Mājup no Sibīrijas devās ne tikai latvieši, bet arī čehi un slovāki. Pēdējiem Čehoslovāku korpusa sastāvā izdevās pārņemt kontroli pār lielu daļu Sibīrijas un būtībā pielikt punktu admirāļa Kolčaka sapņiem par sarkano sagrāvi.
Čehu un slovāku stāvoklis jau no Pirmā pasaules kara sākuma bija visai divdomīgs. No vienas puses, viņi kā Austroungārijas pilsoņi bija spiesti doties karā un cīnīties pret krieviem. No otras puses, paši jūtoties Austroungārijas sastāvā apspiesti, čehi un slovāki neizjuta īpašu vēlēšanos nolikt kaujaslaukā galvu par imperatoru Franci Jozefu. Vislabāk šīs izjūtas savā nemirstīgajā romānā par krietnā kareivja Šveika piedzīvojumiem aprakstījis Jaroslavs Hašeks, kuram pašam nācās kara šausmas un grūtības izjust uz savas ādas. Tādēļ nav brīnums, ka čehi un slovāki, nevēloties karot un mirt, tūkstošiem padevās krievu gūstā.
Konflikts Čeļabinskas stacijā
Līdz pat 1917. gada februāra revolūcijai Krievijā visi šie čehu un slovāku karagūstekņu tūkstoši mierīgi dzīvoja gūstekņu nometnēs. Taču pēc cara gāšanas radās ideja, ka tie čehi un slovāki, kuri vēlas cīnīties pret savu apspiedēju Austroungāriju, varētu tikt no gūsta atbrīvoti un sūtīti uz fronti, tiesa, krievu virsnieku vadībā. Gribētāju izrādījās tik daudz, ka dažu mēnešu laikā izdevās saformēt veselu korpusu 40 000 vīru sastāvā - to nodēvēja par Čehoslovāku korpusu, bet tā karavīrus mēdza dēvēt par čehu leģionāriem.
Taču tad vēsture izspēlēja kārtējo joku. Pie varas 1917. gada novembrī nāca boļševiki, kuri nevēlējās turpināt biedroties ar Antanti un karot pret Vāciju un Austroungāriju. Ar abām pēdējām valstīm 1918. gada pavasarī tika noslēgts pamiers, kas automātiski izslēdza čehu un slovāku sūtīšanu uz fronti. Taču kaut ko ar šiem 40 000 cilvēku vajadzēja darīt, tādēļ pēc sarunām ar Angliju un Franciju tika pieņemts Zālamana cienīgs lēmums: čehus un slovākus sūtīt uz Eiropu, taču nevis rietumu, bet gan austrumu virzienā. Proti, ar vilcieniem cauri visai Sibīrijai uz Vladivostoku, kur Antantes valstu kuģi viņus tālāk aizvestu uz Eiropu un sūtītu cīņā pret Vāciju Rietumu frontē.
Uz papīra plāns nebija slikts, taču diezgan prognozējami bija tas, ka juku pārņemtajā Krievijā drīz vien viss aizgāja šķērsām. Un notika tas Čeļabinskā 1918. gada maijā. Boļševiki bija noslēguši vienošanos par karagūstekņu transportēšanu ne tikai ar Antanti, bet arī ar Vāciju, un līgums ar vāciešiem paredzēja, ka mājās atgriezīsies arī Austroungārijas armijā karojušie un gūstā kritušie ungāri. Atšķirībā no čehiem un slovākiem ungāriem nevajadzēja braukt pāri puspasaulei, jo viņus pa tiešo rietumu virzienā varēja aizvizināt līdz pašām vācu un austriešu namdurvīm. Taču liktenim un krievu dzelzceļa satiksmes plānotājiem bija labpaticies, lai Čeļabinskas stacijā sastaptos pretējos virzienos braucošie ungāru un čehu ešeloni. Tiem, kurus interesē tā laika čehu un ungāru attiecības, jau atkal var ieteikt palasīt Hašeka Šveiku - tur tās ir gana krāšņi aprakstītas. Ja īsumā, tad šīs attiecības nebija labas. Tādēļ abu nāciju pārstāvju tikšanās Čeļabinskas stacijā izvērtās visai vētrain
Konfliktu aizsāka kāds ungāru kareivis, un vēsture pat ir saglabājusi viņa vārdu - Johans Maliks. Šis kungs savu nepatiku par čehu klātbūtni pauda ne tikai ar sulīgiem lamuvārdiem (kurus, kā izrādījās, čehi gluži labi saprata), bet arī ar čuguna gabalu, ko no aizejošā vilciena pēdējā vagona iemeta uz perona stāvošajā čehu karavīru pulciņā, nelaimīgā kārtā vienu no viņiem diezgan smagi savainojot. Skaidrs, ka čehi to tā nevarēja atstāt, panāca un apturēja vilcienu, bet pēc tam piekāva vairākus desmitus pēdējo vagonu pasažieru - pēc visa spriežot, skaitliskais pārspēks bija čehu pusē. Ungāriem čehi pavēstīja, ka turpinās visus pēc kārtas sist, kamēr tie neizdos to idiotu, kurš sakropļoja viņu biedru. Kad pārbiedētie ungāri izdeva Maliku, čehi viņu nodūra ar durkļiem.
Čehi komandē parādi
Boļševiku varasiestādes, kas kontrolēja Čeļabinsku, šo incidentu nevarēja atstāt bez ievērības - bija nogalināts cilvēks. Tādēļ vairāki konfliktā iesaistītie čehi tika apcietināti. Tas nebija gudrs lēmums, jo čehiem bija skaitliskais pārspēks ne tikai pār ungāru ešelona pasažieriem, bet arī pār Čeļabinskas boļševiku garnizonu. Tādēļ pārējie čehi nekavējoties devās uz vietējo cietumu un savus ieslodzītos biedrus atbrīvoja.
Kad ziņa par šo notikumu sasniedza Maskavu, boļševiku valdības kara komisārs Ļevs Trockis izdeva rīkojumu visas čehoslovāku vienības atbruņot. Šādu soli motivēja gan bažas, ka čehi un slovāki varētu iziet no kontroles, gan vēl lielākas bailes no iespējamās Čehoslovāku korpusa nonākšanas balto ietekmē. Gluži bez pamata tās nebija, jo čehu un slovāku vienības pavadīja krievu virsnieki, kuri vairumā gadījumu nesimpatizēja sarkanajiem.
Iznāca tikai vēl sliktāk, jo Čehoslovāku korpusa karavīriem pat prātā nenāca pildīt šo pavēli. Rīkojumu par atbruņošanu viņi uztvēra kā kara pieteikumu un sāka rīkoties, vienu pēc otras savā kontrolē pārņemot dzelzceļa stacijas un mezglus gandrīz vai visas Transsibīrijas maģistrāles garumā. To izdarīt nebija īpaši grūti, jo ešeloni ar čehiem un slovākiem bija izkliedēti visas trases garumā - pirmie jau bija sasnieguši Vladivostoku, bet pēdējie vēl atradās kaut kur Penzā. Būtībā čehi un slovāki kļuva par situācijas noteicējiem lielā daļā Sibīrijas, sagrābjot tādas pilsētas kā Irkutsku un Čitu, jo tur ne sarkanajiem, ne baltajiem nebija tik lielu spēku, lai tiktu ar korpusu galā.
Mīts par Kolčaka zeltu
Viens no intriģējošākajiem stāstiem par Čehoslovāku korpusu ir leģenda par to, ka čehi, dodoties uz dzimteni, par piemiņu no Krievijā pavadītajiem gadiem līdzi paņēmuši Kolčaka valdības zelta rezerves 650 miljonu rubļu vērtībā. Saskaņā ar šo leģendu jaunizveidotā Čehoslovākija savu labklājību divdesmitajos gados sasniegusi tieši Krievijā nolaupītā zelta dēļ. Interesanti, ka šī mīta izplatīšanos lielā mērā veicināja boļševiki, tā noveļot vainu par daudzām nebūšanām uz čehiem - sak, ko gan mēs varējām izdarīt, ja visa mūsu valsts bagātība ir izlaupīta?!
Tomēr tas ir tikai mīts, jo Čehoslovākijā Krievijas zelts nenonāca. Tieši tāpat tikai mīts ir stāsti par to, ka kolčakieši atkāpjoties zeltu nogremdējuši Baikāla ezerā (vienā no versijām pat kopā ar vilciena sastāvu) vai aprakuši kaut kur taigā. Patiesībā daļu šā zelta Kolčaks pārdeva uz ārzemēm, lai sagādātu savai armijai ekipējumu un pārtiku, bet lielākā daļa beigu beigās nonāca sarkano rokās. Neskaidrs palicis tikai ļoti nelielas daļas zelta liktenis, kas, pēc visa spriežot, tiešām juku laikos kaut kur pačibējis.
Ceļš uz dzimteni
Gan sarkanie, gan baltie ļoti labprāt būtu pārvilinājuši tik ietekmīgu spēku kā Čehoslovāku korpuss savā pusē. Čehu un slovāku vidū darbojās kā vienas, tā otras puses aģitētāji. Tomēr korpusa karavīri nealka iesaistīties krievu iekšējā konfliktā un tādēļ riskēt ar savu dzīvību. Viņu galvenais mērķis bija brīvas Čehoslovākijas izveidošana - tā 1918. gada 28. oktobrī bija pasludinājusi neatkarību no Austroungārijas. Atsevišķas sadursmes ar krieviem gan gadījās, tomēr kopumā čehi un slovāki turējās paši par sevi. Vēlāk krievu vēsturnieki viņiem pārmeta biežās laupīšanas un vardarbību, taču te jāņem vērā, ka kaut kā jau čehiem un slovākiem sev iztiku sagādāt vajadzēja, jo viņi nebija ne balto, ne sarkano apgādē. Tā kā korpuss kontrolēja lielu daļu Transsibīrijas maģistrāles, citu spēku pārvietošanās pa to bija apgrūtināta, kas visvairāk kaitēja Kolčaka vadītajai baltgvardu armijai.
Formāli Čehoslovāku korpuss skaitījās Antantes valstu, īpaši jau Francijas aizbildniecībā. Tieši franču priekšstāvis ģenerālis Moriss Žanēns lielā mērā bija tas, kurš noteica, kas un ko pārvadās pa dzelzceļu.
1919. gada rudenī, kad Kolčaka armija sāka jukt un brukt, Čehoslovāku korpuss neviļus kļuva par vienu no galvenajiem tās kapračiem. Kad oktobrī baltajiem sarkano spiediena dēļ nācās atkāpties no Omskas, tad dzelzceļu viņi čehu un slovāku dēļ nevarēja izmantot un nācās iet kājām vai braukt zirgu pajūgos. Sibīrijas rudens un ziemas apstākļos tas bija skarbs pārbaudījums, ko ne visi pārdzīvoja. Pašam Kolčakam izdevās uz Irkutsku aizbraukt ar vilcienu, taču sekotāji ģenerāļa Vladimira Kapeļa vadībā gandrīz 2000 kilometrus bija spiesti mērot saviem spēkiem. Kapeļa liktenis bija traģisks: pārgājiena laikā viņš ielūza ledū un nosaldēja kājas, ko nācās amputēt bez anestēzijas, taču tik un tā sākās gangrēna, un ģenerālis ceļā nomira. Bēdīgs gals pienāca arī Kolčakam, kuru čehi Irkutskā izdeva sarkano sabiedrotajiem eseriem, bet tie admirāli bez tiesas nošāva. Savukārt Čehoslovāku korpuss ar boļševikiem noslēdza pamieru ar noteikumu, ka bez problēmām varēs doties uz dzimteni.
Tā arī notika: 1920. gadā pēdējais korpusa vilciens atstāja Irkutsku, lai dotos uz Vladivostokas ostu. No turienes 36 transportkuģos karavīrus nogādāja uz Eiropu - pavisam kopskaitā nepilnus 60 000, jo sākotnējiem 40 000 laika gaitā bija pievienojušies arvien jauni mājupbraucēji. Visa evakuācija bija ilgusi gadu un astoņus mēnešus.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita