Otrā pasaules kara gados Oto Skorceni bija slavenākais Vācijas diversants, kuru sabiedrotie bija iesaukuši par «bīstamāko cilvēku Eiropā». Taču pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados šis pārliecinātais nacists, esesietis un Ādolfa Hitlera atbalstītājs pēkšņi sāka strādāt Izraēlas izlūkdienesta Mossad labā, palīdzot ebreju valstij sagraut Ēģiptes raķešu izstrādes programmu, kurā vadošā loma bija vācu zinātniekiem. Kā kaut kas tāds bija iespējams?
Pats Skorceni memuāros sadarbību ar Mossad nav pieminējis ne ar pušplēstu vārdu, bet Izraēlas īpašā dienesta dokumenti joprojām ir slepeni. Tādēļ vēsturniekiem un publicistiem nācies izlīdzēties, pamudinot uz atklātību Mossad veterānus, kuri, protams, vēlējušies palikt anonīmi. Izkristalizējušās divas versijas - saskaņā ar vienu Skorceni savervēts 1962. gadā (un bijis tieši iesaistīts vācu raķešu zinātnieka Heinca Kruga nolaupīšanā un noslepkavošanā), bet saskaņā ar otru - 1964. gadā.
Abu hipotēžu piekritēji ir vienisprātis, ka ideja par Skorceni vervēšanu pašā sešdesmito gadu sākumā dzimusi Mossad šefa Isera Harela galvā. Tolaik jau bija parādījušās pirmās ziņas, ka Ēģiptes valdība nolīgusi grupu vācu zinātnieku, kuri savulaik Vernera fon Brauna vadībā Pēnemindes poligonā piedalījās raķešu V-2 izstrādāšanā. Tie bija cilvēki, kuru zināšanas nebija ieinteresējušas nedz ASV, nedz PSRS militāro un politisko vadību, arī pēckara Rietumvācijā viņi nejutās īsti vajadzīgi. Tajā pat laikā Mossad bija aktīvi izvērsusi no soda izvairījušos nacistu «medības», kuru spilgtākā epizode bija holokausta plānotāja Ādolfa Eihmaņa nolaupīšana Argentīnā un nogādāšana Izraēlā 1960. gada vasarā. Izraēlas īpašā dienesta «melnajā sarakstā» bija arī Skorceni vārds, bet Harels uzskatīja, ka lietderīgāk būtu tolaik Madridē dzīvojošo diversantu izmantot cīņai pret nacistu zinātniekiem, kuri strādāja Ēģiptes labā. Pašam Skorceni šāds darījums bija dzīvības apdrošināšanas polise, jo viņam vairs nenācās visu laiku bažīties par Mossad iespējamo atriebību.
Kad Mossad vēlējās savervēt Skorceni, viens no viņa pirmajiem noteikumiem bija svītrošana no Vīzentāla «melnā saraksta»
Nacistu aktīvists
Topošais SS oberšturmbanfīrers jeb pulkvežleitnants Skorceni piedzima 1908. gada 12. jūnijā Vīnē. Kaut gan viņa priekšteči bija nākuši no Polijas, Oto uzskatīja sevi par īstu vācieti. Studējot Vīnes Tehniskajā universitātē, viņš bija viens no vāciešu paukošanas kluba talantīgākajiem biedriem, turklāt nereti piedalījās reāliem apstākļiem pietuvinātos dueļos, ko rīkoja studenti, kuru mērķis bija asu izjūtu gūšana - no tiem laikiem tad arī iespaidīgā rēta uz kreisā vaiga. 1932. gada maijā Skorceni pievienojās Austrijas nacistu organizācijai, bet 1934. gada februārī kļuva par trieciennieku (SA) vienības biedru. Kad 1938. gada 12. martā notika Austrijas anšluss jeb iekļaušana nacistiskās Vācijas sastāvā, Skorceni bija viens no tā aktīvākajiem atbalstītājiem. Savās atmiņās viņš gan rakstījis, ka bijis mēreni noskaņots un kopā ar pāris biedriem no nāves paglābis Austrijas prezidentu Vilhelmu Miklasu, kuru citi nacisti vēlējušies nošaut.
Līdz galam nav skaidra Skorceni loma 1938. gada novembrī notikušajos ebreju grautiņos, kas vēsturē iegājuši ar Kristāla nakts nosaukumu. Viņš pats apgalvoja, ka neesot tajos piedalījies, taču slavenajam Vīnes nacistu medniekam Simonam Vīzentālam bija cita informācija, un pēc kara viņš iekļāva Skorceni vārdu to kara noziedznieku sarakstā, kurus nepieciešams saukt pie atbildības. Kad Mossad vēlējās savervēt Skorceni, viens no viņa pirmajiem noteikumiem bija svītrošana no Vīzentāla «melnā saraksta». Gan Izraēlas valdības amatpersonas, gan Mossad darbinieki šo jautājumu pārrunājuši ar Vīzentālu, taču nacistu mednieks bijis nelokāms - viņaprāt, Skorceni bija jāstājas tiesas priekšā par pastrādātajiem noziegumiem un piedalīšanos holokausta īstenošanā. Saskaņā ar vienu no versijām Mossad viltojusi vēstuli ar Vīzentāla parakstu, kurā bijis teikts, ka pret Skorceni nekādu pretenziju nav. Bet pats svarīgākais bijušajam vācu diversantam, protams, bija tas, ka viņu vairs neapdraudēja Mossad.
1939. gadā, sākoties Otrajam pasaules karam, Skorceni pameta novārtā savu inženiera darbu un brīvprātīgi pieteicās dienēt vācu gaisa kara spēkos - Luftwaffe. Ņemot vērā raženo augumu (1,92 metri) un vecumu (31 gads), par pilotu izmācīties Skorceni nebija lemts, un viņu norīkoja dienēt ieroču SS Pirmajā tanku divīzijā Leibstandarte SS Adolf Hitler, kas tolaik faktiski pildīja Hitlera apsardzes pienākumus. Pēc iebrukuma Padomju Savienībā Skorceni tika pārcelts uz SS divīziju Das Reich un piedalījās vairākās kaujās Austrumu frontē. Lielā auguma dēļ tankā viņš jutās ļoti nekomfortabli, toties atklājās, ka Skorceni ir talants uz nestandarta diversiju operāciju organizēšanu. Pavēlniecība to ņēma vērā, un 1941. gada rudenī, kad vācu spēki bija pietuvojušies Maskavai, tieši Skorceni tika uzticēts izplānot gan nozīmīgāko PSRS galvaspilsētas ēku, gan Maskavas - Volgas kanāla slūžu ieņemšanu. Šie plāni gan palika vien uz papīra, jo padomju pretuzbrukums pārtrauca vērmahta ofensīvu, un vāciešiem nācās atkāpties.
Turklāt 1942. gada janvārī Skorceni tika ievainots, un viņu nosūtīja uz aizmuguri veseļoties. Pēc atgūšanās Skorceni norīkoja darbā štābā, kur viņš ierosināja veidot īpašo uzdevumu vienības, kas varētu autonomi darboties dziļi ienaidnieka aizmugurē, izmantojot partizānu cīņas metodes un veicot diversijas. 1943. gada aprīlī SS vadība viņam uzticēja veidot šādu vienību mācību nometnes, turklāt Skorceni kļuva par pirmās īpašo uzdevumu vienības Waffen SS Sonderverband z.b.V. Friedenthal komandieri un nākamajos gados personīgi vadīja vairākas lielas diversiju operācijas - slavenākā no tām, protams, ir Itālijas fašistu līdera Benito Musolīni atbrīvošana no ieslodzījuma.
Izvairījās no atbildības
Beidzoties karam, Skorceni ilgi negaidīja un jau 10. maijā padevās gūstā amerikāņiem. Nākamos divus gadus viņš pavadīja karagūstekņu nometnē, līdz 1947. gada augustā stājās tiesas priekšā Dahavā. Viņu un vēl deviņus virsniekus no 150. tanku brigādes apsūdzēja par to, ka Ardēnu operācijas laikā 1944. un 1945. gadu mijā viņi kaujas operācijās piedalījušies, valkājot amerikāņu formas tērpus. Toreiz Skorceni un viņa diversanti izraisīja pamatīgu haosu sabiedroto spēku aizmugurē, liekot pat spēku pavēlniekam, vēlākajam ASV prezidentam Dvaitam Eizenhaueram drošības labad kādu laiku nepamest savu štābu Versaļā. Tiesa Skorceni un viņa biedrus attaisnoja, turklāt teju vai izšķiroša izrādījās kāda britu īpašo uzdevumu vienības karavīra liecība, ka arī sabiedrotie nereti izmantojuši šādu praksi, pārģērbjoties vāciešu formās.
Attaisnošana gan nenozīmēja atbrīvošanu. Četrdesmito gadu otrajā pusē daudzviet Eiropā turpinājās tiesas prāvas pret bijušajiem nacistiem, un, pastāvot iespējai, ka kāda valsts nolems pie atbildības saukt arī Skorceni, amerikāņi viņu pārveda uz internēto nometni Darmštatē. Ilgi gan viņš tur neuzkavējās. 1948. gada 27. jūlijā nometnē ieradās trīs amerikāņu militārās policijas virsnieki, kuri uzrādīja rīkojumu, ka Skorceni nekavējoties jāpārved uz Nirnbergu, kur viņam jāsniedz liecības vienā no kara noziedznieku prāvām. Tikai pēc pāris dienām noskaidrojās, ka dokuments bijis viltots un patiesībā Skorceni no nometnes izpestījuši amerikāņu formās tērpti bijušie esesieši. Skorceni gan vēlāk apgalvoja, ka par šo operāciju zinājuši augstāka ranga amerikāņu virsnieki, kuri bijuši ieinteresēti viņa nonākšanā brīvībā. Ļoti iespējams, ka par Skorceni bija parūpējies bijušais vērmahta izlūkdienesta ģenerālis Reinhards Gēlens, kurš jau uzreiz pēc kara beigām sāka ciešu sadarbību ar amerikāņu īpašajiem dienestiem.
Lai nu kā, bet nākamo pusotru gadu Skorceni pavadīja, slēpjoties Bavārijas fermā, ko bija noīrējusi grāfiene Ilze Lithje (Hitlera valdības ministra Jalmāra Šahta krustmeita), kura pēc vairākiem gadiem kļuva par viņa otro sievu. 1950. gada sākumā Skorceni slepus devās uz Parīzi. 13. februārī viņu sēžam kafejnīcā Elizejas laukos nofotografēja kāds žurnālists, un izcēlās liels skandāls, pēc kā Skorceni ar Gēlena palīdzību pārcēlās uz Zalcburgu. Formāli viņš joprojām bija meklēšanā, taču 1952. gadā toreizējās Rietumvācijas varasiestādes atzina, ka Skorceni ir «denacifcēts», kas nozīmēja, ka nekādu pretenziju vismaz šai valstij pret viņu vairs nebija. Bijušais diversants gan nolēma, ka drošāk jutīsies ģenerāļa Fransisko Franko kontrolētajā Spānijā, un 1954. gadā pārcēlās uz Madridi. Tur viņš nodibināja savu importa un eksporta kompāniju. Tā veica absolūti legālus darījumus, taču allaž pastāvējušas aizdomas, ka Skorceni bijis iesaistīts arī meklēto nacistu kara noziedznieku nogādāšanā no Eiropas uz Dienvidameriku. Interesanti, ka 1959. gadā Skorceni iegādājās fermu Īrijā, taču šīs valsts varasiestādes ar bažām uztvēra viņa klātbūtni, baidoties, ka Skorceni vēlas izmantot Īriju kā placdarmu jauna nacistu tīkla veidošanai, tādēļ pastāvīgās uzturēšanās atļauju valstī viņš tā arī nesaņēma un savu īpašumu apmeklēja vien laiku pa laikam, katru reizi izprasot vīzu.
PANĀKUMI UN IZGĀŠANĀS
Veiksmīgu operāciju, kuras būtu vadījis Oto Skorceni Otrā pasaules kara gados, nemaz nav tik daudz, tādēļ jāsecina, ka «Vācijas galvenā diversanta» slava bija mākslīgi uzpūsta. Kādēļ? Droši vien tāpēc, ka viņš bija iekļuvis Hitlera mīluļu sarakstā.
Operācija Francois
1943. gada vasarā vācieši nolēma sakūdīt uz sacelšanos Irānas dienvidos dzīvojošo kaškaju cilšu grupu, lai traucētu amerikāņu un britu sūtīto kara materiālu un citas palīdzības nogādāšanai caur Irānu uz Padomju Savienību. Taču operācija pilnībā izgāzās. Pēc tam, kad vācu diversanti bija uzpirkuši cilšu vecākos un tie secināja, ka vāciešiem vairāk zelta līdzi nav, esesiešu izpletņlēcēji tika sagūstīti un nodoti britiem.
Operācija Eiche
1943. gada 12. septembrī vācu trieciengrupa atbrīvoja Itālijas fašistu līderi Benito Musolīni, kurš pēc notikušā apvērsuma bija ieslodzīts augstu kalnos esošajā viesnīcā Hotel Campo Imperatore. Skorceni personīgi piedalījās uzbrukumā, būdams starp tiem 100 vīriem, kuri ar planieriem tika nogādāti viesnīcas tiešā tuvumā. Lai gan operāciju bija izplānojis un vadīja majors Haralds Morss, tieši Skorceni plūca uzvarētāja laurus, jo veikli iespraucās lidmašīnā, ar kuru atbrīvoto Musolīni nogādāja vāciešu ieņemtajā Romā. Jau drīz Hitlers diversantam piešķīra augstāko militāro apbalvojumu - Bruņinieka Dzelzs krustu.
Operācija Weitsprung
1943. gada oktobrī nacisti esot plānojuši sarīkot atentātu pret visiem trim sabiedroto līderiem (Franklinu Rūzveltu, Vinstonu Čērčilu un Josifu Staļinu), kuri bija ieradušies uz Teherānas konferenci. Uzbrukums bijis jāveic tieši Skorceni vadīto diversantu grupai, taču konferences priekšvakarā padomju īpašie dienesti likvidējuši visu vāciešu aģentūru Irānas galvaspilsētā, un pavēle uzsākt operāciju tā arī nav sekojusi. Skorceni savos memuāros gan rakstījis, ka šis plāns jau no paša sākuma viņam šķitis nereāls, kam piekritis arī Hitlers, un par uzbrukumu Teherānā sapņojuši vien daži karstgalvji no armijas izlūkdienesta.
Operācija Rosselsprung
1944. gada maijā vācieši izvērsa plašu operāciju Bosnijā, kuras mērķis bija sagūstīt vai nogalināt dienvidslāvu partizānu līderi Josipu Brozu Tito. Taču neatkarīgi no Skorceni un viņa trenēto diversantu piesaistīšanas partizāniem izdevās izbēgt no aplenkuma.
Operācija Panzerfaust
1944. gada oktobrī Berlīnē saņēma ziņas, ka Ungārijas reģents Miklošs Horti uzsācis slepenas sarunas ar uzbrūkošo padomju armiju par padošanos. Hitleru šāds pavērsiens kategoriski neapmierināja, jo vēl viena sabiedrotā zaudēšana (iepriekš jau bija padevusies Rumānija) nozīmētu vāciešiem gan lielas problēmas dienvidu frontē, gan grūtības ar Balkānos esošo aptuveni miljons karavīru lielā kontingenta apgādi. Kad 15. oktobrī Horti paziņoja par pamiera noslēgšanu ar padomju spēkiem, ceļā uz Budapeštu jau bija Skorceni vadītās īpašo uzdevumu vienības, kas bez lielām pūlēm ieņēma reģenta pili, piespieda viņu atteikties no amata un par savu pēcteci iecelt vāciešiem lojālo Ferencu Sālaši. Pēc dažām dienām Skorceni vīri Horti nogādāja Vācijā, kur viņš līdz kara beigām palika ieslodzījumā.
Operācija Greif
1944. un 1945. gadu mijā nacistiskā Vācija uzsāka izmisīgu pretuzbrukumu Rietumu frontē - Ardēnu ofensīvu. Skorceni un viņa brigāde izmantoja kā kara trofejas iegūtos amerikāņu formas tērpus un tehniku, lai nokļūtu ienaidnieka aizmugurē. Diversantiem izdevās radīt diezgan lielu paniku sabiedroto rindās, taču galveno uzdevumu - sagrābt tiltus pār Māsas upi - viņi tā arī nespēja izpildīt.
«Es zinu, kas jūs esat»
Tāda bija Skorceni dzīve laikā, kad par viņu ieinteresējās Mossad. Publicistu Dana Raviva un Josi Melmana rīcībā esošā informācija liecina, ka tas noticis 1962. gadā. Vervēšanas operāciju Harels uzticējis Jozefam Rānanam. Interesanti, ka arī viņš (pirms vārda maiņas - Kurts Vaismans), tāpat kā Skorceni, bija dzimis un dzīvojis Vīnē, bet 1938. gadā pēc anšlusa 16 gadu vecumā izraidīts uz Palestīnu, kas tolaik bija britu protektorāts.
Kādu vakaru, kad Skorceni un viņa sieva bijuši restorānā, oficiants sacījis, ka ar viņiem vēlas iepazīties pie blakus galdiņa sēdošais pāris - tūristi no Vācijas, kuri, gluži tāpat kā Skorceni, runājuši ar vieglu Vīnes akcentu. Viņi pasūdzējušies, ka pirms īsa laika ielā aplaupīti - nozagta visa bagāža, pases un gandrīz visa nauda. Cerības uz to, ka Skorceni uzvedīsies kā džentlmenis, pilnībā attaisnojušās - pēc pasēdēšanas restorānā viņš uzaicinājis nelaimē nokļuvušos tautiešus pārnakšņot savā villā. Tur saviesīgas sarunas turpinājušās, taču ne ilgi, jo vienā brīdī namatēvs pavērsis pret viesiem pistoles stobru un paziņojis: «Es zinu, kas jūs esat. Jūs esat no Mossad un ieradāties mani nogalināt.» Viņi nav nolieguši saistību ar Mossad, taču iebilduši - ja uzdevums likvidēt Skorceni patiešām būtu bijis, viņš jau būtu beigts, jo rūpīgi ticis novērots pāris pēdējās nedēļas. Turpmāk jau abas puses spēlējušas atklātām kārtīm. Mossad aģenti izteikuši savu piedāvājumu, Skorceni izvirzījis savas prasības, un galu galā panākta vienošanās, ka viņš tiksies ar operācijas vadītāju.
Pēc sarunas ar Rānanu bijušais nacistu diversants piekrita strādāt Mossad labā. Jau drīz viņš slepeni tika nogādāts Telavivā, kur tikās ar Harelu, bet vēlāk Rānans pat aizveda Skorceni uz Jeruzalemē ierīkoto holokausta upuru piemiņas memoriālu Yad Vashem. Tur gan noticis kāds incidents - viens no memoriāla apmeklētājiem atpazinis Skorceni un, rādot uz viņu ar pirkstu, skaļi iekliedzies, ka memoriālā ieradies nacistu kara noziedznieks. Rānans, kuram piemitušas apbrīnojamas spējas pārliecināt cilvēkus, smaidot piegājis klāt vīrietim un klusu sacījis: «Nē, jūs kļūdījāties! Tas ir mans radinieks, kurš arī izdzīvojis holokaustā.»
Vienā brīdī namatēvs pavērsis pret viesiem pistoles stobru un paziņojis: «Es zinu, kas jūs esat. Jūs esat no Mossad un ieradāties mani nogalināt.
Izraēlas labā
Darbu Mossad labā Skorceni uzsācis nekavējoties, dodoties uz Ēģipti un izmantojot savas vecās pazīšanās, lai noskaidrotu, kuri vācu speciālisti iesaistīti šīs valsts raķešu izstrādes programmā. Tā viņš nācis uz pēdām Krugam, kurš nebija pārcēlies uz Ēģipti, toties Minhenē nodibinājis firmu, kas nodarbojās ar visu raķešu būvei nepieciešamo materiālu iepirkšanu un nogādāšanu Ēģiptē. Kopā ar saviem kuratoriem no Mossad Skorceni nospriedis, ka trieciens pa šo kompāniju atstās būtisku negatīvu iespaidu uz visu raķešu izstrādes programmu.
1962. gada 11. septembrī Krugs pazuda bez vēsts. Ravivs un Melmans raksta, ka tolaik arī Vācijā palikušie, bet arābu labā strādājošie zinātnieki bijuši gana piesardzīgi, apzinoties, ka viņu darbošanās ir kā dadzis acī Izraēlai un tās īpašajam dienestam. Kad Skorceni piedāvājis Krugam aizsardzību, zinātniekam ne prātā nevarēja nākt, ka pārliecinātais nacists tagad ir pārmeties ebreju pusē. Tādēļ uz tikšanos ar slaveno diversantu viņš devies bez jebkādām bažām. Skorceni baltā mersedesā izvedis Krugu no Minhenes, pa ceļam norādot uz viņiem sekojošo automašīnu un sakot, ka tajā atrodas vēl trīs viņa nolīgti miesassargi. Nemierīgs zinātnieks kļuvis vien tad, kad automašīnas nogriezušās uz meža ceļa, taču Skorceni viņu mierinājis, sakot, ka konfidenciālai sarunai par to, kā Krugu turpmāk apsargās, tā ir piemērotākā vieta. Taču uzreiz pēc tam, kad abi izkāpuši no mašīnas, Skorceni nošāvis Krugu, bet pēc tam ar triju šķietamo miesassargu, kas patiesībā bija Mossad aģenti (starp viņiem bijis arī vēlākais Izraēlas premjers Ichāks Šamirs un Cvi Malhins, kurš piedalījās Eihmaņa nolaupīšanā), palīdzību līķi sākumā aplējis ar skābi, bet pēc kāda laika atlikušos pīšļus apracis iepriekš sagatavotā bedrē, kas apkaisīta ar nedzēstajiem kaļķiem, lai līķa smaka nepievilinātu meža dzīvniekus. Turpmākajos gados Skorceni terorizējis Ēģiptē strādājošos vācu zinātniekus, sūtot viņiem pa pastu spridzekļus un anonīmi draudot ar izrēķināšanos, līdz lielākā daļa vāciešu pārstājuši strādāt Ēģiptes labā.
Kad Skorceni piedāvājis Krugam aizsardzību, zinātniekam ne prātā nevarēja nākt, ka pārliecinātais nacists tagad ir pārmeties ebreju pusē
Cita versija par notikušo ir vēl vienam publicistam un Izraēlas vēstures pētniekam Ronenam Bergmanam. Viņš ir pārliecināts, ka Kruga slepkavība notikusi bez Skorceni dalības, turklāt uzskata, ka vācu zinātnieks sākumā slepus aizgādāts uz Izraēlu, kur no viņa izspiesta visa noderīgā informācija, un vien pēc tam nogalināts. Saskaņā ar šo versiju Skorceni savervēts 1964. gadā, kā starpnieci izmantojot viņa sievu, kura jau iepriekš bija iesaistīta dažādos apšaubāmos darījumos. Par Ēģiptē strādājošo zinātnieku drošību tolaik rūpējies bijušais Skorceni padotais Hermans Valentins, un diversants ar viņu sazinājies, paziņojot, ka ar ietekmīgu cilvēku palīdzību plāno veidot Ceturto reihu, tādēļ viņam nepieciešami paši labākie (gan militārpersonas, gan civilisti), kuri savulaik zvērējuši uzticību Hitleram. Šādā veidā Skorceni izdevies izvilināt no paslēptuvēm Ēģiptē strādājošos zinātniekus, kuriem joprojām bija tuvas nacisma idejas, bet Mossad spējis viņus identificēt un pakāpeniski neitralizēt.
Kura no šīm versijām vairāk atbilst patiesībai, uzzināt būs iespējams vien tad, ja Mossad kādreiz atslepenos savus arhīvus.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita