Vai maza valstiņa var starptautiskajā arēnā veiksmīgi aizstāvēt savas tiesības? Vai tā, neraugoties uz armijas un kara flotes trūkumu, var uzveikt daudzkārt spēcīgāku pretinieku? Teiksiet - tas nav iespējams? Ir gan, un to pierādīja Islandes un Lielbritānijas gadiem ilgais konflikts par mencu nozvejas vietām.
Islandes vēsture aizsākās IX gadsimtā, kad uz turieni pārcēlās tie vikingi, kuri negribēja maksāt nodokļus Norvēģijas karalim. Sniegotā sala atradās tādā pasaules nomalē, ka bija pamats cerēt - tur kolonistus visi liks mierā. Te taču nekā nebija: ne zelta, ne sudraba, ne mežu. Tikai sniegs, ledāji, vulkāni un geizeri. Taču atbraucējus, kurus nu jau varam saukt par islandiešiem, tas nebiedēja. Viņi uzbūvēja sev mitekļus un sāka piekrastes ūdeņos ķert mencas, kas tad arī kalpoja par galveno iztikas avotu. Daudzus gadsimtus vēlāk tieši mencām tad arī bija lemts kļūt par starptautiska konflikta cēloni.
Brīvība no dāņiem
Ilgi gan pilnīgā brīvestībā islandiešiem nodzīvot neizdevās, jo 1262. gadā par sevi atgādināja vēsturiskā dzimtene Norvēģija, pieprasot, lai salinieki sevi atzītu par Norvēģijas karaļa pavalstniekiem. Apmaiņā pret lojalitāti karalis apsolīja islandiešiem regulāras kokmateriālu un labības piegādes. 1397. gadā atkal jauns notikumu pavērsiens - Norvēģija kopā ar Islandi kļuva par Dānijas sastāvdaļu. Atšķirībā no norvēģiem, kuri XIX gadsimtā atkratījās no dāņu pārvaldības un nonāca Zviedrijas kontrolē, no kuras vaļā tika XX gadsimta sākumā, Islande līdz pat Otrajam pasaules karam skaitījās Dānijas sastāvdaļa.
Kad 1940. gadā Vācija okupēja Dāniju, briti izcēla desantu stratēģiski svarīgajā Islandē, tā atvieglojot polāro konvoju braucienus no ASV uz Lielbritāniju. 1944. gadā britu spēkus Islandē nomainīja amerikāņi, kuri te uzbūvēja savu militāro bāzi. Formāli to varēja uzskatīt par okupāciju, tad islandieši par to īpaši nepārdzīvoja. Gluži pretēji - viņi saprata, ka ir pavērusies iespēja iegūt neatkarību. Pamatojoties uz to, ka vāciešu okupētās Dānijas karalis Kristiāns X vairs nespēja izpildīt savus konstitucionālos pienākumus attiecībā pret Islandi, salas parlaments pasludināja Islandi par neatkarīgu valsti.
Tikuši pie ilgi gaidītās brīvības, islandieši pēc Otrā pasaules kara iestājās NATO. Atšķirībā no visām pārējām NATO dalībvalstīm Islandei savas armijas nebija, un būtībā savu drošību tā bija nodevusi pilnībā NATO ziņā. Savukārt NATO valstis bija ieinteresētas Islandes dalībā šajā organizācijā, jo salā esošā militārā bāze ļāva kontrolēt Ziemeļatlantiju. Ja, nedod Dievs, te ieperinātos komunisti, NATO jūras komunikācijām draudētu nopietnas briesmas. Tādēļ ASV un pārējās NATO dalībvalstis bija ārkārtīgi ieinteresētas labās attiecībās ar Islandi - šis apstāklis jāpatur prātā, jo tam būs liela loma turpmākajā stāstā par mencām.
Atšķirībā no visām pārējām NATO dalībvalstīm Islandei savas armijas nebija
Jūs te nezvejosiet!
Mencas vēl arvien bija pati galvenā Islandes prece, kas veidoja 90 procentus visa eksporta. Islandes piekrastē tās ķērās labi, taču to zināja ne tikai islandieši vien. 1952. gadā Lielbritānija, kas tobrīd jau bija zaudējusi kontroli pār lielāko daļu savu koloniju, arvien biežāk sāka mencas zvejot tieši Islandes apkaimē. Islandieši uz to reaģēja ar paziņojumu, ka paplašina savu ekskluzīvo ekonomisko zonu no līdzšinējām trim jūras jūdzēm uz četrām. Britiem tika uz stingrāko noliegts bāzt savus degunus un tīklus šajā zonā.
Londona reaģēja nekavējoties. Atbildot uz Islandes aizliegumu britu zvejniekiem ķert zivis tuvāk par četrām jūdzēm, Londona slēdza islandiešu kuģiem savas ostas un pārtrauca iepirkt Islandes zivis. Tas bija spēcīgs gājiens, jo tieši Lielbritānija līdz tam bija Islandes zivju produkcijas galvenais noieta tirgus.
Taču islandieši atrada izeju - piedāvāja savu preci Padomju Savienībai, kas ar lielāko prieku bija gatava pirkt Islandes siļķes un mencas. Kremlis to mazāk darīja ekonomisku apsvērumu dēļ, kā cerot iedzīt ķīli NATO dalībvalstu attiecībās. Islandieši izrādījās atsaucīgi pretspēlētāji, jo sāka kaut ko runāt par Islandes un PSRS īpašajām attiecībām, kas radīja vieglu izbīli Vašingtonā. ASV nekādi nevarēja pieļaut, lai tik svarīgs Ziemaļatlantijas drošības bastions nonāktu krievu kontrolē, tādēļ amerikāņi nekavējās uzlabot attiecības ar Islandi, arī piesakoties pirkt tās zivis. Iznākumā islandieši ar uzviju kompensēja zaudēto Lielbritānijas tirgu.
Reikjavīka apmierināti berzēja rokas, kamēr Londona bezspēcīgās dusmās grieza zobus. Taču neko darīt - britiem nācās piekāpties amerikāņu aicinājumam salīgt mieru ar lecīgajiem islandiešiem. Lai nu tā būtu, viena jūdze vairāk vai mazāk! Tādiem sīkumiem nav nozīmes, ja uz spēles likta NATO vienotība!
Taču apetīte rodas ēdot. Sešus gadus vēlāk, 1958. gadā, panākumu spārnotie islandieši atkal devās uzbrukumā, vienpusēji paziņojot par savas ekskluzīvās zonas palielināšanu līdz 12 jūras jūdzēm. Britu zvejnieki, esiet tik laipni un atbrīvojiet šos ūdeņus! Šoreiz Londonas pacietības mērs bija pilns un briti bija pilni apņēmības ierādīt nekauņām viņu īsto vietu. Uz dumpīgas salas piekrasti devās britu eskadra 53 karakuģu sastāvā, kuras uzdevums bija aizstāvēt savus zvejniekus. Islandieši pretī sūtīja savus jūras spēkus - septiņus krasta apsardzes kuterus un hidroplānu Catalina. Ignorējot netālu esošās britu fregates, šie mazie kuteri klupa virsū angļu zvejas traleriem, cenšoties tos padzīt no 12 jūdžu zonas. Šim nolūkam kuteru priekšgalus apšuva ar bruņu plāksnēm. Britu karakuģu kapteiņi bija apmulsuši un nezināja, ko iesākt - nevar taču tā vienkārši sākt šaut uz savu NATO sabiedroto kuteriem!
Līdz reālai karadarbībai tā arī nenonāca, taču nervus abas puses viena otrai pamatīgi bojāja divu mēnešu garumā. Strīdu atkal izšķīra ASV viedoklis - mīļā miera un NATO vienotības saglabāšanas labad Vašingtona pierunāja Lielbritāniju piekāpties. Londona atzina Islandes tiesības uz 12 jūdžu zonu, taču islandiešiem nācās apsolīt turpmāk šāda veida strīdus risināt starptautiskajā tiesā Hāgā. Islandieši arī svēti solījās tieši tā darīt.
Šantāža islandiešu gaumē
Nākamos 14 gadus islandieši uzvedās godīgi un kašķi nemeklēja. Taču septiņdesmito gadu sākumā zivju piekrastes ūdeņos kļuva arvien mazāk un ekologi brīdināja, ka ap 1980. gadu mencas vispār var izzust. Islandi šis jautājums, no kura bija atkarīga valsts ekonomika, nopietni uztrauca, tādēļ tā aicināja starptautiskā līmenī noteikt mencu zvejas kvotas, lai ļautu populācijai atjaunoties. Kad dzirdīgas ausis šis aicinājums neatrada, islandieši ķērās pie ierastās taktikas, 1972. gadā pasludinot savas ekskluzīvās ekonomiskās zonas paplašināšanu līdz 50 jūras jūdzēm. Visu citu valstu zvejnieki tika lūgti aizvākties no šīs teritorijas un nekad tajā vairs neatgriezties.
Visasāk uz šo izlēcienu, kā parasti, reaģēja Lielbritānija, atkal nosūtot uz Islandes piekrasti karakuģus. Šoreiz starptautiskais atbalsts bija britu pusē, jo vairums Eiropas valstu uzskatīja, ka šoreiz islandieši ir pāršāvuši pār strīpu. Lielbritānija un Vācija iesniedza prasību pret Islandi Hāgas tiesā, taču islandieši atteicās ņemt vērā tās viedokli.
Kamēr islandiešu krasta apsardzes kuteri grūstījās ar britu zvejas traleriem, tikmēr Islandes politiķi izmantoja jau pārbaudītu ieroci - politisko šantāžu. Zvejniecības ministrs devās uz Maskavu ar mērķi vienoties par jaunām zivju piegādēm. Krasta apsardzes direktors lidoja pretējā virzienā, uz Ameriku, meklējot iespējas tur iegādāties ātrgaitas kuterus «britu agresijas» atvairīšanai. Islandiešu izgājienu sadusmotie amerikāņi atteicās slēgt tādu līgumu. Direktoru tas īpaši nesamulsināja, viņš sekoja zvejniecības ministram un arī ieradās Maskavā - ar piedāvājumu nopirkt padomju kuterus.
Tas jau bija par traku. Ziemeļatlantijas vienotība plīsa pa visām vīlēm, tādēļ Reikjavīkā oficiālā vizītē ieradās NATO ģenerālsekretārs. Sarunas beidzās bez rezultāta, jo islandieši augstajam viesim lika saprast, ka, ja 50 jūdžu zona netiks atzīta par viņu teritoriju, tad Islande nopietni apsvērs nepieciešamību turpināt savu darbību Ziemeļatlantijas aliansē. Galu galā, ir taču pasaulē arī citi militārie bloki, piemēram, Varšavas līguma valstis... Skaidrs, ka pēc tāda ultimāta, lai arī izteikta mājienu formā, ASV un pēc tam arī Lielbritānijai nācās piekāpties.
Jūras robežu vilkšana
Sākotnēji valstu jūras robežas noteica vienkārši uz aci - cik tālu var redzēt, tik tālu arī stiepjas attiecīgās valsts jūras valdījumi. Senos laikos šāds risinājums visus apmierināja, jo kuģniecība vēl nebija attīstīta un tādēļ ekonomiskā darbība lielākoties norisinājās piekrastes ūdeņos. Situācija mainījās lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetā, kad par aizjūru teritorijām sīvi konkurēja Spānija un Portugāle. Neviens nesaprata, kur sākas un beidzas vienas vai otras valsts jūras valdījumi, kas izraisīja regulāras sadursmes.
Problēmas risināšanā kā šķīrējtiesnesis uzstājās Romas pāvests Aleksandrs VI, kurš 1494. gadā pēc pārrunām ar abu valstu monarhiem vienkārši novilka pāri kartei līniju, kas iezīmēja Spānijas un Portugāles interešu zonas. Viss, kas atradās uz austrumiem no 50. rietumu meridiāna, piederēja Portugālei, bet uz rietumiem - Spānijai. Kamēr jaunas kolonijas iekaroja tikai spāņi un portugāļi, šī robežu sistēma tiešām darbojās, taču drīz vien pretenzijas uz savu pīrāga daļu pieteica arī citas valstis. Īpaši jau Anglija un Nīderlande, kurām kā protestantiskām valstīm pāvesta rīkojumi nebija saistoši. Tas, protams, radīja arvien jaunus un jaunus konfliktus.
Lai ieviestu šajā haosā kārtību, 1609. gadā holandiešu politiķis un jurists Hugo de Grots traktātos De Indis (Par Indiju) un Mare Liberum (Brīvā jūra) izvirzīja ideju par to, ka, balstoties uz dabisko tiesību un taisnīguma principiem, jūra nevar būt kāda īpašums un tā pieder visām tautām vienlīdzīgi. Bet tas nozīmē, ka visām tautām ir vienādas tiesības kuģot un zvejot pasaules jūrās.
Pret šiem principiem visai kategoriski iebilda briti, kuri tobrīd pilnā sparā būvēja savu koloniālo impēriju. Angļu jurists Džons Seldens savā darbā Mare clausum (Slēgtā jūra) satrieca de Grota idejas lupatās, paziņojot, ka uz jūru jāattiecina tie paši noteikumi, kas uz sauszemes teritorijām. Tātad ikvienai valstij ir tiesības aizstāvēt savus piekrastes ūdeņus tieši tāpat kā sauszemes robežas. Un tātad britiem ir tiesības aizstāvēt arī visu savu koloniju ūdeņus. Vārdu sakot, kam ir flote un spēks, arī ir teikšana pār jūrām.
Holandieši tomēr ar šādu lietu kārtību nebija mierā un piedāvāja jaunu risinājumu. To izstrādāja jurists Korneliuss van Binkershuks darbā De domino maris dessertation (Par jūras pārvaldīšanu), kur norādīja - jā, ikvienai valstij ir tiesības uz piekrastes ūdeņiem, taču ir nepieciešams noteikt, cik tālu šie ūdeņi sniedzas. Kā to izdarīt? Ļoti vienkārši: ja pieņemam, ka valsts vara sniedzas vien tiktāl, cik sniedzas tās ieroču spēks, tad par pamatu ņemam lielgabala šāviena distanci. Vienkāršoti sakot, cik tālu spēj aizlidot no krasta raidīta lielgaballode, tik tālu tad arī stiepjas piekrastes ūdeņi.
Šim principam piekrita vairums valstu. Ņemot vērā, ka tolaik lielgabals nespēja aizšaut tālāk par trim jūras jūdzēm jeb 5,5 kilometriem, tad šo attālumu arī noteica par piekrastes teritoriju. Ūdeņi, kas atradās tālāk, skaitījās neitrāli. Protams, attālums bija diezgan nosacīts, jo lielgabali nepārtraukti attīstījās un šāva arvien tālāk. Taču, kaut gan XX gadsimta vidū krasta artilērija šāva jau vairāk nekā 20 kilometru attālumā, valstis turpināja ievērot vienošanos par triju jūdžu principu. Līdz Islande izdomāja mainīt spēles noteikumus...
Solis līdz īstam karam
Nekaunībai nav robežu - to islandieši uzskatāmi demonstrēja jau pēc pāris gadiem. 1975. gadā Islande atkal vienpusēji palielināja savu ekonomisko zonu, šoreiz jau līdz 200 jūras jūdzēm.
Šoreiz sašutuši bija ne tikai angļi, amerikāņi un vācieši, bet arī sociālisma bloka valstis. Tādā garā turpinot, vēl pēc dažiem gadiem taču Islandes teritoriālie ūdeņi apskalos jau Gdaņskas, Liepājas un Murmanskas piekrasti! Tādēļ Kremlis Islandei paziņoja, ka šoreiz uz padomju atbalstu tā var necerēt. Tad islandieši palīdzību nolēma meklēt citur - Āfrikā. Tās valstis apbraukāja islandiešu diplomāti, sludinot, ka Islande cīnās ne tikai par savām, bet vienlaikus arī par visu apspiesto valstu tiesībām. Lielas jēgas gan no šīs musināšanas nebija, jo Āfrika pie labākas gribas neko nevarēja palīdzēt tālajai ziemeļu zemei.
Tikmēr Islandes piekrastē kārtējo reizi bija ieradusies britu karakuģu eskadra ar mērķi palīdzēt saviem zvejniekiem. Tai pretī drosmīgi traucās seši islandiešu kuteri un divi Polijā būvēti traleri, kas pārveidoti par krasta apsardzes kuģiem. Abas puses centās viena otru iebiedēt, atskanēja pat brīdinājuma šāvieni, bet pa gabalu uz visu šo jampadraci noraugās dažu padomju karakuģu jūrnieki, kuri arī ieradušies «karstajā punktā» - paskatīties, ar ko viss beigsies, un atgādināt NATO par savu eksistenci...
Žurnālisti to visu nodēvēja par Cod Wars (Mencu kari), velkot paralēles ar Cold War (Auksto karu). Islandiešu kuteri centās aizturēt britu zvejnieku tralerus, savukārt britu karakuģi mēģināja atspiest kuterus, reizēm pamatīgi sabukņījot to korpusus. Drīz vien islandiešu kuteri pamazām sāka mainīt taktiku, pārejot uz nakts uzbrukumiem, kuru laikā klusi pielavījās zvejas traleriem un pārrāva to izliktos tīklus.
Gluži kā īstā karā, bija arī cilvēku upuri: vienu britu zvejnieku nonāvēja pārtrūkusi trose, bet islandiešu inženieris gāja bojā sadursmē bojāta kuģa remontdarbos, metināšanas darbu laikā saņemot nāvējošu strāvas triecienu. Pavisam konflikta laikā tika reģistrētas 55 abu pušu kuģu sadursmes.
Tā vien šķita, ka tūlīt pa īstam sāks ost pēc pulvera. Lielbritānija un Islande pārtrauca diplomātiskās attiecības un slēdza otras puses transportlīdzekļiem savas ostas un lidostas. NATO militārajā bāzē Keflavīkā dienošajiem karavīriem bija izsludināts paaugstinātas gatavības stāvoklis. Iemesls tam bija, jo salā ik pa brīdim notika vietējo iedzīvotāju demonstrācijas, protestējot pret britu karakuģu atrašanos valsts teritoriālajos ūdeņos. Sadusmotie protestētāji pat izdauzīja logus Lielbritānijas vēstniecībai Reikjavikā, savukārt britu vēstnieks Endrū Gilkrists atbildēja, pilnā skaļumā atskaņojot plates ar militāriem maršiem skotu dūdinieku izpildījumā.
Lielbritānija un Islande pārtrauca diplomātiskās attiecības un slēdza otras puses transportlīdzekļiem savas ostas un lidostas
Pamazām konflikts ieguva globālu nokrāsu, jo protestētāji sāka iebilst pret NATO bāzes atrašanos Islandē un pat bloķēja ceļu uz Keflavīku. Kad amerikāņu militāristi aicināja Islandes policiju ieviest kārtību, tad likuma sargi tikai plātīja rokas, jo nevarot iet pret savu tautu.
Kad arī Islandes politiķi sāka runāt par NATO bāzes slēgšanu un attiecību uzlabošanu ar PSRS, ASV nopietni pievērsās šai problēmai. Reikjavīkā ieradās NATO ģenerālsekretārs Džozefs Lunss un pēc pārrunām ar Islandes pārstāvjiem apsolīja darīt visu, lai pārliecinātu Lielbritāniju piekāpties. Kopīgiem spēkiem britus tiešām pielauza, un 1976. gadā abas konfliktējošās puses atjaunoja attiecības. Uzvarētāji atkal bija islandieši, jo viņiem palika pašpasludinātā 200 jūdžu ekonomiskā zona. Vai šis strīds tiešām bija tā vērts? Skaitļi apgalvo, ka jā: ja laikā starp 1971. un 1975. gadu Islande ar zivju eksportu nopelnīja 28 miljardus dolāru, tad pēc tam šis rādītājs pieauga līdz 72 miljardiem dolāru.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita