Somu nacionālais varonis, kurš viņu valodā runāja - un uzvedās! - kā ārzemnieks. Atklāts rusofils un mirušajam caram uzticīgs draugs starp trijiem miljoniem Nikolaja II pārkrievošanas politikas radītu rusofobu. Monarhists, kurš pretojās Somijas karalistes izveidei. Karavīrs, kurš pēc Ziemas kara nevēlējās valsts iesaistīšanos uzbrukumā PSRS. Otrajā Pasaules karā - vispirms viņa nicinātā «jefreitora» Hitlera, bet pēc tam ienīstā Staļina sabiedrotais.
Karls Gustavs Emīls Mannerheims (1867-1951), Somijas maršals, tās reģents un «goda prezidents», bija ļoti monolīta, bet vienlaikus arī daudzšķautņaina un atskabargaina personība. Aristokrāts, augstprātīgs dzīves baudītājs ar ekstravagantām manierēm, kuram it kā vajadzētu līdz baltkvēlei kaitināt zemnieku, mežinieku un strādnieku tautu, uzticīgu ziemeļnieku racionālai pieticībai un Lutera ticības ideāliem.
Taču viena no cilvēciskām īpašībām, ko somi vērtē visaugstāk, to sludinot par nacionālā rakstura pamatu, ir «sisu». Spars, apņēmība (pat spīts), nelokāmība. Latviski - «krampis». Mannerheimam nekad netrūka «sisu», un tas - vairāk gan dzīves norietā un mūžībā - viņu pārvērta tautas varonī. Kaut arī somiem etniskā piederība šķiet ne mazāk svarīga kā mums, latviešiem. Taču, pašmāju analoģijas meklējot, vai mēs vispār spētu iedomāties firstu Anatolu Pavloviču fon Līvenu (1873-1937) kļūstam par latviešu nacionālo varoni?
Diezgan lielu daļu šīs ziemeļzemes sabiedrības Mannerheims tracina joprojām. Sociāldemokrātu un citu kreiso ieskatā viņš būs mūžam atbildīgs par pilsoņkara «balto terorā» nogalinātajiem - apmēram astoņiem tūkstošiem somu sarkangvardu un kreiso aktīvistu. Tarja Halonena, no šīs partijas rindām nākusi Somijas prezidente (2000-2012), tādēļ pat demonstratīvi neieradās maršala jubilejas svinībās. Viņas popularitātei tautā tas gan daudz neskādēja.
Skaidrot lasītājiem, kas bija Mannerheims un ko viņš paveicis Somijas brīvības cīņās vai Ziemas, Turpinājuma un Lapzemes karā, nozīmētu izrādīt necieņu katram, kurš patiesi interesējās par Latvijas un mūsu Baltijas jūras kaimiņu vēsturi. Šis raksts tikai atgādina: staltā zirgā sēdošās - kronēta valdnieka cienīgās, tautas saziedotās, uz Somijas parlamenta ēkas fona celtās - bronzas statujas ēnā ir paslēpta sarežģīta biogrāfija. Mannerheims neauga un nenobrieda ar dedzīgu sapni izcīnīt dzimtenes neatkarību. Varbūt tieši tas padara viņu tik izcilu?
Protams, kā jebkuru varoņteiksmu tēlu, Mannerheimu apvij daudzas leģendas. Dažām ir grūti noticēt. Piemēram, tiek apgalvots, ka Maskavā uz 1944. gada miera sarunām ar PSRS - kas varēja pilnībā okupēt Somiju - viņš ieradies ar maršala zizli rokā un parādes formā ar visām regālijām, tostarp Jura krustu un citiem cara ordeņiem. Ieejot apspriežu telpā, Mannerheims padomju delegācijas vadītājam Ždanovam aizrādījis, ka nav devis atļauju savā klātbūtnē smēķēt, un tas apmulsumā steidzis cigareti samurdzīt pelnu traukā
Bērnība «nelabvēlīgā» ģimenē
Mannerheima brīvkunga jeb barona titulam mūsu priekšstatos droši vien nav īsta seguma. Pat Louhisāri muiža, netālu no Turku, kurā viņš piedzima un aizvadīja bērnību, tika zaudēta, tēvam bankrotējot. Vācu (citi saka - holandiešu) izcelsmes uzņēmēju un dzirnavnieku ģimene, sākotnēji saucoties par Marheiniem, ieceļoja Zviedrijā XVII gadsimta vidū un tā izskaņā iekļuva starp šīs valsts dižcilšiem. Nākamā gadsimta otrā pusē daļa dzimtas pārcēlās uz karaļvalsts austrumu hercogisti Somiju.
Kad to 1809. gada karā iekaroja Krievija, maršala vecvectēvs grāfs (cara dāvāts tituls) Karls Ēriks Mannerheims piedalījās jaunveidotās lielkņazistes Senāta, vienlaikus Somijas valdības un likumdevēja, finanšu politikas īstenošanā. Vēlāk iecelts par Turku-Pori novada gubernatoru. Zviedru dabas zinātnieka Karla Linneja skolnieks, aizrāvās ar botāniku.
Maršala vectēvs Karls Gustavs bija pazīstams entomologs (kukaiņu pētnieks), jurists un - daudzu citu valsts amatu vidū - Vāsas, vēlāk Vīborgas guberņu vadītājs. Tēvs Karls Roberts, grāfa titula pārmantotājs (maršalam kā trešajam bērnam un otrajam dēlam ģimenē tas nepienācās), jaunībā izmēģināja talantu dramaturģijā. Satīriskās komēdijas iestudējums beidzās ar skandālu, viņa izslēgšanu no universitātes un pat tās rektora atlaišanu. Vēlāk tēvs iesaistījās uzņēmējdarbībā.
Mannerheima māte Helēne bija uzņēmēja Džona/Juhana fon Julina, farmaceita, tvaikoņu rēdera un kompānijas Fiskars dibinātāja meita. Ģimenē auga septiņi bērni - četri dēli un trīs meitas. Ģimenes tradīcijā visu dēlu pirmais kristītais vārds bija Karls (arī divām meitām pirmais vārds bija Eva, bet trešajai, Nannijai, kura mira 14 gadu vecumā, šī paraža gāja secen). Tāpēc viņus ikdienā uzrunāja otrajā vai pat trešajā vārdā.
Pirmdzimtā Sofija kļuva par medicīnas māsu aroda aizsācēju Somijā, par nacionālās medmāsu apvienības vadītāju un par Starptautiskās medmāsu padomes prezidenti (1922-1925). Viņa ir Helsinku bērnu slimnīcas līdzdibinātāja un joprojām darbīgās Ģenerāļa Mannerheima savienības bērnu labklājībai (dibināta 1920. gadā, patlaban tajā ir 86 tūkstoši biedru) galvenā izveidotāja. Pats Gustavs - domājams, tiešā māsas iespaidā - vadīja Somijas Sarkanā Krusta organizāciju no 1919. gada līdz savai nāvei.
Vecākais dēls Ēriks Johans, grāfa titula pārmantotājs, kļuva par baņķieri Zviedrijā. Par Gustavu gadu jaunākais Frīdolfs Johans bija pazīstams zemes īpašnieks un rūpnieks, kuru interesēja dabaszinātnes un etnogrāfija. Jaunākais dēls Augusts Ludvigs izvēlējās inženiera arodu. Eva kļuva par Ziemeļvalstīs slavenu grāmatu ilustratori un rakstnieci.
Kad tēva vadītā papīrfabrika 1879. gadā izputēja, viņš ar mīļāko aizmuka uz Parīzi, kur esot piekopis bohēmisku dzīvesveidu. Vēlāk, pēc sievas nāves (1881), aprecējis šo sievieti, skandalozais papucis atgriezās Somijā un guva panākumus kancelejas preču biznesā, pat kļūstot lielkņazistē par galveno rakstāmmašīnu importētāju. Tāpat viņš bija sabiedrībā pazīstams rakstnieks un tulkotājs, radikālu liberālu uzskatu paudējs un, mainoties cara politikai 1908. gadā, aktīvs cīnītājs pret Somijas pārkrievošanu.
Skandāla satriektajai Helēnai nomirstot, rūpes par bērniem uzņēmās viņas tuvinieki, apmaksājot jauniešu izglītību un palīdzot iekārtoties dzīvē. Gustavs 1882. gadā devās uz kadetu skolu Haminā, kur Somijas jauniešus sagatavoja karjerai cara armijā. Vienaudžu un citu kadetu vidū viņš jau tad izcēlās ar 1,93 metru garo augumu. Taču pēc trīsarpus mācību gadiem puisis tika izslēgts no šīs iestādes par patvaļīgu prombūtni.
Gustavs iestājās Helsinku privātlicejā un 1887. gadā nokārtoja tā gala eksāmenus. Tas deva tiesības studēt universitātē, tomēr jauneklis izvēlējās pamest Somiju un Pēterburgā iestāties kavalēristu skolā.
Cara uzticīgais kalps
Pabeidzis karaskolu un divus gadus nodienējis dragūnu pulkā Polijā, 1891. gadā kornets Mannerheims tiek uzņemts krievu armijas elites vienībā - cara kavalērgvardos. Tas bija dārgs «hobijs» - gvardi paši sev gādāja rumakus un mundierus (gluži kā tagad Krievijas armijā mobilizētie!). Radi savāca Gustava vajadzībām 3500 rubļu, ar kuriem tik tikko pietika, lai kaut cik pieklājīgā paskatā ierastos pulkā un iegādātos ne visai labus zirgus. Ar gvardi viņš bija saistīts līdz 1904. gadam.
Kad 1896. gadā kronē jauno caru Nikolaju II, staltais ziemeļnieks tiek iekļauts šīs ceremonijas godasardzē. Četras stundas viņš - iestīvēts baltā formā un melnos augstos jājamzābakos, pulētās krūšu bruņās un ķiverē - stāv miera stājā pie patvaldnieka troņa, kā arī soļo tieši pirms Nikolaja svinīgajā procesijā, tā paliekot iemūžināts fotoreportāžās.
Vēlāk Mannerheims dalību «neaprakstāmi krāšņajā kronēšanā» pilnīgi nopietni dēvējis par dzīves virsotni... Tiek apgalvots, ka caru un kavalērgvardu pat vienojusi draudzība. Līdz pat Mannerheima nāvei viņa mājās atradās Nikolaja portrets. Kāpēc? «Viņš bija mans imperators,» maršals atbildējis katram, kas to pavaicāja.
Tiktāl par «cara kalpu», kas ir daļa no ideālā krievu virsnieka formulas «Слуга царю, отец солдатам» (Mihails Ļermontovs, dzejolis Borodina). Kāds viņš bija «tēvs zaldātiem»? Droši vien prasīgs, pat piekasīgs, taču arī rūpīgi gādīgs un taisnīgs. Tikai tāds cilvēks varēja vēlāk, karā ar japāņiem, komandēt hunhūzus - tieši izsakoties, ķīniešu laupītājus. Stāsta, ka ilgus gadus, arī Turpinājuma karā, viņam kalpojis krievu tautības kareivis Ignatijs Karpačovs, kuru maršals vienmēr uzrunājis vārdā un tēvavārdā.
Enerģisko ziemeļnieku, kurš 1902. gadā bija uzdienējies līdz gvardes kapteiņa pakāpei, ātri sāka garlaikot galma karavīru diezgan vaļīgā dzīve. Par līdzekli karjeras attīstībai viņš izvēlējās savu aizrautību ar zirgiem, to iejādi un jāšanas sportu. (Tādēļ dzīves laikā iedzīvojās 14 kaulu lūzumos). Mannerheims strādāja galma staļļos, atlasot tiem valdības iepirktos zirgus, vēlāk kļuva par jāšanas instruktoru kavalēristu karaskolā.
Saskatot izaugsmes iespējas, viņš 1904. gadā brīvprātīgi piesakās doties uz krievu-japāņu kara fronti Mandžūrijā. Tēvs neveiksmīgi centies Gustavu no šā riskantā soļa atrunāt. Paaugstināts par apakšpulkvedi un nosūtīts uz dragūnu pulku, 37 gadus vecais virsnieks piedzīvo ugunskristības, krieviem uzbrūkot Inkou pilsētai - te viņš, devies izlūkošanas reidā, sadursmē ar pretinieku zaudē zirgu. Pēc gada Mannerheimam par varonību Mukdenas kaujā piešķir pulkveža pakāpi, un ziemeļnieks, komandējot vietējo algotņu - jau pieminēto hunhūzu - vienību, dodas izpētes ekspedīcijā uz Iekšējo Mongoliju. Karā viņš kļūst par liecinieku tam, kā Piektā gada revolūcija izārda disciplīnu Krievijas armijas aizmugures daļās. Šī pieredze atstāj dziļu iespaidu, iespējams, nocietinot viņa sirdi 1918. gada «baltajam teroram».
Cara armijā Gustavs Karlovičs no dienesta biedriem nepārņēma lielkrievu monarhistiem pašsaprotamus reakcionāros uzskatus - šovinismu, antisemītismu, «aziātismu» attiecībās ar zemākstāvošiem
Ceļojums līdz Pekinai, revolūcijai un mājup
Mannerheimam atgriežoties Pēterburgā, ģenerālštābs piedāvā viņam, maskējoties par etnogrāfu, ceļot trīs tūkstošus kilometru caur Turkestānu (tagad - Uzbekistāna) un pāri Pamira kalniem līdz pat Ķīnas galvaspilsētai. Uzdevums - slepeni vāktu ziņas par šīs valsts veiktajām reformām, par tās militāro un saimniecisko stāvokli. Triju gadu (1906-1909) ilgā ceļojumā pulkvedim visa cita piedzīvotā starpā pat izdevās kļūt par trešo eiropieti, kurš saticis Dalailamu.
Ģenerālštābs saņēma plašu un vērtīgu ziņojumu, tāpat ceļojumā bija savākts arī bagātīgs etnogrāfiskais materiāls. Gan šā panākuma, gan cara labvēlības dēļ drīz Mannerheims tika paaugstināts par ģenerālleitnantu. Savukārt sev izlūks bija savācis ķīniešu mākslas darbu kolekciju, un aizrautība ar Āzijas kultūru viņā saglabājusies visu mūžu.
Ceļojums papildināja poliglota arsenālu ar ķīniešu valodas zināšanām. Bez savas dzimtās zviedru un krievu valodas viņš pratis runāt arī franciski un vāciski, daļēji - arī angliski, poliski, pat portugāliski un latīniski. Viedokļi par Mannerheima somu valodas prasmēm dalās. Vieni apgalvo, ka viņš to sācis mācīties vien līdz ar valsts neatkarības pasludināšanu un tādēļ tautas varonim tā palikusi svešvaloda. Citi - ka Mannerheims teju visās valodās runājis ar stipru akcentu un kļūdām, bet dzimtajā valodā - «vecmodīgi», kā jau ilgi svešumā dzīvojis cilvēks.
Pirmā pasaules kara laikā Mannerheims cīnījās Austroungārijas un Rumānijas frontēs, komandējot gvardes kavalēristu brigādi, vēlāk divīziju, bet savas Krievijas karjeras izskaņā - kavalērijas korpusu. 1914. gada decembrī viņš tika apbalvots ar Jura krustu - apliecinājumu personiskai varonībai kaujā.
1917. gada sākumā ģenerālis atvaļinājumā apciemoja dzimteni un Petrogradā kļuva par Februāra revolūcijas aculiecinieku. Piedzīvotais Mannerheimā nebūt neraisīja optimismu. Monarhija, pasaule, kurai viņš piederēja, bija sagrauta, bet jaunajā Krievijas republikā ziemeļnieks sev vietu neredzēja. Viņš atgriezās frontē, kur aprīlī tika paaugstināts par ģenerālleitnantu, taču Kerenska valdībai nešķita lojāls revolūcijai. Atbrīvots no korpusa komandiera posteņa, Mannerheims saprata mājienu, atvaļinājās no krievu armijas un devās uz Somiju - iespējams, pat nenojaušot, ka kļūs par tās leģendu.
Maršals un vodka
Viena no dienesta laikā krievu armijā iegūtajām paražām, ko Mannerheims neatmeta arī vēlāk, bija paradums dzert degvīnu no pilnībā pielietām glāzītēm - «ar kaudzīti». Ziemas un Turpinājuma kara laikā Mikeli pilsētā izvietotā Somijas armijas virspavēlnieka štāba jaunpienācējiem tas bijis nežēlīgs pārbaudījums. Ja kādam ceremoniālajās ēdienreizēs, ko maršals rīkoja virsniekiem, kaut pilīte nokrita uz galdauta, nelaimīgais ticis nežēlīgi izsmiets. Viņa reputācija Mannerheima acīs kritusi zemāk par grīdu.
Šādu dzeršanas manieri somi sauc par maršala mēriņu - «Marskin ryyppy». Tiek skaidrots, ka kavalērgvardu virsniekiem esot uzturdevā pienākusies arī bezmaksas degvīna glāzīte - tādēļ viņi no bufetnieka «spieduši maksimumu». Taču krieviskā ieraža Mannerheimu padarīja par žūpu tikai sīvāko ienaidnieku nevalodās. Viņš savu mēru zināja, un līdzgaitnieku atmiņas maršalu parasti raksturo kā sadzīvē askētisku cilvēku, ne sibarītu.
«Marskin ryyppy» bija arī devīgi pielietās glāzītes saturs. Kad Somija karoja pret PSRS, armija tika apgādāta ar tik draņķīgu un smirdīgu degvīnu, ka maršals pieprasījis adjutantam kaut ko darīt garšas uzlabošanai. Virsnieks šņabi šķaidījis uz pusēm ar akvavitu - ziemeļnieku kartupeļu destilātu, kas noturēts uz dillēm un ķimenēm - un pievienojis šāda maisījuma litram pa glāzītei franču vermuta un džina.
Oriģināla recepte netika pierakstīta. Versijas par konkrētām dzēriena proporcijām ir atrodamas Jukas Rislaki grāmatā par kluso slēpotāju zemi (Valters un Rapa, 2003) vai maršala mēriņam veltītajā Vikipēdijas šķirklī. Ar Mikeli virsnieku kluba, kam piederēja šis «brends», atļauju tiek pārdots pudelēs pildīts «Marskin ryyppy».
Krievu kazarmu smārds viņam nepielipa
Interesanti un būtiski - cara armijā Gustavs Karlovičs no dienesta biedriem nepārņēma lielkrievu monarhistiem (un pašam caram) pašsaprotamus reakcionāros uzskatus - šovinismu, antisemītismu, «aziātismu» attiecībās ar zemākstāvošiem. Morālie pamati, ko viņā bija veidojusi dzimtā zviedru kultūra, luterticība un eiropeiskums, bija daudz spēcīgāki. Maršals droši vien uz tiem atsaucās, kad slavenajā Ziemas kara pēdējā pavēlē armijai paziņoja: somu karavīri ir nosargājuši «Rietumu civilizāciju, kas ir bijusi mūsu mantojums gadsimtiem ilgi».
Pagājušā gadsimta 20. gadu beigās Mannerheims - kaut pēc pilsoņkara tika atstumts no valsts varas un armijas - tika pakļauts lielam kārdinājumam. Tad lapujieši - tobrīd spēcīga labējo radikāļu organizācija (idejiski līdzīga pērkoņkrustiešiem) - viņu aicināja kļūt par Somijas diktatoru. Kaut Mannerheims sākotnēji viņu idejām simpatizēja, monarhists izvēlējās atbalstīt demokrātiju, un šī izšķiršanās tika godam novērtēta.
Mannerheims un Somija bija pilnīgi paradoksāli Ass valstu sabiedrotie. Te, kaut kara apstākļos ierobežoti, funkcionēja tautvara un pilsoņtiesības; te nediskriminēja un nevajāja «zemcilvēkus». Ap 1933. gadu - ekonomiskās krīzes, lapujiešu un ķeizara armijā izskolotas virsniecības proģermāniskā sentimenta dēļ - arī Somijā aktivizējās antisemītisks noskaņojums, taču tas nekļuva masveidīgs un tika pārvarēts.
Vēl vairāk - kad nacisti, dāvājot maršalam savus ordeņus (vēl 1944. gadā viņš saņēma Bruņinieka krustu ar ozollapām), vienlaikus vēlējās apbalvot ar Dzelzs krustu arī citus Somijas armijas varoņus, trīs no viņiem atteicās to pieņemt, atgādinot, ka ir ebreji.
Kapteinis Salomons Klass (kvēls dzimtenes patriots un vienlaikus kvēls cionists, kurš pirms kara četrus gadus Palestīnā piedalījās ebreju pagrīdes cīņā pret britu varu) ar savu kājnieku rotu atvairīja septiņus padomju pretuzbrukumus somu artilērijas vienībai, kas atbalstīja vācu uzbrukumu nocietinātam pakalnam. Viņa vecāki XIX un XX gadsimta mijā Somijā ieradās no Latvijas.
Majors, armijas ārsts Leo Skurniks 1941. gada septembrī prasmīgi organizēja padomju artilērijas apšaudīta lauku hospitāļa evakuāciju - starp sešiem simtiem viņa izglābto ievainoto bija arī ieroču SS vācu karavīri. Vēlāk viņš pats nereti devās iznest ievainotos no frontes neitrālās zonas, kad citi to atteicās darīt.
Kaujaslauka medmāsa Dina Poļakova, somu aizsardžu organizācijas «Lotta Svärd» dalībniece, aprūpēja arī ievainotos vāciešus. Atšķirībā no Klasa un Skurnika viņa nepieprasīja svītrot sevi no apbalvoto saraksta, bet - pārliecinājusies, ka ordenis tiešām ir atsūtīts apbalvošanai - to vienkārši nepieņēma.
Ieejot apspriežu telpā, Mannerheims padomju delegācijas vadītājam Ždanovam aizrādījis, ka nav devis atļauju savā klātbūtnē smēķēt, un tas apmulsumā steidzis cigareti samurdzīt pelnu traukā
Privātā dzīve bija. Neveiksmīga
Gvardes kornets Mannerheims 1892. gadā apprecēja Anastasiju Arapovu, ģenerāļa un cara galminieka meitu. Līgavas pūrā bija 800 tūkstoši rubļu, kas jaunajam vīram ļāva atbrīvoties no parādu nastas, muižas un nams Maskavā. Laulībā drīz piedzima divas meitas, Stasja (1893-1978) un tēva lutinātā Sofija (1895-1963), taču kopdzīve ar Anastasiju nebija laimīga. Dzemdību laikā nomira dēls, bet staltais virsnieks vairāk laika veltīja citām sievietēm, ļaujoties gan īslaicīgām dēkām, gan ilgākām simpātijām.
Viena no šīm mīļākajām vēlāk teikusi, ka «Gustavs ir tāds cilvēks, kas ātri aizraujas, bet viņš nekad nevienu nav spējis novērtēt». Apgalvo, ka visas dzīves laikā maršalam bijuši vismaz pieci desmiti romānu. Pēdējā kandidāte sievas lomai - zviedru grāfiene no baņķieru ģimenes - pieteicās jau pašā Mannerheima dzīves izskaņā.
Pāris 1902. gadā sāka dzīvot šķirti, Anastasijai ar meitām pārceļoties, pat bēgot, uz Parīzi. Taču abi izšķīrās vien 1919. gadā - Mannerheims tad kandidēja Somijas prezidenta vēlēšanās, viņam tāpēc vajadzēja «tīrus papīrus», nevis pārmetumus, ka cara ģenerālim pat sieva ir krieviete...
Pieminekļi Krievijā
2016. gada jūnijā pie Militārās inženiertehniskās universitātes ēkas, piedaloties Putina administrācijas vadītājam un Krievijas kultūras ministram, tika atklāta ģenerālim Mannerheimam veltīta piemiņas plāksne, lai cildinātu viņa nopelnus Krievijas labā. Šķiet, Kremlis pēc Krimas sagrābšanas tādējādi cerēja pieglaimoties vismaz «pragmatiskās» Somijas sabiedrībai.
Komunistu piekritēji un urrāpatrioti vairākkārt aplēja plāksni ar krāsu, pieprasot to novākt un vainojot maršalu Ļeņingradas blokādē. Jau oktobrī plāksne tika demontēta un aizvesta uz muzeju. Savukārt Mannerheima krūšutēls - vismaz līdz šim - atrodas pie bijušajiem kavalērgvardu staļļiem.
Pirms Anastasija 1937. gadā Francijā mira no krūts vēža, bijušais laulenis bija ieradies izlūgties piedošanu. Sievas piemiņas dievkalpojumā maršalsizņemam, tad apakša nebūs saspiesta bijis redzams nometies ceļos, līdz nodegusi viņa rokā sažņaugtā svece...
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita