas gan laumas, raganas, spīganas un burvji, gan cilvēki ar skaudīgām acīm, kas atnes nelaimi cilvēkam vai viņa mantai.
Šie nostāsti sakņojas ļoti senā un daudzām pasaules tautām sastopamā priekšstatā par cilvēka gara spējām miega, transa vai maģisku rituālu laikā atstāt ķermeni. Rietumu okultismā tas tiek dēvēts par astrālajiem ceļojumiem. Raganas, sauktas arī par laumām un spīganām, astrālos ceļojumus veikušas pilnīgi apzināti un ar noteiktu nolūku - kaitēt vai nozagt. Teikās atklājas gan raganu iedaba, gan «darba» metodes, to atpazīšanas un kaitējuma novēršanas līdzekļi. Ragana ir veca, ļaunuma pilna sieviete, kas spēj apburt, noburt, nolādēt. Tikai sievietes varot kļūt par raganām, bet par burvjiem - vienīgi vīrieši. Ārpus ķermeņa izgājuši raganu gari tiek dēvēti par spīganām. Veceņu un vecmeitu gari varot no miesām atšķirties, apkārt staigāt, govis slaukt. Gars skrienot pa gaisu kā degoša slota, kā zili liesmojoša siena kaudze vai garena liesma, kas lokās kā čūska.
Astrālajam ķermenim tika piedēvētas spējas nozagt materiālas lietas. Ja kāda raganās skrien, tad pati ragana tai brīdī guļot krāsnī, bet viņas gars ejot kaimiņu govis izslaukt un pienu atnest. Kad piens atnests, gulētāja atmodusies, atrodot visus piena traukus ar pienu pildītus, turpretim kaimiņiem govis esot izslauktas un piena trūkums cēlies.
Ragana transa stāvoklī kļuva neaizsargāta, un astrālais ceļojums kādas nejaušības dēļ varēja beigties bēdīgi, un viņa nespēja atgriezties fiziskajā ķermenī. Garkalnē stāstīts: kad raganām raganojamā reize klāt, tās ieguļas gultā vai zālē un aizmieg, palikdamas zili melnas kā slīkonis. Kamēr miesas guļ, gars aiziet slaukt govis. Ja kāds miesas pavelk uz citu vietu, gulētāja vairs nepamostas.
Pienu zogot, raganas dažādi pārvēršas - dažas pārvēršas par žagatām, citas aiziet namā pienu sildīt un tur liekoties pie ugunskura gulēt. Kamēr miesa guļ, tikmēr dvēsele iet svešos piena kambaros un no turienes nesot pienu, kamēr katls pilns. Ja gulētāju apgriežot otrādi - galvu tur, kur kājas - tad dvēsele, mutes neatrazdama, aiziet, un ragana paliek uz mūžību pagalam.
Raganu garus varēja ievainot nātres un dadži, bet apturēt - pīlādžu zari. Kādā teikā vēstīts, ka vienās mājās raganas pa naktīm vienmēr noslaukušas govis un apcirpušas aitas. Kādu nakti drosmīgs puisis un meita gājuši kūti sargāt un noslēpušies siena redelēs. Viņi sagaidījuši raganas un aizkrustojuši durvis ar pīlādža zariem, tā ka zagles nevarējušas tikt ārā, un arī viņiem pašiem neko nav varējušas padarīt, jo sev priekšā viņi bija aizkrustojuši pīlādža zarus. Izplatīts līdzeklis pret raganām bija Jāņu naktī zem kūts sliekšņa krustiski saliktas nātres.
Raganu ienaidnieki bija Dieva suņi - vilki. Jaunlaicenē uzskatīts, ka vilki klupuši virsū raganām, kad tiem uzsaukts: «Vilks, kodi raganu!» vai «Lai vilks apēd!»
Mazāk izplatītas ir teikas par raganu lidošanu uz dzīrēm ellē, kas līdzinās Rietumeiropas zemju viduslaiku ticējumiem par raganu sapulcēm ar sātanu. Latviešu teikās parasti raganām līdzi slepus dodas kāds cilvēks. Tā kāds puisis slepus sekojis saimniecei un viņas meitai, kas uz bišu koka lidojušas uz elli izpriecāties. Puisis elles ābeļu dārzā nolauzis zaru, ko pēc atgriešanās parādījis mājiniekiem un visu izstāstījis. Saimniece un meita tūlīt nomirušas.
Atšķirībā no raganām, kas lielākoties kaitējušas govīm un piena produktiem, burvji postījuši un aplaupījuši vīriešu darbības jomu - laukus, zirgus un zirglietas. Teikās par burvjiem tieši vēstīts, ka tie bijuši skaudīgi saimnieki, kas citiem nevēlējuši nekāda labuma.
Tikai sievietes varot kļūt par raganām, bet par burvjiem - vienīgi vīrieši
Pret burvju darbībām līdzējuši vīri ar īpašām zināšanām un spējām, kas saukti par labdariem vai glābējiem. Alsungā stāstīts: kāds saimnieks pastāvīgi manījis pie savas kūts ko nosviestu: cūkas gaļas gabalus, cūkas kājas, noplūktu gaili vai nosprāgušu zaķi. Vienu rītu atradis savam kumeļam otrādi apgrieztu kāju un sapratis, ka tie ir burvju nedarbi. Gājis pie labdara, kurš teicis viņam paziņot, ja vēl ko atrod nosviestu pie mājas. Kad saimnieks drīz atradis noplūktu gaili, sūtījis ziņu labdarim, kurš gaili uzmaucis kārts galā un šāvis uz to ar bisi. Gailis izputējis, un drīz kaimiņu saimnieku piemeklējusi nelaime nelaimes galā. Tās beigušās tikai tad, kad apburtais saimnieks pēc ilgas lūgšanās viņam piedevis.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita