Dņepras forsēšana 1943. gada rudenī bija viena no vērienīgākajām šāda veida operācijām visa Otrā pasaules kara laikā. Tagad, kad atkal kaujas norisinās Dņepras krastos pie Hersonas, ir vērts atskatīties uz tā laika notikumiem.
Kad 1943. gada vasarā Sarkanā armija bija sakāvusi vērmahtu Kurskas kaujā, Staļina ģenerāļiem radās gluži saprotams kārdinājums kalt dzelzi, kamēr tā karsta, un triekt vāciešus vēl tālāk uz rietumiem. Ideālā variantā - vienā rāvienā aizdzīt ienaidnieku pāri Dņeprai un pašiem to forsēt, ātrā tempā atbrīvojot gan Kijivu, gan arī citas Ukrainas pilsētas. Taču arī vācieši jau laikus bija rēķinājušies ar šādu notikumu pavērsienu un Dņepras upes rietumu krastā ierīkoja pamatīgu aizsardzības līniju, ko Hitlers nodēvēja skanīgā vārdā - par Austrumu valni.
Glābiņš otrā krastā
Būtībā jau tādas vienas un lielas kaujas par Dņepru nebija, tā bija padomju karaspēka operāciju virkne, kuras mērķis bija atbrīvot Donbasu, Kijivu un izveidot placdarmus Dņepras rietumu krastā tālākai uzbrukuma izvēršanai. Virzība uz priekšu sākās gandrīz uzreiz pēc Kurskas kaujas, kad Sarkanā armija ātrā uzbrukumā mēģināja patriekt vāciešus no Donbasa, bet cits karaspēka grupējums tikmēr uzbruka Harkivai un tālāk virzījās Poltavas virzienā. Donbasu izdevās atbrīvot diezgan ātri, tāpat arī padzīt vāciešus no Harkivas, kaut gan šīs kaujas prasīja daudz upuru (sīkāk par Harkivas kauju var lasīt Nezināmās Kara Vēstures 36. numurā). 1943. gada augusta beigās vairākos frontes iecirkņos vērmahts jau bija atspiests gandrīz līdz Dņeprai, bet septembra sākumā Sarkanās armijas spiediens kļuva tik liels, ka vāciešiem neatlika nekas cits, kā steigšus evakuēt savas vienības uz Dņepras otru krastu, lai tās nenonāktu aplenkumā.
Vietām to izdevās izdarīt raiti un organizēti - parasti tajās vietās, kur bija pārceltuves vai tilti. Taču juceklīgās atkāpšanās laikā ne visām vienībām palaimējās sasniegt tiltus. Daudzas nonāca pie Dņepras tādās vietās, kur nekādu pārceltuvju nebija. Šiem karavīriem nepaveicās, jo daudzi no viņiem tā arī netika pāri platajai upei.
To, cik briesmīgi notikumi risinājās pie Dņepras, savās atmiņās detalizēti apraksta vērmahta karavīrs Gijs Saijers, kurš pie upes nonāca sektorā bez pārceltuvēm nedaudz uz dienvidiem no Kijivas. Vispirms viņiem vairākas dienas nācās kājām brist pa dubļainiem ceļiem, jo vietas automašīnās visiem nepietika, turklāt mašīnu pārvietošanās dubļos bija ļoti apgrūtināta. Labu gribot, pavēlniecība atsūtīja divas transportlidmašīnas, no kurām nometa troses ar domu, ka ar to palīdzību mašīnas varētu vilkt tanki. Bija tikai viena problēma - visi tanki tobrīd jau bija izgājuši no ierindas, tādēļ atlikušās pāris kravas mašīnas vilka zirgi.
Nonākot krastmalā, Saijers un viņa biedri sastapa baru tādu pašu bēdubrāļu, kuri cerēja tikt pāri upei, kuras platums tajā vietā bija ap 800 metriem. Nosacīti labā ziņa bija vien tā, ka laiks bija lietains un tādēļ krievi vairākas dienas nevarēja izmantot aviāciju, taču artilērijai sliktais laiks netraucēja. «Upes krastā bija tik daudz cilvēku un aprīkojuma, bet smiltis bija tik līdzenas un blīvas, ka ikviens šāviņš, ko izšāva krievi, nodarīja lielu postu,» raksta Saijers.
Tilta šajā vietā nebija, tādēļ evakuācijai izmantoja motorlaivas, kuru iespējas bija ierobežotas. Vispirms pārcēla bruņojumu un aprīkojumu: «Nebija viegli kuģīšos, kas bija domāti ar sienu piekrautu ratu pārvadāšanai, iekraut mašīnas, ieročus un vieglos tankus. Par laimi, cilvēku, kuri varēja aizstāt ostas krānus, bija vairāk nekā pietiekami; pat tajā vietā, kur atradāmies mēs, viņu bija vismaz tūkstotis. Karavīri stāvēja līdz kaklam ūdenī, turot dēļus, pa kuriem notika iekraušana. Viņiem nācās cīnīties ar laika trūkumu. Tikai divas dienas pēc mūsu ierašanās, kad uz otru krastu pārveda visu aprīkojumu, sāka pārcelt piecas divīzijas. Mūsu rīcībā bija desmit kuģīši, katrā no tiem ietilpa ne vairāk kā 20 cilvēku, un četras baržas. Tās vilka divas mazas laiviņas, aprīkotas ar piekaramajiem motoriem. Vēl bija divi dīvaini pontoni, uz katra varēja sakāpt 150 cilvēku.»
Vispirms evakuēja ievainotos, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka visiem karavīriem otrā krastā diez vai palaimēsies nonākt, jo krastmalā saradās arvien vairāk ļaužu, kuri atkāpās no uzbrūkošajiem krieviem - nu jau te, pēc Saijera domām, bija kādi 10 000 karavīru. Visbeidzot pienāca tā diena, kad krastmalu sasniedza vispirms krievu artilērijas uguns, bet pēc tam arī tanki, kas noslaucīja lielu daļu upes malā esošo cilvēku un atkāpās tikai pēc tam, kad tos sāka apšaudīt vācu lielgabali no otra krasta.
«Aina, kas pēc tam pavērās, bija neaprakstāma. Mums nācās nošaut ievainotos, lai viņi nemocītos, kaut gan šādas slepkavības bija stingri aizliegtas,» raksta Saijers. Turklāt vēl pēc vairāku dienu lietavām un miglas beidzot noskaidrojās debesis un jau pēc brīža tajās parādījās padomju lidmašīnas: «Lidmašīnas nolaidās zemāk un atklāja uguni uz plostiem ar mūsu karavīriem. Tie, kuri izdzīvoja, lēca ūdenī un mēģināja peldēt. Lidmašīnas atkal atgriezās. Šoreiz uz tām sāka šaut mūsu zenītartilērija un ložmetēji no otra krasta. Vienu lidmašīnu izdevās notriekt. Pilots mēģināja izlēkt ar izpletni, taču viņam tas neizdevās - kopā ar lidmašīnu viņš pazuda zem ūdens. Mūsu gaviles nomāca ievainoto vaidus.»
Aviācijas uzbrukumi atkārtojās atkal un atkal, nogalinot daudzus no tiem, kuri mēģināja sasniegt otru krastu. Vāciešiem par laimi, jau nākamajā dienā atkal sāka līņāt un krievi vairs nevarēja izmantot lidmašīnas. Mēģinot saglabāt disciplīnas atliekas, komandieri saviem karavīriem bija aizlieguši uz savu roku meistarot plostus un kuģot pāri upei. «Aizliegums nelīdzēja tiem, kuri no bailēm bija zaudējuši prātu. Daudzi ar šādiem plostiem mēģināja doties ceļā. Daļa noslīka, daļu nošāva, bet otrā krastā tikušie nonāca kara tribunāla priekšā, jo pārcelšanās laikā bija pazaudējuši ieročus un tādēļ skaitījās dezertieri.»
Beigu beigās tomēr pienāca kārta pārcelties uz otru krastu arī Saijera rotai. Motorlaivas vilktais pontonu plosts bija pārblīvēts ar cilvēkiem līdz pēdējai iespējai - uz tā stāvošo cilvēku kājas mirka ūdenī. «Likās, ka pietiek vien pakustēties, un mēs visi nogrimsim. Pamazām skatienam izzuda miglas ietītais nolādētais krasts. Cik ilgi turpinājās pārcelšanās? Droši vien ceturtdaļstundu. Taču man šķita, ka tas nekad nebeigsies. Ieraugot otru krastu, citos apstākļos droši vien laimē kliegtu, taču pēc visa pārciestā vairs nebija spēka. Beidzot krasts ir klāt un, jūtoties septītajās debesīs no laimes, mēs izkāpjam uz zemes. Rietumu krasts - tā ir drošība, robeža, kas mūs šķir no krieviem. Oficiālajos ziņojumus tika uzsvērts: vācu karaspēks noturēs Dņepru. Šai robežai ienaidnieks pāri netiks. Bet nākamajā pavasarī mēs krievus aizdzīsim līdz Volgai!»
Daļa noslīka, daļu nošāva, bet otrā krastā tikušie nonāca kara tribunāla priekšā, jo pārcelšanās laikā bija pazaudējuši ieročus un tādēļ skaitījās dezertieri
1943. gada «mobiki»
Taču krieviem bija cits viedoklis šajā jautājumā. Staļins un viņa komandieri bija pilni apņēmības attīstīt uzbrukumu arī tālāk, lai varētu atbrīvot Kijivu un, kā minimums, izveidot vairākus placdarmus Dņepras rietumu krastā, kas vēlāk kalpotu kā atspēriena punkts tālākai virzībai uz priekšu.
1943. gada septembra vidū vācieši gandrīz visus savus spēkus bija pārcēluši uz Dņepras rietumu krastu, bet Sarkanā armija sasniegusi upi 750 kilometrus garā posmā. Izmantojot to, ka daudzviet vācu atkāpšanās notika lielā steigā un diezgan haotiski, šur tur krieviem tiešām izdevās ātri tikt pāri Dņeprai un izveidot otrā krastā placdarmus. Septembra beigās Dņepras rietumu krastā bija jau 20 šādu placdarmu.
Taču viena lieta bija tos izveidot, bet pavisam kas cits - noturēt un piegādāt tiem papildspēkus. Turklāt bija nepieciešami vēl jauni placdarmi, jo ar esošajiem bija par maz, lai varētu izvērst tālāk plaša mēroga uzbrukumu upes rietumu krastā. Nav pārsteigums, ka tālāk jau kauja par Dņepru izvērsās krieviem raksturīgajā stilā - ar masveidīgiem un slikti sagatavotiem uzbrukumiem, absolūti nerēķinoties ar zaudējumiem. Vēl vairāk - bieži vien triecienā vācu pozīcijām tika sūtīti neapbruņoti un nesagatavoti cilvēki, apmēram tāpat kā pašreizējā Ukrainas karā Kremlis raida kaujā uz ātro roku mobilizētus ļaudis, kuriem par karošanu nav nekāda priekšstata. Ukraiņi mūsdienās tos mēdz dēvēt par «mobikiem» vai pat vēl nievājošāk - par «čmobikiem», tā raksturojot šo «karotāju» ļoti zemās kaujasspējas.
Ņemot vērā, ka lielas karaspēka rezerves bija iztērētas Kurskas kaujā un Donbasa atbrīvošanā, Staļins zaudējumus nolēma kompensēt uz atbrīvoto teritoriju iedzīvotāju rēķina. Te atkal ir nepārprotamas paralēles ar mūsdienām, kad vienus no pirmajiem kaujā sūtīja pašpasludinātajās Luhanskas un Doneckas «republikās» piespiedu kārtā mobilizētos cilvēkus. 1943. gada rudenī notika gandrīz tas pats - tikko kāda teritorija bija atbrīvota, tā nekavējoties tajā sākās iesaukums Sarkanajā armijā. Līdzīgi tas 1944. gada nogalē un 1945. gada sākumā notika arī Latvijā.
Taču, ja mūsdienu Krievijā mobilizēšanas funkcijas pilda kara komisariāti, tad 1943. gadā no vāciešiem atbrīvotajās teritorijās iesaukšana notika būtībā «pa taisno», izmantojot gan tā sauktos lauka kara komisariātus, kas mobilizētos uzreiz nosūtīja uz tuvāko karaspēka daļu, gan arī deleģējot iesaukšanas tiesības karaspēka vienību komandieriem. Bieži vien armijā savāca arī cilvēkus, kuriem oficiālais iesaukšanas vecums vēl nebija pienācis vai arī jau pārsniegts, turklāt nereti šis papildinājums netika pienācīgi iegrāmatots. Šā iemesla dēļ vēl šobaltdien nevienam nav pat aptuvenas nojausmas, cik Sarkanās armijas karavīru tad gāja bojā kaujās par Dņepru. Ir tikai ļoti aptuveni skaitļi: tiek pieņemts, ka Austrumukrainas teritorijās mobilizēja apmēram 300 000 cilvēku, no kuriem pie Dņepras bojā gāja kādi 250 000.
1943. gadā no vāciešiem atbrīvotajās teritorijās iesaukšana notika būtībā «pa taisno», izmantojot gan tā sauktos lauka kara komisariātus, gan arī deleģējot iesaukšanas tiesības karaspēka vienību komandieriem
Šī prakse - iesaukt armijā neapmācītus atbrīvoto teritoriju iedzīvotājus - turpinājās līdz pat kara beigām. Jau pēc kara padomju ģenerālis Pjotrs Grigorenko rakstīja: «1944. gada rudenī dienestam derīgu cilvēku valstī gandrīz vairs nebija. Tika gatavota 1927. gadā dzimušo mobilizācija, tātad plānoja iesaukt 17 gadus vecus puikas. Taču mums pat tādu papildinājumu nesolīja. 4. Ukrainas frontei pavēlēja cilvēku resursus meklēt «uz vietām» - tātad mobilizēt cilvēkus Rietumukrainā, meklēt brīvprātīgos Karpatos un kompensēt zaudējumus ar tiem, kuri atguvušies no ievainojumiem.»
Ņēma visus, neraugoties uz veselības stāvokli un vecumu. «Nekādu medicīnisko komisiju nebija. Uz fronti sūtīja arī slimos un kropļus. Es jau 20 gadu vecumā biju invalīds, pēc kontūzijas pusakls un kurls, bet mani tik un tā paņēma. Ziniet, kā mūs dzina uz vācu ložmetējiem? Ar pusķieģeļiem rokās! Tas bija otrais ukraiņu genocīds. Mums nebija ne apģērba, ne ieroču. Iedeva tos pusķieģeļus, parādīja lielu aizsalušu ūdenstilpi un lika gaidīt raķetes signālu. Bet pēc tam draudzīgi skriet pāri ledum virsū ienaidniekam, kurš sēdēja otrā krastā aiz nocietinājumiem - un izsist viņu no turienes ar pusķieģeļiem. Lai vācieši domā, ka tās ir... granātas! Atpakaļ griezties mēs nevarējām, jo mums parādīja labi iekārtotus ierakumus, kuros sēdēja SMERŠ karavīri ar ložmetējiem, notēmētiem mums mugurā. Mani izglāba tikai tas, ka es jau biju ostījis pulveri un skrēju nevis pirmajā rindā, bet piektajā. (..) Sprādziens mani tā apdullināja, ka vēlāk mani savāca sanitāri - atrada ar rokā sažņaugtu pusķieģeli,» tā 1943. un 1944. gada «mobiku» neapskaužamo likteni aprakstīja ukraiņu rakstnieks Anatolijs Dimarovs.
Pāri upei
Dimarova aprakstītie notikumi attiecas uz dažus mēnešus vēlāku laiku, taču arī Dņepras forsēšana daudzviet norisinājās apmēram tādā pat garā. Par šo tēmu var palasīt izcilā krievu rakstnieka Viktora Astafjeva grāmatu Nolādēti un nogalināti (Prokļati i ubiti), kas gan ir daiļliteratūra, taču rakstnieks pats ir bijis frontinieks un piedalījies Dņepras operācijā, tādēļ rakstīja, tā teikt, no dzīves.
«Visbriesmīgākie izrādījās vācu ložmetēji. Tie bija laikus piešauti un tagad lēja uguni pār krastu, salu un upi, kur ņudzēja cilvēku masa. Jauni un veci, apzinīgie un neapzinīgie, brīvprātīgie un mobilizētie, gvardi un soda bataljonu karavīri, krievi un cittautieši - visi kliedza vienus un tos pašus vārdus: «Māmiņ! Mīļo dieviņ!» un «Palīgā!» Bet ložmetēji tik šāva un šāva. Viens pie otra ķērās ievainotie un arī tie, kurus lodes vēl nebija ķērušas, cilvēku ķekari pazuda zem ūdens, bet visa upe vārījās un drebēja no cilvēku konvulsijām, šķīda asiņainas putas.»
Biezā slānī pa upi peldēja līķi ar vārnu izknābtām acīm. Sapieri, kurus sūtīja izvilkt līķus no ūdens un aprakt, netika ar darbu galā - pārāk daudz cilvēku bija gājis bojā
Dņepras kaujai veltītā muzeja darbiniece Nadežda Boiko kādā intervijā stāstīja par liecībām, ko sniedzis kāds šo kauju dalībnieks: «Viņus, sešus puišus no vienas ielas, uzsēdināja uz plosta un nosūtīja uz Dņepras labo krastu. Līdz otram krastam viņiem bija pietrūkuši vien daži metri. Blakus kaut kas sprāga, un pieci gāja bojā. Viņš vienīgais sasniedza krastu. Bet tur - kaudzes mūsu kritušo. Viņš apstaigāja līķus, kaut kur atrada automātu un granātu.»
Bojāgājušo skaits bija prātam neaptverams, un lielu daļu no viņiem tā arī neapglabāja. «Biezā slānī pa upi peldēja līķi ar vārnu izknābtām acīm. Sapieri, kurus sūtīja izvilkt līķus no ūdens un aprakt, netika ar darbu galā - pārāk daudz cilvēku bija gājis bojā,» raksta Astafjevs. Daudzi līķi uzpeldējuši tikai nākamā gada pavasarī.
Tikai nelielai daļai izdevās sasniegt otru krastu, kur atradās nelielie placdarmi, taču vairums palika upē. Ja vienā piegājienā Dņepru forsēt mēģināja kādi 25 000 karavīru, tad, pēc aculiecinieku aplēsēm, otru krastu labākajā gadījumā sasniedza tikai pieci vai seši tūkstoši. Taču arī tiem pēc tam nācās izmisīgi cīnīties par dzīvību, jo pretinieks viņus mēģināja iedzīt atpakaļ upē.
Kā pirmos parasti pāri upei dzina soda bataljonus, no kuriem izdzīvoja vien retais. Bija gadījumi, kad Dņepru mēģināja forsēt, izmantojot piepūstas riepu kameras, paštaisītus plostus, dēļus un koku stumbrus. Pat tur, kur izmantoja pontonus, to skaits bieži vien bija nepietiekams. Visbriesmīgākā vieta bija tā sauktais Bukrinas placdarms netālu no Kijivas, kurā bojā gāja tūkstošiem cilvēku. Oficiāli minētie 6400 šeit kritušo noteikti ir pārāk mazs skaits. Padomju pavēlniecība bija nospriedusi, ka tā ir piemērotākā vieta Dņepras forsēšanai, un mēģināja to paveikt bez rūpīgas sagatavošanās. Taču izrādījās, ka šajā apkaimē apvidus ir tāds, ka tajā nav iespējams izmantot smago tehniku, tātad atlika tikai paļauties uz kājniekiem, kurus tad atkal un atkal meta šajā gaļasmašīnā.
Mēģinot pārraut vācu aizsardzību, padomju pavēlniecība nolēma septembra beigās pretinieka aizmugurē izsēdināt lielu gaisa desantu. Taču jau atkal viss tika darīts lielā steigā un bez pienācīgas izlūkošanas, tādēļ desants beidzās kā parasti - liela daļa izpletņlēcēju nolaidās tālu no ieplānotās vietas, bet daļa iekrita Dņeprā un noslīka. Gandrīz visi desantnieki vai nu gāja bojā, vai arī krita vācu gūstā. Tādā garā visu oktobri turpinājās asiņainas kaujas par Dņepras placdarmiem, kuru laikā padomju puse cieta lielus zaudējumus, taču arī vācu rezerves pamazām vien izsīka.
Dņepras HES uzspridzināšana
Dņepra par nāvējošu šķērsli kļuva ne tikai 1943. gada nogalē, kad vācieši pie upes izveidoja aizsardzības līniju, bet arī kara sākumā - 1941. gada augustā, kad NKVD sapieri uzspridzināja Dņepras HES aizsprostu, tā cerot apturēt ienaidnieka uzbrukumu. Toreiz bojā gāja vismaz 20 000 cilvēku.
Vērmahts 1941. gada augustā neapturami virzījās uz priekšu un padomju puse bija gatava izmantot jebkādus līdzekļus, lai ienaidnieku kaut uz laiku apturētu. Par vienu no šiem līdzekļiem kļuva pie Zaporižjas esošā hidroelektrostacija - tobrīd lielākā Eiropā. Tuvojoties vāciešiem, tika pieņemts lēmums sabojāt elektrostacijas iekārtas, lai pretinieks tās nevarētu izmantot. To izdarīja ļoti vienkārši: iedarbinot turbīnas ar pilnu jaudu un atslēdzot tām smērvielu padevi. Rezultātā turbīnas pārkarsa un pilnībā izgāja no ierindas. Elektrostacijas darbību vāciešiem izdevās atjaunot tikai pēc gada, nomainot sabojātās turbīnas.
Taču vienlaikus padomju vadība nolēma arī uzspridzināt elektrostacijas aizsprostu. Tā tika cerēts nošaut divus zaķus: vēl vairāk apgrūtināt elektrostacijas darba atsākšanu un pie viena pārplūdināt plašas teritorijas, tā radot vērmahta ceļā grūti pārvaramu šķērsli. Uzreiz jāteic, ka saspridzināto aizsprosta posmu vācieši atjaunoja diezgan ātri un tā bija krietni mazāka problēma nekā turbīnu nomaiņa. Savukārt ūdens masas, kas gāzās no sabojāta aizsprosta, vairāk ļaunuma nodarīja Sarkanajai armijai nekā vērmahtam.
Cenšoties ievērot slepenības režīmu, NKVD sapieri, kas uzstādīja aizsprostā spridzekļus, par saviem plāniem neinformēja pat šajā apvidū esošo Sarkanās armijas vienību augstāko vadību. Tādēļ, kad 18. augusta vakarā norībēja sprādziens, tas kļuva par lielu un nepatīkamu pārsteigumu visām padomju armijas vienībām, kas atradās Dņepras tuvumā. Reizē ar aizsprostu varonīgie čekisti gaisā uzlaida arī armijas automašīnas un pajūgus, kas tobrīd pāri tam šķērsoja upi. Ūdens masa, kas gāzās pa aizsprostā izrauto caurumu, bija 30 metrus augsta un noslaucīja visu savā ceļā - gan upes tuvumā esošos sarkanarmiešus, gan ēkas un mierīgos iedzīvotājus. Tikai vāciešiem ūdens siena īpašu kaitējumu nenodarīja, jo viņi vēl nebija uzsākuši upes forsēšanu. Vairākas padomju armijas vienības applūdinātās teritorijas dēļ tā arī nespēja laikus atkāpties un krita gūstā, tā vēl vairāk palielinot jau esošos militārās katastrofas apmērus.
Kremlis sākumā aizsprosta spridzināšanā vainoja vācu diversantus, tomēr vēlāk bija spiests atzīt, ka tā bijusi piespiedu operācija, ko vajadzējis veikt, lai novērstu vēl lielāku nelaimi. Par spridzināšanas upuriem nebija pieņemts runāt, un vēl šobaltdien nav zināms, cik tad cilvēku šajā traģēdijā gāja bojā. Mazākais skaitlis ir 20 000 upuru, taču daži vēsturnieki min arī piecreiz lielāku skaitu.
Kijiva kā dāvana Staļinam
Tajos frontes posmos, kur izmantoja atbrīvotajās teritorijās mobilizētos, nevienam no augstākajiem komandieriem pat prātā nenāca mēģināt taupīt karavīrus. Tāds bija rīkojums «no augšas». Tiek pat minēts, ka maršals Georgijs Žukovs kādā apspriedē izteicies: «Kāda velna pēc mums būtu tos hoholus [nievājoša ukraiņu palama - red.] jāapģērbj un jāapbruņo? Visi viņi taču ir nodevēji! Jo vairāk viņu noslīks Dņeprā, jo mazāk būs jāsūta uz Sibīriju pēc kara!»
Var strīdēties, vai šis citāts tiešām pieder Žukovam, taču tā gan ir patiesība, ka par mobilizēto pienācīgu apbruņošanu neviens nerūpējās. Tas pats Žukovs neoficiāli bija izdevis rīkojumu mobilizētajiem automātiskos ieročus nedot, baidoties, ka viņi tos varētu pavērst pret SMERŠ sprostvienībām. Mobilizētajiem pienācās tikai 1891. gada parauga trīslīniju šautenes, taču arī tās, kā ziņoja 1. Ukrainas frontes intendantūras priekšnieks ģenerālis Kuļešovs, pietika tikai 100 000 iesauktajiem. Bet mobilizēti, kā zinām, bija trīsreiz vairāk...
Krievu vēsturnieki, piemēram, Aleksejs Isajevs, gan oponē ukraiņu kolēģiem, sakot, ka automāti pēc padomju armijas standartiem pienācās tikai daļai karavīru, jo tie tomēr vairāk domāti tuvcīņai, tādēļ tikai normāli, ka vairākumam bija šautenes - pat 1944. gadā divīzijai ar 10 000 karavīru pienācās tikai 3000 automātu, bet pārējiem šautenes; 1943. gadā šis procents bija vēl mazāks. Taču nav noliedzams, ka pat šauteņu visiem nepietika, tādēļ daļa uzbrukumā gāja ar kailām rokām vai pusķieģeli... Taupīja arī uniformas, sūtot nule mobilizētos kaujā civilā apģērbā - pēc tam Dņepras piekraste bijusi kā nosēta ar līķiem visraibākajās drēbēs, un šādu liecību ir pārāk daudz, lai tās visas varētu uzskatīt par izdomātām.
Ukraiņu vēsturnieki pieļauj, ka Staļins tiešām apzināti ir vēlējies kaujās par Dņepru iznīcināt pēc iespējas vairāk ukraiņu. «Dņepras operāciju reizēm sauc par otru Staļingradu. Iespējams, tā tiešām bija militārās vadības atriebība ne tikai tiem cilvēkiem, kuri bija atradušies okupētajās teritorijās, bet arī ukraiņiem kā tādiem,» spriež vēsturnieks Tarass Nagaiko.
Lai arī pāri līķu kaudzēm, tomēr beigu beigās Sarkanā armija uzdevumu izpildīja - līdz 7. novembrim, boļševiku revolūcijas gadadienai, atbrīvot Kijivu. Tāda bija Staļina vēlēšanās, ko augstākie komandieri bez ierunām centās izpildīt. Lielā mērā tas izdevās ģenerāļa Pāvela Ribalko komandētās tanku armijas dēļ, ko krieviem izdevās pārcelt pāri Dņeprai uz dienvidiem no Kijivas, bet pēc tam tanki devās uzbrukumā pilsētai no flanga, piespiežot vāciešus atkāpties un sajaucot visus viņu aizsardzības plānus.
Vienlaikus kaujas norisinājās arī Dņepras lejtecē, kur jau oktobra beigās padomju karaspēkam izdevās ieņemt Dņepropetrovsku un vēlāk arī Krivojrogu. Hitlera cerībām apturēt Staļinu pie Dņepras nebija lemts piepildīties, un vāciešiem nācās atkāpties vēl tālāk uz rietumiem. Lai arī Sarkanajai armijai Dņepras forsēšana bija Pirra uzvara, kuras cena bija ārkārtīgi augsta - vismaz 400 000 kritušo, bet tiek minēti arī 700 000 -, taču mērķis beigu beigās bija sasniegts.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita