1945. gada februārī jau bija skaidrs, ka nacistiskās Vācijas sakāve Otrajā pasaules karā ir vien laika jautājums, turklāt runa bija par mēnešiem, ne gadiem. Šis bija īstais brīdis, lai triju galveno sabiedroto (ASV, Lielbritānijas un PSRS) līderi Franklins Rūzvelts, Vinstons Čērčils un Josifs Staļins tiktos un spriestu par to, kā dzīvot tālāk. Konference Krimas pussalas pilsētā Jaltā notika no 4. līdz 11. februārim, un tās laikā strīdos un diskusijās dzima tā pasaules kārtība, kas uz mūsu planētas pastāvēja vēl gadu desmitiem pēc Otrā pasaules kara beigām.
Daudzos jautājumos galīgā lēmuma pieņemšana tika atlikta uz vēlāku laiku, taču konceptuāli topošajiem uzvarētājiem izdevās vienoties gandrīz par visu. Pretēji plaši izplatītajam uzskatam Čērčils un Rūzvelts Jaltas konferencē neuzstājās vienotā frontē pret Staļinu. Lai gan britu premjers un ASV prezidents pirms tam bija sarīkojuši divpusējo sarunu raundu Maltā, atsevišķos jautājumos viņu pozīcijas bija atšķirīgas.
Taču ASV un Lielbritānijas līderus vienoja ļoti dziļa ieinteresētība pēc iespējas ciešāk sadarboties ar Padomju Savienību un Staļinu. Lai šo mērķi sasniegtu, gan Čērčils, gan Rūzvelts bija gatavi pievērt acis uz to, ka padomju politiskais režīms bija tik atšķirīgs no viņu valstīs pieņemtās demokrātiskās sistēmas, kā arī īsti neņemt vērā citu, politiski mazāk nozīmīgu amerikāņu un britu sabiedroto intereses.
Ar ko tas izskaidrojams? Ir vairākas atbildes, kas papildina viena otru. Pirmkārt, 1945. gada sākumā bija skaidrs, ka tikai ar saviem spēkiem sakaut vērmahtu Rietumu sabiedrotajiem būs grūti, turklāt tas prasīs lielus zaudējumus. Amerikāņi un briti atšķirībā no PSRS rēķinājās ar savu karavīru dzīvībām un nedzina tos bezcerīgā kaujā kā uz nokaušanu. Vēlāk to apliecināja viņu demonstratīvā nevēlēšanās iesaistīties Berlīnes ieņemšanā, kas izvērtās par bezjēdzīgu slaktiņu. Tātad padomju militārais spēks sabiedrotajiem bija nepieciešams. No otras puses, veidojot ciešāku sadarbību ar Staļinu, Čērčils un Rūzvelts cerēja kaut nedaudz viņu kontrolēt un nepieļaut, ka PSRS izvērš pārāk aktīvu militāri politisko darbību tajā Eiropas daļā, kas bija nonākusi padomju spēku kontrolē.
Rūzvelts Teherānā nāca klajā ar priekšlikumu sadalīt Vāciju piecās patstāvīgās valstīs
Sabiedroto glābšana Ardēnos
Pavisam neilgi pirms Jaltas konferences amerikāņi un briti jau bija pārliecinājušies, cik nozīmīgs ir Sarkanās armijas ieguldījums cīņā pret Vāciju, kad padomju uzbrukums, ko Staļins pavēlēja uzsākt pēc Čērčila lūguma, paglāba viņu spēkus no sakāves Ardēnos. 1944. gada decembrī šajā reģionā bija sācies tā dēvētais Hitlera pēdējais uzbrukums. Vācu trieciens bija tik nopietns, ka 1945. gada 6. janvārī Čērčils bija spiests sūtīt Staļinam telegrammu, kurā skaidroja situāciju un uzsvēra, ka «būtu ļoti pateicīgs», ja PSRS janvārī varētu sarīkot kādu lielu uzbrukumu «Vislas frontē vai citur», kas piesaistītu pēc iespējas lielākus vāciešu spēkus.
Staļins bija gatavs palīdzēt sabiedrotajiem, un jau 12. janvārī Sarkanā armija sāka ievērojamu uzbrukumu aptuveni 700 kilometrus garā frontē, kas stiepās no Nemunas upes līdz pat Karpatiem. Hitlers pavēlēja šo fronti noturēt par katru cenu, un vācu spēku pavēlnieks Rietumu frontē Gerds fon Rundštets bija spiests uz Austrumu fronti nosūtīt 17 divīzijas. Šo spēku vāciešiem ļoti pietrūka, lai kaujās Ardēnos nosvērtu svaru kausus sev par labu.
Militārā sadarbība
Pirms Jaltas konferences tās darba kārtība tika saskaņota ārlietu ministru un diplomātu līmenī. Puses vienojās, ka sarunas tiks uzsāktas, apspriežot situāciju frontēs. Jau pašā konferences sākumā Rūzvelts vērsās pie Staļina ar lūgumu atļaut delegācijā iekļautajām padomju militārpersonām apspriest militāros jautājumus ar rietumvalstu kolēģiem. Čērčils gāja vēl soli tālāk, norādot, ka ir vairāki jautājumi, kurus būtu lietderīgi apspriest visu triju valstu štābiem. Cita starpā britu premjers sacīja, ka sabiedrotie labprāt vēlētos saņemt sīkāku informāciju par to, kā Sarkanā armija forsē upes, jo, kā zināms, šajā jautājumā «tai ir liela pieredze». Staļins, kurš pēc šādas uzslavas jutās pagodināts, paziņoja, ka ir gatavs dalīties pieredzē, un nekavējoties saviem sabiedrotajiem nolasīja īsu Sarkanās armijas kauju vēstures kursu.
Rūzvelts tikmēr pārgāja pie nākamās, šoreiz ļoti principiālas tēmas - militārās darbības un plānu saskaņošanu starp visiem sabiedrotajiem. Galvenais iemesls, lai apspriestu šo jautājumu, bija tas, ka attālums starp Rietumu un Austrumu fronti strauji saruka, un jau drīz varēja pienākt brīdis, kad Sarkanās armijas karavīri atradīsies šāviena attālumā no britiem, amerikāņiem vai frančiem. Čērčils atgādināja, ka 1943. gada Teherānas konferencē vienošanās par gaidāmajām operācijām nav bijusi nepieciešama, jo tobrīd bijusi pavisam cita situācija, katrs darbojies pats par sevi. Līdz ar šo sēdi sākās regulāri trīs valstu militāro speciālistu kontakti. Tika panāktas vienošanās par apmaiņu ar sakaru virsniekiem, militārpersonas informēja savus kolēģus par plānotiem aviācijas uzlidojumiem.
Ko iesākt ar Vāciju?
Konferences otrajā dienā sabiedrotie ķērās pie Vācijas nākotnes apspriešanas. Tas notika pēc Čērčila iniciatīvas, kurš pirmās sēdes noslēgumā ierosināja kā nākamos apspriest politiskos jautājumus, tostarp Vācijas nākotni, «ja tāda vispār būs». Uz to Staļins esot piebildis: «Kaut kāda jau būs.»
Vēl 1943. gada Teherānas konferences laikā Rūzvelts un Čērčils bija izvirzījuši ideju par Vācijas sadalīšanu. Staļins toreiz šai pozīcijai piekrita, bažījoties, ka pēc kara Vācija var atgūties un atkal radīt gan politiskas problēmas, gan militārus draudus. Rūzvelts Teherānā nāca klajā ar priekšlikumu sadalīt Vāciju piecās patstāvīgās valstīs. Turklāt kontroli pār Ķīles kanālu un Hamburgu, kā arī Rūras un Zāras apgabaliem viņš rosināja nodot vēl neizveidotajai, taču plānos esošajai Apvienoto Nāciju Organizācijai. Čērčilam galvenais uzdevums šķita Prūsijas atdalīšana no pārējās Vācijas, jo viņš bija pārliecināts, ka tieši Prūsija allaž bijusi «visa ļaunuma sakne». Tāpat Čērčils rosināja izveidot Donavas federāciju, kurā līdz ar Ungāriju un Austriju atrastos Vācijas dienvidu provinces, ieskaitot Bavāriju. Bijušais padomju ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs savās atmiņās raksta, ka Staļins pozitīvi novērtējis Rūzvelta plānu, gan piebilstot, ka par to, cik atsevišķās valstīs jāsadala Vācija, būtu jāspriež vēlāk. Tajā pašā laikā Čērčila ideju par Donavas federāciju viņš noraidījis, akcentējot, ka Austrijai un Ungārijai jābūt patstāvīgām valstīm.
Jaltas konferencē visi trīs līderi atgriezās pie šā jautājuma. Staļins, atgādinot par Teherānas apspriedi, rosināja konkrētu lēmumu pieņemt jau tajā pašā sēdē. Interesanti, ka laikā starp abām konferencēm Čērčils daļēji bija mainījis savu viedokli un rosināja Vāciju sadalīt trijās daļās - Prūsijā, Bavārijā, kā arī Rūras un Vestfālenes apgabalā, kas atrastos starptautiskajā kontrolē. Taču britu premjers kategoriski atteicās sasteigt lēmuma pieņemšanu, sakot, ka «būs nepieciešamas vairākas nedēļas, lai apakškomitejā kārtīgi apspriestu un izanalizētu visus vēsturiskos, etnogrāfiskos un ekonomiskos aspektus». Kā alternatīvu Čērčils izvirzīja ideju par «divām Vācijām» - vienu ar centru Prūsijā (ja nepieciešams, arī to iespējams sadalīt vairākās daļās), bet otru - ar centru Vīnē. Taču pirmais, par ko vēlējās panākt vienošanos britu premjers, bija jautājums par okupācijas zonām pēc vērmahta sakaušanas un sistēmu, kas nodrošinās kontroli pār šīm zonām.
Galu galā pēc Rūzvelta ierosinājuma tika pieņemts kompromisa variants. Proti, norāde par «Vācijas sadalīšanu» tika iekļauta Trešā reiha kapitulācijas nosacījumos, bet par to, cik valstīs sadalīt Vāciju un kādas būs to robežas, nosprieda lemt vēlāk.
Šajā sēdē Čērčils pirmo reizi ierosināja arī atņemt Vācijai daļu tās austrumu zemju un piešķirt tās Polijai. Interesanti, ka, runājot par okupācijas zonām, Rūzvelts it kā garāmejot izmetis frāzi: «Kas zina, varbūt šīs zonas arī kļūs par pirmo soli Vācijas sadalīšanā.» Tā arī notika - rietumvalstu okupācijas zonas tika apvienotas, izveidojot Vācijas Federatīvo Republiku, bet padomju okupācijas zonā tika proklamēta Vācijas Demokrātiskā Republika, kuras kodols bija Prūsija.
Pamati ANO tapšanai
Trīs līderi Jaltā apsprieda arī citu valstu nākotnes uzbūvi un robežas - runāja par Dienvidslāviju, Grieķiju, Turciju, Irānu, Indoķīnu. Daudz uzmanības tika pievērsts tam, ar kādām reparācijām jārēķinās sakautajai Vācijai. Padomju Savienība arī piekrita iesaistīties karā pret Japānu pēc tam, kad Rūzvelts paziņoja, ka pēc japāņu sakaušanas PSRS kontrolē nonāks Sahalīnas dienvidu daļa un Kuriļu salas.
Diskusijās par ANO izveidošanu rietumvalstis centās darīt visu iespējamo, lai tām kopā ar citiem sabiedrotajiem tiktu nodrošināta svarīgāka loma. Čērčils gan akcentēja, ka «starptautiskās organizācijas varu nebūs iespējams izmantot pret trim lielvalstīm», ar tām domājot ASV, PSRS un Lielbritāniju. Kad Staļins neticīgi jautājis, kā to iespējams panākt, sarunu biedrs uzsvēris, ka šim nolūkam izveidos Drošības padomi. Turpmāko sarunu gaitā Staļinam izdevies panākt, ka vairākām Drošības padomes pastāvīgajām dalībvalstīm ir veto tiesības, kas faktiski liedz šai struktūrai pieņemt pret kādu pastāvīgo dalībvalsti vērstus lēmumus - šodien mēs to redzam Krievijas iebrukuma Ukrainā kontekstā. Staļins arī izkaulēja ANO dalībvalstu statusu Baltkrievijas un Ukrainas Padomju Sociālistiskajām Republikām (PSR), kas visvairāk bija cietušas nacistiskās Vācijas iebrukumā.
Čērčils kā Francijas advokāts
Francija Jaltas konferencē nebija pārstāvēta, taču tās intereses ļoti aktīvi aizstāvēja Čērčils. Viņš vēlējās, lai Francija atgrieztos pie lielvalstu galda, tādēļ rosināja tai gan piešķirt savu okupācijas zonu Vācijā, gan nodrošināt dalību okupācijas spēku Kontroles padomē.
Pret to jau kopš Teherānas konferences laikiem iebilda Staļins. Visu cieņu Francijai, taču tā nedz upurējusies tik daudz kā trīs sabiedroto valstis, nedz ieguldījusi pietiekami daudz uzvarā, viņš norādīja. Teherānas konferences laikā Staļins esot sacījis, ka Šarla de Golla vadītā Pretošanās kustība pret Vāciju cīnās vien simboliski, kamēr kolaboracionistu Višī režīms Hitleram sniedz pavisam reālu atbalstu. «Šajā karā Francija pati plaši atvēra durvis vāciešiem, kas prasīja lielus upurus visiem sabiedrotajiem. Tieši tādēļ mēs nevaram Franciju vērtēt tāpat kā trīs dižos sabiedrotos,» viņš sacījis.
Čērčils saprata, ka Staļinu pārliecināt būs grūti, tādēļ Jaltā uzreiz padomju līderim apliecināja, ka Francija nepretendēs uz daļu padomju okupācijas zonas. Vienošanās būtu tāda, ka briti un amerikāņi, protams, ar Maskavas piekrišanu, to piešķir uz sava rēķina. Taču par Francijas dalību Kontroles komisijā (tai būtu jārisina visi pēckara Vācijas politiskie jautājumi) Čērčils palika nelokāms. Rūzvelts sākumā atbalstīja britu premjeru jautājumā par okupācijas zonām, taču ne par Kontroles komisiju, taču konferences turpinājumā savas domas mainīja un ierosināja šo problēmu atrisināt vēlāk - laika gaitā.
Čērčils savu nostāju pamatoja ar to, ka Francija ir un paliks Vācijas lielākā kaimiņvalsts, tādēļ briti ir ieinteresēti, lai tai būtu spēcīga armija. Jo vairāk tādēļ, ka Rūzvelts jau bija paziņojis, ka amerikāņu karavīri Eiropā atradīsies vien ierobežotu laiku. Taču spēcīga Francija britiem bija vajadzīga ne tikai tāpēc, lai turētu grožos pēckara Vāciju - tā kalpotu arī kā padomju spēkus atturošs faktors. Čērčils uzsvēra, ka Francija ir lielvalsts, ko nedrīkst novērtēt par zemu tās pagaidu vājuma brīdī.
Polijai nākas samierināties
«Polijas jautājums jau piecu gadsimtu garumā sagādā pasaulei nopietnas galvassāpes,» sacīja Rūzvelts, Jaltā uzsākot diskusijas par šo tēmu. Galu galā tās izvērtās daudz ilgākas un asākas, nekā visi trīs līderi bija gaidījuši, un problēmu izdevās atrisināt vien pēc savstarpējiem kompromisiem, turklāt, protams, bez pašu poļu viedokļa vaicāšanas (par vāciešiem, kuri arī bija iesaistīti darījumā, nemaz nerunāsim).
Gan Rūzvelts, gan Čērčils uzskatīja, ka Polijas austrumu robeža velkama pa tā saukto Kerzona līniju - demarkācijas līniju starp Poliju un Padomju Krieviju, ko 1919. gada Parīzes miera konferencē saskaņoja pēc britu ārlietu ministra Džordža Kerzona ierosinājuma. Rūzvelts gan vēlējās, lai Staļins Polijai piešķir tiesības uz Ļvivu un naftas ieguves rajoniem, kas atradās uz dienvidrietumiem no šīs pilsētas. No padomju valdības puses tas būtu labas gribas žests, dodot iespēju poļiem pēc kara nejusties kā tikai zaudētājiem. Čērčils atbalstīja robežas noteikšanu pa Kerzona līniju, turklāt tieši tā, kā to traktēja Maskavā, nevis Varšavā. Tajā pašā laikā britu premjers īpaši uzsvēra, ka mazāk par precīzām Polijas robežām viņu interesē šīs valsts suverenitāte, brīvība un neatkarība, gan piebilstot, ka Polijai nekādu naidīgu nodomu attiecībā pret PSRS nav.
Diskusiju laikā Staļina kategoriski iebilda pret jebkādām izmaiņām Kerzona līnijas traktējumā un iespēju Polijai piešķirt apgabalus, ko par saviem uzskatīja ukraiņi. Tādēļ Polijas austrumu robežām jābūt nemainīgām, uzsvēra Staļins, gan piebilstot, ka esot gatavs karot mazliet ilgāk, lai to Polijai kompensētu ar Vācijai atņemtajām zemēm. Vēlāk tā arī notika.
Attiecībā uz Polijas nākotnes uzbūvi padomju līderis atkal iegrima vēstures apcerējumos, sakot, ka «vēsturiski Polija allaž bijis koridors, ko izmantoja Krievijā iebrūkošais ienaidnieks». Lai tas neatkārtotos, PSRS ir ieinteresēta, lai Polija būtu «spēcīga, brīva un neatkarīga», ar to gan saprotot pavisam ko citu nekā Čērčils. PSRS Poliju un citas okupētās Austrumeiropas teritorijas uzskatīja par buferzonu, kurā vēl bija jānodrošina Maskavai paklausīgu marionešu režīmu nākšana pie varas. Staļinam savu plānu izdevās īstenot pilnībā, ar Rūzvelta un Čērčila piekrišanu paplašinot Poliju rietumu virzienā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita