XX gadsimta sākumā pasaulē Krieviju uzskatīja par spēcīgu impēriju, kuras rīcībā ir milzīga armija un liela jūras kara flote. Taču 1904. gada beigās kļuva skaidrs, ka tas ir tikai mīts, kuru sagrāva nesalīdzināmi mazāka valsts - Japāna.
Krievu-japāņu karš (1904-1905) bija plaša mēroga konflikts starp Krievijas impēriju un Japānu. Karš sākās ar strīdiem par ietekmi un teritorijas kontroli Tālajos Austrumos, ko izraisīja konkurence starp Krievijas un Japānas imperiālisma ekspansijas centieniem Ķīnas teritorijā. Konflikts beidzās ar apkaunojošu Krievijas sakāvi, kas atklāja ievērojamas militārās, ekonomiskās un administratīvās problēmas krievu cariskā režīma iekšpolitikā un ārpolitikā.
Karu ar Japānu izraisīja cara Nikolaja II un viņam tuvāko politisko aprindu vēlme paplašināt Krievijas impēriju Āzijas virzienā. Cars sāka realizēt pārlieku pašpārliecinātu un agresīvu ārpolitiku, uzskatot Japānu par viegli uzveicamu ienaidnieku, kas nespēj līdzināties Krievijas militārajam spēkam.
Tā bija japāņu un viņu rūpnieciskās un militārās attīstības potenciāla augstprātīga nenovērtēšana. Patiesībā Japānas ekonomikas un militārā potenciāla izaugsme vairākus gadu desmitus bija notikusi ļoti strauji, dažās nozarēs pat apsteidzot Krievijas attīstības tempus. Kara gaitā Krievijas sauszemes spēki tika aplenkti Portarturā un krievu armija piedzīvoja sakāves vairākās lielās kaujās. Krievijas lielā, bet tehniski novecojusi jūras kara flotes daļa - Klusā okeāna 1. eskadra - tika bloķēta Portarturā un sakauta Dzeltenajā jūrā, bet no Baltijas jūras sūtītos krievu flotes papildspēkus iznīcināja 1905. gada 27.-28. maijā jūras kaujā netālu no Cusimas salas.
Iznākumā Krievijas impērija bija pazemota un milzīgās impērijas prestižs smagi cieta. Karš negatīvi ietekmēja arī Krievijas ekonomiku, bet kopā ar cariskā režīma neveiksmīgajām ambīcijām un politiskajām kļūdām visi šie faktori izraisīja 1905. gada revolūciju Krievijā.
Tāpat kā viņa brālēns, vācu ķeizars Vilhelms II, arī Nikolajs II impērijas ekspansiju un veiksmīgu valsts pārvaldīšanu uzskatīja par sinonīmiem
Krievijas ambīcijas Āzijā
Tāpat kā viņa brālēns, vācu ķeizars Vilhelms II, arī Nikolajs II impērijas ekspansiju un veiksmīgu valsts pārvaldīšanu uzskatīja par sinonīmiem. Krievijas imperatoram bija liela interese par jaunu teritoriju sagrābšanu un savas impērijas paplašināšanu, bet jo īpaši viņu interesēja Krievijas ietekmes nostiprināšana un teritorijas palielināšana Āzijā.
1897. gadā Krievija okupēja plašas teritorijas Ziemeļķīnā. 1898. gadā, pēc krievu-japāņu konvencijas noslēgšanas, Krievija ieguva nomā Kvantunas pussalu un stratēģiski nozīmīgo Portarturas ostu. Vēl pēc gada krievi sāka būvēt dzelzceļu no Harbinas uz Portarturu, bet 1901. gadā uzsāka Portarturas cietokšņa un jūras spēku bāzes paplašināšanu. 1903. gada vasarā sākās regulāra dzelzceļa kustība pa Transsibīrijas maģistrāli starp Pēterburgu, Vladivostoku un Portarturu, kas beidzot ļāva Krievijai ātri pārvietot skaitliski lielus militāros spēkus uz Tālajiem Austrumiem un strauji palielināt savu militāro un ekonomisko klātbūtni Portarturā un Ķīnas ziemeļos.
Atbilstoši 1901. gadā noslēgtajam Bokseru protokolam, ko noslēdza pēc Bokseru sacelšanās (1899-1901), Krievijai bija jāizbeidz Ķīnai piederošās Mandžūrijas okupācija, tomēr krievi šo līguma punktu nepildīja. 1903. gadā Japāna piedāvāja Krievijai atzīt tās protektorātu pār Koreju un garantēt Ķīnas teritoriālo neaizskaramību apmaiņā pret Krievijas ietekmes sfēras atzīšanu Mandžūrijā.
Caram tuvas politiskās aprindas bija pārliecinātas par kara nenovēršamību pret Japānu un vieglu uzvaru tajā. Krievijas impērijas iekšzemē bija redzamas sociālās spriedzes un ekonomiskās situācijas pasliktināšanās pazīmes, tādēļ karš ar Japānu tika uzskatīts par veidu, kā novērst sabiedrības uzmanību no iekšpolitiskajām problēmām. Krievijas iekšlietu ministrs Vjačeslavs fon Plēve teica: «Mums ir nepieciešams mazs, uzvaru nesošs karš.» Japāna kā potenciālais pretinieks tika uzskatīta par teju vai ideālu kandidātu. Un tā nu, gatavojoties konfliktam, 1904. gada sākumā no krievu spēkiem Dienvidmandžūrijā tika saformēta Mandžūrijas armija, kuru komandēja ģenerālis Aleksejs Kuropatkins, bet Klusā okeāna flotes pastiprināšanai tika nosūtīti vairāki karakuģi.
Krievijas diplomāti, būdami pārliecināti, ka Japānai nepietiks dūšas sākt karu, pieprasīja, lai japāņi samazinātu savu militāro klātbūtni Korejā
Japānas atbilde
Krievijas militārās klātbūtnes un ekonomiskās ietekmes palielināšanās Ķīnā kļuva par izaicinājumu Japānas politiķiem, kuriem arī bija spēcīgas impēriskas ambīcijas Korejā un Ķīnas ziemeļdaļā. Japāna bija kontrolējusi Korejas pussalu kopš 1890. gadu vidus, taču Krievijas tirgotāji, kuri masveidā pārcēlās uz Mandžūriju, sāka aktīvi iejaukties Japānas tirdzniecības interesēs.
Japānas valdība ar britu sabiedroto atbalstu mēģināja atrisināt šo strīdu un izvairīties no kara, uzsākot sarunas ar Sanktpēterburgu. Tajās apsolīja atzīt Krievijas autonomiju Mandžūrijā, ja krievi atzīs Japānas kontroli pār Koreju.
Krievijas diplomāti, būdami pārliecināti, ka Japānai nepietiks dūšas sākt karu, mēģināja apturēt sarunas un pieprasīja, lai japāņi samazinātu savu militāro klātbūtni Korejā. Sarunas par ietekmes sfēru sadali Korejā un Mandžūrijā galu galā izjuka, un 1904. gada februāra sākumā (pēc jaunā stila) Japāna pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Krieviju.
Cusimas katastrofa
Cusimas jūras kaujā 1905. gada 27. un 28. maijā Japānas kara flote sakāva admirāļa Zinovija Rožestvenska komandēto Krievijas Klusā okeāna 2. eskadru, kas bija devusies ceļā no Baltijas jūras bāzēm Kronštatē un Liepājā. Eskadras sastāvā bija 12 bruņukuģi, deviņi kreiseri, deviņi mīnukuģi un astoņi palīgkuģi. Šo spēku mērķis sākotnēji bija debloķēt Portarturas ostu un nonākt Vladivostokā. Cusimas šaurumā starp Japānu un Koreju japāņu flotes spēki - 5 bruņukuģi, 29 kreiseri, 21 eskadras mīnukuģis, 3 lielgaballaivas, 31 torpēdlaiva un citi palīgkuģi, krievu eskadrai aizsprostoja ceļu uz Vladivostoku. Cusimas kaujā krievu flotes spēki tika gandrīz pilnībā iznīcināti. Kaujā nogremdēts 21 karakuģis, sagūstīti septiņi kuģi un gājuši bojā vai sagūstīti apmēram 11 800 jūrnieku. Japāņu flotes zaudējumi bija salīdzinoši niecīgi - vairāki kaujā bojāti karakuģi, kuru apkalpes zaudēja 117 kritušus un 538 ievainotus jūrniekus. Sīkāk par Cusimas kauju var lasīt Nezināmās Kara Vēstures 36. numurā.
Kara sākums
1904. gada 8. februāra vakarā Japānas eskadras mīnukuģu vienība pēkšņi uzbruka Portarturas ostas reidā noenkurotajiem krievu karakuģiem, nopietni sabojājot bruņukuģus Cesarevic un Retvizan, kā arī kreiseri Pallada. Britu iedrošināta, trīs stundas pēc uzbrukuma Japāna oficiāli pieteica karu Krievijai. Japānas jūras spēki admirāļa Togo Heihačiro vadībā bloķēja krievu kara flotes galveno bāzi Portarturas ostu.
Nikolajs II 1904. gada 9. februārī izdeva manifestu par kara pieteikumu Japānai. Šajā pat dienā japāņu flotes vienība kontradmirāļa Uriu Sotokiči vadībā uzbruka Čemulpo ostā noenkurotajiem krievu kuģiem, un pēc īsas kaujas krievu karakuģu apkalpes bija spiestas nogremdēt kreiseri Varjag un lielgaballaivu Korejec. Pēc tam japāņi sekmīgi izsēdināja krastā ģenerāļa Tamemoto Kuroki komandētās 1. armijas 42 500 karavīrus, kuru vienības vēlāk ieņēma Seulu. Krievu kara flotes nespēja novērst japāņu armijas desantu un bloķēt apgādes ceļus bija ļoti nopietna neveiksme ar tālejošām sekām.
Neatkarīgi no šīm sekmīgajām japāņu kara flotes un armijas militārajām operācijām Krievijas imperators un lielākā daļa viņa padomnieku, kā arī krievu sabiedrība joprojām bija pārliecināta par vieglu uzvaru. Japāna savas robežas Rietumu lielvarām bija atvērusi tikai XIX gadsimta vidū. Lai gan tā bija panākusi būtisku progresu industrializācijā un Rietumu militārās tehnikas ieviešanā, tikai daži eksperti ticēja, ka Japāna varētu sakaut tādu Eiropas lielvaru kā Krievijas impērija.
Toreizējā Krievijas un tās atbalstītāju propaganda izsmēja Japānas militāros spēkus gan to nelielā skaita un gan ieroču uguns jaudas trūkuma dēļ, tomēr šāda kritika bija tikai daļēji pamatota, jo Japānai bija arī vairākas priekšrocības. Tās karaflote bija apbruņota ar vairākiem Lielbritānijā nesen uzbūvētiem moderniem karakuģiem, bet Japānas bruņoto spēku galvenās bāzes un apgādes avoti atradās tuvu aktīvās karadarbības rajonam.
Lai gan Krievijas kara flote bija skaitliski lielāka, daudzi tās kuģi bija tehniski un morāli novecojuši. Turklāt Krievijas kara flotes spēki bija sadalīti starp Baltijas jūru, Melno jūru un Tālajiem Austrumiem. Šī pati problēma skāra arī Krievijas sauszemes spēkus, jo impērijas armijas skaitliski lielākā daļa atradās milzu impērijas Eiropas daļā un krievi nespēja pietiekami ātri nodrošināt savas armijas un flotes skaitlisko pārsvaru karadarbības rajonā. Tādēļ jau kara sākumā japāņi pārtvēra iniciatīvu, kamēr krievi pasīvi gaidīja nākamās japāņu flotes un armijas militārās operācijas.
Jau kara sākumā japāņi pārtvēra iniciatīvu, kamēr krievi pasīvi gaidīja nākamās japāņu flotes un armijas militārās operācijas
Pirmās lielās kaujas sauszemē
No 1904. gada 30. aprīļa līdz 1. maijam japāņi sakāva krievu Mandžūrijas armijas Austrumu grupu pirmajā lielajā sauszemes kaujā pie Jalu upes uz Korejas un Ķīnas robežas. Pēc šīs uzvaras, 1904. gada 5. un 6. maijā, japāņi izsēdināja ģenerāļa Oku Jasukatas komandētās 2. armijas 35 000 karavīrus un 216 lielgabalus ziemeļos no Portarturas, lai ielenktu svarīgo krievu jūras spēku bāzi arī no sauszemes. Papildus šiem spēkiem 1904. maijā japāņi Daliaņā izsēdināja arī ģenerāļa Nogi Maresukes komandētās 3. armijas 48 000 karavīrus un 400 lielgabalus. Kaujā pie Vafangou 1904. gada 14.-15. jūnijā japāņu 2. armija sakāva ģenerāļa Georga fon Štakelberga komandētā krievu armijas 1. Sibīrijas korpusa 33 000 karavīrus un to rīcībā esošo artilēriju ar 96 lielgabaliem. Šim armijas korpusam bija pavēlēts debloķēt Portarturu. Jau šajās pirmajās sauszemes kaujās krievu armija cieta lielus dzīvā spēka un materiālos zaudējumus, nespējot izpildīt nedz taktiskos, nedz stratēģiskos uzdevumus.
Portarturas aplenkums
1904. gada 26.-28. jūlija kaujās japāņu 3. armija pārrāva krievu pozīcijas Portarturas tuvumā. Japāna piedāvāja Portarturas cietokšņa garnizonam padoties, taču priekšlikums tika noraidīts, tādēļ 7. augustā japāņu spēki uzsāka Portarturas cietokšņa apšaudi ar artilēriju.
1904. gada 10. augustā notika jūras kauja Dzeltenajā jūrā, kad krievu Klusā okeāna 1. eskadra nesekmīgi mēģināja izlauzties no aplenktās Portarturas, lai nokļūtu Vladivostokā. Krievu eskadrai uzdevumu neizdevās izpildīt un tās galvenie spēki bija spiesti atgriezties atpakaļ Portarturā, bet tie atsevišķie krievu kuģi, kuriem izdevās izlauzties, tika internēti neitrālās ostās. Japāņu flote neļāva krieviem sasniegt Vladivostoku, taču nespēja apturēt krievu flotes galveno spēku atgriešanos Portarturā. Neviena no pusēm kaujā nesasniedza savus taktiskos mērķus, tomēr stratēģiski kopējā kara gaitā tā bija ļoti svarīga Japānas kara flotes uzvara.
1904. gada 19.-24. augustā notika pirmais japāņu mēģinājums triecienuzbrukumā ieņemt cietoksni. Tas neizdevās, tādēļ sekoja otrais mēģinājums 19.-22. septembrī, tad trešais 30.-31. oktobrī un ceturtais no 26. novembra līdz 5. decembrim. Soli pa solim japāņi pakāpeniski sašaurināja aplenkuma loku un iekaroja izdevīgas pozīcijas, kas ļāva veikt ostā noenkuroto krievu karakuģu apšaudi. Šādos apstākļos Portarturai ilgi noturēties nebija cerību un 1905. gada 2. janvārī tās garnizons kapitulēja. Gūstā padevās 23 000 Krievijas armijas karavīru. Kopējie Krievijas zaudējumi Portarturas aizstāvēšanā sasniedza aptuveni 55 000 karavīru (no tiem krituši un ievainoti 31 000), bet Japānas - ap 81 000. Portarturas kā krievu flotes galvenās bāzes šajā reģionā zaudēšana Krievijas impērijai bija vienlaikus gan stratēģiski izšķirošs, gan politiski ļoti pazemojošs notikums.
Japāņu karaspēks saglabā iniciatīvu frontē
Portartura nebija vienīgais sadursmes punkts. 1904. gada augustā, kad japāņi uzbruka Portarturai, krievu Mandžūrijas armijas (ap 150 000 karavīru, 673 lielgabali) Austrumu un Dienvidu grupas apvienojās Liaojanas tuvumā, kur ieņēma aizsardzības pozīcijas. Japāņi uzbrukumam šajā rajonā koncentrēja 1., 2. un 4. armiju. Apvienotos spēkus komandēja maršals Ivao Ojama. Viņa rīcībā bija 126 000 karavīru un 484 lielgabali.
Japāņ apņēmīgi sāka uzbrukumu 24. augustā. Sīvas kaujas ar mainīgām sekmēm Liaojanas tuvumā turpinājās līdz 3. septembrim, kad ģenerālis Aleksejs Kuropatkins, pārvērtējot pretinieka spēkus, deva pavēli skaitliski lielākajam krievu karaspēkam atkāpties Mukdenas virzienā.
Krievijas armijas vadība centās palielināt krievu karaspēka skaitlisko sastāvu un veica tā reorganizāciju Ziemeļķīnā. 1904. gada 11. septembrī paralēli ģenerāļa Nikolaja Ļineviča komandētajai 1. Mandžūrijas armijai izveidoja 2. Mandžūrijas armiju, kuru komandēja ģenerālis Oskars Gripenbergs, bet vēlāk arī 3. Mandžūrijas armiju, kuru komandēja ģenerālis Aleksandrs Kaulbarss.
1904. gada 5.-17. oktobrī notika krievu un japāņu galveno spēku kauja pie Šahē upes, kurā neviena no pusēm nespēja gūt izšķirošus panākumus. 5. oktobrī Kuropatkina spēki (ap 200 000 karavīru, 758 lielgabali) sāka uzbrukumu japāņu pozīciju labajam flangam. Operācijas mērķis bija sakaut japāņu 1., 2. un 4. armiju un glābt Portarturu. 10.oktobrī japāņu spēki (ap 170 000 karavīru) pārgāja pretuzbrukumā, sekmīgi izmantojot arī kavalēriju, un atguva zaudētās pozīcijas. Abas puses kaujās pie Šahē upes cieta lielus zaudējumus: krievi zaudēja apmēram 40 000 kritušos un ievainotos, bet japāņi - 26 000.
Lai aizkavētu japāņu 3. armijas spēku, kas bija atbrīvojušies pēc Portarturas kapitulācijas, pārsviešanu uz Mukdenas fronti, Kuropatkins uzdeva ģenerālim Pāvelam Miščenko ar aptuveni 6000 jātniekiem veikt reidu ienaidnieka aizmugurē un izpostīt Dienvidmandžūrijas dzelzceļu. Doma bija laba, tomēr Miščenko vienībai 1905. gada 8.-18. janvāra operācijā neizdevās izpildīt uzdevumu, un tā bija spiesta atgriezties Mukdenā. 25. janvārī sākās Oskara Gripenberga komandētās 2. Mandžūrijas armijas uzbrukums japāņu 2. armijas kreisajam flangam. 28. Janvāra rītā Gripenbergs konstatēja, ka viņu no Kaulbarsa 3. armijas atdala japāņu aizstāvētais Sandepu ciems, kas neļāva savienot krievu spēkus. Tomēr, tā kā viņam joprojām bija pārspēks (septiņas krievu divīzijas pret piecām japāņu divīzijām), Gripenbergs uzstāja uz ofensīvas turpināšanu. Tomēr sākotnēji sekmīgo uzbrukumu 28. janvārī. Kuropatkins pavēlēja apturēt, savukārt japāņu pretuzbrukums 29. janvārī likvidēja krievu gūtos panākumus. Pēc kaujas Gripenbergs atteicās no armijas komandēšanas un apvainoja Kuropatkinu nodevībā.
Mukdenas kauja
No 1905. gada 19. februāra līdz 10. martam pie Mukdenas norisinājās krievu-japāņu kara lielākā sauszemes kauja. Krievijai kaujas sākumā bija neliels skaitliskais pārsvars - krieviem 300 000 karavīru un 1475 lielgabali, japāņiem 271 000 karavīru un 1062 lielgabali. Abas puses gatavojās uzbrukuma operācijām, lai panāktu lūzumu kara gaitā. Krievi plānoja uzbrukumu pretinieka kreisajam flangam, bet japāņi aptverošu uzbrukumu abiem krievu flangiem.
Pirmie cīņu ievadīja japāņi ar triecienu naktī uz 19. februāri pa krievu spēku austrumu flangu. Pēc tam, kad krievi bija koncentrējuši spēkus japāņu uzbrukumu atvairīšanai austrumos, japāņi sagādāja nākamo pārsteigumu - viņu galvenie spēki pārgāja uzbrukumā rietumu flangā un centrā. Turpmāk kaujas risinājās 150 km garā frontē. 7. martā japāņu Nambu brigāde ieņēma Juhuantunu, kas atradās sešus kilometrus uz rietumiem no Mukdenas un noturēja šo apdzīvoto vietu, neraugoties uz niknajiem krievu pretuzbrukumiem. 10. martā krievu spēki, ielenkti no trim pusēm, pameta Mukdenu, ar lieliem zaudējumiem uzsākot atkāpšanos ziemeļaustrumu virzienā.
Abu pušu zaudējumi Mukdenas kaujā bija līdzīgi - krieviem apmēram 16 000 kritušo, 51 000 ievainoto un 21 000 sagūstīto, kā arī 58 lielgabali, bet japāņiem - 16 000 kritušo, 60 000 ievainoto un 2000 sagūstīto. Pēc Mukdenas kaujas Kuropatkinu atstādināja no virspavēlnieka amata, bet viņa vietā iecēla ģenerāli Ļiņeviču.
Kara noslēguma periodā krievu spēki Mandžūrijā būtiski pieauga, sasniedzot aptuveni pusmiljonu karavīru un 1672 lielgabalus. Abas puses piesardzīgi turpināja Mandžūrijā pasīvu pozīciju karu. Tikmēr japāņi ieņēma visu Ziemeļkoreju un Sahalīnas salu. Tomēr jaunus uzbrukumus Mandžūrijā lielo dzīvā spēka zaudējumu dēļ japāņi vairs nespēja uzsākt. Savukārt Krievijas impērijā pieņēmās spēkā kara izprovocētā iekšpolitiskā krīze, saasinoties 1905. gada revolūcijai.
Lai gan karadarbības rajons atradās tālu no Latvijas, karš vistiešākajā veidā skāra arī latviešu sabiedrību
Portsmutas miers un kara sekas
1905. gada 9. augustā abas valstis sāka pamiera sarunas Portsmutā, Amerikas Savienotajās Valstīs. 1905. gada 5. septembrī Krievija un Japāna ar ASV prezidenta Teodora Rūzvelta starpniecību noslēdza Portsmutas miera līgumu. Saskaņā ar to Japāna ieguva rīcības brīvību Korejā, Kvantunas pussalu, Portarturu un Daliaņu, kā arī Sahalīnas dienvidu daļu. Oktobrī sākās krievu spēku evakuācija no Mandžūrijas.
Krievu-japāņu karā pavisam gāja bojā vai tika ievainoti vairāk nekā 500 000 karavīru. Japāna zaudēja 46 000 kritušo un no ievainojumiem mirušo, 221 000 ievainoto, bet Krievija 32 000 kritušo, 169 000 ievainoto un 28 000 gūstekņu. Vēl Krievija zaudēja 108, bet Japāna 19 karakuģus. Karadarbības rezultātā bojā gāja arī aptuveni 20 000 Ķīnas civiliedzīvotāju.
Lai gan karadarbības rajons atradās tālu no Latvijas, karš vistiešākajā veidā skāra arī latviešu sabiedrību. Krievu armijas rindās karā kopumā piedalījās vismaz 179 latviešu kadru virsnieku, kā arī apmēram 60-80 iesaukto virsnieku (praporščiku), kuri dienēja galvenokārt kājnieku daļās un artilērijā. Vēl karā no Latvijas piedalījās arī apmēram 60-80 ārstu, farmaceitu un kara ierēdņu, kā arī karaklausībā iesauktie 2500 -3000 karavīru un jūrnieku.
Krievu-japāņu karā pirmo reizi tika izmantoti daudzi jauni ieroču veidi un to iespējām atbilstoši taktiski paņēmieni: smagās mortīras, mīnmetēji, ātršāvēja artilērija, ložmetēji, dzeloņstiepļu aizsprosti ierakumu aizsardzībai, artilērijas netiešās uguns izmantošana, pozīciju cīņu taktika, radiosakari un citi jaunievedumi.
Krievu-japāņu karš kļuva par vienu no galvenajiem 1905. gada revolūcijas cēloņiem un tās gaitas paātrinātājiem gan Krievijā, gan arī Latvijā. Daudzviet Krievijā notika pretkara protesti un izvairīšanās no mobilizācijas, arī nemieri karaspēkā un flotē.
Laikabiedri par Krievu-japāņu karu
Krievu ģenerālis
Aleksejs Brusilovs:
«Šis Krievijas zaudētais karš, kas vainagojās ar 1905.-1906. gada revolūciju, mūsu bruņotajiem spēkiem šausmīgs bija arī tajā ziņā, ka mēs tobrīd visiem spēkiem gatavojāmies karam Rietumu frontē, bet vienlaikus rotaļājāmies ar uguni Tālajos Austrumos, kur vispār nekāda fronte nebija sagatavota. Tikai pašā pēdējā brīdī mēs tur sākām uz ātru roku kaut ko darīt, cerot tikai pabiedēt Japānu, bet ne jau ar to nopietni karot.»
Krievu karaspēka komandieris Tālajos Austrumos
Aleksejs Kuropatkins:
«Tā vietā, lai pēc pirmajām mūsu neveiksmēm kļūtu par patriotisma un ziedošanās avotu, tā vietā, lai stiprinātu vājos, bet mūsu labākos dēlus aicinātu cīņā un palīdzētu valdībai aizpildīt armijas izretinātās rindas, mūsu prese kara laikā lielā mērā palīdzēja mūsu ienaidniekiem, ārējiem un iekšējiem, raisot tautas masās naidu pret karu, bet karavīros neticību saviem komandieriem.»
Krievijas zemkopības ministrs
Aleksandrs Jermolovs:
«Nav noliedzams, ka karš Tālajos Austrumos mūsu tautas vidū nav populārs un nekāda patriotiska pacēluma cilvēkos nav un nekad nav bijis. Tauta tikai izjūt kara smagās sekas un uz to nospiedošu iespaidu atstāj runas par mūsu militārajām neveiksmēm.»
Kara dēļ Krievija zaudēja ietekmi Korejā un Mandžūrijā. Krievijas impērija līdz pat Pirmā pasaules kara sākumam nebija spējīga atjaunot kara flotes zaudējumus. Turklāt Krievija zaudēja arī savu starptautisko prestižu. Krievijas impērijas un tās atbalstītāju rūpīgi uzturētais mīts par tās milzīgi lielo un neuzvaramo armiju un karafloti bija pilnīgi sagrauts.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita