Tuvcīņas ierocis, kas bija Latvijas jātnieku bruņojumā
Latvijas Neatkarības kara laikā Latvijas Pagaidu valdībai uzticīgajos bruņotajos spēkos pakāpeniski veidojās dažādas karaspēka vienības. Piemēram, 1919. gada 18. aprīlī Ziemeļlatvijas brigādes komandieris pulkvedis Jorģis Zemitāns pavēlēja kapteinim Alfredam Jurkam uz 1. Valmieras kājnieku pulka Jātnieku izlūku komandas bāzes sākt formēt Ziemeļlatvijas 1. atsevišķo eskadronu. Tajā ieskaitīja gan karavīrus no citām brigādes vienībām, gan brīvprātīgos un mobilizētos jaunos karavīrus. Tobrīd vienība atradās Rūjienas-Valkas rajonā. Šajā rajonā organizēja arī zirgu mobilizāciju jaunformējamajai vienībai.
26. maijā daļa no eskadrona - 30 karavīri - no nometinājuma vietas Virķenes muižā devās uz fronti. Nākamajā dienā Valmierā vienība saņēma pavēli iesaistīties uzbrukumā Cēsīm. Naktī uz 30. maiju jātnieki peldus šķērsoja Gauju un, gaismai austot, pēc ilgstošas apšaudes iegāja pilsētā. Nākamajās dienās jātnieki kopā ar citām vienībām turpināja uzbrukumu lieliniekiem Latgales virzienā. Turpmākajās nedēļās uz fronti izbraukusī eskadrona daļa turpināja cīņu pret lieliniekiem. Tomēr jūlija sākumā, kad Cēsu kaujas jau principā bija noslēgušās, jātnieku grupa pie Krustpils pārcēlās pāri Daugavai un līdz pat 10. jūlijam iesaistījās cīņā ar vācu vienībām Zemgalē. Savukārt Virķenē palikusī eskadrona daļa, aptuveni 50 karavīru sastāvā, bija iesaistīta cīņā pret vācu spēkiem Cēsu kaujās Liepas muižas apkārtnē. Abas eskadrona daļas apvienojās tikai 21. jūlijā Rīgā.
Laikā, kad veidoja vienotu Latvijas armiju, Ziemeļlatvijas 1. atsevišķo eskadronu kopā ar rotmistra Oto Goldfelda eskadronu pārformēja par Vidzemes atsevišķo eskadronu. Tobrīd - augusta sākumā - eskadronā jau bija 217 karavīri un 123 zirgi. 1921. gada 5. martā no četriem atsevišķajiem eskadroniem saformēja Latvijas armijas Jātnieku pulku.
Jātnieku vienību karavīru bruņojumā kā tuvcīņas ierocis kalpoja zobens. Viens no izplatītākajiem zobenu veidiem Latvijas Neatkarības kara laikā latviešu vienībās, tostarp Ziemeļlatvijas 1. atsevišķajā jātnieku eskadronā, bija Krievijā kopš 19. gadsimta 80. gadiem ražotais 1881. gada parauga dragūna zobens jeb šaška. Aptuveni 90 cm garais zobens ir ar nedaudz liektu vienasmens šķeltni un abpusēji asimetriski asinātu galu, nēsājams ar ādu apvilktā koka makstī ar metāla apkalumiem, kas stiprināma pie jostas.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita