1918. gada rudenī Sibīrijā un Tālajos Austrumos izveidojās divas latviešu nacionālās karaspēka vienības - Troickas bataljons un Imantas pulks. Šīs vienības sarkanbaltsarkano karogu pacēla, vēl pirms dzimtenē bija proklamēta neatkarīga valsts.
Svētdien, 1920. gada 3. oktobrī, Liepājas Loča torņa novērotājs pamanīja, ka pilsētai no jūras puses tuvojas liels tvaikonis, kuru drīz vien atpazina kā zem Lielbritānijas karoga kuģojošu kuģi Voronesh. Šo tvaikoni Liepājā gaidīja jau trīs dienas. No Liepājas ostas pretī izbrauca buksieris Lasmanis, un pulksten vienpadsmitos dienā lielais okeāna milzenis bija laimīgi ievadīts Liepājas ostas reidā, kur tas arī noenkurojās. Pēc stundas pie Voronesh piebrauca bukseris Līva, uz kura atradās Liepājas militārā garnizona ārsts, ostas, muitas, ostas policijas priekšnieki un ostas ierēdņi. Ārsts pārliecinājās, vai uz kuģa nav pasažieru ar kādām lipīgām kaitēm, bet pēc tam tvaikoni sāka buksēt uz ostas piestātni. Pēc neilga laika Voronesh pietauvojās Kara ostas piestātnē. Uz kuģa klāja, apbraukuši gandrīz vai pusi pasaules, atradās 750 Troickas bataljona un 80 Imantas pulka latviešu karavīri.
Ne sarkanajos, ne baltajos
Pirmā pasaules kara laikā desmitiem un pat simtiem tūkstošu latviešu bēgļu bija spiesti doties bēgļu gaitās un rezultātā nonāca dažādos Krievijas impērijas nostūros. Pēc impērijas sabrukuma, visu veidu revolūcijām un krievu armijas izjukšanas šiem bēgļiem piepulcējās arī tūkstošiem Pirmajā pasaules karā karojušu latviešu tautības virsnieku un kareivju. Sākoties vācu karaspēka uzbrukumam Latvijas teritorijā 1918. gada sākumā, latviešu strēlnieku pulkus izveda uz Krieviju un iesaistīja lielinieku Sarkanās armijas rindās. Lielākā daļa no strēlnieku virsniekiem savus pulkus atstāja un savu turpmāko likteni saistīja ar pretlielinieciskajām organizācijām un karaspēka formējumiem. Latvieši bija spiesti karot gan par padomju varu, gan pret to.
Taču bija arī tādi, kuri negribēja karot ne Sarkanajā armijā, ne baltajās armijās, bet vēlējās izveidot savas nacionālās karaspēka vienības. Mērķis bija, neiesaistoties Krievijas pilsoņu kara cīņās, atgriezties Latvijā, padzīt no turienes vāciešus un sakaut lieliniekus. 1918. gada rudenī Sibīrijā un Tālajos Austrumos izveidojās divas latviešu nacionālās karaspēka vienības - Troickas bataljons un Imantas pulks. Šīs vienības sarkanbaltsarkano karogu pacēla, vēl pirms dzimtenē bija proklamēta neatkarīga valsts, šo vienību karavīri pie saviem formas tērpiem nēsāja nacionālo simboliku, komandas un sarakste tajās bija latviešu valodā.
Troickas bataljona veidošanu uzsāka Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālā padome. 1918. gada 1. oktobrī Pievolgas un Urālu teritoriju tobrīd kontrolējošās pretlielinieciskās Krievijas Satversmes sapulces komitejas (saīsināti - KOMUČ, no krievu val. komitet ucereģiteļnogo sobraņija) kara ministrs ģenerālis Galkins izdeva pavēli par latviešu bataljona formēšanas uzsākšanu Troickā. Šo vienību mūsu vēsturiskajā literatūrā mēdz saukt dažādi: 1. Latvijas atbrīvošanas bataljons, Latvijas brīvošanas bataljons, 1. Latvijas Strēlnieku bataljons, taču visbiežāk lieto apzīmējumu Troickas bataljons - pēc tā izveidošanas vietas. Karavīrus bataljonam meklēja vai visā reģionā - daudzās Urālu un Sibīrijas pilsētās izlīmēja uzsaukumus stāties bataljonā. Troickas bataljons sākumā veica garnizona dienestu Troickas pilsētā. Lai pasargātu karavīrus no iesaistīšanas krievu baltgvardu admirāļa Aleksandra Kolčaka komandētajā armijā, tika noslēgts līgums ar Sibīrijā izveidotā Čehoslovāku korpusa (no bijušajiem Austroungārijas armijas čehu un slovāku tautības karagūstekņiem saformētā karaspēka vienība, kas atradās Sabiedroto militārās misijas pārraudzībā) pārstāvjiem par bataljona formēšanu šā korpusa ietvaros.
No 1919. gada februāra bataljons pārgāja Francijas militārās misijas pārziņā, bet jūlijā atstāja Troicku, lai dotos uz Vladivostoku. Tobrīd Troickai tuvojās lielinieku karaspēks un latviešu vienības komandieris saņēma Troickas garnizona priekšnieka pavēli doties uz fronti, lai uzsāktu kauju ar uzbrūkošajiem sarkanarmiešiem. Komandieris Dardzāns šo pavēli ignorēja un uz savu galvu izdeva pavēli bataljonam iziet Transsibīrijas dzelzceļa maģistrāles virzienā. «1919. gada 25. jūlijā pulksten piecos pēcpusdienā pilnā kaujas gatavībā, apkrāvušies ar savām karavīru mantiņām, izgājām no Troickas. Smagāko ieroču un munīcijas pārvietošanai savervējām šķūtniekus ar zirgiem,» savās atmiņās rakstīja Kārlis Lauks. 15. augustā Makušino stacijā bataljons iekāpa vilciena vagonos un sākās brauciens uz Vladivostoku. «Bataljona karavīri, kur vien iespējams, pat ešelona priekšā uz lokomotīves, izkar savus nacionālās krāsas karogus, kas kā dadži duras acīs augstākajiem bijušās cara armijas virsniekiem. Viņi ne labprāt vēlējās laist latviešus cauri savam centram [domāts - Omskai, red.], uzskatīdami mūs par sarkanajiem, teikdami: «Tie ir tie paši sarkanie, un tā ir tikai maska - baltā lentīte pāri sarkanajam karogam.» Vietējie iedzīvotāji zināja stāstīt, ka sarkanarmieši lielījušies: «Latiši - eto naš avangard!» (latvieši - tas ir mūsu avangards). Mūsu gājiena laikā sarkanarmieši uz pēdām mums sekojuši un vietas, kuras mēs atstājām, tie tūlīt bez cīņas ieņēmuši,» tā raksta Kārlis Lauks.
Bataljona karavīri, kur vien iespējams, pat ešelona priekšā uz lokomotīves, izkar savus nacionālās krāsas karogus, kas kā dadži duras acīs augstākajiem bijušās cara armijas virsniekiem
Šā brauciena laikā latviešu karavīri kopā ar čehoslovākiem apsargāja dzelzceļa maģistrāli, ik pa laikam iesaistoties sadursmēs ar Sarkanās armijas vienībām. Rezultātā no 900 vīru lielā bataljona Vladivostoku 1920. gada jūnijā sasniedza 614 vīru.
Vladivostokā 1918. gada novembrī sāka formēt otru nacionālo latviešu karaspēka daļu - Imantas pulku. 1919. gada rudenī pulkā jau skaitījās 1103 karavīri. Viņi pilsētā pildīja garnizona dienestu, izkrāva un pavadīja kara materiāla transportu, piedalījās starptautiskās milicijas patruļās Vladivostokas ielās. No dienesta brīvajā laikā imantieši apguva svešvalodas un centās ikdienu bagātināt ar intelektuālām un praktiskām izklaidēm: viņiem bija savs sporta klubs ar sporta inventāru, pulka karavīri izdeva savu žurnālu Imanta.
Latvieši bija spiesti karot gan par padomju varu, gan pret to
Mājup apkārt pasaulei
Troickas bataljona un Imantas pulka mērķis bija atgriezties Latvijā un piedalīties neatkarības izcīnīšanā. Taču reāli šāda iespēja radās tikai 1920. gada pavasarī, kad Latvijas Neatkarības karš jau bija beidzies. 1920. gada 25. februārī Imantas pulka pirmā grupa ar tvaikoni Gweneth no Vladivostokas devās uz Latviju, apbraucot apkārt Āzijas, Āfrikas un Eiropas krastiem. Otra Imantas pulka grupa izbrauca no Vladivostokas ar kuģi Dania un ieradās Liepājā 21. jūnijā.
Lūk, daži fragmenti no Imantas pulka žurnāla Kaija, kur karavīri aprakstīja savu gana eksotisko ceļojumu.
«Ceturtā diena uz jūras. Tuvojamies pirmajai piestātnei - Karatshas ostai Japānas dienvidos. Vēl nebija pat uzvilkti vajadzīgie karogi, kad uz kuģa jau parādījās japānietes - tirgotājas. Zēni tās apstāja kā brīnumu un plēsa vai gabalos, pirkdami piemiņai Japānas pastkartes.»
«Vēl nobraucām uz Singapūras slaveno botānisko dārzu, kurš slavens visā pasaulē ar savu lielumu un tropiskās augu valsts bagātību. Ejot skatījāmies kokos, vai neieraudzīsim pērtiķus, jo dienu atpakaļ kāda cita grupa bija redzējusi vairākus šo nerimtīgo akrobātu barus, bet mums gan nelaimējās.»
«Pulksten 7 no rīta ieejam Dancigas ostā. Pulksten 2 pie mūsu kuģa piestājas Latvijas valdības kuģis Pomona. Pārkāpjam uz to un ievietojamies apakštelpās. Pulksten 7 vakarā Pomona atstāja Dancigus ostu un uzsāka gājienu uz Rīgu.»
Troickas bataljona karavīri un kopā ar viņiem latviešu civilie bēgļi devās ar kuģi Voronesh no Vladivostokas uz Latviju. Viņu mājupceļš veda pāri Japāņu jūrai, Klusajam okeānam, Indijas okeānam, cauri Suecas kanālam, Vidusjūrai un Ziemeļjūrai, 3. oktobrī ierodoties Liepājas ostā. «Kara ostā kuģi Voronesh sagaidīja kara orķestris un dažādu iestāžu priekšstāvji. Ap pusdiviem pulks atstāja kuģi un parādes maršā devās uz bijušajām flotes kareivju kazarmām, pavadīts no Latvijas valsts himnas dziesmu skaņām. Pie kazarmām to apsveica ar runām vietējā garnizona priekšnieks, no Satversmes sapulces puses Rainis, pilsētas galvas vietas izpildītājs Lejiņš, latviešu biedrības priekšstāvis Breikšs, Nacionālās jaunatnes savienība un citi. Brašos karavīrus pacienāja ar pusdienām. Troickieši ģērbušies glītos uzvalkos: gaisi pelēkos mēteļos un tādas pašas krāsas cepurēs.»
Par troickiešu ceļojumu apkārt pasaulei uz mājām atmiņas ir atstājis jau minētais Kārlis Lauks, kurš 18 gadu vecumā nonāca bataljonā, bet pēc Otrā pasaules kara dzīvoja trimdā Kanādā.
«7. augustā. Strēlnieki sarīko dziesmu un mūzikas vakaru. Piedalās bataljona koris, ragu, stīgu orķestri. Pirmo reizi uzstājas ar Jāņa Mediņa tikko pabeigto kompozīciju - popuriju Uz zaķa.
10. augusts. Karsta diena. Tuvojamies Āfrikas krastiem. Strēlnieki mācās Latvijas vēsturi pēc Birkerta grāmatas. Tā ir visiem obligāti jāmācās. Cik laiks atļauj, mācos arī angļu valodu.»
7. oktobrī laikrakstā Latvijas Sargs bija ievietota ziņa: «Latvijas atbrīvošanas bataljons (t.i., Troickas bataljons) ieradās no Liepājas Rīgā pie svinīgas apsveikšanas skaņām, ko spēlēja divi orķestri. Stacijā viņus saņēma Satversmes sapulces un Ministru kabineta prezidenti, armijas virspavēlnieks ar savu štābu, ģenerālis Goppers, ārlietu un iekšlietu ministri, Sieviešu korpusa priekšniecība un kareivju goda špalieris. Bataljona komandieris majors Dardzāns nodeva ziņojumu, pēc kam Sieviešu korpusa dāmas appušķoja kareivjus puķēm. Satversmes sapulces prezidents Čakste apsveica bataljonu ar runu, kurā bataljona cīņas gājienu salīdzināja ar teiksmainajiem sengrieķu gājieniem Ksenofonta vadībā. Pēc valsts himnas un ilgiem urrā saucieniem bataljons svinīgā gājienā, orķestriem spēlējot, maršēja pa Raiņa bulvāri, Nikolaja, Dzirnavu un Aleksandra ielu, Aleksandra bulvāri un Pauluči ielu uz Rīgas Latviešu biedrības namu, kur viņus apsveica Sibīrijas latviešu vārdā P. Berģis, pēc kam pie puķēm un zaļumiem pušķotiem galdiem Sieviešu korpuss pacienāja viesus ar pusdienām, kas ilga līdz pievakarei, kur viņus atlaida uz kazarmām. Bataljonā ir pavisam 118 virsnieku un 583 strēlnieki. [...] Bataljonā ir arī Ufas guberņas latviešu kolonistu dēli, kuri Latviju redz pirmo reizi.»
Pēc atgriešanās Latvijā abas vienības reorganizēja. 1920. gada 1. augustā Imantas pulku izformēja: daļu karavīru atvaļināja, daļu ieskaitīja citās vienībās. Troickas bataljonu 1920. gada 28. oktobrī pārveidoja par pulku, pārdēvējot to par Latvijas strēlnieku (Troickas) pulku un kā tādu iekļāva Robežsargu divīzijā. No decembra pulka daļas izvietojās Ludzā, Krāslavā un Rēzeknē. 1922. gada janvārī Latvijas strēlnieku pulku pārformēja un kā 3. bataljonu iekļāva 10. Aizputes kājnieku pulkā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita