Viņu dēvē par kluso ģēniju, par mākslinieku, kurš valda pār sentimentālo krāsu atslēgu. Bet, ja mēs runājam par viņu kā mītu, tad jāpiemin Tenšelas rēgs, ar kuru baidīja mazuļus… Par Frederiku Fībigu ir tenkots ārkārtīgi daudz - kā jau par cilvēku, kurš uzdrošinās sekot savam sapnim. Viņš pats lielākoties izvēlējās klusēt. Un gleznot.
Uzdrošināšanās
Frederiks piedzima Kurzemes pērlē Talsos 1885. gada 17. maijā ratnieka, koka meistara Ernesta Fībiga un mežģīņu darinātājas Marijas (dzimušas Laivinieces) ģimenē. No tēva puses viņam tika vācbaltiešu, no mātes - latviešu asinis. Un tobrīd, skatoties uz kuslo zīdainīti, nekas neliecināja, ka reiz viņš kļūs par atzītu Latvijas un Francijas mākslinieku ar ārkārtīgi interesantu likteni.
Zēns auga apķērīgs, bet ar sapņainu dabu. Skolojās Cirķeļa privātskolā Talsos, tad tika uzņemts un sekmīgi pabeidza Aleksandra liceju Rīgā. Toreiz katram uzņēmīgam studentam ne no augstas kārtas lieti noderēja sargeņģelis. Frederikam par tādu kļuva Talsu skolotāja Elizabete Auguste Krauze, savam laikam ar neparasti plašiem uzskatiem apveltīta sieviete, kura labi pārzināja arī vairākas valodas. Abu ceļi krustojās ap 1905. gadu. Toreiz Talsos bija izveidojusies ievērojama ebreju kopiena, kurā Krauze apgrozījās, un tieši tur viņa ievēroja Frederika talantu, viņa kluso sapni mācīties glezniecību. Pateicoties Krauzes mecenātismam un finansiālam atbalstam, Fībigs sāk studijas Pēterburgas Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā profesora Dmitrija Kardovska vadībā. Tomēr drīz vien jaunais mākslinieks saprot, ka klasiskā glezniecības skola, kas nozīmē akcentu uz portretiem, viņu maz interesē. Fībigu saista mazāk figurāls un daudz eksperimentālāks mākslas stils. Un no veida, kā viņš glezno tobrīd, drīz vien nekas daudz vairs pāri nepaliks.
Skandāls
1906. gadā Frederiks un Elizabete slepus salaulājas. Tas ir skandāls! Vispirms jau tāpēc, ka sieva ir 20 gadus vecāka par vīru. To laiku sabiedrības tenku lapām tas ir ļoti gards kumosiņš. Lai gan - vai mūsdienās būtu citādi?
Daļa gluži atklāti žēlo nabaga tikai 21 gadu veco Frederiku, kuram nu “vecūksne nosūks visas dzīvības sulas”, citi apsveic veiklā žigolo profesionālismu, aptinot ap pirkstu “nabaga četrdesmitgadīgo vecenīti”, kurai jau tā smiltis birst. Lai nu kā, abi vainīgie 1907. gadā pieņem lēmumu doties uz vietu, kur nevienam nekas nav jāskaidro, kur iespējams elpot brīvāk, - uz Parīzi. Tur arī Frederikam ir vislielākās iespējas attīstīt savu talantu un piepildīt sapni. Un, jā, tikt pēc iespējas tālāk prom no klasiskiem glezniecības kanoniem. Parīzē pāris nodzīvos divdesmit divus gadus.
Viņa glezniecības stilā parādās plaši, jutekliski triepieni un plūstošas kontūras, bet par iedvesmas avotu dzimto Talsu vietā kļūst Parīzes ainavas un Sēnas krasti.
Parīze
Tolaik šī mākslinieku meka burtiski mutuļo radošumā. Šeit tiek pieņemts visi un viss, ja vien tev ir ambīcijas un kāds franks, lai nomaksātu īri un norēķinātos par vīna kausu krodziņā. Te nepilnu gadu Fībigs apmeklē slaveno Juliana Žiliana akadēmiju, kļūstot par portretista un ainavu gleznotāja Anrī Rojera un portretista Marsela-Andrē Bašē audzēkni. Akadēmijā, kur tolaik mācījās vēl pāris jauno latviešu mākslinieku, piemēram, Jānis Kuga un Ansis Cīrulis, Frederiks, kuram pirms tam kanons bijis Janis Rozentāls, atklāj Monē un Barbizona darbus. Viņa glezniecības stilā parādās plaši, jutekliski triepieni un plūstošas kontūras, bet par iedvesmas avotu dzimto Talsu vietā kļūst Parīzes ainavas un Sēnas krasti.
Savukārt Elizabete ir atbildīga par ģimenes budžeta papildināšanu un pasniedz privātstundas dažādos Parīzes rajonos. Viņai palaimējas, jo ticība vīra talantam nav pievīlusi - tas nav apstrīdams. Jau 1908. gadā Frederiks sāk izstādīt savus darbus dažādos Parīzes salonos, arī prestižajos Salon d’Automne un Salon des Indépendants. Interesanti, ka līdz ar gleznām mākslinieks izrāda arī kokgriezumus.
Fībiga darbi sāk regulāri parādīties mākslas salonos, dažādās privātās galerijās Francijā, Barselonā, Londonā. Vēlāk sekos grupu izstādes ārpus Francijas - Ķīnā un Krievijā. 1913.-1914. gadā un arī vēlāk viņa darbi tiks izstādīti Rīgā.
Vērtējot viņa rokrakstu, redzams, ka pirmajā laikā Parīzē tas strauji mainās, māksliniekam pārvērtējot Latvijā un Krievijā apgūto. Turpmākajos gados viņu ļoti ietekmē gleznotāja Žorža Ruo iecienītie padrūmie krāstoņi un tumšais konturējums. Tas sajūtams arī Itālijā tapušajos darbos. Patiesībā līniju, ar kuru tiek ierobežoti krāsu laukumi, Fībigs saglabās visu turpmāko savas glezniecības mūžu.
Gandrīz mājās
Kā svaiga gaisa malks viņa dzīvē ir ceļojums uz Itāliju 1911.-1912. gadā, sniedzot jaunajam māksliniekam daudz jaunu impulsu. Saulaino krastu Frederiks apceļo, kājām dodoties no Lugāno Šveicē līdz pat Neapolei Itālijas dienvidos.
Vairāk par visu Frederikam patīk ceļot vienatnē - kā jau sevī vērstai, iespējams, introvertai personībai. Ja vien iespējams, viņš izvēlas naktis pārlaist zem klajas debess, turoties tālāk no pilsētām un cilvēkiem. Cilvēku klātbūtni mākslinieks bieži vien uztvēris kā slogu, daudz patīkamāka, saprotamāka un mierinoša viņam šķitusi daba. Arī lielas, monolītas celtnes, muzeji, pilsētas, kuras visi tiecās apmeklēt to vēsturiskās vērtības dēļ, kā Roma, Florence - tas Fībigu īsti neinteresēja. “Mēs svētdien bijām muzejā, es ātri visu apskatīju, vairāk man no tā neko nevajag,” viņš rakstīja savā dienasgrāmatā. Jo īstā dzīve Frederikam notika ceļā. Tas ir tik ārkārtīgi skaists, ka nav iespējams spert ne soli bez audekla, krāsām un otas. Saules pielietās ainavas, faktūras un gleznojamo motīvu pārbagātība tā vien izaicina Frederiku, liekot strādāt daudz un ātri. Un viņš seko aicinājumam. Olīvkoki vien atainoti pārdesmit reižu visdažādākajās pelēkzaļā tonalitātēs, nemaz nerunājot par citām Itālijas piedāvātajām krāsu saspēlēm. Viņu fascinē neparastā gaisma, kas modulē krāsas un formas dažādos diennakts laikos. Līdz ar to Fībiga darbi burtiski mirdz - iespējams, tādēļ, ka tieši šī ceļojuma laikā mākslinieks saprata: daba ir viņa mākslas pamats. Kā viņš pats tēlaini izteicies: “Kad es sadzirdu zemes sirdspukstus, kad sajūtu zemes asinsriti, un kad man kaut vai mazliet izdodas to attēlot - tikai tad es dzīvoju!”
Interesanti, ka Toskānas nostalģiski skaistajās pilsētiņās, kurās laiks šķietami ir apstājies (tie, kas tur bijuši, zina - šo maģisko sajūtu joprojām ir iespējams notvert), Frederiks sajuta ļoti daudz no dzimtenes. Savā dienasgrāmatā viņš tā arī ierakstījis: “Šeit ir tik daudz kurzemnieciskā.” Iespējams, māju pieskāriens gleznotājam aizver kādu brūci, un beidzot viņš ir gatavs izstādīt savus darbus.
Pēc atgriešanās no ceļojuma 1912. gada beigās Parīzē, Bernheim-Jeune galerijā, notiek viņa pirmā patiesi nozīmīgā izstāde. Un tas ir triumfs! Par viņa darbiem atzinīgi izsakās gan Gijoms Apolinērs, gan Pablo Pikaso. Šoreiz pat Fībigs pārtrauc savu ierato klusēšanu un neatstāj visu komunikāciju tikai Elizabetes ziņā - dienvidu saule viņu ir atvērusi… Tas ir mirklis, kad šķiet - viss, beidzot, virsotnes ir sasniegtas! Jo būt pamanītam Parīzes raibajā un bezgalīgi plašajā mākslinieku vidē ir patiesi liels sasniegums.
Virsotne un lejupslīde
Tagad Fībigs daudz glezno arī Parīzi, tās ielu motīvus un apkārtni, portretus - nepārtraukti eksperimentējot, attīstoties, sekojot savām sajūtām, izaicinot sevi… Un mākslas kritiķi viņu brīdina - jūs esat apsteidzis savu laiku! Viņa darbi parādās žurnālā Les Tendances Nouvelles, kuru popularizē franču mākslinieku apvienība, ar piezīmi - šim dzīvē diezgan klusajam māksliniekam netrūkst humora un fantāzijas. Taisnības labad jāpiemin, ka žurnāla goda komitejas locekļu vidū ir Degā, Monē, Rodēns, d’Annuncio un citi. Viņi visi ir atzinuši jaunā mākslinieka darbus ne tikai par ievērības cienīgiem, bet arī par tādiem, kas atspoguļo nākotnes redzējumu mākslā. Vai var būt augstāks novērtējums?
Bet laiki nav vienkārši… Glezniecība neienes tik, cik gribētos, nemaz nerunājot par privātstundām. Frederiks piepelnās, zīmējot gan plakātus, gan linogravīras un, protams, ilustrējot grāmatas. Emocionāli kļūst arvien grūtāk, viņš jūtas nenovērtēts, nesaprasts, šaubās par savu talantu… Arī politiski dzīve kļūst arvien nedrošāka, un tad 1914. gadā sākas Pirmais pasaules karš, kas radikāli maina ne vien Eiropas politisko karti, bet arī visu ierasto tā laika pasauli kopumā.
Vācijai veicot ofensīvu Kurzemē, Fībigs pasaules acīs uz laiku kļūst par Vācijas pilsoni un līdz ar to ir spiests doties bēgļu gaitās - prom no Parīzes, slavas, visa... Viņa ceļš ved uz Landesu - pilsētu Atlantijas okeāna piekraste Francijas dienvidrietumos. Tikai sagaidījis pamieru, mākslinieks atgriezās Parīzē.
Cita sieviete
Un tad Frederiks iemīlas… Ļaunas mēles varētu melst, ka tas jau bija paredzams, jo ko tad citu Elizabete varētu gaidt. Un tomēr - vai tad Frederiks nevarēja savaldīt savu kaislību? Viņa taču šī bauera sapņu dēļ atdeva burtiski visu. Naudu, cieņu, stāvokli sabiedrībā, labo vārdu… Un tagad kļuva visiem par apsmieklu. Bet - ko var mīlai padarīt? Iespējams, Frederikam šī mīla bija nepieciešama kā dzīvības eliksīrs emocionāli tumšākajā dzīves posmā. Laikā, kad šķita, ka nekam vairs nav jēgas un nekas labs nav gaidāms. Kas tādā brīdī var būt jaukāks par mīlestības neprātu un, saprotams, jaunas dzīvībiņas brīnumu, kuru auklē savās rokās? Nenoliedzami, tā uz mirkli var sajust spēku pārvarēt jebko. Līdz būsi spiests pamosties no šī nomoda sapņa un uzņemties atbildību par saviem lēmumiem…
Bet tobrīd viņam ir trīsdesmit gadu, viņai divdesmit. Debora (Vera) Logaka ir glīta ukraiņu ebreju izcelsmes meitene, romantiska no matu galiņiem līdz papēžiem un tikpat ļoti nepraktiska. Mākslas studente, kas uz Frederiku skatās kā uz ģēniju, kurš sasniedzis šķietami neiespējamas slavas virsotnes. Jo viņam ir ne vien izcili darbi un talants, slavinošas kritikas, triumfālas izstādes pa visu pasauli - viņš taču ir bijis pat Salon d’Automne žūrijā!
Viens pēc otra viņiem piedzimst divi bērni - 1919. gadā meita Raja, divus gadus vēlāk dēls Ēriks. Bet ko darīt Elizabetei? Un ko Frederikam? Ko darīt ar bērniem? Jo pašiem savējos Dievs, liktenis vai sazin vēl kas viņiem nav devis. Pilnīgi iespējams, Frederiks visus šos garos gadus Elizabetei ir bijis gan vīra, gan bērna vietā. Tomēr beigās viss saliekas tā, ka abi paliek kopā un bērni tiek nodoti Elizabetes audzināšanā. Debora to nevar, viņa pati ir kā bērns, nemaz nerunājot par to, ka ģimene no viņas atteikusies. Tad nu Elizabete zem sava spārna pieņem un rūpējas gan par bērniem, gan par Deboru. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka Frederika un Deboras attiecībās pēc dēla piedzimšanas vairs nebija seksa. Tas tika izrunāts. Bet kur lai viņa ietu? Un viss gan sadzīviski, gan finansiāli ir, bija un paliks uz Elizabetes pleciem.
Ir ziņas, ka Fībigs pēdējo reizi Latvijā bijis 1928. gadā, kad maijā Rīgas pilsētas muzejā tiek sarīkota, citējot žurnālu Atpūta, “maz pazīstama latvju gleznotāja, kurš pēc 1905. gada emigrējis uz Parīzi” personālizstāde, kurā eksponēti 128 darbi. Latvijas kritiķi izstādi vērtē dažādi, tomēr lielākoties pozitīvi. Arī šeit tiek atzīts viņa izsmalcinātais kolorista talants un smalkā dabas izjūta. Presē norādīts - lai gan Parīzē mākslinieks ir iemantojis ievērību, viņa darbu cenas joprojām ir mērenas. Rīgas pilsētas muzejs iegādājas četrus darbus: Pilsēta (20. gs. 20. gadi), Pie galda (ap 1925), Pirmie soļi (1925) un Gentīlija (1926); tagad tie ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja īpašumā. Pusgadu vēlāk Fībiga darbi Latvijas kultūras dzīvē uzmirdz vēlreiz starp Sadarba biedriem, bet pēc tam viņa sakari ar dzimteni pārtrūkst.
Iespējams, Frederikam šī mīla bija nepieciešama kā dzīvības eliksīrs emocionāli tumšākajā dzīves posmā. Laikā, kad šķita, ka nekam vairs nav jēgas un nekas labs nav gaidāms. Kas tādā brīdī var būt jaukāks par mīlestības neprātu un, saprotams, jaunas dzīvībiņas brīnumu, kuru auklē savās rokās?
Krīze
1929. gadā ģimene dodas padzīvot uz Ladevēzi un Leskāru Francijā, netālu no Pireneju kalniem. Bija plānots, ka šis ir variants uz laiku, jo mazajam Ērikam ir vāja sirds, ģenētiska kaite, un veselīgais egļu mežu un svaigais kalnu gaiss varētu palīdzēt. Bet tad kļūst skaidrs, ka Parīze ir palikusi pagātnē, - par ģimenes dzīvesvietu kļūst Selesta Elzasā. Debora jau sen ir prom savā dzīvē. Vai tagad viss beidzot būs labi? Kas zina. Bet te ir tik skaisti, ka Frederiks uzzīmēs vismaz 600 Selestas ainavu dažādos gadalaikos…
Uz brīdi šķiet, ka ir izdevies, Ēriks jūtas labāk, tomēr vienpadsmit gadu vecumā zēns nomirst. Emocionālā spriedze ģimenē ir neizturama. Jau tā mūžīgi sevī vērstais, klusējošais Frederiks vēl vairāk noslēdzas savās bēdās, vainodams gan sevi, gan visu pasauli. Un Elizabete aizbēg no vīra, no visa šī vājprāta. Viņi vairs nesalabs, viņa vairs nevilks šo savu ģēniju, bet arī pašai vairs nebūs iespējas sākt visu no jauna - pārāk daudz ir atdots viņam. Un, ja godīgi, Elizabetei viņas 68 gados vairs nav spēka. Viņa aizies viņsaulē 1942. gadā. Frederiks par to uzzinās tikai pēc tam un ļoti pārdzīvos.
Bet tagad Fībigs, dēla un sievas pamests, iegrimst dziļā nomāktībā un kopā ar meitu dodas pārlaist ziemu kā vientuļnieks kādā būdiņā Tenhelas kalnu grēdā. Rajai ir tikai 13 gadu. Viegli nav ne vienam, ne otram, tomēr vienā ziņā viņš paliek uzticīgs sev - glezno. Vieta, kur Frederiks apmetas, nav viennozīmīga - šeit gadsimtiem ir piekopti dažādi rituāli. Izdzīvošana ir skarba, viņi pārtiek no nātrēm un meža veltēm, kā arī no tā, ko ziedojumos atnes ciema iedzīvotāji, bet dzer lietus ūdeni. Ielejā klīst leģenda par Tenšelas rēgu - jukušo gleznotāju. Protams, viņa reputācija karājas mata galā. 1934. gada 8. decembrī laikraksts Sélestat publicē garu rakstu par Tenšelas nolādēto rēgu. Tajā Fībigs atainots kā “ļoti bārdains un spalvains” cilvēks, kura vienīgais pavadonis esot žurka… Tad līdz viņa patvērumam - meža būdiņai - atnāk žandarmi ar pavēli atstāt šo vietu, un viņam jāklausa, gribi to vai negribi. Bet viņš jau ir tam iekšēji gatavs. Izsērojis dēla nāvi, iespējams, arī savu dzīvi, Fībigs ir gatavs atgriezties pasaulē. Iespējams, vienatne, pārdomas, būšana ar sevi un dabu viņam palīdzēja izsāpēt to, ko nav iespējams aptvert, un rast spēku doties tālāk.
Un tā 1936. gadā Kolmāras teātrī tiek sarīkota vērienīga izstāde, kurā mākslinieks eksponē 100 gleznas, un lielākā daļa tiek pārdota burtiski uzreiz. Vēl un vēl seko izstādes. Kādu mirkli šķiet - viņam ir izdevies! Beidzot! Ir gan atzinība, gan pieprasījums, gan materiāli uzkrājumi. Un šoreiz tas viss ir tikai viņa paša, nevis arī Elizabetes nopelns. Jā, pirms Otrā pasaules kara Fībigs ir labi zināms mākslinieks Francijā.
Bet tad sākas karš, un Elzasa tiek pievienota Vācijai. Līdz ar to viss miers ir beidzies uz neatgriešanos - līdz ar Frederika ietaupījumiem, kas tiek konfiscēti.
«Es biju nabags, man bija vācisks vārds, ziemeļniecisks temperaments - tas viss man traucēja gūt panākumus. Bet palīdzēja labi vārdi un pozitīvas atsauksmes.»
Pēdējā pietura
Fībigs mēģina pretendēt uz Francijas pilsonību, pamatojoties uz ilggadīgo dzīvi Francijā un saviem mākslinieciskajiem sasniegumiem, bet viņa balss netiek sadzirdēta. Viņš burtiski tiek izmests uz ielas - bez ienākumiem, pensijas. Jo kurš gan kara laikā gribētu pirkt gleznas? Kādu laiku Frederiks centās kaut ko sagrabināt dzīvei, iemainot pret gleznām, atdodot tās burtiski par sviestmaizi.
1943. gadā vācieši, okupējot Elzasu, viņa meitu Raju kā ebrejieti arestē un deportē uz Gagenavas nometni. Viņas māte Debora, kas dzīvoja Montroudžā netālu no Parīzes, tika arestēta jau 1942. gadā un gāja bojā Aušvicā. Mēģinot glābt meitu, Fībigs, nosūta Jozefam Gēbelsam vēstuli, atsaucoties gan uz saviem mākslinieka sasniegumiem, gan baltvācu saknēm. Lai pielabinātos, viņš spiestā kārtā pat piekrīt savu darbu izstādei. Brīnumainā kārtā tas līdzēja - Raju pasaudzēja. Beidzoties karam, 1945. gadā Fībigs iesniedz atkārtotu pieteikumu Francijas valdībai ar lūgumu viņu naturalizēt, precizējot: “Es neesmu politiķis, tikai mākslinieks...” Taču, lai gan viņam apsola piešķirt pilsonību, pensiju, tie ir tikai vārdi...
No nemitīgās nervu spriedzes Fībigs zaudē redzi - kopš 1946. gada viņš vairs neredz ne krāsas, ne gaismu un, protams, nespēj gleznot. Divus gadus vēlāk abi ar Raju tiek pārvietoti uz dzīvi pilsētas sociālās nodaļas kazarmās trūcīgajiem. Te Frederiks Fībigs, ģeniāls mākslinieks un smalki jūtīgs cilvēks, 1953. gada 6. februārī mirst ārkārtīgā nabadzībā un pasaules aizmirstībā. Viņš ir apglabāts Selestas pilsētas kapos kopējā kapā.
INTERESANTI
• Francijā zināms kā Frédéric Fiebig.
• Gleznotājs, grafiķis un grāmatu ilustrators.
• Mākslā pārstāvēja ekspresionistu kustību, bet viņu ietekmēja gan postimpresionisms, gan kubisms.
• Kopš 1921. gada Salon d’Automne biedrs.
• Selestā ir iela, kas nosaukta mākslinieka vārdā.
• Desmit Frederika Fībiga darbu oriģināli atrodas Strasbūrā, Fritzu ģimenes kolekcijā.
• 2004. gadā notika Talsu muzeja organizēta ekspedīcija uz Franciju Pa Fībiga pēdām Elzasā, 2010. gadā - Pa Fībiga pēdām Parīzē, 2015. gadā - Pa Fībiga pēdām Itālijā. 2017. gadā bija ekspedīcija uz Itāliju (Neapoli un Kapri), kopā četri braucieni, kuru rezultātā tapa izstādes ar Fībiga darbiem un dzīves pieturpunktiem.
• Tagad Frederika Fībiga darbi skatāmi Talsu, Rīgas, Parīzes, Strasbūras, Kolmāras un citos muzejos.
• Frederika Fībiga meita Raja Talsu muzejam uzdāvināja 13 tēva gleznas.
Raja
Frederika Fībiga meita Raja izdzīvoja. Tieši pateicoties viņas apņēmībai un pūlēm, mākslinieka darbi tika izcelti no aizmirstības. Fībigs pasaulei atdzima 1975. gadā. Šajā procesā līdzās Rajai neapšaubāmi nozīmīgu lomu nospēlēja arī Jozefs Logels, Selestes mēra vietnieks, savulaik arī tuvs Fībiga draugs. Cilvēks, kurš Raju pazina četrdesmit gadus. Frederiks Jozefam bija uzticējis parūpēties par meitu, par papīriem, autortiesībām uz viņa darbiem… No vienas puses, pateicoties Logela atbalstam, Raja 1985. gadā Strasbūrā izdeva grāmatu par tēvu, tā godinot viņa dzīvi, talantu un mantojumu. Divi šīs grāmatas eksemplāri atceļoja uz viņa dzimto pusi - Talsiem. No otras puses, Jozefs izrādījās krāpnieks, viņš iztukšoja mākslinieka meitas bankas kontus. 2006. gadā notika tiesa, un gan Loganam, gan viņa dēlam Fransuā Kolmārā tika piespriests viens gads nosacīti par ļaunprātīgu uzticības izmantošanu. Raja Fībiga devās aizsaulē 2007. gadā.
Uzzini vairāk
• Raya Fiebig “Frédéric Fiebig: (1885-1953): Des plaines de Courlande au Ried alsacien”
• Kyra Kapsreiter-Homeyer “Frédéric Fiebig. Leben und Werke”
• Kashey, Robert and Kyra Kapsreiter-Homeyer “Frederic Fiebig: St. Petersburg-Paris-Alsace, 1885-1953”
• Katalogs Frederikam Fībigam 120 (sastādītāja G. Millersone)
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita