Pirms dažiem gadiem Nacionālo bruņoto spēku vadība aicināja vispārizglītojošo mācību iestāžu audzēkņus palīdzēt izraudzīt nosaukumus JAUNIEGĀDĀTAJĀM kaujas izlūkošanas bruņumašīnām. Esam pieraduši, ka individuālos vārdos tiek saukti kuģi, taču arī nosaukumu piešķiršana kaujas tehnikas vienībām militārajā praksē ir zināma parādība, un arī mūsu valsts militārajā vēsturē bruņotās tehnikas vienībām savulaik ir doti individuāli nosaukumi.
Pirmās bruņotās kaujas tehnikas vienības Latvijas armijā parādījās Latvijas Neatkarības kara laikā (1918-1920). 1919. gada 10. jūlijā, apvienojoties 1. Latviešu atsevišķajai brigādei (jeb Dienvidlatvijas armijas grupai) un Ziemeļlatvijas brigādei, bija sākta vienotas Latvijas armijas organizācijas un apgādes sistēmas veidošana. Latvijas armijas pirmo bruņutanku vienību sāka veidot 1919. gada 10. jūlijā pēc Dienvidlatvijas armijas grupas (vēlākās Kurzemes kājnieku divīzijas) komandiera pulkveža Jāņa Baloža pavēles, šo vienību nosauca par 1. Bruņoto divizionu. Kā bruņojumu šajā grupā ieskaitīja pēc Cēsu kaujām (1919. gada jūnija beigās) latviešu karaspēka rīcībā trofeju veidā nonākušos vairākus bruņotos automobiļus un bruņoto vilcienu. Līdz 1919. gada oktobra sākumam bija paredzēts saformēt trīs bruņoto automobiļu nodaļas, taču izdevās izveidot tikai divas. Diviziona rīcībā bija pieci bruņotie automobiļi, kuriem visiem bija doti individuāli nosaukumi: divi Garford tipa smagie bruņotie automobiļi Lāčplēsis un Kurzemnieks, viens Sheffield-Simplex tipa bruņotais automobilis Imanta, viens Austin tipa bruņotais automobilis Zemgalietis un Fiat tipa auto Staburags. Diemžēl nav zināms, kā un kādēļ tika izvēlēti šo bruņumašīnu nosaukumi.
Vēlāk diviziona kaujas tehnikas sastāvs palielinājās. 1919. gada beigās un 1920. gada sākumā divizions ieguva vairākas trofeju bruņotas automašīnas, kuras bija nodēvētas par Viesturu, Pērkonu un Tālivaldi. Tāpat diviziona sastāvā bija paredzēts izveidot vairākas tanku nodaļas. Katrā tanku nodaļā bija paredzēti trīs tanki, taču nodaļu skaits būtu atkarīgs no piegādāto tanku skaita, kurus grasījās iepirkt no mūsu rietumvalstu sabiedrotajiem. 1919. gada beigās sāka pienākt britu tanku sūtījums, kurā bija trīs smagie tanki Mark V un divi vidējie tanki Medium C. Pirmos trīs nosauca attiecīgi par Ģenerāli Balodi (par godu Latvijas armijas virspavēlniekam ģenerālim Jānim Balodim; tanku rotāja uzraksts Ģen. Balodis), Ģenerāli Burtu (par godu Lielbritānijas militārās misijas Baltijas valstīs vadītājam, britu ģenerālim Alfrēdam Bertam - angļu valodas transkripcijā Burt) un Ministru prezidentu Ulmani (par godu Pagaidu valdības ministru prezidentam Kārlim Ulmanim; uz tanka bija uzraksts Ministr. Pres. Ulmanis), bet pēdējos divus - par Latgalieti un Vidzemnieku. Šie tanki kaujās nepiedalījās, tos izmantoja mācībās, kā arī parādēs un kaujas tehnikas demonstrācijās. Arī te mēs nezinām, kas bija šo konkrēto nosaukumu ierosinātāji un kādā veidā tika pieņemti lēmumi par nosaukumu piešķiršanu Latvijas armijas tankiem. 1920. gada aprīlī sāka veidot atsevišķu Tanku divizionu, kuru 1921. gada martā apvienoja ar Bruņoto automobiļu divizionu, izveidojot Auto divizionu, kuru 1922. gada 1. jūnijā pārdēvēja par Auto-tanku divizionu.
Turpmākajos gados Latvijas armijas daļās kaujas tehnikas vienību skaitliskais sastāvs pieauga - bija iepirkti gan vieglie tanki (piemēram, Fiat 3000 Tipo, Vickers - Armstrong - Carden - Loyd vieglie tanki jeb tanketes), gan cita bruņutehnika. Individuālos nosaukumus tankiem Latvijas armijā vairs nepiešķīra, izņemot vienu gadījumu. 1926. gadā Latvijas Auto klubs, uzzinot, ka Kara ministrija plāno iegādāties jaunus bruņotos automobiļus, nolēma mūsu karaspēkam uzdāvināt vienu tādu automobili, kuru ar nosaukumu Sargs iekļāva Auto-tanku diviziona sastāvā. Visi iepriekšminētie tanki un bruņotās automašīnas ar individuālajiem nosaukumiem skaitījās Latvijas armijas kaujas sastāva līdz pat trīsdesmito gadu beigām, taču aktīvas kaujas mācības ar tiem vairs nenotika, jo šie bruņotās tehnikas modeļi jau bija novecojuši gan tehniski, gan morāli.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita