Kapteiņa Hugo Helmaņa un viņa izlūku vienības piedzīvojumi Latgales frontē.
Latgales frontē 1920. gada februārī iestājās pamiers. Latvijas un Padomju Krievijas armijas nostājās pozīcijās, kuras tās bija ieņēmušas pēc janvāra cīņām. Abas valstis bija uzsākušas arī miera sarunas, taču to laikā frontē ik pa brīdim notika sadursmes. Taču šis stāsts aizsākās vēl pirms pamiera...
1919. gada rudenī jaunās Latvijas armijas stāvoklis bija smags. Galvenos spēkus armijas virspavēlniecība koncentrēja pie Rīgas, paredzot krievu-vācu Bermonta Rietumu brīvprātīgo armijas uzbrukumu no dienvidiem. Pret lieliniekiem fronti noturēt palika samērā nelieli spēki. Nevarot izdarīt lielāku uzbrukumu, latviešu karavīri mēģināja ik pa laikam pārbaudīt pretinieka modrību ar negaidītiem uzbrukumiem. Latvijas armijas daļās speciālas izlūku vienības nepastāvēja, šīs akcijas bija atsevišķu drošāko virsnieku pašiniciatīva. Sevišķi slavens ar saviem uzbrukumiem un diversijām pretinieka aizmugurē kļuva 1. Liepājas kājnieku pulka virsleitnants (vēlāk kapteinis) Hugo Helmanis.
Izlūkreidi pāri Lubānas ezeram
Hugo Helmanis dzimis 1895. gada 18. aprīlī Rīgā. Krievu armijā iestājās 1914. gada jūlijā. 1915. gadā beidzis Nikolaja kara inženieru skolu un ieskaitīts krievu armijas 8. Sibīrijas sapieru bataljonā. Helmanis piedalījās Pirmā pasaules kara cīņās Ziemeļu frontē, bet vēlāk viņu pārcēla uz 12. aviācijas divizionu. Karojot aviācijas vienībā, Helmanis piedalījās vairākās gaisa kaujās, divreiz krita vācu gūstā, taču abas reizes izbēga. Latvijas armijā iestājās brīvprātīgi 1919. gada 19. jūlijā, pārnākot no Landesvēra Malmēdes bataljona.
1919. gadā naktī no 5. uz 6. septembri no Lubānas ezera rietumu krasta atīrās divpadsmit laivas. Tobrīd pāri ezeram klājās bieza migla, apgrūtinot orientēšanos. Plkst. 2.00 laivas piestāja pie Maltas upes ietekas ezerā un no tām izkāpa 33 bruņoti vīri. Tā bija Latvijas armijas 1. Liepājas kājnieku pulka 2. bataljona izlūkgrupa virsleitinanta Hugo Helmaņa vadībā. Viņu uzdevums bija izlūkot lielinieku pozīcijas Lubānas ezera Latgales krastā un pilnīgākai situācijas noskaidrošanai uzbrukt pretinieka ieņemtajai Ivdiņu sādžai, saņemot «mēles» - gūstekņus, un atgriezties izejas pozīcijās.
Uzdevums tika izpildīts spīdoši. Nākamajā dienā 1. Liepājas kājnieku pulka komandierim pulkvedim- leitnantam Gailītim tika nosūtīta telefonogramma: «1919. gada 6. septembrī plkst. 20.00. Ziņoju, ka 8. rotas karavīri, skaitā 33 cilvēki, ar virsleitnantu Hugo Helmani priekšgalā vakar vakarā pārbraukuši pāri Lubānas ezeram, ielenkuši Ivdiņu miestiņu un to apšaudījuši. Nošauts viens sarkanarmietis, divi sagūstīti. Atgriezušies bez zaudējumiem, izņemot vienu dezertieri. Pārējā līnijā pārmaiņu nav. Paraksts: 2. bataljona komandieris kapteinis Jūlijs Ērglis.»
Tā 1919. gada septembrī Helmanis ar saviem vīriem pirmo reizi «iemēģināja roku», darbojoties lielinieku karaspēka aizmugurē. Nākamajā reizē, 1919. gada 11. oktobrī, vēlreiz pārcēlušies pāri Lubānas ezeram, tikai šoreiz citā vietā, helmanieši «nocēla» lielinieku frontē stāvošajam Sarkanās armijas 24. strēlnieku pulkam divus lielgabalus. Tā kā pārvest pāri frontei tos nebija iespējams, lielgabali tika pagriezti lielinieku karaspēka daļas štāba virzienā un uz to izšauta visa munīcija. Pēc tam lielgabali sabojāti. Pa ceļam Helmaņa grupa ieņēma Kvapānu sādžu, saņēma gūstā 12 sarkanarmiešus, bet kā trofejas ieguva 18 šautenes un Sarkanās armijas 24. kājnieku pulka kasi ar 12 000 rubļu. Ar šīm trofejām helmanieši atgriezās mūsu armijas ieņemtajās pozīcijās.
Nākamā gājiena rezultāti bija vēl iespaidīgāki. «Telefonogramma Nr. 188. 1919. gada 16. novembris. Ziņoju, ka naktī no 14. uz 15. novembri 8. rotas izlūku nodaļa sastāvoša no 20 vīriem zem virsleitnanta Hugo Helmaņa vadības, aizgāja pretinieka aizmugurē un ieņēma bez neviena šāviena Ivdiņu un Kvapānu sādžas. Pavisam sagūstīti 39 sarkanarmieši, iegūtas 39 šautenes, 3000 patronu un 1 lauka telefona aparāts. Paraksts: 1. Liepājas kājnieku pulka 2. bataljona vietā virsleitnants K. Mednītis.» Kad Helmanim šā gājiena laikā ziņoja, ka priekšā esošajā sādžā atrodas lielāki sarkano spēki, viņš atbildēja: «Jo vairāk «čomu», jo labāk, ņemsim visus ciet!»
Sekoja vēl viens izlūkgājiens, kurā tika «iztīrītas» Strūžānu un Kristinku sādžas, turklāt pēdējā ieņemta artilērijas baterija pilnā kaujas kārtībā ar zirgiem, aizjūgiem, telefona aparātiem, kabeļiem, kā arī 15 gūstekņi. Cita starpā tika iegūts arī lielinieku karaspēka daļas karogs ar uzrakstu В единении сила! (Vienotībā spēks!). Karogs tagad ir aplūkojams Latvijas Kara muzeja ekspozīcijā.
Nākamajā izlūkgājienā Helmanim, tobrīd jau bataljona komandiera palīgam kapteiņa dienesta pakāpē, bez izlūkošanas un demonstrācijas uzbrukuma bija uzdots arī iegūt pretinieka pozīcijās atrodošos artilērijas bateriju. Šim uzdevumam no bataljona tika atlasītas trīs grupas: divas sedzējvienības un viena trieciengrupa 130 cilvēku sastāvā, kuru vadīja Hugo Helmanis. Tās uzdevums bija ielauzties pretinieku spēku izvietojumā no aizmugures un, saņemot lielinieku lielgabalus, aizvest tos līdz Latvijas armijas izvietojumam. 1920. gada 6. janvārī Helmanis ar savu grupu pārgāja fronti, veica reidu pretinieka aizmugurē, ielauzās Makužu sādžā un tur atņēma pretiniekam vienu lielgabalu pilnā kaujas kārtībā, kastes ar 140 lādiņiem, karalauka virtuvi, 40 zirgu ar aizjūgiem, gūstā tika saņemts 51 sarkanarmietis, tostarp arī rotas komandieris. Helmaņa grupa iztika bez zaudējumiem. Par šo kaujas operāciju kapteinis Hugo Helmanis vēlāk tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.
Karojot aviācijas vienībā, Helmanis piedalījās vairākās gaisa kaujās, divreiz krita vācu gūstā, taču abas reizes izbēga
Dīvainais pamiers
Latgales atbrīvošana no lieliniekiem noslēdzās 1920. gada 1. februārī. Tika noslēgts pamiers starp Latvijas Republiku un Padomju Krieviju. Neatkarīgi no tā abas puses 1920. gada pavasarī un vasarā ieņēma nogaidošas pozīcijas. Pretinieki viens otru novēroja un veica izlūkgājienus. Malā nepalika arī kapteinis Helmanis.
18. un 19. februārī Helmanis ar saviem vīriem devās izlūkos uz neitrālo joslu. «Ar 11 kareivjiem un vienu ložmetēju gājām iepazīties ar neitrālo joslu un viņas iedzīvotājiem. Zināt viņu gara stāvokli ir no ļoti liela svara. Jāpēta, uz kuru pusi vērstas viņu simpātijas, jāatrod uzticami cilvēki, kuri mums piekristu un uz kuriem varētu pilnīgi paļauties, ka tie katrā brīdī sniegs mums pareizas ziņas par pretinieku. Zemniekus, kuri justu līdzi komunistiem, sastapām ļoti maz, bet bija arī tādi, kas aiz dažādiem savtīgiem iemesliem palīdzēja kā mums, tā arī komunistiem,» rakstīja Helmanis. Šādi gājieni uz neitrālo joslu, lai uzzinātu situāciju par pretī stāvošajām Sarkanās armijas vienībām, helmaniešiem kļuva par ikdienu.
Tuvojās 1. maijs. «Sarkanie šos savus svētkus, pēc izlūku ziņām, gatavojās sagaidīt dikti svinīgi. «Batjuška Trockis» atsūtīšot uz fronti «tautas brīvības» aizstāvjiem dažādas dāvanas: tabaku-mahorku, baltmaizi, lai ar šīm ubagu druskām paceltu izbadējušo sarkanarmiešu kaujas garu. Nodomāju no savas puses arī piedalīties šajos sarkano svētkos, saprotams, tikai nelūgtā kārtā...» Piedalīšanās lielinieku svētkos notika šādi: četri virsnieki un 80 karavīri Helmaņa vadībā veica 15 kilometru garu reidu ienaidnieka aizmugurē, ielauzās Vopuļu sādžā un atņēma lieliniekiem artilērijas bateriju: divus lielgabalus šaušanas kārtībā ar munīciju, kā arī citus kara materiālus. Pāri frontei lielgabalus pārvest neizdevās, jo Helmaņa vīriem tie bija jāstumj ar rokām, tādēļ izmisīgu pakaļdzīšanos uzsākušajiem sarkanarmiešiem izdevās latviešu karavīrus panākt. Tā kā lielinieki tuvcīņā ar helmaniešiem neielaidās, pēdējie netraucēti pārgāja fronti.
1920. gada vasarā kapteiņa Helmaņa vadībā tika veikti vēl divi izlūkgājieni: 2. un 15. jūlijā. Par pēdējo kapteinis H. Helmanis ziņoja savam pulka komandierim: «Ziņoju, ka naktī no 14. uz 15. jūliju pastiprinātā izlūku nodaļa zem manas vadības aizgāja pretinieka aizmugurē un atņēma Gorlašu sādžā lielgabalu pilnā kārtībā ar daudz lādiņiem, telefona aparātiem. Pretinieks ar milzu spēku mēģināja mūs apturēt un apiet, bet tika atsists, pie kam saņēmām piecus smagos ložmetējus ar daudz lentēm, kā arī šautenes un patronas. Saņemti 53 gūstekņi. Pretiniekam daudz kritušo. Mūsu zaudējumi: divi kritušie un četri ievainoti.» Šajos jūlija izlūkgājienos saņemti 112 sarkanarmiešu gūstekņi, kā arī daudz kara materiālu: šautenes, ložmetēji, patšautenes. Savukārt Latvijas armijas zaudējumi šajos izlūkgājienos bija seši kritušie, 11 ievainotie un divi bezvēsts pazudušie.
Garlaicīgais miera laiks
Pēc Neatkarības kara beigām kapteini Hugo Helmani nosūtīja uz virsnieku kursiem, lai tur iegūtu miera laikam nepieciešamo virsnieka izglītību, taču viņš mācības tā arī neuzsāka, izvēloties atgriezties savā pulkā. Pēc pulka pārvietošanas uz miera laika izvietojuma vietu Liepājā 1921. gada martā Helmani par vairākkārtējiem disciplīnas pārkāpumiem atcēla no rotas komandiera amata, bet jūnijā atvaļināja no armijas pavisam. Kā iemesls viņa personas lietā minēti disciplīnas pārkāpumi: alkohola lietošana, policista aizskaršana, trokšņošana, patvaļīga aiziešana no dienesta vietas. Kara laika varonis nespēja atrast savu vietu miera laika dzīvē - viņš bija karavīrs, kam kazarmu sienas žņaudza kaklu, viņš alka pēc kaujām un sadursmēm...
Jau kā atvaļināts virsnieks Helmanis 1922. gadā iestājās Iekšlietu ministrijas dienestā, strādāja par sevišķu uzdevumu vecāko ierēdni, bet 1924. gadā viņu iecēla par 14. Kuldīgas aizsargu pulka komandieri. 1925. gadā Helmanis pārgāja dienestā uz robežpoliciju. 1927. gadā uz īsu brīdi atgriezās Latvijas armijā, dienēja 10. Aizputes kājnieku pulkā Daugavpilī, bet jau pēc deviņiem mēnešiem no dienesta viņu atbrīvoja disciplīnas pārkāpumu dēļ...
Trīsdesmitajos gados Neatkarības kara varonis nodarbojās ar automašīnu tirdzniecību Rīgā. Savas izlūka gaitas un izlūkgājienus ienaidnieka aizmugurē Helmanis aprakstīja un jau 1921. gadā izdeva atsevišķā brošūrā Kapteiņa Helmaņa izlūku gājieni, to papildinot un pārizdodot 1932. gadā ar nosaukumu Cīņa pret lieliniekiem 1919.-1920. gadā. Padomju okupācijas režīms Hugo Helmani represēja: 1941. gada 30. oktobrī Astrahaņas cietumā viņam kara tribunāls piesprieda nāvessodu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita