Savstarpēji sirojumi, laupīšanas un slepkavības - tādas ilgu laiku bija Livonijas un Lietuvas attiecības, turklāt visai aktīvi šajos posta darbos piedalījās arī mūsu senči. Savukārt pašā Lietuvā risinājās visīstākie brāļu kari.
Blakus Livonijas zemēm XIV gadsimta gaitā izveidojās lielākā valsts viduslaiku Eiropā - Lietuvas lielkņaziste -, ko gan teritorijas, gan politikas un kultūras ziņā var uzskatīt par Kijivas lielkņazistes turpinājumu. Jau ilgi pirms katoļticības pieņemšanas Lietuvā tās augstmaņu un valdnieku lielākā daļa bija saradojušies ar rutēņu augstmaņiem un pieņēmuši pareizticību, Lietuvas lielkņazistes iedzīvotāju vairums bija slāvi, kā valsts valoda tika lietota rutēņu valoda, no kuras izveidojās ukraiņu un baltkrievu valoda.
Livonijas un Lietuvas galvenais kontaktu veids XIII-XIV gadsimtā bija abpusēji sirojumi, kuru mērķis bija nevis teritoriju iekarošana vai savas ideoloģijas izplatīšana, bet materiālo vērtību, sevišķi lopu un vergu, iegūšana. Taču kopš XV gs. Livonija iesaistījās cīņās par virsvaru Lietuvas lielkņazistes iekšienē, bet ar XVI gs. sākumu Lietuva un Livonija kļuva par sabiedrotajiem cīņā pret Maskaviju, kas nopietni apdraudēja abu valstisko veidojumu teritorijas un neatkarību.
Ne gadu bez sirojuma
Laupīšana kara laikā viduslaikos nebija morāli nosodāma rīcība. Tā tika uztverta kā papildu atalgojums par karavīra dzīvības pakļaušanu briesmām. Attiecībā uz Lietuvu, ko apdzīvoja pagāni un shizmatiķi, nebija nekāda iemesla raizēties arī par žēlsirdību un augstsirdību, ko pieklājās izrādīt kristīgiem pretiniekiem. Livoniešu sirojums Lietuvā bija iemesls lietuviešu atriebības iebrukumam Livonijā, un tā šī vardarbības ķēde turpinājās ļoti ilgu laiku.
Tomēr nevar apgalvot, ka sirojumi abām pusēm nesa tikai postu. Ienaidnieka zeme visvairāk vilināja ar vērtīgām dzīvām būtnēm un mantām. Lai cik nabadzīga varēja būt pretinieka zeme, tajā vienmēr varēja iegūt gūstekņus, kas tika padarīti par vergiem. Livonijā tiesa ar verdzību varēja sodīt noziedzniekus un parādniekus, tomēr nesalīdzināmi vairāk bija karagūstekņu, kas tika dēvēti par dreļļiem. Dreļļi bez atlīdzības veica smagos darbus gan ordeņa pilīs un muižās, gan zemnieku saimniecībās. Ordenis nereti tos nomitināja uz zemnieku zemes, kas pēc kariem vai sērgām bija atstāta neapstrādāta. 1422. gadā Livonijā tika atcelta verdzība kā sods, taču karagūstekņi turpināja strādāt verga darbu ordeņa, bīskapu un vasaļu muižās. Daudz vērtīgāki par vienkāršiem dreļļiem bija augstdzimuši vai turīgi gūstekņi, jo par to atbrīvošanu sagūstītāji saņēma izpirkuma maksu no sagūstītā radiniekiem.
Otrs vērtīgākais dzīvā laupījuma veids bija lopi, īpaši zirgi, ko vienmēr varēja pārdot par labu samaksu, ja vien negribēja tos izmantot savā saimniecībā. Veiksmīgā sirojumā varēja iegūt arī labību, kažokādas, vasku, drēbes, rotaslietas un dzelzs darbarīkus. Kara laupījums parasti tika vienlīdzīgi sadalīts starp visiem karotājiem. Nevar noliegt, ka tieši laupījums Livonijas vietējiem iedzīvotājiem bija lielākā motivācija doties sirojumos uz Lietuvu vai krievu zemēm austrumos.
Kopš XIII gadsimta beigām notika vairāki Lietuvas lielkņazu jeb dižkunigaišu plaša mēroga iebrukumi dziļi Livonijas iekšienē. Tos aizsāka Rīgas pilsētas karš ar ordeni, kad rīdzinieki bez aizspriedumiem palīgā aicināja pagāniskos lietuviešus. 1297. gadā rīdzinieki ar lietuviešu palīdzību sagrāva ordeņa Rīgas pili. Nākamajā gadā lietuvieši kunigaiša Vīteņa vadībā iebruka Karksi novadā Igaunijā, kur nodedzināja ordeņa pili, bet atceļā kaujā pie Turaidas nogalināja mestru Bruno, 60 ordeņbrāļus un daudzus vietējos karotājus. Pēc vairāk nekā 3000 cilvēku nogalināšanas lietuvieši ar rīdziniekiem bija sadalījuši kara laupījumu un atgriezušies savā zemē. Neilgi pēc tam lietuvieši kopā ar rīdziniekiem uzbruka ordeņa Ādažu pilij, bet 1305. gadā iebruka Zemgalē. 1309. gada dižkunigaiša Vīteņa dēla vadībā lietuvieši postīja Livoniju, 1310. gadā Vīteņa vadībā aplenca Straupes pili, bet 1315. gadā iebruka Rīgas arhibīskapa Kokneses novadā un pēc laupījuma un gūstekņu iegūšanas atgriezās savā zemē.
1330. gadā Rīgas pilsēta padevās ordenim, taču lietuviešu valdnieku iebrukumi nemitējās. 1343. gadā dižkunigaitis Aļģirds ar karaspēku devās uz Rīgu un pusi nakts to aplenca. Kad kļuva skaidrs, ka triecienā pilsētu ieņemt neizdosies, lietuvieši devās uz netālo ordeņa Ādažu pili un ieņēma tās priekšpili, taču ļaudis paspēja paglābties pils augstajā tornī. Neveiksmju sarūgtinātie lietuvieši sevi par karagājienu atalgoja citādā veidā - devās uz Siguldu, kur izlaupīja visu ordeņa pils apkārtni, un no Siguldas novada aizdzina gūstā 2600 cilvēkus.
Veiksmīgā sirojumā varēja iegūt arī labību, kažokādas, vasku, drēbes, rotaslietas un dzelzs darbarīkus. Kara laupījums parasti tika vienlīdzīgi sadalīts starp visiem karotājiem
Lībiešu karalim - galvu nost!
1345. gada februārī Aļģirds atkal iebruka ordeņa zemēs un nonāca nesen izlaupītajā Siguldas pilsnovadā, kur pie kunigaiša ieradās kāds no vietējo lībiešu vecākajiem, apgalvodams, ka jaunkristītie un visa tauta viņu iecēlusi par karali, un Aļģirds varētu pakļaut visu zemi, ja sekotu viņa padomiem. Kunigaitis tad jautāja viņam, kas būtu jādara ar Livonijas mestru. Lībietis atbildēja, ka viņi to gribētu padzīt kopā ar visiem vāciešiem. Tad Aļģirds teica: «Zemniek, tu nebūsi šeit karalis!» un lika laukumā Siguldas pils priekšā nocirst galvu jaunievēlētajam lībiešu karalim. Šī epizode skaidri liecina, ka lietuviešu dižkunigaišu mērķis nebija Livonijas tautu atbrīvošana vai krustnešu padzīšana, bet gan vienkārša laupīšana. Siguldas pilsnovadā un Krimuldā Aļģirda karaspēks izpostīja baznīcas, garīdzniekus un ap 2000 cilvēku nogalināja, bet daudzus aizveda gūstā.
XIV gadsimta otrajā pusē biežāki kļuva ordeņa sirojumi Lietuvā, jo Livonijā lietuviešu sirotājus aizkavēja plašais jaunuzbūvēto piļu tīkls. Saskaņā ar Livonijas ordeņa hronista Vartbergas Hermaņa ziņām laikā no 1358.-1378. gadam tikai vienā gadā nav notikuši livoniešu iebrukumi Lietuvā. Minētajā laikā ordenis vismaz 35 reizes iebrucis Lietuvā, savukārt lietuvieši vismaz deviņas reizes sirojuši Livonijā.
Sirojumi parasti notika ziemā, kad pa aizsalušiem ūdeņiem un purviem pārvietošanās bija visvieglākā. Sirotāju nodaļas nebija pārāk lielas, kas atviegloja negaidītu uzrašanos un pēc tam tikpat negaidītu atkāpšanos un pazušanu. Livonieši parasti spēji ielauzās iespējami dziļi ienaidnieka zemē un izveidoja nometni, no kuras devās laupīšanas reidos. Pēc dažām dienām sirotāji devās prom, kamēr ienaidnieks vēl nebija paspējis sapulcināt lielāku karaspēku un dot viņiem pretsparu. 1370. gada janvārī ordeņa karaspēka virspavēlnieks - landmaršals - ar karavīriem no Kurzemes, Jelgavas un Kokneses iebruka lietuviešu Svainikes novadā, kur siroja divas dienas, nogalinot 600 un gūstā saņemot 300 abu dzimumu cilvēkus. Livonieši šajā akcijā zaudēja tikai trīs vīrus.
1375. gada februārī Livonijas mestra karaspēks iebruka Lietuvā, kur laupīja un postīja desmit dienas, sagūstot 600 cilvēku. Martā dižkunigaitis Ķēstutis kopā ar brāļa Aļģirda dēliem ieradās atbildes vizītē Rīgas arhibīskapa zemēs un astoņas dienas tās postīja. Grūto ceļa apstākļu, dziļā sniega un pārcelšanās pāri Daugavas upei dēļ lietuvieši zaudēja ap 100 vīru un 1000 zirgu. Tā paša gada pavasarī lietuvieši ar plostiem pārcēlās pāri Daugavai un iebruka Rēzeknes pilsnovadā, kur ordeņa karaspēks tos sakāva, nogalinot 200 sirotājus un atņemot tiem 40 gūstekņus.
Vartbergas Hermanis savā hronikā nespēja noslēpt prieku par bagātīgo livoniešu kara laupījumu un mazajiem zaudējumiem lietuviešu zemēs. 1377. gada maijā landmaršals Robins no Elces ar vīriem no Cēsu, Siguldas, Kandavas, Jelgavas un Dobeles pilsnovadiem devās uz Upītes zemi, kur slepkavojot un dedzinot visu nopostīja, sagūstīja 120 cilvēkus, nolaupīja 280 karazirgus un 260 liellopus.Nākamā gada februārī Livonijas mestrs atkal iebruka Upītes novadā, kur deviņas dienas un naktis slepkavoja, dedzināja, postīja un visu iznīcināja. Abu dzimumu sagūstīto lietuviešu skaits sasniedza 521, bet nolaupīto zirgu - 723. Tika sagūstīti arī augstdzimuši ļaudis, par kuriem varēja pieprasīt izpirkumu - bajāra Villegailes sieva ar meitu un trim dēliem, dižciltīgie Mantemine, Rankene, Dunkele, Billene un Egerts.
Vācu ordenis Prūsijā un Livonijā no vietējiem iedzīvotājiem izveidoja savdabīgas diversantu nodaļas, sauktas par latrunkuliem, kas devās dziļi ienaidnieka zemē, ar negaidītiem uzbrukumiem, laupīšanu un postīšanu sējot bailes un apjukumu
Vācu ordenis Prūsijā un Livonijā no vietējiem iedzīvotājiem izveidoja savdabīgas diversantu nodaļas, sauktas par latrunkuliem, kas devās dziļi ienaidnieka zemē, ar negaidītiem uzbrukumiem, laupīšanu un postīšanu sējot bailes un apjukumu. Tā 1373. gada aprīlī Jelgavas pils komturs sūtīja uz Lietuvu astoņus latrunkulus. Nonākuši kādā lietuviešu ciemā, viņi kopā ar māju sadedzināja 60 iereibušus cilvēkus, bet divus sagūstīja.
Lietuvas brāļu kari
XV gadsimts Lietuvas lielkņazistē aizsākās ar lielkņaza Aļģirda dēlu cīņu par varu apvienotajā Lietuvas un Polijas valstī. Šī cīņa nebija tikai dinastijas iekšējās ķildas, bet plašs un ilgstošs konflikts starp daudzām valstīm, tautām un arī konfesijām, kura gaitā par lielvalstīm tapa Polija-Lietuva un Maskavija, bet konfliktā iesaistījies Vācu ordenis piedzīvoja sakāvi un pagrimumu.
Svidrigailis (1370-1452) bija Aļģirda un viņa otrās sievas - Tveras kņazienes Uļjanas - dēls, pareizticībā kristīts ar vārdu Ļevs. 1386. gadā viņš kopā ar brāli Jagaili pieņēma katoļticību ar vārdu Boļeslavs, tomēr visu mūžu saglabāja uzticību pareizticībai, un viņa piekritēji bija lielkņazistes iedzīvotāju lielākā daļa - pareizticīgie rutēņi.
1393. gadā Svidrigailis bija Vitebskas kņazs. Jaunais Lietuvas dižkunigaitis Vītauts pret brāļa gribu nolēma Vitebsku pievienot saviem valdījumiem, un nosūtīja uz turieni savu vietvaldi, kuru Svidrigailis nogalināja. Ar to sākās ilgstošs abu brāļu ienaids. Vītauta karaspēks ieņēma Vitebsku un sagūstīja Svidrigaili, taču ģimenes attiecību kārtošanā iejaucās trešais brālis - Polijas karalis Jagailis -, un Svidrigaili atbrīvoja.
Svidrigailis ar pārestību negrasījās samierināties un 1402. gadā aizbēga uz Prūsiju, kur par militāro palīdzību apsolīja Teitoņu ordeņa virsmestram Žemaitiju un Polocku. Kopā ar ordeņa karaspēku viņš iebruka Lietuvā, taču pēc neveiksmīga uzbrukuma Viļņai salīga mieru ar Vītautu un Jagaili, saņemot no viņiem Ziemeļu Novgorodas, Černihivas un Brjanskas kņazistes. Tomēr klusībā Svidrigailis nebeidza lolot cerības uz dižkunigaiša troni, tādēļ slepus sazinājās ar Teitoņu un Livonijas ordeni un centās panākt Lietuvas pilnīgu neatkarību no Polijas.
Par savu sabiedroto Svidrigailis izraudzījās Maskavas lielkņazu Vasiliju, no kura 1408.gadā saņēma vairākas kņazistes. Svidrigailis viņam par palīdzību apsolīja Černihivas zemi, tomēr maskaviešu karaspēks neuzdrīkstējās ielaisties kaujā ar lietuviešiem, tādēļ beigu beigās tika noslēgts mūžīgs miers starp Vītautu un Vasiliju. Svidrigailis, kurš bija centies noslēgt savienību pret Vītautu ar Vācu ordeni, tika ieslodzīts Kremeņecas cietoksnī, kur pavadīja deviņus gadus, līdz viņu atbrīvoja uzticīgie bajāri. Pēc tam Svidrigailis devās uz Ungāriju un dzimtenē atgriezās tikai 1420. gadā, kad no brāļa valdījumā saņēma Černihivas kņazisti.
Jau pirms Tanenbergas jeb Grīnvaldes kaujas Svidrigailis centās nodibināt draudzīgas saites arī ar Livonijas ordeni. 1410. gada aprīlī Dinaburgas komturs ziņoja Livonijas mestram, ka nosūtījis divus vietējos ordeņa karavīrus - Pēteri no Līksnas un Viesnaudu - izlūkos uz Lietuvu, kur viņi ievākuši ziņas par Svidrigaiļa naidīgumu pret Vītautu un noskaidrojuši, ka Vītauts atrodas Traķu pilī, bet Svidrigailis ar lielu savējo pulku devies prom.
Karā un laupīšanās uzticamie kurši
Livonijas ordeņa karaspēka lielāko daļu gan skaita, gan militārā potenciāla ziņā veidoja vietējie iedzīvotāji. Skaitliskie aprēķini liecina, ka no 1434. gadā Žemaitijā iebrukušā Livonijas ordeņa Kuldīgas komtura karapulka apmēram pieci procenti bija vācieši, bet pārējie - vietējie Livonijas iedzīvotāji.
1451. gadā Livonijas ordenī bija tikai 201 cīņasspējīgs brālis - bruņinieks, tādēļ karu nasta gūlās uz pārējo karavīru pleciem. Lielas kaujas atklātā vietā, kur smagi bruņotie kavalēristi - ordeņbrāļi - varēja lietot savu kaujas māku, tika izcīnītas reti. Sirojumos un zemē iebrukušo ienaidnieku vajāšanā visnozīmīgāko lomu spēlēja vieglā kavalērija, kas spēja doties izlūkgājienos, kā arī ātri pārvietoties pa mežainu apvidu un bezceļa apstākļos. Vairums viegli bruņoto jātnieku bija vietējie iedzīvotāji - kurši, latgaļi, lībieši, igauņi. Par šo dienestu karavīrus ordenis atalgoja ar lēņiem - mantojamā lietošanā nodotu zemi vai citiem labumiem. Daudzi vietējās izcelsmes lēņavīri necīnījās kaujās, bet pildīja militāro palīgdienestu - bija karaspēka kalēji, zirgupuiši, pavāri.
Visā ordeņvalsts pastāvēšanas laikā ordenim visuzticamāko un varonīgāko karotāju slavu saglabāja kurši, kuru senči drosmīgu karotāju slavu bija izpelnījušies jau cīņās ar vikingiem. Atskaņu hronikas autors - kāds XIII gadsimta beigās dzīvojis ordeņbrālis - kuršus raksturo kā drošus, lepnus, brašus, kauties kārus, varonīgus, uzticamus. Tiem piemīt visas kristīga karotāja labās īpašības, izņemot dievbijību, kaut gan tās trūkumu hronikas autors tieši neuzsver un nepārmet. Kā pašsaprotamu lietu hronikas autors vēsta, ka, dodoties cīņā, ordeņbrāļi piesauca Dievu, bet kurši «pēc savas paražas sauca savu karasaukli». Pirms kaujas kurši metuši zīlkociņus, kas solījuši veiksmi cīņā. Tas attiecināts uz 1259. gada notikumiem, bet, visticamāk, zīlēšana pirms kaujas piekopta arī XIII gadsimta beigās. To redzējis vai par to dzirdējis hronikas autors un izmantojis senāku notikumu ilustrēšanai.
1243. gadā Kuldīgas pils ordeņbrāļi fogta Bernharda no Hārenas vadībā uzbruka kuršu Embūtes pilij un to ieņēma. Nākamajā gadā ordeņa bruņinieki kopā ar palīgiem no Kuldīgas pils un kuršiem aizstāvēja Embūtes pili pret kunigaiša Mindauga karaspēka uzbrukumu. Pret Mindauga karaspēku cīņā devās 30 ordeņbrāļi un 500 kuršu vīri. No Atskaņu hronikas liecības izriet, ka kuršus cīņai ar Mindauga karaspēku motivējusi nevis uzticība ordenim un kristietībai vai līguma noteikums par dalību cīņās pret pagāniem, bet tēvzemes aizsargāšana: «Kurši tur ar varoņroku aizstāvēja viņu pašu zemi.»
Tomēr vēl nozīmīgāka motivācija bija kara laupījums. Ordenis attiecībā uz kuršiem laupījuma dalīšanā ievēroja taisnīgumu. Tā pēc uzvaras pie Embūtes kara laupījumu dalīja vienīgi kurši, bet 1280. gadā pēc uzvaras pār zemgaļu virsaiša Nameiša karaspēka nodaļu ordeņa karavīri un kurši kopīgi sadalīja laupījumu pēc cīnītāju skaita.
XIV gadsimtā kurši veica regulārus sirojumus Lietuvā Kuldīgas komtura karapulka sastāvā. Ordeņa hronists Vartbergas Hermanis parasti kuršus piemin atsevišķi; iespējams, ka tā ir netieša liecība par autonomu kuršu vienību ordeņa karaspēkā. 1365. gada augustā komturs Zigfrīds ar kurzemniekiem devās karagājienā pret lietuviešiem, kura gaitā komtura karaspēks nogalināja 400 lietuviešus, bet zaudēja tikai vienu ordeņbrāli un 11 karavīrus. 1367. gada septembrī Kuldīgas komtura karavīri ar kuršiem atkal postīja lietuviešu Sāres zemi «ar uguni un laupīšanu» un aizveda no tās dažus gūstekņus. 1370. gada 9. martā Kuldīgas komturs ar kuršiem izpostīja četrus lietuviešu novadus un aizveda līdzi krietnu laupījumu - 320 gūstekņus un 430 liellopus, paši neciešot nekādus zaudējumus.
Tomēr ne vienmēr kuršu sirojumi beidzās tik veiksmīgi. 1369. gada rudenī Grobiņas fogts kopā ar kuršiem iebruka Lietuvā, kur dedzināja ciemus un labību, nogalinot daudzus cilvēkus. Sirotājiem pa pēdām sekoja lietuviešu karavīri, kas nogalināja 100 livoniešus.
Netieša liecība par kuršu uzticību ordenim sastopama arī Jana Dlugoša sarakstītajā Polijas vēsturē. 1410. gada ziemā Livonijas landmaršals Hermanis no Vitšenkas ar lielu karaspēku devās palīgā Vācu ordenim cīņās pret poļiem Prūsijā. Pie Golubas livoniešus sakāva poļi, daudzus sagūstot. Karalis Vladislavs licis ieslodzīt cietumā visus ordeņbrāļus un kuršus, kas no poļu viedokļa tika uzskatīti par neuzticamiem cilvēkiem, bet pārējos gūstekņus palaida brīvībā pēc tam, kad viņi bija devuši zvērestu ierasties noteiktā laikā un vietā karaļa rīcībā.
Rutēņi pret poļiem
Pēc Vītauta nāves 1430. gada 24. oktobrī Lietuvā sākās ilgstošs karš par dižkunigaiša troni starp rutēņu pareizticīgajiem augstmaņiem Svidrigaiļa vadībā un poļu katoļticīgajiem augstmaņiem Svidrigaiļa brālēna Sigismunda vadībā, kuri centās panākt Lietuvas pievienošanu Polijai. Rutēņu magnāti pasludināja Svidrigaili par lielkņazu. Svidrigailis atteicās apstiprināt vasaļa atkarību no Polijas kroņa un iecēla augstākajos amatos pareizticīgos, atstumjot no vadošiem posteņiem katoļus. Drīz pēc Svidrigaiļa kronēšanas sākās karš ar Poliju, kuras karaspēks 1430. gada rudenī iebruka Lietuvā.
Viens no uzticamākajiem Svidrigaiļa sabiedrotajiem bija Livonijas ordeņa mestrs Ciselbrehts jeb Cīse no Rūtenbergas, kurš amatā tika ievēlēts 1424. gadā. Pēc tautības viņš bija flāms, cēlies no Utrehtas bīskapa vasaļiem Overijseles provincē tagadējā Nīderlandē. Mestrs bija pārliecināts Vācu ordeņa vienotības un virsmestra varas nedalāmības piekritējs. Cīse no Rūtenbergas Livonijā centās pārveidot un nostiprināt armijas apgādes sistēmu, viņš ieviesa kuršu, līvu un vācu lēņa tiesības, lai nodrošinātu armiju ar cīņas motivētiem vieglajiem kavalēristiem, un izlēņoja ordeņa valsts mērogos milzīgas zemes platības pilsētniekiem, lai uz tiem ierīkotu muižas pārtikas ražošanai armijas vajadzībām.
Cīse no Rūtenbergas bija pirmais mestrs, kurš centās nodibināt noturīgas draudzības saites ar pareizticīgajiem rutēņiem. Kad viņa valdīšanas laikā pleskavieši iebruka Tērbatas bīskapijā, mestrs ne tikai nedevās palīgā, bet pat lika aplaupīt un nogalināt bīskapa sūtņus, kuri devās uz Romu sūdzēties par mestru pāvestam.
Livonijas ordeņa mestra 1431. gada 23. janvāra vēstule virsmestram liecina, ka militāru palīdzību vienam pret otru viņam lūguši gan Polijas karalis, gan Lietuvas dižkunigaitis. Mestrs savam priekšniekam ieteica nostāties Lietuvas pusē. Šī padoma sekas bija 1431. gada 19. jūnijā noslēgtais Svidrigaiļa un Vācu ordeņa savstarpējas palīdzības līgums.
Togad Svidrigailis noslēdza cīņas savienību pret Poliju arī ar Novgorodas brīvpilsētu un čehu taborītiem. 31. jūlijā pie Luckas notika kauja, kurā poļi sakāva nelielo un slikti bruņoto lietuviešu karaspēku, tomēr nespēja ieņemt Luckas cietoksni. Poļi sakāva arī Svidrigaiļa sabiedrotā, Moldāvijas gospodara Aleksandra armiju, un 26. augustā Jagailis noslēdza ar Svidrigaili mieru uz diviem gadiem. 1432.gadā Svidrigaili no troņa gāza Sigismunds, taču Svidrigailis ar pareizticīgo kņazu atbalstu Polockā tika pasludināts par visu rutēņu lielkņazu, un karš ar poļiem atsākās ar jaunu sparu.
Jaunais Lietuvas dižkunigaitis Vītauts pret brāļa gribu nolēma Vitebsku pievienot saviem valdījumiem, un nosūtīja uz turieni savu vietvaldi, kuru Svidrigailis nogalināja
Livonijas ordeņa palīdzību Svidrigailim aizkavēja liela neraža. Labības un siena trūkuma dēļ nebija iespējams organizēt militāru ekspedīciju uz Lietuvu. Tikai 1433. gada sākumā Cīse no Rūtenbergas ar labi apbruņotu karaspēku iebruka Lietuvā, kur divpadsmit nedēļas ilgi slepkavoja, laupīja un dedzināja. Viņam tomēr neizdevās apvienoties ar Svidrigaiļa karaspēku, kura lielāko daļu veidoja krievi, podolieši un tatāri. Ordeņa karaspēka iebrukums tika atkārtots jūlijā, taču to izjauca dizentērijas epidēmija. Saslima arī Cīse no Rūtenbergas un ceļā uz mājām nomira.
Svidrigaili turpināja atbalstīt jaunievēlētais Livonijas mestrs Franks no Kerskorfas. Skaitliskā ziņā Svidrigaiļa un viņa sabiedroto spēki bija daudz pārāki par poļiem, taču cieta sakāvi pēc sakāves, jo nespēja darboties saskaņoti. 1435. gada rudenī kaujā pie Ukmerģes Svidrigailis piedzīvoja izšķirošo sakāvi. 13 rutēņu kņazi un vairāki tūkstoši karavīru zaudēja dzīvību, bet 42 kņazi tika sagūstīti. Tajā pašā laikā pie Sventājas upes Sigismunda armijas daļa negaidīti uzbruka Livonijas mestra karapulkam, kas bija izkārtojies pārgājienam un nevarēja nopietni pretoties. Vairums livoniešu, viņu vidū arī mestrs, krita, bet izdzīvojušajiem, slapstoties cauri mežiem, pēc nedēļas izdevās sasniegt Daugavu. Daudzi ordeņbrāļi tika paturēti gūstā, cerot par tiem saņemt izpirkuma maksu.
Par 1434. gada iebrukuma neveiksmēm Kuldīgas komturs rakstīja, ka viņa karapulkā bijis 800 kājnieku un jātnieku, un žēlojās, ka neviens no bruņiniekiem, ordeņa kalpotājiem, vasaļiem un namniekiem nav atgriezies mājās; tāpat neviens zirgs, nedz bruņas vai krūšu bruņas nav saņemtas atpakaļ. Tālāk komturs piebilda: «Vienīgi vietējie karotāji nāk mājās pa sešiem un septiņiem, un arī tādu nav daudz.»
Svidrigailis piedzīvoja vairākas sakāves arī 1437. un 1440. gadā. Pēc sazvērnieku īstenotās Sigismunda nogalināšanas 1440. gadā par dižkunigaiti kļuva Jagaiļa dēls Kazimirs, ar kuru Svidrigailim izdevās salīgt mieru.
Ja Svidrigaiļa un sabiedroto darbība cīņās būtu saskaņotāka, rastos reāla iespēja izveidoties Lietrutēnijas lielvalstij, kas apvienotu pareizticīgās rutēņu valstiņas, tostarp arī Maskavas lielkņazisti, kas Aļģirda mantinieku savstarpējo cīņu laikā vēl bija tikai neliela tatāru vasaļvalsts.
Maskavijas apturēšana
Kamēr Polija un Lietuva savā starpā cīnījās, Maskavas lielkņazistes spēki vairojās. Tās valdnieki sāka pretendēt uz visu rutēņu valdnieka titulu, kā arī uzskatīt Lietuvu un Livoniju par savu tēvu senu mantojumu - votčinu. Nopietnais apdraudējums no Maskavijas puses satuvināja senos ienaidniekus vēl vairāk nekā Svidrigaiļa tiekšanās pēc varas.
Astoņdesmitajos gados Maskavijas ekspansija skāra arī Lietuvu. Notika vairāku rutēņu bajāru mēģinājumi pievienot savus valdījumus Maskavijai. No dižkunigaitijas atdalījās Veļikije Luki un Rževa, pievienojoties Maskavijai, bet Ivans III paskaidroja, ka šīs zemes esot viņa votčinas - Novgorodas zemes sastāvdaļa. 1493. gadā Maskavijai pievienojās arī Rjazaņas zeme. Gadsimta beigās maskavieši arvien biežāk iebruka Lietuvā.
Pēc karaļa Kazimira nāves 1492. gadā Polija tika viņa dēlam Janam Albrehtam, bet Lietuva - Aleksandram. 1494. gada janvārī notika miera noslēgšanas mēģinājums, Ivanam III izdodot Aleksandram par sievu savu meitu Jeļenu. Tomēr neilgi pēc tam Ivans sāka znotam pārmest, ka viņš savā galmā Viļņā nav uzcēlis īpašu pareizticīgo baznīcu Jeļenas vajadzībām, un apsūdzēja Aleksandru, ka viņš ar varu spiežot pavalstniekus pāriet no pareizticības katoļticībā. Aleksandrs par šiem pārmetumiem nelikās zinis. Abu valstu starpā izcēlās ķildas arī par Kijevas piederību. Ivans III kūdīja pret Lietuvu tatārus, līdz visbeidzot uzbruka znotam arī pats. 1500. Gada 14. jūlijā maskavieši sakāva Aleksandra armiju, un šī neveiksme mudināja Aleksandru noslēgt ieroču brālību ar Livoniju.
Livonijas ordeņa priekšgalā kopš 1494. gada septembra atradās mestrs Volters no Pletenbergas, kurš pienācīgi novērtēja no Maskavijas draudošās briesmas un gatavojās vērienīgam karam. 1494. gada 29. novembrī Pletenbergs, lūdzot militāru palīdzību Teitoņu ordeņa virsmestram, apsolījās pretoties draudošajām maskaviešu briesmām ar visiem Livonijas vācu un nevācu spēkiem.
1500. gada jūnijā, vēl pirms lietuviešu piedzīvotās sakāves, pie Livonijas mestra viņa rezidencē Cēsu pilī ieradās dižkunigaiša Aleksandra sūtņi, piedāvājot noslēgt savstarpējas aizsardzības savienību pret Maskaviju. Lai sīkāk pārrunātu līguma noteikumus, 1501. gada aprīlī mestrs savus sūtņus nosūtīja pie Aleksandra, bet tā paša gada jūnijā Cēsu pilī ar Aleksandra pilnvarotajiem pārstāvjiem - Lietuvas katoļu bīskapiem - svinīgi tika noslēgts palīdzības un aizsardzības līgums starp visu Livoniju un Lietuvu pret Maskaviju uz desmit gadiem. Iebrukuma vai karagājiena uz ienaidnieka zemi gadījumā vienam līdzējam bija jādodas palīgā otram.
No dižkunigaitijas atdalījās Veļikije Luki un Rževa, pievienojoties Maskavijai, bet Ivans III paskaidroja, ka šīs zemes esot viņa votčinas - Novgorodas zemes sastāvdaļa
Kopīgs iebrukums Maskavijā bija paredzēts vasarā. Jūlijā pie mestra ieradās Aleksandra sūtņi, kas paziņoja, ka ir miris Polijas karalis un drīz tiks vēlēts jauns, taču apgalvoja, ka šī situācija nekādā ziņā neietekmēs iecerēto kopīgo karu pret Maskaviju. Tomēr drīz Aleksandram, kurš tika ievēlēts arī par Polijas karali, radās kādi apstākļi, kas lika palīdzību atlikt. Tā nu Volters no Pletenbergas izlēma doties karā ar livoniešu spēkiem vien. 1501. gadā livonieši iebruka Pleskavas kņazistē un sakāva maskaviešu karapulku, taču, nesagaidījuši lietuviešu papildspēkus, bija spiesti atgriezties Livonijā. Tas pats atkārtojās 1502. gadā, kad pie Smoļinas ezera tika sakauts sešreiz lielākais Maskavas lielkņaza karaspēks, taču mestrs bez papildspēkiem karadarbību turpināt neuzdrošinājās.
Pēc tam karalis Aleksandrs atvainojās mestram, ka paredzamā kara ar tatāriem dēļ viņš nav varējis piedalīties karā pret maskaviešiem. 1502. gada beigās militāro neveiksmju dēļ karaļa noskaņojums mainījās, un viņa sūtņi mudināja Volteru no Pletenbergas sākt miera sarunas ar Maskavas lielkņazu. Mestrs tā arī darīja, taču vienlaikus turēja savu karaspēku gatavībā negaidītam iebrukumam. 1503. gada maijā mestrs rakstīja virsmestram, ka ir atgriezušies sūtņi no Maskavas, kur ticis noslēgts pamiers uz sešiem gadiem. Vēlāk tas vairākas reizes tika pagarināts.
Saskaņā ar 1503. gada pamieru Lietuvas lielkņaziste atdeva Maskavijai visu Černihivas-Siverščinas zemi ar 19 pilsētām un visiem pagastiem. Tādējādi Maskavijas ambīcijas pieauga, un kopš 1504. gada lielkņazs Vasilijs III pieprasīja atdot Kijivu un Smoļensku, jo viņš, lūk, esot Kijivas kņazu pēctecis. Pēc atteikuma Vasilijs III iebruka Lietuvā un 1514. gada 31. jūlijā pēc apšaudes no 300 lielgabaliem ieņēma Smoļenskas pilsētu. Turpmāko ceļu 80 000 vīru lielajai Maskavas lielkņaza armijai pie Oršas aizšķērsoja 35 000 jātnieku lielais Lietuvas un Polijas karaspēks. Pēc sīvas kaujas 8. septembrī maskaviešu armija tika sagrauta pilnībā. Tāpat kā uzvara pie Smoļinas ezera ziemeļos, uzvara pie Oršas dienvidos apturēja maskaviešu ekspansiju Livonijā un Lietuvas lielkņazistē līdz Livonijas kara sākumam 1558. gadā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita