Padomju laikus piedzīvojušajiem nav jāstāsta, kādus svētkus savulaik svinēja 23. februārī - padomju armijas un jūras kara flotes dienu. Jau skolā bērniem mācīja, ka šis datums izvēlēts tādēļ, ka 1918. gada 23. februārī jaunizveidotā Sarkanā armija devusies cīņā pret vācu karaspēku, kas apdraudējis Petrogradu. Sīkākas detaļas par šīm kaujām gan izpalika, un ne velti - jo patiesībā SARKANĀ armija kaujaslauku nepameta kā uzvarētāja...
Padomju laiku vēstures mācību grāmatā 9. un 10. klasei Sarkanās armijas tapšana aprakstīta šādi: «1918. gada 21. februārī Ļeņins valdības vārdā paziņoja, ka sociālistiskā Tēvija briesmās, un aicināja organizēt pretsparu vācu imperiālistiem. Aizstāvēt padomju republiku cēlās Petrogradas, Maskavas un citu valsts rūpniecības centru strādnieki. Visur tika organizētas Sarkanās armijas daļas un sūtītas uz fronti pretī uzbrūkošajam vācu karaspēkam. Tās bija dienas, kad dzima Sarkanā armija. Kopš tā laika 23. februārī ik gadus svin padomju armijas dienu. Vācu interventi, kas uzbruka Petrogradai, Ukrainai un Baltkrievijai, saņēma enerģisku pretsparu. Tas piespieda Vācijas valdību atjaunot miera sarunas.»
Gandrīz katrs teikums šajā rindkopā ir meli. Gan par strādnieku celšanos cīņai, gan pretsparu interventiem, gan piespiešanu vāciešus sēsties pie sarunu gada. Jo patiesībā Sarkanā armija savas tapšanas dienās cieta vienu no kaunpilnākajām sakāvēm tās vēsturē.
Ekskursija pa dzelzceļu
Viens no pirmajiem, kurš jau astoņdesmito gadu otrajā pusē sāka graut mītu par «leģendārās un neuzvaramās» armijas dzimšanas patiesajiem apstākļiem, bija emigrācijā dzīvojošais krievu vēstures pētnieks Viktors Suvorovs. Viņa versija par 1918. gada notikumiem radikāli atšķīrās no padomju oficiālā vēstures traktējuma. Suvorova izklāstā viss bija noticis apmēram šādi: kad vācieši sākuši virzīties Petrogradas virzienā, boļševiki uz ātru roku no revolucionāri noskaņotiem cilvēkiem sakomplektējuši karaspēka vienības, kuras nosūtījuši pretī ienaidniekam. Par šā karaspēka komandieri iecēla vienu no aktīvākajiem revolucionāriem flotes rindās, matrozi Pāvelu Dibenko. Taču jau pēc pirmās sadursmes Pleskavas apkaimē revolucionārā armija ar visu savu komandieri tādā tempā metusies bēgt, ka ešelonu ar tās pamatīgi ieskurbušajām atliekām pēc laba laika izdevies atrast vairāk nekā 1000 kilometru attālumā no frontes.
Izklausās pārāk komiski, lai būtu patiesība? Lai to noskaidrotu, papētīsim 1918. gada februāra notikumus sīkāk. Un tātad: tas bija laiks, kad nesen izveidotā boļševiku valdība nesekmīgi centās noslēgt pamieru ar Vāciju. Nesekmīgi tādēļ, ka vācieši pretendēja uz milzīgām sabrukušās Krievijas impērijas teritorijām, bet boļševikiem nebija nekādu argumentu šo pretenziju noraidīšanai, ja neskaita nepamatotas cerības uz proletariāta revolūciju Vācijā. Līdzšinējā Krievijas armija bija gandrīz izjukusi, un tās atliekas nebija kaujasspējīgas, turklāt paši boļševiki ar savu aģitāciju bija darījuši visu, lai šo karaspēku sagrautu. Tas viņiem patiešām izdevās, taču nu kļuva skaidrs, ka bez armijas nav iespējams pasargāt revolūcijas iekarojumus no ārējā ienaidnieka. Taču arī teritorijas atdot negribējās, tādēļ boļševiku delegācija vienkārši vilka laiku. Kad vāciešiem tas apnika, viņi rīkojās izlēmīgi un 18. februārī uzsāka uzbrukumu tobrīd jau vairs reāli neeksistējošajā Austrumu frontē.
Vācu vienība, kas pirmā ienāca Rēzeknē, bija tik maza, ka nepietika cilvēku, lai ieņemtu telegrāfu, tādēļ tas turpināja darboties vēl diennakti
Galvenie vācu uzbrukuma virzieni bija divi - uz Ukrainu un ziemeļu virzienā uz Tallinu, Pleskavu un Petrogradu. Pretestību vācieši gandrīz nekur nesastapa, tādēļ varēja atļauties operēt ar tik mazām vienībām, ka tās reizēm pat nespēja ieņemt visus svarīgākos objektus. Piemēram, vienība, kas pirmā ienāca Rēzeknē, bija tik maza, ka nepietika cilvēku, lai ieņemtu telegrāfu, tādēļ tas turpināja darboties vēl diennakti. Vācu ģenerālis Makss Hofmans, kurš komandēja spēkus Austrumu frontē, situāciju raksturoja šādi: «Šis ir pats komiskākais karš, kādu esmu redzējis: neliela kājnieku vienība ar ložmetēju un lielgabalu priekšējā vagonā ceļo no vienas stacijas uz nākamo, saņem gūstā kārtējo boļševiku grupiņu un dodas tālāk.» Viņam pieder arī spārnotais uzbrukuma salīdzinājums ar «ekskursiju pa dzelzceļu un automobiļos».
Februāra beigās vācu rokās bija Minska, Gomeļa, Rēzekne, Pleskava, viņu spēki tuvojās Narvai un Tallinai. Nevarētu teikt, ka boļševikiem vispār nebūtu bijis nekādu spēku, jo vācu saņemto gūstekņu skaits liecina par pretējo - gūstā bija krituši vairāk nekā 80 000 boļševiku karavīru, bet reizē ar viņiem vācieši kā trofejas ieguva 800 000 šauteņu, 10 000 ložmetēju, vismaz 4000 lielgabalu, 152 lidmašīnas un 2100 lokomotīvju. Tik iespaidīgs trofeju klāsts salīdzinājumā ar tik nelielu gūstekņu skaitu liecina tikai par vienu - armija bija piedzīvojusi totālu sabrukumu, un visapkārt mētājās ieroči, kurus neviens vairs negribēja ņemt rokās, nemaz nerunājot par došanos uz fronti.
Kādēļ tieši 23. februāris?
Ja zinām, ka nekādas ievērojamas kaujas 1918. gada 23. februārī nenotika, rodas jautājums - kādēļ tieši šo datumu komunisti nolēma pasludināt par Sarkanās armijas dzimšanas dienu? Izrādās, stāsts ir ļoti sadzīvisks.
Boļševiku valdības lēmums par jaunas armijas veidošanu tika pieņemts 1918. gada 28. janvārī, tādēļ likumsakarīgi būtu tieši šo datumu pasludināt par Sarkanās armijas dzimšanas dienu. Tāda doma arī bija, jo 1919. gada 10. janvārī armijas augstākās inspekcijas priekšsēdētājs Nikolajs Podvoiskis valdībai nosūtīja vēstuli ar aicinājumu 28. janvārī svinēt armijas pirmo gadadienu. Taču birokrātiskas aizķeršanās dēļ valdība šo jautājumu sāka izskatīt tikai 24. janvārī, kas nozīmēja, ka kārtīgas svinības atlikušajās četrās dienās vairs nav iespējams sarīkot. Tādēļ valdība nosprieda, ka prātīgāk būtu svinēšanu pārcelt uz 17. februāri, apvienojot ar Sarkanās dāvanas dienu - tas bija pasākums, kura pamatdoma bija ziedojumu vākšana Sarkanajai armijai. Taču, ielūkojoties kalendārā, boļševiku priekšnieki saprata, ka 17. februāris iekrīt pirmdienā, tādēļ nolēma svinēšanu pārcelt uz tuvāko svētdienu - 23. februāri. Turklāt oficiāli tika paziņots, ka šajā dienā tiek atzīmēta Sarkanās armijas gadadiena, kas apritēja 28. janvārī. Svētku programmā bija parādes un mītiņi, bezmaksas kinoseansi karavīriem un strādniekiem, kā arī Parīzes komūnai veltīta teātra izrāde.
Pēc tam pilsoņu kara juceklī uz dažiem gadiem par Sarkanās armijas dzimšanas dienu aizmirsa. Ideja par svinēšanu atgriezās tikai 1922. gadā - tikai nu jau bez kādām atkāpēm par svinamo dienu tika noteikts 23. februāris.
Komandieru trūkums
Saprotot, ka situācija ir katastrofāla, padomju valdība jau janvāra beigās sāka no nulles organizēt jaunu armiju, ko nodēvēja skaļā vārdā - par strādnieku un zemnieku Sarkano armiju. Pirmajos pāris mēnešos gan iedzīvotāju atsaucība uz aicinājumiem stāties jaunajā armijā bija minimāla, jo karošana visiem bija līdz kaklam. Cilvēki Sarkanajā armijā stājās kūtri un lielākoties to darīja divu iemeslu dēļ: vai nu tiešām ticot komunisma ideāliem, vai arī atalgojuma un pārtikas devas dēļ, jo daudzi juku laikos bija palikuši bez iztikas līdzekļiem.
Par labu nenāca arī pieredzējušu komandieru trūkums, jo sākumā boļševiki bija apņēmības pilni atteikties no veco cara virsnieku pakalpojumiem, to vietā ieceļot pašu karavīru izraudzītus vadoņus. Iznākumā uz brīdi par armijas komandieri kļuva praporščiks Nikolajs Kriļenko (1938. gadā viņu, kā jau daudzus vecos boļševikus, nošāva), kuram nebija nekādas pieredzes lielu ļaužu masu komandēšanā. Iznākums bija likumsakarīgs - haoss un zaudējums pēc zaudējuma. Tikai februāra beigās boļševiki sāka uzticēt komandēšanu arī vecajiem virsniekiem, kurus, lai arī ar aizdomām, tomēr atzina par jaunajam režīmam noderīgiem. Daudzi no virsniekiem arī bija ar mieru karot boļševiku pusē, jo vāciešus uzskatīja par vēl ļaunākiem ienaidniekiem. Piemēram, brīvprātīgi uz fronti doties pieteicās vairāki Jura krusta savienības biedri, kuri bija apcietināti par atentāta gatavošanu pret Ļeņinu. Sprukās nonākušie boļševiki viņus tiešām atbrīvoja, un pieredzējušie karavīri devās uz fronti, kur nevis dezertēja, bet drosmīgi cīnījās. Interesanti, ka pirmais no vecajiem virsniekiem, ko Ļeņins aicināja palīgā, bija boļševiku valdības jeb Sovnarkoma lietu pārvaldnieka Vladimira Bonča-Brujeviča brālis Mihails, kurš cara armijā bija uzkalpojies līdz ģenerāļa pakāpei.
Ar tiem spēkiem, ko izdevās pa malu malām saskrapstināt, bija par maz. Tipisks piemērs šajā ziņā bija Sarkanās armijas vienības Narvas apkaimē. Tur viena no labākajām vienībām skaitījās Anša Daumaņa komandētais bataljons 600 vīru sastāvā, kurā bija latvieši un igauņi. Pārējās vienības lielākoties bija 100-200 cilvēku lielas, turklāt nereti bija visai grūti piedabūt tās pakļauties kopējai vadībai. Pavisam kopā Narvas rajonā boļševiki bija koncentrējuši 3600 karavīrus, kuru rīcībā bija šautenes, 61 ložmetējs, četri lielgabali un piecas bruņumašīnas.
Uzvarēt vai mirt!
23. februārī, ko vēlāk pasludināja par Sarkanās armijas dzimšanas dienu, nekādu īpašu notikumu nebija. Vienīgais notikums, kas ļauj saistīt šo datumu ar Sarkano armiju, ir todien Petrogradā sarīkotie mītiņi ar devīzi Sociālistiskās tēvijas aizsardzība, pēc kuriem tika atvērti vairāki brīvprātīgo pieteikšanās punkti. Nedēļas laikā pieteicās 13 000 cilvēku, taču līdz frontei nonāca vien daļa no viņiem, jo daudzi no tiem, kas bija pieteikušies, no reālas karot braukšanas izvairījās.
Ar kaut kādām uzvarām 23. februāri saistīt pie labākās gribas nav iespējams, ja zinām, ka jau dienu vēlāk, 24. februārī, vācieši ieņēma Pleskavu. Ziņa par Pleskavas ieņemšanu izraisīja panikas lēkmi boļševiku līderos, un Petrogradas aizsardzības komiteja nāca klajā ar paziņojumu: «Situsi pēdējā un izšķirošā stunda! Tikko saņemta ziņa par Pleskavas krišanu, kas atrodas astoņu stundu brauciena attālumā no galvaspilsētas. Revolūcija, padomju vara un galvaspilsēta ir lielās briesmās. Nekavējoties stājieties sarkanajos sociālistiskajos bataljonos un dodieties uzvarēt vai mirt!»
Par to, kāds noskaņojums valdīja boļševiku vadībā, liecina rindas, ko 25. februārī rakstījis Ļeņins: «Mokoši kaunpilnas vēstis par pulku atteikšanos aizstāvēt pozīcijas, par atteikšanos aizstāvēt Narvas līniju, par atteikšanos izpildīt pavēli atkāpjoties iznīcināt visu noderīgo; nemaz nerunājot par bēgšanu, haosu, neprasmi, bezpalīdzību, nolaidību. Padomju republikā nav armijas.» Nav brīnums, ka tieši Ļeņins bija tas, kurš visvairāk iestājās par miera līguma slēgšanu ar vāciešiem, lai arī tas nozīmēja lielu teritoriju zaudēšanu - proletariāta vadonis gluži labi apzinājās jaunizveidotās Sarkanās armijas patiesās spējas.
Petrogradā daudzi jau gaidīja vācu ierašanos, jo domāja, ka tas ir dažu dienu jautājums. Maskavā dažas avīzes pat pasteidzās nopublicēt informāciju, ka vācieši jau ir Petrogradā. To, cik bīstams ir stāvoklis, saprata arī boļševiku valdība un 26. februārī pārcēlās uz Maskavu.
Mokoši kaunpilnas vēstis par pulku atteikšanos aizstāvēt pozīcijas, par atteikšanos aizstāvēt Narvas līniju, par atteikšanos izpildīt pavēli atkāpjoties iznīcināt visu noderīgo; nemaz nerunājot par bēgšanu, haosu, neprasmi
Bēgošais komandieris
Pāvels Dibenko komandēja vienu no vienībām, kas 1918. gada februārī tika raidītas cīņā pret uzbrūkošo vācu karaspēku. Uz papīra Dibenko vienība izskatījās iespaidīgi, jo tajā bija apmēram 5000 revolucionāri noskaņotu matrožu. Iekšējo nemieru apspiešanai Petrogradas ietvaros ar to bija pietiekami, taču cīņai ar nopietnu pretinieku matroži izrādījās absolūti nepiemēroti. Pirmkārt, atšķirībā no sauszemes vienībām Baltijas flotes jūrnieki kara lielāko daļu bija pavadījuši savās bāzēs un pulveri lāga nebija ostījuši. Otrkārt, matrožu vidū ļoti izplatītas bija anarhijas idejas, kas militāras disciplīnas nodibināšanu neveicināja. Tādēļ arī jau pirmajās sadursmēs ar vāciešiem, kas notika pie Narvas, matroži cieta lielus zaudējumus un juceklīgi atkāpās.
Tomēr Suvorova versija par to, ka Dibenko pa galvu, pa kaklu uzreiz būtu aizbēdzis tālā aizmugurē, īsti neatbilst patiesībai. Kādu brīdi viņš vēl atradās Narvas apkaimē, tiesa, komandēt neko nebija spējīgs un augstākā vadība viņu stundām ilgi nevarēja sameklēt. Kad beidzot tas izdevās, drīz vien kļuva skaidrs, ka Dibenko savus padotos, kuri sāka dumpoties un atteicās iet kaujā, nav spējīgs kontrolēt. Narvas virziena karaspēka komandieris Dmitrijs Parskis piedzīvojumus ar Dibenko vēlāk aprakstīja šādi: «Kad aizbraucu pie Dibenko, lai ar viņa palīdzību mēģinātu ietekmēt matrožus, tad, par lielu pārsteigumu (un laikam arī pašam Dibenko), mani ešelonā kopā ar diviem maniem palīgiem aizveda projām. Nevēloties pamest savus padotos, mēs gribējām izlēkt, taču vilciens traucās pilnā gaitā; mēģinājām noraut bremzi, taču tā izrādījās bojāta. Ierodoties Tikopisas pusstacijā, izsaucām ešelonu uz Jamburgu. Savukārt Dibenko, kā izskatījās, netika galā ar saviem matrožiem un kopā ar viņiem aizbrauca uz Gatčinu.»
Tātad pilnīgs haoss un anarhija. Par tādu «komandēšanu» Dibenko tika atcelts no komandiera amata, bet viņa vienība izformēta. Dibenko draudēja nopietnas nepatikšanas, jo viņu nometa no visiem amatiem un izslēdza no boļševiku partijas, bet 16. martā pat arestēja, lai nodotu tiesai. Tomēr drīz vien viņu līdz tiesas dienai atbrīvoja - lielā mērā pateicoties ievērojamās boļševiku aktīvistes Aleksandras Kolontajas (ar viņu Pāvels vēlāk apprecējās) iniciatīvai. Taču pirms tiesas viņš aizbēga uz Samaru, kur savā vadībā sapulcēja vairākas matrožu vienības, kas darbojās pašas uz savu roku. Beigu beigās boļševiku vadība Dibenko tomēr attaisnoja un atzina, ka visās nelaimēs bijis vainojams viņa pieredzes trūkums karaspēka komandēšanā.
Vēlāk Dibenko pilsoņu kara laikā karoja Ukrainā (ne pārāk veiksmīgi) un Ziemeļkaukāzā. Uzkalpojās līdz divīzijas komandierim, piedalījās Kronštates dumpja un Tambovas zemnieku sacelšanās apspiešanā. Karjeras augstākais punkts bija Ļeņingradas kara apgabala komandiera punkts. Beidza viņš kā jau daudzi «vecie revolucionāri» - 1938. gadā viņu arestēja, apsūdzēja spiegošanā ASV labā un fašistiska apvērsuma gatavošanā un nošāva..
Postošais sprādziens
Kā jau teikts, sarkanajos bataljonos iestājās vairāk nekā 10 000 brīvprātīgo, taču stāvokli frontē šie spēki neuzlaboja. Vairākas saformētās vienības atteicās kustēt no vietas, ja tām neizmaksās algu un nenodrošinās pienācīgu barošanu. Vēsturnieks Aleksejs Kuļegins min gadījumu, kad Izmailovas un Petrogradas pulkus beidzot ar lielām pūlēm piespieda pamest kazarmas, tad tikai neliela daļa to karavīru aizsoļoja līdz stacijai, taču vagonos kāpt un uz fronti braukt atteicās arī šie nedaudzie. Kaujas gars lielākajā daļā vienību bija nulles līmenī, kaut gan bija arī izņēmumi. Pārsteidzošā kārtā labākie karotāji izrādījās nevis regulāro vienību karavīri, bet gan uz ātru roku izveidoto strādnieku vienību kaujinieki un vāji koordinētās puspartizānu vienības. Un, protams, visuresošie latviešu strēlnieki, piemēram, Jura Aploka komandētās divas rotas pie Pleskavas.
Tomēr ar viņu pūliņiem bija par maz, lai apturētu vāciešus vai nodarītu viņiem būtiskus zaudējumus, kaut gan vācu armijas ziņojumos minēts, ka uz dienvidiem no Pleskavas pretinieks izrādījis nopietnu pretošanos. Tomēr lielākos postījumus vācu rindās nodarīja ne jau Sarkanā armija, bet gan nelaimes gadījums - eksplozija Pleskavas sprāgstvielu noliktavā, kuras dēļ bojā gāja 270 vācu karavīri. 3. martā vācieši vēl paspēja ieņemt Narvu, taču tad aktīvā karadarbība beidzās. Ne jau tādēļ, ka Sarkanā armija būtu apturējusi vāciešus, bet gan tāpēc, ka todien tika noslēgts Brestļitovskas miera līgums, ko parakstīja Padomju Krievija, Vācija, Austroungārija, Bulgārija un Turcija. Saskaņā ar šo līgumu Krievija zaudēja lielas teritorijas, toties boļševikiem izdevās noturēties pie varas un nopietni ķerties pie savas armijas veidošanas, jo klāt bija nākamais juku laiku posms - pilsoņu karš.
Lielākos postījumus vācu rindās nodarīja ne jau Sarkanā armija, bet gan nelaimes gadījums - eksplozija Pleskavas sprāgstvielu noliktavā
Vēlāk tika radīts mīts, ka tieši Sarkanā armija apstādinājusi vāciešus teju vai Petrogradas pievārtē (pie šā mīta radīšanas vistiešākajā veidā vainīgs Staļins, kurš 1938. gadā kādā runā norādīja, ka Sarkanā armija apturējusi vācu imperiālistus pie Narvas un Pleskavas, bet pēc tam šī tēze nonāca vēstures grāmatās), taču patiesībā, ja vien nebūtu noslēgts Brestļitovskas miera līgums, visticamāk, vācu karavīri jau 1918. gada marta beigās būtu pastaigājušies pa Ņevas bulvāri Petrogradā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita