Viņa bija viena no ievērojamākajām sava laika psihoanalītiķēm, ieviesa psihoanalīzē jēdzienu personības robežtraucējumi, teoriju par agresīvo narcismu un bija cieši saistīta ar Latviju, Stāmerienu. Bija precējusies ar itāļu rakstnieku, apceļoja puspasauli, un, jā, tieši pateicoties viņai, ir sarakstīts pasaulslavens romāns, kas pārvērsts kino. Bet - visu pēc kārtas.
Spožās asinis
Aleksandra (Aleksandrīne) Marija Alise fon Volfa piedzima 1894. gada 13. novembrī Stāmerienas muižnieka, Krievijas impērijas galminieka Borisa fon Volfa un viņa sievas - vijolnieces, komponistes un kamerdziedātājas Marijas Terēzes Alises Lauras Barbi - savienībā.
Boriss Stāmerienas muižā saimniekoja kopā ar brāli Paulu, bet pēc tam, kad 1894. gada 30. janvārī Francijas kūrortā Mentonā salaulājās ar spožo itāļu karaliskā galma dziedātāju, kura savulaik bija arī komponista Johanesa Brāmsa mūza, pārņēma saimniekošanu savā ziņā. Vai citādi Alise būtu atteikusies no mākslinieces karjeras, ja ne pilnvērtīgai ģimenes ligzdas vīšanai? Ar to gan reizēm piekliboja, jo Boriss bieži bija darba izbraucienos, savukārt Alise ērtāk jutās Francijas Rivjērā. Tomēr tad pieteicās Aleksandra un divus gadus vēlāk - viņas māsa Olga. Meitenēm bija nepieciešamas mājas, un par tām kļuva Stāmerienas pils. Pēc rakstura māsas bija ļoti dažādas. Aleksandra, kuru mājās visi dēvēja par Lisiju, auga ar dumpiniecisku raksturu, bet Olga, mīļi saukta par Loleti, bija klusāka un pakļāvīgāka. Vēlāk meitenes sa-vu bērnību dēvēs par laimīgo zemi.
Sabrukums
Bet tad viss strauji mainās… Aleksandrai ir tikai desmit gadu, kad visa tā dzīve, kuru viņa pazinusi, vienā dienā beidzas. Ir 1905. gads un mīļās mājas, Stāmerienas pils, sākoties revolūcijai, sacelšanās laikā tiek nodedzināta. Liesmās izplēn iedzīve, dokumenti, smalkās gleznas, mātes portreti, itāļu lielmeistaru gleznoti, meiteņu bērnības lietas un Aleksandrai tik mīļā plašā bibliotēka.
Stāmeriena ir mājas ne vien meitenēm, bet arī Borisam, un viņš apņemas pili atjaunot. Trīs gadus vēlāk tas tiek izdarīts, un virs sliekšņa lepni iezīmējas gadskaitlis 1908.
Tomēr liktenis fon Volfiem nav labvēlīgs. Laiki joprojām ir nemierīgi, un tad sākas Pirmais pasaules karš. Tomēr lielākais trieciens ģimenei ir Borisa nāve. Viņš iet bojā Pēterburgā 1917. gada pavasarī no nejaušas lodes ielu apšaudes laikā.
Tagad rūpes par dzimtas īpašumiem jāuzņemas Alisei un Aleksandrai. Vienai ir teju sešdesmit, otrai knapi 23 gadi. Abas ir sērās un izmisumā, bet pils vajadzības ir milzīgas, nemaz nerunājot par citiem īpašumiem un atbildībām…
Glābšanas plāns
Ātri vien Aleksandrai kļūst skaidrs - ja viņai Stāmeriena ir svarīga, tad tā ir viņas rūpe un problēma. Bet kā ar to tikt galā tik sarežģītos vēstures apstākļos, ja esi jauna meitene? Kā glābējs pie horizonta parādās šarmants baltvācu armijas virsnieks Andrē Baltazars Valters Pilārs fon Pilhavs. Tikai trīs gadus vecāks par Aleksandru, diezgan izskatīgs, izglītots, šķietami saprātīgs. Ar plānu veidot starptautisku baņķiera karjeru. Turīgs. Un gatavs atbalstīt viņai tik svarīgo Stāmerienu. 1918. gadā abi apprecas.
Bet Aleksandrai ātri vien kļuva skaidrs, ka šī savienība būs par labu tikai un vienīgi muižai. Laulība netika piepildīta - Andrē, saukts par Andreju, bija homoseksuāls. Aleksandra bija nepieciešama vienīgi aizsegam, bet par to viņš bija gatavs maksāt - ja vien ar otru pusi nebūs problēmu. Protams, ka Aleksandra bija izmisumā. Jā, mājas, mīļotā Stāmeriena, bija izglābtas no bojāejas. Bet par kādu cenu? Meitene jutās absolūti nelaimīga un sāka ceļot pa Eiropu, tikai laiku pa laikam atgriežoties Latvijā un piestājot Rīgā, Stāmerienā, Jūrmalā. Meklējot glābšanas plānu sev. Uzdeva jautājumus un meklēja atbildes. Tā viņa atklāja psiholoģiju un nolēma savas dzīves dilemmas papētīt padziļināti.
Mācības
Klausoties jaunākās psiholoģijas teorijas, Aleksandra nonāca līdz tām, ko sludināja Zigmunds Freids. Tad iestājās Berlīnes Psihoanalīzes institūtā, kur pasniedza viens no tā laika izcilākajiem vācu psihoanalītiķiem - bijušais rīdzinieks Fēliks Bēms. Lai izprastu metodi, vispirms Aleksandrai bija jākļūst par viņa pacienti. Ļoti nopietns un drosmīgs solis, bet - vai viņai maz bija, ko zaudēt? Savukārt jautājumu, ar kuriem strādāt terapijā, dzīves laikā bija sakrājies gana: tēva un māju zaudējums, zaudētā bērnības paradīze un drošības izjūta. Ilūzijas par mīlestību un laulība, kuras tā arī nebija…
Izjutusi uz savas ādas psihoanalīzes spēku, Aleksandra nolēma sistēmu apgūt profesionāli. Sekoja nopietnas studijas, eksāmeni, pacienti. Un tad, ieguvusi psihoanalītiķa diplomu, Aleksandra fon Volfa bija gatava praktizēt. Tieši ar tādu apņemšanos viņa 1924. gadā atgriezās Latvijā un sāka strādāt, pieņēma pacientus. Toreiz Latvijā jau praktizēja psihoanalītiķi, tomēr viņas izglītība un pieredze ir vērtējama kā unikāla, nemaz nerunājot par to, ka viņa bija sieviete-psihoanalītiķe. Darbu Aleksandra sāka Maksa Eitingona pārraudzībā, bet viņas supervizors bija Hans Liebermans. 1929. gadā viņa sazinājās ar itāļu psihoanalītiķi Eduardo Veisu, drīz vien personīgi satika Zigmundu Freidu, bet 1936. gadā kļuva par Società Psicoanalitica Italiana (SPI) pilntiesīgu locekli.
Jautājumu, ar kuriem strādāt terapijā, dzīves laikā bija sakrājies gana: tēva un māju zaudējums, zaudētā bērnības paradīze un drošības izjūta. Ilūzijas par mīlestību un laulība, kuras tā arī nebija… Izjutusi uz savas ādas psihoanalīzes spēku, Aleksandra nolēma sistēmu apgūt profesionāli.
Lielā mīla
1925. gadā Aleksandra ierodas Londonā apciemot māti. Alise šeit dzīvo kopā ar savu jauno vīru - itāļu diplomātu Pjetro della Toretu. Viesojoties pie viņiem, Lisija tiek iepazīstināta ar Džuzepi Tomazi; Pjetro ir viņa tēvocis. Džuzepe Londonā atrodas ar mērķi izvēdināt galvu pēc karā gūtā ievainojuma. Var redzēt, ka puisis viesībās garlaikojas, un, būdama apsviedīga namamāte, Alise pierunā meitu un aizsūta abus jaunos ļaudis pastaigā. Šis solis izrādās liktenīgs. Abi mīl suņus, daudz lasa un, galvenais, šajā pasaulē un laikā jūtas vientulīgi.
Pastaigas beigās Aleksandra un Džuzepe vienojas turpināt mazināt viens otra grūtsirdību vēstulēs. Tā arī notiek. Viņš viņai raksta par savu literatūras izpratni, viņa - par pacientiem un to veiksmīgiem (vai sarežģītiem) ārstēšanas gadījumiem. Bet ir arī daudz sirsnīgu mīļvārdiņu, kas varētu uzlabot jebkura, pat visskeptiskākā cilvēka dienu.
Sarakste ilgst gadiem un tad 1927., bet vēlāk arī 1931. gadā Džuzepe apciemo Aleksandru Stāmerienas muižā, ar savu personību pievēršot ne vien vietējās sabiedrības uzmanību, bet arī pēdējā apciemojuma laikā uzdodot sakrālo jautājumu - vai tu esi gatava turpmāko dzīvi pavadīt kopā ar mani?
Pēdējais Lampedūzas princis
Kas tad īsti ir Džuzepe Tomazi? Aleksandras pielūdzējs ir nevis iedomāts, bet reāls princis. Patiesībā - pēdējais Lampedūzas princis, Pal- mas hercogs, Montekjaro barons, Torretas barons, īstajā vārdā Dons Džuzepe Marija Fabricio Salvatore Stefano Vitorio Tomazi.
Pēc rakstura introverts, Džuzepe priekšroku dod lietu - īpaši grāmatu - klātbūtnei vairāk nekā cilvēku sabiedrībai. Viņš esot lasījis teju maniakāli: itāļu, franču, angļu, vācu un pēdējā dzīves gadā arī spāņu autoru darbus oriģinālvalodā, bet krievu rakstniekus - tulkojumā. Bijis ļoti izglītots, erudīts un nereti mēdzis saviem paziņām salonā vai kādā kafejnīcā lasīt lekcijas par sev aizraujošu tēmu. Džuzepes intereses bijušas diezgan plašas un oratora spējas par literatūru - apskaužamas. Viņš bez aizķeršanās citējis kā Prustu un Eliotu, tā Emīliju Brontē, kuru uzskatījis par teju vai ģeniālu, Onorē de Balzaku un Servantesu. Bet Lisija, raksturojot mīļoto, reiz izteikusies, ka viņš nekad neiziet no mājas, neieliekot somā Šekspīra sējumu, kurā meklēt mierinājumu, ja nu uz ielas gadīsies redzēt ko riebīgu.
Bērnībā Džuzepes iecienītākā lasāmviela esot bijuši Napoleona militāro kampaņu apraksti. Tos viņš pārzinājis tik labi, ka vēl dzīves nogalē spējis pēc atmiņas uzzīmēt detalizētas Napoleona kauju kartes.
Zaudētā paradīze
Džuzepe piedzima Palermo 1896. gada 23. decembrī. Viņa tēvs bija Palmas hercogs un vēlākais Lampedūzas princis dons Džulio. Lai gan Džuzepes tēvam bija četri brāļi, kuriem bija trīs dēli, neviens no viņiem neatstāja pēcnācējus. Līdz ar to Džuzepe bija pēdējais tiešais Lampedūzas princis, tā izbeidzot dzimtu, kuras saknes saistījās ar Bizantijas impēriju, bet tās ģerbonī bija redzams pakaļkājās draudoši izslējies gepards.
Prinča bērnība pagāja Lampedūzas namā - plašā pilī Palermo Kalas kvartālā netālu no vecas zvejas ostas. Milzu zāles, staļļi, terases, kāpnes, iekšpagalmi - tas viss bija mazā zēna plašā pasaule. Viņa vecākā māsa bija nomirusi agrā bērnībā, un līdz ar to viņš bija vienīgais bērns pilī līdzās daudziem pieaugušiem.
Tēvs lielu daļu laika esot pavadījis ķildās ar brāļiem par statusa un naudas lietām. Finanses nebija viņa spēcīgā puse, tādēļ bieži vien nauda izplūda kā smiltis caur pirkstiem. Cita lieta - zirgi. Uz tiem Džulio bija uztrenēta acs. Vēlāk Džuzepe izteicās, ka tēvs visu laiku dzīvojis mūžīgā neapmierinātībā, it kā dzimtas bojāeja būtu neizbēgama.
Īpašs cilvēks zēna dzīvē bija māte. Beatriče Mastrodžovanni Taska Filandžeri di Kuto bija ne vien skaista, bet arī izglītota un ar raksturu. Īsta aristokrāte, slavena sabiedrības dāma ar iespējami augstākajiem standartiem it visā. Iespējams, līdz pat viņas nāvei māte bija visnozīmīgākā sieviete dēla dzīvē. Pat būdams precējies ar Aleksandru, viņš nereti dzīvoja pie mātes Palermo, savā bērnības istabā, tā arī nespēdams veselīgi sakārtot abu attiecības.
Savos memuāros kā lielākās mocības bērnībā Džuzepe min dalību obligātajās pieņemšanās ar karaļiem, prinčiem, lielhercogiem, marķīziem un citām aristokrātiskām personām. Tomēr, lai kā tas viss būtu bijis, mūža nogalē Lampedūzas princis uz savu bērnību atskatījās kā uz zaudētu paradīzi.
Viņš jutās laimīgs gan sava tēva pilī Palermo, gan mātes lauku pilī Santa Margeritā. Bet tad šī laimes izjūta viņam tika atņemta. Vispirms 1924. gadā mātes brālis, tautā iesaukts par Sarkano princi, pārdeva lauku pili, lai segtu parādus, ko bija iekrājis, finansējot partijas kampaņas, tad 1943. gadā amerikāņu aviācijas uzlidojumā lādiņš tiešā trāpījumā ķēra Lampedūzu dzimtas namu. Savas sagrautās mājas, bērnības paradīzi, Džuzepe ieraudzīja dienu vēlāk. Šokēts viņš kājām devās uz 13 kilometru attālo Bageriju, kur dzīvoja viņa brālēns, Mirto princis, un, ienācis viņa namā, nebeidza atkārtot: “Mana māja ir sabombardēta, tā ir pilnībā sagrauta.” Pie brālēna Džuzepe palika trīs dienas, vairs nebilzdams ne vārda. Māju zaudēšanu viņš nespēja pārdzīvot līdz mūža beigām. Taču, iespējams, tieši pateicoties šīm sāpēm, Tomazi vēlāk spēja uzrakstīt romānu, kas ieguva pasaules slavu. Tajā ir daudz autobiogrāfisku ainu un atsauču.
Pirmo reizi atbraucot uz Stāmerienu pie Aleksandras, viņš šeit sajuta kaut ko līdzīgu savām mājām. Iespējams, arī tas bija viens no aspektiem, kas viņus abus vienoja - zaudētās bērnības izjūta.
Laulība
Lai apprecētos ar Džuzepi, Aleksandrai vispirms bija jāizšķiras no pirmā vīra - pasaules acīs viņa joprojām ir Andreja sieva. Attiecības, kas abiem ir izrunātas un vairāk līdzinās darījumam, abas puses šķir labprātīgi. Stāmerienas muižu, kuras uzturēšanā fon Pilhavs gadiem ir ieguldījis līdzekļus, Lisija bijušajam vīram pasniedz dāvanā. Daudziem šis solis šķiet nesaprotams. Kā tad tā - pēdējā Stāmerienas baronese ar vieglu roku atdāvina savu lielo mantu bijušajam vīram? Bet Aleksandra vienmēr ir bijusi godīga, un mantai viņas acīs nekad nav bijusi tā lielākā vērtība. Iespējams, tas palīdz uzturēt abu labās attiecības līdz pat Andrē mūža galam 1960. gadā. Aleksandra turpina dzīvot Stāmerienā. Reizēm Andrē tur viesojas vienlaikus ar Džuzepi. Vietējā sabiedrība gan par to baumo, bet kuru tas pārsteidz? Vēsture saglabājusi ne mazumu foto, kurā redzama Aleksandra kopā ar abiem viņas dzīves vīriešiem. Ar Džuzepi Lisija salaulājās 1932. gada 24. augustā slepenā ceremonijā Rīgā, Vissvētākās Marijas pasludināšanas pareizticīgo baznīcā.
Pēc kāzām jaunais pāris dodas uz Palermo, kur Aleksandra sāk strādāt par psihoanalītiķi. Viņu labi pieņem kolēģi, bet attiecības ar vīramāti veidojas sarežģītas. Džuzepes māte ir sašutusi, ka viņas dēlam par sievu tikusi kaut kāda šķirtene, baltvāciete, pa pusei itāliete, bez īsti zilām asinīm un, galvenais, bez mantas. Nemaz nerunājot par to, ka Lisijai ir raksturs, viedoklis un spēja pastāvēt par sevi. Tas viss ir absolūti nepieņemami! Un, ja kas, gadiem arī ir nozīme - nu nav viņa vairs nekāds pirmā svaiguma ziediņš, nav…
Vispirms Aleksandra mīļā miera labad pārceļas no greznās Lampedūzas pils uz citu mājvietu Palermo, bet ātri vien saprot, ka Beatriče spēj tik filigrāni manipulēt ar dēlu, ka viņš starp abām, kaut asiņojošu sirdi, tomēr izvēlēsies māti. Jo citādi taču - viņas vārgā veselība… Tad nu Lisija sakravā somas un dodas uz Stāmerienu, savukārt Džuzepe nepārtraukti ceļo. Te viņš ir Latvijā, te atkal dodas glābt nabaga māti. Tā tas turpinās līdz pat Beatričes nāvei 1946. gadā.
Ne toreiz, ne vēlāk ne Lampedūzas prinča radiem, ne draugiem nepatiks ne Lisija, ne viņas nodarbošanās, un viņi to neslēps. Tie viņu sauks par lāceni, neprašu pavāri, ironizēs par baltiešu akcentu, izskatu, gaumi, lai gan dzīve pierādīs, ka, tieši pateicoties viņai, Džuzepe atradīs mierinājumu un visbeidzot arī slavu.
Karjera
Atgriezusies mājās, Aleksandra pievēršas savai profesijai. Viņa konsultē klientus; ir ziņas, ka to viņa darījusi gan Rīgā, gan Jūrmalā, gan Stāmerienā. Aktīvi attīsta praksi. Sazinās ar kolēģiem Vīnē, Berlīnē, Itālijā. Pēta jaunākās teorijas. Sākoties vācbaltu izceļošanas vilnim, 1939. gadā uz brīdi no Latvijas izbrauc, bet pēc pāris gadiem ir atkal atpakaļ. Šī vilkme ir neizskaidrojama, bet - šeit ir viņas mājas. Lai kur Aleksandra dzīvotu, sirds tā vien ilgojas atgriezties. Tomēr laiki ir ļoti sarežģīti. Rit Otrais pasaules karš. Džuzepe raizējas par drošību, jo tās te patiešām nav, un pierunā Lisiju doties uz Romu. Ar smagu sirdi viņa piekrīt. It kā zinādama, ka vairs Stāmerienā neatgriezīsies, lēni izstaigā visas savas bērnu dienu takas…
1942. gadā Aleksandra fon Volfa atver savu psihoanalītiķes praksi Romā.
Interesanti
Aleksandras fon Volfas darbi
• Sviluppi della diagnostica e tecnica psicoanalitica
Psihoanalītiskās diagnostikas un tehnikas attīstība (1946)
• L’aggressività nelle perversioni
Agresija un perversijas (1950)
• Necrofilia e istinto di morte: Osservazioni su un caso clinico.
Vilkača gadījums (1956)
• Il patto con il diavolo
Pakts ar sātanu (1984) u.c.
Vīra glābšana
Džuzepe pilnīgi noteikti ir bijis Aleksandras kā terapeites izpētes objekts. Jā, viņiem bijusi piepildīta laulība, kuru abi dēvēja par laimīgu, bet arī viņas ieguldījums sava vīra personības atbalstā kā terapeitei ir bijis ļoti nozīmīgs. Ja tā nebūtu, varbūt nebūtu iespējamas arī šīs attiecības un laulība. Vai vismaz to nevarētu dēvēt par laimīgu. Protams, interesants aspekts - kad Aleksandra to apjauta pati? Vai, jau satiekot Džuzepi, viņš viņai šķita interesants gadījums? Vai tomēr vispirms bija cilvēks, personība un vīrietis, bet sarežģījumi, kurus nācās risināt profesionāli, sākās pēc tam? To mēs droši vien neuzzināsim nekad.
Bet mēs zinām, ko viņa reāli izdarīja. Kā palīdzēja savam vīram. Vispirms jau Aleksandra eksperimentēja ar vīru, izmantojot dažādus psiholoģiskus trikus, jeb, tautas valodā sakot, tina viņu ap pirkstu. Taisnības labad gan jāpiezīmē, ka vīrs neiebilda. Džuzepe šo visu jau bija iepazinis savas mātes izpildījumā un Aleksandras gadījumā saprata, ka viņa to nedara aiz ļauna prāta, bet - pārbaudot teorijas… Reizēm viņa esot vīram tā arī godīgi teikusi. Godīgums un atklātas sarunas vispār esot bijušas abu attiecību pamatā.
Un godīgās attiecībās, ja redzi, kā tas otrs jūtas, dari visu, lai palīdzētu. Tieši Aleksandra bija tā, kas veicināja di Lampedūza rakstniecību. Savas dzīves lielo romānu Gepards, kas ieguva pasaules slavu, Džuzepe, līdz tam pasaulei nezināms rakstnieks, sarakstīja īsa laikā. Bet brieda tam ļoti ilgi. Nostalģija pēc zaudētajām mājām, zudušā laika un nepiepildītajiem sapņiem bija turējusi viņu nepārtrauktā spriedzē vairāk nekā desmit gadu. Aleksandra zināja, ka rakstīšana kaut vai terapeitiski dos iespēju Džuzepem atbrīvoties no šīs milzīgās iekšējās spriedzes. Tā būs viņa lielā iespēja kaut kāda veidā reabilitēt savu dzīvi un, iespējams, pat atstāt cienīgu mantojumu.
Tad strauji sāka pasliktināties Džuzepes veselība; iespējams, viņš juta, ka atlikt vairs nedrīkst. Bet kā pēdējais punkts uz i bija brālēna Lučio faktors. Lučio gadiem bija viņa galvenais sarunu biedrs literatūras jautājumos. Tad izrādījās, ka brālēns nosūtījis savus dzejoļus uz kādu literatūras konferenci un - kas to būtu domājis! - tika par tiem godalgots! Džuzepē tas pamodināja sacensības garu. “Būdams matemātiski drošs, ka neesmu stulbāks par Lučio, es sēdos pie galda un uzrakstīju romānu,” viņš rakstīja vēstulē kādam draugam.
Vēl viens empātisks Aleksandras solis un psiholoģiski smalks manevrs bija ideja par audžudēla Džoakīno adopciju. Pārim savu bērnu nebija. Džuzepe, protams, no vienas puses, ļoti pārdzīvoja, ka ir pēdējais tik slavenas dzimtas pārstāvis un ka līdz ar viņu tā aiziet nebūtībā. No otras puses, viņš bija pietiekami gudrs cilvēks, lai spētu par to paironizēt. Tomēr Lisija zināja - dziļi sirdī vīram tas sāp. Un viņa piegāja procesam no psiholoģiskās puses un racionāli - ko es varu izdarīt un ko ne? Es nevaru Džuzepem vairs dzemdēt bērnu. Vispirms jau tādēļ, ka Dievs, liktenis vai daba nav devusi. Un arī vecums vairs nevienam nav tāds. Tātad šis variants atkrīt. Bet mēs varam parūpēties, lai viņa prinča tituls turpina dzīvot, apzināti izvēloties tam atbilstošu pretendentu. Jo viens ir skaidrs - tam ir jābūt pieaugušam cilvēkam un ar prognozējamu personību.
Abi ar Džuzepi izvērtēja viņa tuvākos sekotājus - zelta trijnieku. Vienu mirkli šķita, ka izvēle kritīs uz jurisprudences studentu Frančesko Orlando, bet Džuzepe tomēr izlēma par labu 22 gadus vecajam Džoakīnam Lanzam (vēlāk romānā Gepards Tankredī prototips).
Skaidrībai - Džoakīns nav puisis no ielas, viņā rit zilās asinis, puisis nāk no itāļu aristokrātijas, un abiem ar Džuzepi ir pat attāla radniecība. Faktiski tas ir pēdējais brīdis, Lampedūzas prinča veselība ir kritiska. Puiša vecāki par šādu pavērsienu brīnās, pats Džoakīns to pieņem kā pagodinājumu. Visas lietas tiek nokārtotas 1956. gadā, visi laimīgi.
Runājot par Džuzepes sekotājiem - arī tas, ka viņš pie tādiem tika, bija Lisijas ideja, vēl viens gudrs Aleksandras triks, kā vīram palīdzēt. Vienā brīdī viņa saprata, ka pati ir ļoti aizņemta darbos, ar pacientiem un savām psiholoģijas interesēm, bet Džuzepe pēc mātes nāves slīgst grūtsirdībā. Viņa ieteica vīram ieviest sev pāris uzticamu studentu, kuriem neakadēmiskā veidā lasīt lekcijas par literatūru. Tā viņš būtu nodarbināts un nejustos pamests novārtā, bet Aleksandrai būtu laiks savai pētniecībai un darbam.
Studentus 1953. gadā Džuzepe atrada sava drauga barona, Palermo mūzikas kritiķa Sgadari di lo Monako mājā, kur mēdza ciemoties jurisprudences students Frančesko Orlando kopā ar saviem draugiem Frančesko Anjello un Džoakīno Lancu, lai paklausītos jaunākos mūzikas ierakstus. Te viņš iesāka sarunu par literatūru, izveidojās laba saprašanās, un sekoja Džuzepes piedāvājums pārvērst šīs sarunas par neformālu kursu vispirms angļu valodā, pēc tam arī literatūrā. Puiši piekrita. Lampedūza bija laimīgs!
Lai gan viņa lekcijas nekādi nevarētu saukt par akadēmiskām, jo Džuzepe nicināja literatūras teorētiķus, tās noteikti bija aizraujošas, asprātīgas un gudras. Visbiežāk tās notika kādā kafejnīcā, baudot gardus ēdienus (nereti kūkas un smalkmaizītes), un noteikti visiem bija patīkams laika pavadīšanas veids.
Pēdējā piestātne
Pēc kara Džuzepe iegādājās četrstāvu namu Palermo, Via Butera 28, kas reiz īsu laiku bija piederējis viņa vecvectēvam. Iela, kur atrodas nams, stiepjas paralēli krastmalas promenādei, un no tā logiem paveras skats uz Palermo līci, bet pa kreisi tālumā slejas Pelegrīno kalns. Tas viss raisa asociācijas ar romānu Gepards un līdz ar to Džuzepes bērnības ainām. Tomēr zināms, ka īsti par mājām šo namu nav uzskatījusi ne Aleksandra, ne Džuzepe. Tas bija auksts, tumšs un nemīlīgs, ar gāzes apkures katlu, kas sagādāja diezgan daudz raižu. Ne mājas, bet tik vien kā dzīves kārtējā piestātne. Kāds viesis reiz izteicās, ka bibliotēkā valdījusi “ziemeļnieciska atmosfēra” - gan puskrēslas, gan Lisijas baltvācu akcenta dēļ. Tādēļ Džuzepe reti kad atradās šeit, bet biežāk lasīja kādā kafejnīcā.
Viņiem arī nesakrīt dzīves ritmi. Lisija strādā naktīs un guļ līdz dienas vidum, bet Džuzepe ceļas rīta agrumā, ap septiņiem, un steidzas dzīvot, cik var. Viņam ir konstatēts plaušu vēzis, un 1957. gada vasaras pilnbriedā viņš dodas mūžībā. Savā testamentā Lampedūza atzina: “Es paziņoju, ka vienīgie no visiem dzīvajiem cilvēkiem, kurus es mīlu, ir mana sieva, Džoakīno un Mirella. Un es jūs no visas sirds lūdzu parūpēties par Popiju, kurš man nozīmē ļoti daudz.” Bet Džoakīno, runājot par audžutēvu, piemin, ka viņš bieži viņam teicis: “Esi uzmanīgs! Cave obdurationem cordis.” (Sargies no savas sirds nocietināšanās.)
Pēc vīra nāves Aleksandra ne mirkli nepaliek ne šajā namā, ne Palermo. Viņas pēdējais uzdevums, pienākums pret Džuzepi ir panākt viņa garadarba - romāna - izdošanu, un tad viņa dodas prom. Uz Romu. Tur, precējusies ar itāļu diplomātu, dzīvo viņas māsa Olga.
Džuzepe reiz viņai esot teicis, ka jūtot sev piemītošas angļu aristokrātiem raksturīgas īpašības: atturīgumu, savaldīgumu un ironisku humora izjūtu. Īpaši jau attiecībā pret cilvēkiem un sabiedrību kopumā. Un, ja iedziļinās, to visu ļoti labi var nolasīt «Gepardā». Arī ironisku skepsi attiecībā pret cilvēkiem un viņu uzvedības motīviem.
Gepards
Tagad mēs zinām, ka Džuzepes Tomazi romāns Gepards kļuva par bestselleru, tulkots vismaz 12 valodās, izdots vairākkārt, saņēmis prestižo Stregas balvu - Itālijas literatūras augstāko novērtējumu. Un pēc tā motīviem 1963. gadā ir uzņemta godalgota filma. Bet, pirms Milānas apgāds Feltrinelli pieņēma romāna manuskriptu publicēšanai, to jau bija paspējušas noraidīt divas citas izdevniecības. Otrā noraidošā vēstule pienāca tikai piecas dienas pirms paša autora nāves, un Džuzepe nomira, tā arī neuzzinot, ka viņam izdevies cienīgi pabeigt iecerēto. Viņa tekstiem tika pārmests vecmodīgums, nemākulī- ba un Sicīlijas nomelnošana. To melnums nodarījuma ziņā tika pielīdzināts itāļu mafijai…
Bet tajā pašā laikā, kad Gepards piedzimst un visi saprot, cik tas ir lielisks, smalkās aprindas piepeši ir šokā, ka šī romāna autors ir introvertais Lampedūzas princis. Tas, kurš nekad nav bijis žilbinošs, ne pēc kā īpaši nav izskatījies, nav vēlējies izcelties. Pēc savas gribas sabiedrībā nav mēdzis sarunāties, uz jautājumiem atbildējis īsiem, nepaplašinātiem teikumiem. Visiem šķiet ticamākas baumas, ka romāna patiesā autore ir Beatriče, Džuzepes māte. Lūk, viņa gan bija sieviete, apveltīta gan ar stilu, gan prātu un asu mēli! Jā, no viņas mēs visi varētu sagaidīt ko tādu, bet ne no šī apaļīgā, inertā prinča…
Šīs runas Aleksandra aprāva saknē. Džuzepe reiz viņai esot teicis, ka jūtot sev piemītošas angļu aristokrātiem raksturīgas īpašības: atturīgumu, savaldīgumu un ironisku humora izjūtu. Īpaši jau attiecībā pret cilvēkiem un sabiedrību kopumā. Un, ja iedziļinās, to visu ļoti labi var nolasīt Gepardā. Arī ironisku skepsi attiecībā pret cilvēkiem un viņu uzvedības motīviem. Neviens no grāmatas galvenajiem varoņiem nav nodēvējams par pozitīvu tēlu. Pats autors šo skepticismu esot dēvējis par sirds nocietinājumu. Tā esot viņa dzīves lielā sāpe un nasta. Bet arī aizsardzība.
Interesanti, ka terapeitiskā dāvana, ko Aleksandra pasniedza vīrietim, kuru mīlēja, kura zaudējumu izprata, jo līdzīgu bija izjutusi pati, patiesībā kļuva par nenovērtējamu ieguvumu visiem. Jo Džuzepe Tomazi di Lampedūza izrādījās talantīgāks, nekā bija domājis un cerējis pats. Bet, iespējams, viņa to zināja. Un tā pasaule tika pie literatūras pērles.
Pēc itāļu rakstnieka Džuzepes Tomazi di Lampedūzas romāna Gepards, kas kļuvis par bestselleru, režisors Lučio Viskonti uzņēma filmu ar tādu pašu nosaukumu. 1963. gadā Kannu kinofestivālā tā ieguva galveno balvu - Zelta palmas zaru. Pats Džuzepe Tomazi vairākus mūža gadus ir pavadījis Latvijā, Stāmerienas pilī - bija precējies ar tās īpašnieci, baronesi Aleksandru fon Volfu. Lai gan romānā nav tiešas norādes uz pili, tās ietekme ir jūtama. Turklāt Aleksandra un Džuzepe gredzenus mijuši tieši Rīgā.
Virsotnes
Arī pret savu psihoanalītiķes praksi un pacientiem Aleksandra izturas ļoti nopietni. Lai kāds būtu viņas raksturs un temperaments, apsēžoties terapeites krēslā, viņa kļūst pati uzmanība.
Savus novērojumus un pieredzi Lisija rūpīgi pieraksta un analizē, izstrādā teorijas, lai gan sākumā lielākoties seko Freida metodei. Un 1936. gadā pirmo reizi ir gatava sava darba rezultātus parādīt kolēģiem. Kā pirmo viņa izvēlas itāļu psihoanalītiķi Eduardo Veisu. Viņas darbs tiek novērtēts ļoti augstu. Drīz vien viņa ne vien pilnvērtīgi ir iesaistīta Itālijas Psihoanalīzes biedrības (SPI) darbībā, bet arī jaunu biedru apmācībā.
Pēc Otrā pasaules kara Aleksandra ieņem nozīmīgu lomu psihoanalīzes attīstībā Itālijā, aktīvi piedalās pirmā psihoanalītiķu kongresa Nazionale di Psicoanalisi organizēšanā Romā 1946. gadā. No 1954. līdz 1959. gadam viņa bija SPI priekšsēdētāja, no 1955. gada - psiholoģijas žurnāla Rivista di Psicoanalisi redakcijas valdes locekle. Savukārt kā Centro di Psicoanalisi di Palermo goda prezidente Aleksandra tika godāta līdz pat savai nāves stundai.
Viņas profesionālās pieejas pamatā bija Berlīnes psihoanalīzes skolas tradīcijas. Savā 1946. gada lekcijā Sviluppi della diagnostica e tecnica psicoanalitica (Attīstība psihoanalītikas diagnostikā un tehnoloģijās) Aleksandra iepazīstināja ar jēdzienu robežstāvoklis, bet 1950. gadā psihoanalītiķu otrajā kongresā viņa prezentēja teoriju L’agressività Nelle perversioni (Agresija perversijās). Vēl, balstoties Freida koncepcijā par nāves dziņu, psihoanalītiķe izstrādāja agresīvā narcisma teorētiskos pamatus, kā piemēru izmantojot nekrofilijas gadījumu. Šajā, iespējams, profesionāļu vidū visslavenākajā Aleksandras veiktajā analīzē, kas tika prezentēta 70. gadu sākumā psihoanalītikas centros Romā un Palermo, stāstīts par pacientu, kurš sevi uzskata par vilkaci. Strādājot ar šo pacientu, Aleksandra fon Volfa attīstīja teoriju par identificējošo introjekciju.
Pacientu iecienīta, kolēģu cienīta, Aleksandra no šīs pasaules aiziet 87 gadu vecumā 1982. gada 22. jūnijā. Nāves cēlonis - komplikācijas pēc plaušu karsoņa. Apglabāta Palermo blakus Džuzepem. Savas psihoanalīzes darbības kopsavilkumu viņa publicēja darbā Pakts ar sātanu, pabeidzot to tikai divus gadus pirms nāves. Uz kapa līdzās viņas vārdam ir rakstīts Stommersee - Stāmeriena.
Uzzini vairāk
Ilze Lecinska un Džoakīno Lanca Tomazi Vienā likteņdejā savijušies mūži. Džuzepe Tomazi di Lampedūza un Aleksandra fon Volfa
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita