Algotņi karadarbībā tiek izmantoti kopš senseniem laikiem. Ir droši zināms, ka jau grieķu algotņi savulaik ir karojuši persiešu armijā, diezgan plaši algotņu pakalpojumus izmantoja arī romieši. Mūsdienās algotņu tēmu ir aktualizējusi Krievija, kas Ukrainas karā izmanto tā dēvētās Vāgnera privātās militārās kompānijas pakalpojumus. Algotņi ir bijuši noderīgi daudzos karos, un šis ir stāsts par dažiem slavenākajiem algotņu vadoņiem un vienībām.
Anglijā dzimušais Hokvuds, par spīti savai visai necilajai izcelsmei - viņa tēvs bija ādu meistars -, kļuva par viduslaiku slavenāko algotņu komandieri. Par viņa jaunību ziņu ir ļoti maz; zināms vien tas, ka apmēram 20 gadu vecumā viņš kā loka šāvējs iestājās karaļa Edvarda III armijā un devās uz Franciju cīnīties Simtgadu karā. Tur viņš piedalījās divās lielās kaujās, kurās angļi guva uzvaras pār frančiem - pie Kresī un Puatjē. Acīmredzot karoja viņš drošsirdīgi, jo nopelnīja bruņinieka titulu. Taču, kad 1360. gadā Anglija un Francija noslēdza pamieru, Hokvuds, kuram tobrīd bija apmēram 40 gadu, palika bez darba un iztikas līdzekļiem.
Ilgi gan bezdarbības periods neturpinājās, jo Hokvuds iestājās algotņu vienībā, kas drīz vien kļuva pazīstama ar Baltā pulka (White company) nosaukumu. Par to, kādēļ tas saucās tieši tā, drošu ziņu nav, taču tiek pieņemts, ka nosaukuma izcelsme meklējama baltajos apmetņos, ko valkāja šīs vienības karotāji.
Hokvuds ātri vien kļuva par algotņu vienības komandieri. Tajā bija apmēram 1000 kavalēristu un 2000 ar pīķiem bruņotu kājnieku. Lielākā daļa vienības dalībnieku bija angļi. Ņemot vērā, ka neviens Balto pulku nebija nolīdzis, Hokvuda vadībā vienība devās uz Francijas dienvidiem, pa ceļam nodarbojoties ar visparastāko laupīšanu. Lielākais sasniegums bija Ponsentesprī cietokšņa ieņemšana un izlaupīšana, pievācot naudu, ko franči bija savākuši sava karaļa Žana izpirkšanai no angļu gūsta. Pēc tam algotņi trīs mēnešus siroja Aviņonas apkaimē, līdz beigu beigās tobrīd tur dzīvojošajam pāvestam Inokentijam VI neatlika nekas cits, kā oficiāli nolīgt Balto pulku, tā izbeidzot laupīšanu. Pāvests gan izrādījās ļoti labs diplomāts, jo drīz vien nodeva pulku Monferatas marķīza ziņā, kurš tobrīd karoja pret Milānu, un tātad trīs tūkstoši kaujās rūdītu vīru viņam lieti noderēja.
Tā 1361. gadā sākās Hokvuda Itālijas epopeja. Nākamos desmit gadus Hokvuds un viņa algotņi pavadīja, karojot Itālijā un ik pa laikam mainot saimniekus. Kuras itāļu valstiņas valdnieks vairāk bija gatavs maksāt, tam arī Hokvuds kalpoja, turklāt gadījās, ka viņš cīnījās arī pret saviem bijušajiem saimniekiem. Vairumā gadījumu kaujas veiksme bija Hokvuda pusē, tomēr reiz viņš krita ienaidnieka gūstā. Ironiskā kārtā ienaidnieka lomā toreiz bija vācu algotņu vienība, kura angli atbrīvoja pēc izpirkuma naudas saņemšanas.
Visilgāk Hokvuds karoja Florences pusē, tādēļ pēc aiziešanas pensijā 1375. gadā apmetās uz dzīvi tieši šajā pilsētā, kas apņēmās viņam ik gadu maksāt pensiju 1200 florīnu apmērā. Tobrīd jau viņš bija ļoti turīgs cilvēks, tomēr 1386. gadā - tātad vismaz 66 gadu vecumā - atkal iesaistījās kārtējā karā, palīdzot Padujas marķīzam uzveikt Veronas armiju. 70 gadu vecumā viņš vēl paspēja piedalīties Milānas-Florences karā, bet drīz pēc tam nomira no insulta.
Šveices gvardi
Mūsdienās Šveices gvardi asociējas tikai ar Vatikāna un Romas pāvesta apsardzi, ko šveiciešu karavīri nodrošina jau kopš 1506. gada. Taču pāvests gadsimtu gaitā bijis tikai viens no daudzajiem darba devējiem Šveices algotņiem, un pat ne pirmais.
Vēl ātrāk, jau XV gadsimta nogalē, Šveices algotņu pakalpojumus sāka izmantot toreizējais Francijas karalis Luijs XI, uzticot šveiciešiem savas pils apsardzi - to nodrošināja 100 gvardi un 27 virsnieki. Vēlāk šveicieši pāris reizes piedalījās arī karadarbībā Francijas karaļa pusē. Iemesls, kādēļ šveicieši tolaik kļuva slaveni kā labi karavīri un uzticami algotņi, bija vienkāršs - kalnainā Šveice nespēja nodrošināt iztiku visiem tās iedzīvotājiem, tādēļ daļai neatlika nekas cits, kā laimi meklēt citu valstu dienestā. XVII gadsimtā Francijas armijā bija 11 (!) Šveices algotņu pulki, kuru karavīriem kronis maksāja lielāku algu nekā frančiem. Un šveicieši arī izrādījās karalim uzticamākie karavīri, kad 1792. gadā Lielās franču revolūcijas laikā revolucionāri uzbruka Luija XVI Tileriju pilij. To aizstāvēja 900 vīru liela šveiciešu vienība, kas cīnījās līdz pēdējam - vismaz 600 no viņiem gāja bojā, bet nepadevās, kaut gan bija skaidrs, ka cīņa ir bezcerīga.
Līdzīgs liktenis bija lemts tiem 147 Šveices gvardiem, kuri 1527. gadā gāja bojā Romā, aizstāvot pāvestu Klementu VII laikā, kad pilsētai uzbruka imperatora Kārļa V karaspēks. Ar savām asinīm viņi sarūpēja Šveices algotņiem tādu reputāciju, ka no darba piedāvājumiem šveicieši turpmāk nevarēja ne atkauties. Šveices algotņi kalpoja gan Prūsijas karalim, gan vairāku itāļu valstu valdniekiem, gan īsu brīdi pat Ēģiptes hedivam.
Tā tas turpinājās līdz pat XIX gadsimta vidum, kad beidzot Šveice sāka «piegriezt skrūves» un ierobežoja savu pilsoņu vervēšanu citu valstu armijās. Kopš 1927. gada par to draud pat kriminālatbildība, un vienīgais izņēmums vēl arvien ir Vatikāna gvarde, kurā dien 110 Šveices gvardu.
Albrehts fon Vallenšteins
Trīsdesmitgadu karš - katoļu un protestantu valstu konflikts, kas ilga no 1618. līdz 1648. gadam un izpostīja lielu daļu Eiropas - kļuva par visīstāko algotņu karu, jo tie cīnījās abās pusēs. Par lielākās algotņu armijas komandieri kļuva Čehijā dzimušais Albrehts fon Vallenšteins, kurš mūsdienu izpratnē būtu pelnījis oligarha nosaukumu. Savai bagātībai pamatus viņš lika ar veiksmīgām laulībām, taču īstas pļaujas laiks Vallenšteinam sākās reizē ar Trīsdesmitgadu kara sākumu. Jau pirms tam viņš bija izmēģinājis spēkus karavadoņa profesijā, ar nelielu algotņu vienību iesaistoties 1617. gada karā starp Venēciju un Štīrijas hercogu Ferdinandu, kurš nedaudz vēlāk kļuva par Svētās Romas impērijas imperatoru. Tieši Vallenšteina vienība izglāba Ferdinandu no krišanas gūstā, tādēļ, kļuvis par imperatoru, viņš nepalika pateicību parādā.
Taču vēl pirms Ferdinanda kronēšanas 1618. gadā sākās protestantu sacelšanās Morāvijā un Bohēmijā. Tā ievadīja Trīsdesmitgadu karu, un Vallenšteins jau no pirmajām dienām iesaistījās tajā katoļu un imperatora pusē. Kad Vallenšteins bija apspiedis dumpi šajās zemēs, viņš piedāvāja tobrīd vēl tronī esošajam vecajam imperatoram Matiasam atrisināt visas problēmas, organizējot pats par saviem līdzekļiem 50 000 vīru lielu armiju. Pretī Vallenšteins vēlējās tiesības kļūt par šīs armijas komandieri un ievākt kontribūciju no uzvarētajām zemēm. Imperators piekrita, jo valsts kase bija tukša, savukārt Vallenšteins tobrīd jau bija viens no bagātākajiem cilvēkiem visā Eiropā un varēja atļauties uzturēt personīgo armiju.
Kaujaslaukā Vallenšteina armija guva vienu uzvaru pēc otras, kas, gluži likumsakarīgi, vairoja skauģus un nelabvēļus imperatoram tuvajās aprindās. Tobrīd tronī jau bija kāpis Ferdinands, kurš sākumā bija visnotaļ labvēlīgi noskaņots Vallenšteinam, taču ar laiku sāka pret viņu atsalt, labi apzinoties, ka veiksmīgais algotņu komandieris kļūst ietekmīgāks par pašu imperatoru. Tādēļ 1630. gadā Vallenšteinu negaidīti atcēla no katoļu armijas komandiera amata. Viņš arī īpašus iebildumus necēla un devās uz Prāgu, kur sāka dzīvot vienkārša miljonāra dzīvi.
Ilgi gan tā neturpinājās, jo 1632. gadā uzvaras garšu jau sajutušajiem katoļiem uzradās jauns un bīstams pretinieks Zviedrijas karaļa Gustava Ādolfa izskatā. Zviedrs guva vairākas spožas uzvaras, tādēļ imperatoram Ferdinandam nācās atkal saukt palīgā Vallenšteinu. Kaujaslaukā gan arī viņam neizdevās tikt galā ar zviedriem, taču Vallenšteins izvēlējās citu taktiku un sāka sistemātiski apkarot zviedru sabiedrotos. Iespējams, ka šī taktika būtu nesusi augļus, taču atkal iejaucās Vallenšteina nelabvēļi, piedziedot imperatoram pilnas ausis par karavadoņa nepaklausību un iespējamo nodevību. Kaut gan Vallenšteins zvērēja, ka nekādu ļaunu nodomu pret imperatoru viņam nav, viss beidzās bēdīgi - Vallenšteina nelabvēļu uzpirkti virsnieki naktī ielauzās komandiera istabā un nodūra viņu.
Ernsts fon Mansfelds
Trīsdesmitgadu kara laikā algotņu pakalpojumus izmantoja visas karojošās puses. Pat leģendārā Zviedrijas karaļa Gustava Ādolfa karaspēkā zviedri bija mazākumā, jo lielu daļu armijas veidoja vācu protestantu valstu karavīri un skotu algotņi. Pēdējos viņš vērtēja īpaši augstu skotu augstā cīņasspara un profesionalitātes dēļ.
Protestantu pusē karoja arī vesela algotņu armija, kuru komandēja Luksemburgā dzimušais Ernsts fon Mansfelds. Karjeras sākumā viņš dienēja Spānijas armijā, taču vēlāk pievienojās čehu sacelšanās dalībniekiem un nostājās protestantu pusē. Kad čehi cieta sakāvi, Mansfelds devās uz Ziemeļvāciju, kur izveidoja algotņu armiju no čehiem, vāciešiem un angļiem. Ar augstu disciplīnu viņa karaspēks neizcēlās, jo gadījumos, kad laikus nebija saņēmis algu, bez žēlastības laupīja gan katoļu, gan protestantu zemēs. Laupīt mēdza visu armiju algotņi, taču Mansfelda karadraudze acīmredzot pārkāpa jebkādas robežas, jo par sistemātisku bandītismu 1623. gadā to vienkārši izformēja.
1625. gadā Mansfelds atkal bija ierindā - šoreiz viņa rīcībā bija 12 000 Anglijā savervētu algotņu. Kad tie kaujaslaukā sastapās ar Vallenšteina komandēto algotņu armiju, tad Mansfelda vīri piedzīvoja sakāvi. Tomēr Mansfelds nelikās mierā un, izmantojot Francijas piešķirtos līdzekļus, saorganizēja jaunu algotņu armiju, kuras kodols bija 5000 dāņu karavīru. Šī armija no Ziemeļvācijas aizgāja līdz pat Morāvijai un Ungārijai, regulāri cīnoties ar ienaidnieka pārspēku un hronisku naudas trūkumu, kas, kā jau parasti, veicināja laupīšanu. Neveiksmju nogurdinātais Mansfelds bija gatavs savus pakalpojumus piedāvāt jebkuram maksātspējīgam klientam, un, kā apgalvoja laikabiedri, ģenerāļa lielākais sapnis bijis panākt, lai kāds no hercogiem vai karaļiem piešķirtu viņam grāfa titulu un palielāku zemes pleķi valdījumā.
Tomēr cerībām nebija lemts piepildīties. Ilgstošie pārgājieni un neveiksmes bija atstājušas iespaidu uz veselību, tādēļ nav brīnums, ka 1626. gadā algotņu komandieris piedzīvoja insultu. Tobrīd viņa armijas atliekas bija tikušas līdz Bosnijai. Leģenda vēsta, ka pēc insulta lēkmes Mansfelds nodzīvojis vēl diennakti, bet nomiris esot, ģērbties pilnā kaujas tērpā un kājās stāvot...
Trīsdesmitgadu kara laikā algotņu pakalpojumus izmantoja visas karojošās puses
Austrumindijas kompānija
Runājot par britu koloniālo kundzību Indijā, parasti pieņemts domāt, ka to realizēja Britānija kā valsts. Patiesībai tas atbilst tikai daļēji: jā, Britānijas valdība akceptēja koloniālisma politiku, taču tās tiešā īstenotāja bija Austrumindijas kompānija, kas bija privāts uzņēmums. Kā privāts uzņēmums var iekarot tik milzīgas teritorijas? Atbilde - izmantojot algotņu karaspēku. Britu karavīri, kuri karoja Indijā un turēja turienes iedzīvotājus pakļautībā, formāli skaitījās nevis britu karaļa pakļautībā, bet gan Austrumindijas kompānijas darbinieki. Būtībā tātad privāta armija, kas gan īstenoja valsts noteiktu politiku.
Sākumā gan Austrumindijas kompānija necentās darboties no spēka pozīcijām, taču drīz vien sāka algot bruņotus vīrus gan tādēļ, lai pasargātos no pirātiem, gan arī nepiekāpīgu vietējo valdnieku ietekmēšanai un gāšanai. Kaut gan skaitliskais pārsvars allaž bija vietējo pusē, bet angļi parasti operēja ar dažus tūkstošus vīru lielām vienībām, parasti virsroku tomēr ņēma Eiropas tehnoloģijas un britu militārā disciplīna un taktika. Divsimt gadu laikā Indijā ar Austrumindijas kompānijas dalību norisinājās kādi trīsdesmit kari. Kompānijas rindās karoja ne tikai briti, bet arī vietējo Indijas tautu pārstāvji, dēvēti par sipajiem. XVIII gadsimta beigās kompānijas privātajā armijā bija 13 000 britu un 57 000 indiešu karavīru, bet XIX gadsimta sākumā jau 24 000 britu un 134 000 indiešu.
Tik nesabalansētam nacionālajam sastāvam bija viens būtisks trūkums - indieši laiku pa laikam mēdza dumpoties. Visplašāko mērogu ieguva 1857. gada sipaju sacelšanās, kad pret britiem nostājās gandrīz visa Bengālijas armija. Apspiest to izdevās ar lielām grūtībām, un, kad to izdevās izdarīt, Britu impērija ieviesa Indijā tiešo pārvaldi, atbīdot Austrumindijas kompāniju no teikšanas, bet tās armija atkal nonāca tiešā valsts pārziņā.
Viljams Vokers
Nav daudz pasaulē bijis tik dullu avantūristu, kāds bija Našvilā dzimušais Viljams Vokers (1824-1860). Karjeru viņš sāka kā jurists un žurnālists, taču nevaldāmais raksturs jau tad lika sevi manīt, jo kādas publikācijas dēļ Viljams nonāca konfliktā ar citu juristu, vārdā Viljams Hikss Greiems. Ņemot vērā, ka darbība notika Sanfrancisko, tātad Mežonīgajos rietumos, domstarpības pieklājās atrisināt duelī, kurā Vokers tika cauri ar ievainojumu un sašautām biksēm - diezgan labs rezultāts, ja ņemam vērā, ka viņa ierocis izšķirošajā brīdī atteicās darboties, bet pretinieka revolverī bija piecas patronas...
Avantūrisma garu gan šis piedzīvojums nemazināja, drīzāk jau pavisam pretēji. 1853. gadā Vokera galvā dzima ideja: vajadzētu Kalifornijas dienvidos nodibināt neatkarīgu republiku, kas kalpotu kā buferis starp Ameriku un Meksiku, un pie viena arī pret kareivīgajām indiāņu ciltīm. Bufervalsti, kurai jau bija izdomāts nosaukums - Sonoras Republika -, Vokers bija iecerējis izveidot uz Meksikas teritorijas rēķina. Dīvainā kārtā meksikāņi par šo ideju nebija sajūsmā un pasūtīja Vokeru dažas mājas tālāk. Tad Viljams savāca domubiedru kompāniju no 45 vīriem un iegāja ar to Meksikā, pasludinot pierobežas teritoriju par neatkarīgu valsti, bet sevi par tās prezidentu. Tas, ka meksikāņiem vajadzēja trīs mēnešus, lai nekauņu padzītu, izskaidrojams tikai ar «republikas» nomaļo dislokāciju un mazapdzīvotību. Pēc padzīšanas Vokeram Kalifornijā nācās stāties tiesas priekšā par valsts neakceptēta kara izraisīšanu un neitralitātes akta pārkāpšanu. Pēc visa spriežot, tiesas simpātijas bija dullā amerikāņa, nevis meksikāņu pusē, tādēļ Vokeru attaisnoja.
Taču mierā viņš nelikās. 1854. gadā Vokers kopā ar apmēram 60 algotņiem (viņu vidū bija tik leģendāra persona kā Beļģijā dzimušais Čārlzs Frederiks Heningsens, kurš pirms tam bija paspējis izkaroties Spānijas pilsoņu karā, krievu-čerkesu karā un palīdzēt ungāru sacelšanās dalībniekiem) ieradās Nikaragvā, kur tobrīd risinājās pilsoņu karš starp divām konkurējošām partijām - leģitīmistiem un demokrātiem. Vokers devās palīgā pēdējiem, un viņa algotņu vienība nospēlēja galveno lomu pretinieku sakāvē. Pēc šīs uzvaras Vokers kļuva par neformālu Nikaragvas valdnieku, diktējot noteikumus oficiālajam prezidentam. ASV valdību šāds risinājums pilnībā apmierināja, un tā atzina Vokera režīmu.
Iespējams, Vokers arī būtu visu mūžu nodzīvojis kā nekronēts Nikaragvas valdnieks, taču viņam ar to bija par maz - avantūrists sapņoja paplašināt savu ietekmi arī uz kaimiņvalstīm, kuru valdības šie plāni saprotamu iemeslu dēļ darīja nemierīgas. Varbūt ar laiku viņam būtu izdevies pārņemt kontroli arī pār Kostariku, taču Viljams pieļāva vienu lielu kļūdu: kopā ar diviem amerikāņu multimiljonāra Vanderbilta padotajiem nolēma atsavināt Vanderbilta kompānijai piederošos īpašumus Nikaragvā. Tā viņš iemantoja varenu ienaidnieku, jo saniknotais Vanderbilts nosūtīja savus aģentus uz Kostariku, un tie samusināja šīs valsts prezidentu doties karā pret Nikaragvu un Viljamu Vokeru. Ar vienu pašu Kostariku Vokers varbūt arī būtu ticis galā, taču karā pret viņu iesaistījās arī Hondurasa, Salvadora un Gvatemala.
Saprotot, ka briest nopietnas problēmas, Vokers pats sevi pasludināja par Nikaragvas prezidentu un noorganizēja 240 vīru lielu algotņu pulku no frančiem, vāciešiem un dienvidu štatu amerikāņiem. Cerot panākt ASV atbalstu, viņš uzņēma kursu uz Nikaragvas amerikanizāciju - par valsts valodu pasludināja angļu valodu un aicināja amerikāņus pārcelties dzīvot uz Nikaragvu. Tomēr apvienotie Centrālamerikas valstu spēki izrādījās lielāki, turklāt Vokera armiju novājināja arī holeras epidēmija, tādēļ 1857. gadā viņš bija spiests pamest valsti un doties atpakaļ uz ASV.
Ja domājāt, ka ar šiem piedzīvojumiem Viljamam pietika, kļūdāties. Pēc trim ASV pavadītiem gadiem viņš atkal atgriezās Centrālamerikā - Hondurasas piekrastē esošajā Roatanas salā, ko apdzīvoja britu kolonisti. Viņus uztrauca iespēja, ka Hondurasa varētu pievākt šo salu, tādēļ salinieki uzaicināja Vokeru ierasties un palīdzēt nodibināt Roatanā neatkarīgu administrāciju. Taču šis gājiens nebija saskaņots ar Britu impēriju, tādēļ uzreiz pēc ierašanās Vokeru arestēja salā esošā britu flotes vienība. Ne visai saprotamu iemeslu dēļ tā avantūristu nevis vienkārši deportēja, bet nodeva Hondurasai, kas Vokeram piesprieda nāvessodu. 36 gadu vecumā viņa vētrainajam mūžam pienāca gals.
Kongo komandosi
XX gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados algotņa profesiju apvija romantisma oreols. Pie šādām pārmaiņām bija vainīgi notikumi Āfrikā un 1974. gadā iznākušais Frederika Forsaita romāns Kara suņi, kas ļāva uz algotņu darbu un motivāciju paraudzīties ar citām acīm.
Pēc atbrīvošanās no koloniālisma Āfriku pārņēma vardarbības un iekšējo konfliktu vilnis. Par vienu no karstākajiem punktiem epicentriem sešdesmito gadu vidū kļuva Kongo, kur par varu cīnījās labējie un kreisie politiķi, bet par cietējiem kļuva kā baltie, tā melnie mierīgie iedzīvotāji. Lai haosa iespaids būtu pilnīgs, jāņem vērā arī vietējo cilšu nesaskaņas. Īpaši kritiska situācija izveidojās Stenvilas pilsētā, kur par nemiernieku ķīlniekiem kļuva gandrīz 2000 eiropiešu. Viņus izglāba beļģu desantnieku bataljons, kam izdevās ieņemt vietējo lidostu un atbrīvot ķīlniekus, bet būtisku atbalstu beļģiem sniedza algotņu vienības.
Tādas Kongo darbojās vairākas: Maika Hora komandētā Commando 5, Žana Šramma Commando 10 un Boba Denāra vadītā vienība. Tās visas cīnījās Kongo premjerministra Moiza Čombes pusē un dienēja tajās gan eiropieši, gan Dienvidāfrikas Republikas pilsoņi, gan arī vietējie Kongo iedzīvotāji. Organizācijas un kaujasspēju ziņā visas šīs algotņu vienības bija galvastiesu pārākas par nemiernieku pulkiem. Ņemot vērā, ka karoja tās pret prokomunistiskiem spēkiem, padomju presē algotņus regulāri lamāja par asiņainiem slepkavniekiem un imperiālisma pakalpiņiem, taču patiesībā viens no galvenajiem šo vienību uzdevumiem bija pasargāt un evakuēt Kongo baltos iedzīvotājus, kuriem draudēja nopietnas briesmas.
Beigu beigās gan Čombe varu tik un tā zaudēja, bet algotņu komandieru turpmākās gaitas veda dažādos virzienos. Maiks Hors, kurš ļoti lepojās ar Austrumvācijas radio viņam doto iesauku «trakais suns», 1981. gadā ar 53 algotņu komandu mēģināja veikt valsts apvērsumu Seišelu salās ar mērķi gāzt kreisi noskaņoto valdību. Nekas labs gan tur neiznāca: algotņiem izdevās ieņemt tikai lidostu un pēc apšaudes ar valdības spēkiem sagrābt indiešu lidmašīnu un evakuēties. Pēc tam viņš algotņa profesijai meta mieru un nodzīvoja līdz pat 100 gadu vecumam.
Žaks Šramms, kuram draudēja apsūdzība kāda baltā fermera slepkavībā, emigrēja uz Brazīliju, kur nomira 1988. gadā. Savukārt Bobs Denārs specializējās apvērsumu veikšanā Komoru salās. Kā pats reiz izteicās: «Komoru salās kopumā esmu pavadījis 15 gadus, taču stāsti par duci apvērsumu ir muļķības. Es piedalījos tikai divos vai trijos.» Pēdējais apvērsums 1995. gadā gan cieta neveiksmi, un Denāram nācās par to stāties tiesas priekšā dzimtajā Francijā, turklāt viņu apsūdzēja arī valsts apvērsuma gatavošanā Beninā. Tiesu darbi vilkās ilgi un noslēdzās 2007. gadā, kad sirmajam algotnim bija jau 78 gadi. Piesprieda viņam četrus gadus aiz restēm, taču jau pēc dažiem mēnešiem veselības stāvokļa dēļ viņu atbrīvoja un drīz vien algotņu pasaules leģenda nomira.
Executive Outcomes
Dienvidāfrikas Republikā 1989. gadā dibinātais uzņēmums Executive Outcomes kļuva par vienu no pirmajām mūsdienīgo algotņu kompānijām, kas darbojās uz absolūti likumīgiem pamatiem. Līdzīgi uzņēmumi jau agrāk pastāvēja Lielbritānijā, Izraēlā un ASV, taču Executive Outcomes bija pirmā, kas apzināti sev veidoja atpazīstamu tēlu visā pasaulē, necenšoties slēpties ēnā.
Dienēja tajā pārsvarā bijušie Dienvidāfrikas armijas karavīri (deviņdesmito gadu sākumā kompānijas militāro speciālistu skaits pārsniedza 3000), kurus saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem izmantoja dažādās operācijās. Sākotnēji lielākoties dimanta atradņu apsardzēm, bet vēlāk paplašināja savu darbības lauku arī līdz naftas atradņu un apstrādes uzņēmumu apsardzei. Deviņdesmito gadu sākumā Executive Outcomes noslēdza līgumu ar Angolas valdību par palīdzību nemiernieku grupējuma UNITA apkarošanā un Angolas karavīru apmācību. 1995. gadā Executive Outcomes novērsa apvērsuma mēģinājumu Sjerraleonē un uzņēmās turienes dimantu atradņu apsardzību.
Kompānija piestrādāja arī pie PR un izveidoja sev veiksmīga un mūsdienīga privātā militārā uzņēmuma tēlu. Tai bija līgumi ar tādām starpnacionālām korporācijām kā dimantu ieguves un apstrādes uzņēmums De Beers, naftas kompānijām Texaco un Chevron. Tomēr deviņdesmito gadu beigās starptautiskā spiediena rezultātā Executive Outcomes nācās likvidēt, jo tai tika izvirzītas apsūdzības cilvēktiesību pārkāpšanā.
Vieta gan tukša nepalika, jo pēc Irākas kara 2003. gadā būtiski pieauga pieprasījums pēc privātu militāru kompāniju pakalpojumiem. Aprēķināts, ka laikā no 2003. līdz 2010. gadam Irākā darbojušies apmēram 200 000 speciālistu no 400 privātajām militārajām un apsardzes kompānijām. Atšķirība no Executive Outcomes vien tā, ka šie uzņēmumi savu darbību īpaši necenšas afišēt.
Wagner Group
Ukrainas karā bēdīgu slavu ieguvusī Krievijas privātā militārā kompānija Wagner Group pirmos divus gadus darbojās klusi un nemanāmi. Tikai 2015. gadā krievu presē parādījās pirmās ziņas par uzņēmumu, kas nodarbojas ar naftas vadu un atradņu apsardzi Sīrijā. Tobrīd nevienam nebija ne jausmas, jo Putinam pietuvinātā Jevgeņija Prigožina vārds atklātībā parādījās vairākus gadus vēlāk. Vāgrnera grupas nosaukums gan tika pieminēts, taču saistībā ar vienu no šā uzņēmuma vadītājiem Dmitriju Utkinu, kura radiosakaru segvārds bijis Vāgners, jo šim kungam ļoti patikusi ar nacismu saistīta simbolika.
Sākotnēji Vāgnera grupu vairāk saistīja ar darbību Sīrijā, kaut gan ukraiņi ziņoja, ka šīs privātās militārās kompānijas kaujinieki jau 2014. gadā karojuši Donbasa separātistu pusē. Vēl viens «vāgneriešu» darbības lauciņš bija Centrālāfrikas Republika, kur viņi palīdzēja sagatavot valdības karaspēku un tika turēti aizdomās par trīs krievu žurnālistu slepkavību.
Taču īstā slava Vāgnera grupu piemeklēja pēc 2022. gada 24. februāra, kad Krievija iebruka Ukrainā. «Vāgnerieši» karā piedalījās jau no pirmajām stundām un cieta lielus zaudējumus. Lai aizpildītu robus Vāgnera algotņu rindās, Krievija spēra tādu soli, kādu līdz šim nebija atļāvusies neviena daudzmaz civilizēta valsts - sankcionēja notiesāto un cietumos esošo personu vervēšanu šajā privātajā armijā. Ja agrāk Vāgnera grupā dienēja lielākoties bijušie militāristi, tad nu tā kļuva par kriminālistu bandu vārda visās iespējamās nozīmēs. Tiesa, algotņu armijas profesionalitāti zagļu un slepkavu iesaistīšana nekādi nespēja uzlabot. Cik šobrīd Vāgnera grupā ir karavīru, nav zināms, taču diezgan droši var apgalvot, ka to skaits aug ģeometriskā progresijā: ja 2016. gadā šajā formējumā bija apmēram tūkstotis cilvēku, bet 2022. gada sākumā apmēram 8000, tad tagad diezgan droši tas jau ir piecciparu skaitlis.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita