Paskatoties uz strēlnieku ieročiem, jāsecina, ka pēdējo 70 gadu laikā tie īpaši nav mainījušies. Klāt nākušas dažādas palīgierīces, taču pašu šaujamo darbības principi palikuši tie paši. Vai tas nozīmē, ka ieroču konstruktori ir nonākuši strupceļā un neko būtiski jaunu nespēj vairs radīt?
Tas varbūt izklausīsies pārsteidzoši, taču strēlnieku automātisko ieroču darbības principi vēl šobaltdien pamatā balstās uz ģeniālā konstruktora Džona Mozesa Brauninga patentētajiem izgudrojumiem, kas radīti pirms vairāk nekā 100 gadiem. Artilērijā pa šo laiku ir notikušas neticamas pārmaiņas - pietiek salīdzināt kaut vai Otrā pasaules kara lielgabalus ar mūsdienu HIMARS raķešu sistēmām. Tas pats kara aviācijā - propellerus un lēnus bumbvedējus ir nomainījuši reaktīvie iznīcinātāji un sarežģītas raķetes. Tikmēr kājnieki vēl arvien lādē savās triecienšautenēs patronas un šauj uz ienaidnieku, cenšoties trāpīt tam no 200 metru distances. Turklāt vairumā gadījumu nesekmīgi, jo statistika liecina, ka no 40 metru attāluma vidējais statistiskais karavīrs mērķī trāpa ar gandrīz 100 procentu precizitāti, taču 260 metru attālumā tā krītas līdz nožēlojamiem desmit procentiem. Tātad izaugsmei ir visplašākās iespējas, taču nez kādēļ neviena armija līdz šim nav saņēmusi ne lāzeršautenes, ne arī datorizētus automātus, kas paši nekļūdīgi nogādātu lodes tieši mērķī. Kaut gan mēģinājumu kaut ko uzlabot dažu pēdējo desmitgažu laikā ir bijis vairāk nekā pietiekami...
Šmaisera mantojums
Lai neietu pārāk tālu pagātnē, par atskaites punktu varētu ņemt Otrā pasaules kara beigas, kad vērmahta rīcībā nonāca jauns ierocis, kas būtiski mainīja viedokli par to, kā jābūt bruņotām strēlnieku vienībām. Tā bija konstruktora Huga Šmaisera radītā trieciešautene Sturmgewehr 44 jeb StG44. Kompaktāka par parasto šauteni, bet šaušanas tempa ziņā līdzīga jau esošajām mašīnpistolēm, taču ar daudz lielāku šaušanas distanci un labāku precizitāti. Tās patronas jaudas ziņā bija apmēram pa vidu starp šautenes patronām un mašīnpistolēs izmantotajām patronām. Vārdu sakot, ideāls vidusceļš. Vācieši līdz kara beigām paspēja saražot diezgan daudz StG44, taču bija jau par vēlu un notikumu gaitu frontē šis ierocis mainīt vairs nespēja.
Toties tas mainīja daudzu valstu militāristu domāšanu. Viņi saprata, ka nākotne pieder tieši šādam te ierocim. Ļoti operatīvi reaģēja krievi, kuri jau kara laikā bija sākuši darbu pie līdzīga ieroča konstruēšanas, un vistālāk šajā jomā tika konstruktors Aleksejs Sudajevs, kurš radīja triecienšautenes AS-44 prototipu. Ja to salīdzinām ar dažus gadus vēlāk radīto slaveno Kalašņikova automātu AK-47, tad līdzība ir vairāk nekā uzkrītoša. Tā nav sagadīšanās, jo 1946. gadā Sudajevs nomira, taču viņa iestrādes, kā arī StG44 risinājumus, ko krievi maksimāli vienkāršoja, vēlāk izmantoja citi padomju konstruktori, kuri tad arī radīja AK-47. Par to, ka Mihails Kalašņikovs bija tikai viens no viņiem, turklāt ne pats talantīgākais, mūsdienās jau vairs nav īpašu šaubu, vienkārši padomju vara propagandas nolūkos visus nopelnus piedēvēja Kalašņikovam.
Amerikāņi šajā ziņā izrādīja apbrīnojamu konservatīvismu un vēl ilgi turpināja izmantot Otrā pasaules kara laiku šauteni M1 Garand, kas jau Korejas kara laikā bija novecojusi. Taču arī tad, kad krievi jau pilnā sparā ražoja Kalašņikova automātus, amerikāņi kā atbildi tiem 1959. gadā bruņojumā pieņēma garo (30 cm garāka par AK-47) un diezgan neparocīgo šauteni M14. Tās lielākais trumpis bija precizitāte, ar ko AK nekad nevarēja palepoties, kā arī lielāka šaušanas distance, taču diezgan ātri kļuva skaidrs, ka karos, kur abas puses nesēž ierakumos, bet gan manevrē, M14 nav pats piemērotākais ierocis. Tādēļ sešdesmitajos gados ASV armija nosprieda, ka tai vajag jaunu ieroci un uz skatuves parādījās leģendārā šautene M16. Tai bija mazāks kalibrs (5,56x45 mm pret 7,62x51 mm, ko izmantoja M14) un arī svars (2,9 kg pret 3,5 kg). Līdzīgus ieročus tobrīd izmantoja jau gandrīz visu valstu armijas.
Statistika liecina, ka no 40 metru attāluma vidējais statistiskais karavīrs mērķī trāpa ar gandrīz 100 procentu precizitāti, taču 260 metru attālumā tā krītas līdz nožēlojamiem desmit procentiem
«Nomest» lieko svaru
Kādas tad prasības militāristi izvirza triecienšautenei? Pirmkārt, lai tā būtu viegla un ērta. Otrkārt, lai tā nodrošinātu efektīvu uguni distancē līdz 600-700 metriem, jo karadarbība Irākā un Afganistānā parādīja, ka 200-400 metru, ko līdz šim uzskatīja par pietiekamu attālumu, ir pārāk maz, ja klajā vietā nākas iesaistīties apšaudē ar pretinieku, kas bruņots, piemēram, ar krievu ražojuma Kalašņikova ložmetēju. Treškārt, lodei jāspēj caursist trešās un ceturtās izturības klases bruņuvestes, kādas kļūst arvien izplatītākas. Ceturtkārt, ierocim jābūt precīzam, turklāt šaujot arī kārtām, bet tas nozīmē, ka līdz minimumam jāsamazina atsitiens.
Lai visas šīs prasības apmierinātu, konstruktoriem ir jāpaveic neiespējamais, jo daļa šo prasību ir savstarpēji izslēdzošas. Tomēr jau kopš septiņdesmitajiem gadiem dažādās valstīs tiek izstrādāti arvien jauni un jauni automātisko ieroču projekti, no kuriem ļoti liela daļa tā arī nav tikusi tālāk par izmēģinājuma prototipiem.
Vienkāršākā izrādījās svara «nomešanas» problēma. To atrisināja, metāla detaļas nomainot ar vieglāku metālu sakausējumiem un plastikātu tajos ieroča mezglos, kur tas iespējams. Viens no populārākajiem piemēriem te ir austriešu Glock pistoles, kas nu jau savā nišā ir kļuvušas par etalonu, un līdzīgus risinājumus piedāvā gandrīz visi ieroču ražotāji. Tādu pašu evolūciju piedzīvoja arī triecienšautenes.
Tomēr, ja nepieciešams uzlabot pārējos parametrus, prasītos svaru samazināt vēl vairāk, un te jau konstruktori nonāca līdz patronām. Šķiet, ka viena patrona sver tīro nieku, taču, ja aptverē tās ir 30, tad svars sanāk diezgan pieklājīgs, nerunājot nemaz par munīcijas krājumiem, ko nākas stiept līdzi. Ko te varētu ieekonomēt? Uz lodes svara rēķina diez vai, tātad atliek patronas čaulīte, kas tradicionāli tiek izgatavota no metāla. Šaujamieroču rītausmā kādu laiku tika izmantotas patronas ar papīra čaulītēm, taču tas bija, lai arī lēts, tomēr ļoti nedrošs risinājums, jo mitros laikapstākļos čaulītē esošais šaujampulveris kļuva valgs un nelietojams. Amerikāņi XIX gadsimtā eksperimentēja arī ar revolveru lodēm, kurās pulvera lādiņš atradās izdobtajā vidusdaļā un čaulītes kā tādas nebija, taču arī šim risinājumam bija daudz trūkumu. Tādēļ palika pie metāliskajām čaulītēm, kas godam nokalpoja divus pasaules karus.
Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad sākās kurss uz «svara nomešanu», konstruktori atkal nopietni pievērsās čaulīšu tēmai. Vistālāk tika vācu Heckler & Koch, kas radīja triecienšauteni G11, kuras munīcijai čaulīšu nebija vispār - lode bija iepakota īpaši izstrādātā celulozes un pulvera maisījuma konteinerā, kas svēra uz pusi mazāk par parasto 5,56x45 mm NATO standarta patronu. Svara problēmas risināšanā tas it kā bija vērā ņemams panākums, taču tam bija nelāgas blaknes. Pati galvenā no tām: bezčaulīšu munīcijas izmantošana būtiski samazināja ieroča stobra resursu, jo pēc 4000-6000 šāvieniem to nācās mainīt. Salīdzinājumam - triecienšautenēm, kas izmanto tradicionālo čaulīšu munīciju, stobra resurss ir vismaz 10 000 šāvienu. Turklāt zemā gaisa temperatūrā, kā izrādījās, mazinājās šādas munīcijas efektivitāte.
G11 bija patiešām revolucionāra dizaina un konstrukcijas ierocis, taču, lai arī Vācijas armija par to izrādīja nopietnu interesi, masveida ražošana tā arī netika uzsākta, jo tam bija pārāk daudz trūkumu. Deviņdesmito gadu sākumā gan bundesvērs saņēma nelielu partiju G11, taču ar to tad arī viss beidzās. Līdzīgs liktenis piemeklēja mazliet vēlāk tapušo Heckler & Koch un amerikāņu kompānijas ATK kopražojuma triecienšauteni XM8, kas lielā mērā bija veidota no kompozītmateriāliem un izmantoja patronas ar čaulītēm, kuras darinātas no viegla metāla un plastikāta sakausējuma. Lai arī ierocis izpelnījās labas atsauksmes, bruņojumā to pieņēma tikai Malaizijas jūras spēku specvienība. Interesanti, ka savulaik līdzīgus eksperimentus ar bezčaulīšu munīciju bija veikuši arī krievi, taču atteikušies no šīs domas vēl ātrāk.
Pagaidām izskatās, ka nākotne pieder plastikāta un metāla kompozītmateriālu čaulītēm, kas ļauj patronas svaru samazināt par 20 procentiem. Par revolucionāru risinājumu to grūti nosaukt, taču vismaz kaut kas.
Lāzeri, blasteri un pārējie
Bet kā tad paliek ar ieročiem, kurus zinām no «Zvaigžņu kariem» un tamlīdzīgām fantastikas filmām? Vai tiešām realitātē nav iespējams radīt blasterus un lāzera ieročus?
Izrādās, ka ar patlaban pieejamām tehnoloģijām tas tiešām nav iespējams. Galvenā problēma ir enerģijas avots, jo lāzera ieroci varbūt pat varētu radīt, taču tam būtu nepieciešams tik jaudīgs ģenerators, kādu saviem spēkiem pārnēsāt nespēj neviens cilvēks. Tādēļ vairākas valstis gan veic eksperimentus ar kaujas lāzeriem, taču tās visas ir lielgabarīta sistēmas, kas domātas ienaidnieka raķešu pārtveršanai vai tehnikas iznīcināšanai. Tas pats attiecas uz elektromagnētiskajiem lielgabaliem, kuru prototipi ir radīti, un to šāviņi ir tik jaudīgi, ka spēj iznīcināt jebkādu mērķi, taču to enerģijas patēriņš ir tik liels, ka uzstādīt tos var tikai uz kuģiem. Vēlams - ar kodolreaktoru aprīkotiem.
Astoņdesmito gadu vidū gan viena lāzerpistole tika radīta un to paveica padomju konstruktori. Domāts šis ierocis, kas tiešām izskatījās kā no tā laika fantastikas filmu rekvizītu noliktavām patapināts, bija padomju kosmonautiem. Taču cilvēkam ar to nevarēja nodarīt nekādu kaitējumu, jo «padomju blasters» bija domāts pretinieka vadīto kosmisko satelītu optikas sistēmu izsišanai no ierindas ar lāzera impulsa palīdzību, ja ļaunie amerikāņi sadomātu uzbrukt PSRS kosmosa kuģiem. Tolaik ASV prezidents Ronalds Reigans bija izsludinājis savu «zvaigžņu karu» programmu un Kremlis to, pēc visa spriežot, bija uztvēris nopietni, ja jau saviem kosmonautiem sagatavoja šādu ieroci. Tiesa, tikai vienā eksemplārā, turklāt dzīvē tas ne reizi tā arī netika izmantots.
Ar bultu sirdī krīt...
Meklējot jaunus risinājumus, reizēm konstruktori rada kaut ko diezgan dīvainu. Piemēram, lai paaugstinātu uguns efektivitāti, savulaik dzima ideja vienā lādiņā ievietot vairākas lodes. Teorētiski izklausās vareni - izšāvi tikai vienreiz, bet trīs naidnieki pagalam! Realitātē tik skaisti, protams, nebūtu, taču trīs lodes vienas vietā palielina iespēju trāpīt kaut vai vienu no tām mērķī. Kā izrādījās, tā tas bija tikai teorijā, jo praksē šādas munīcijas precizitāte bija diezgan zema.
Bija ideja parasto ložu vietā izmantot miniatūras bultiņas jeb flešetes - austrieši pat radīja triecienšauteni Steyr ACR, kas šāva ar 41 mm garām volframa bultiņām, kuras bija iepakotas bezčaulītes patronās. Šis risinājums bija visai veiksmīgs, jo iespēju robežās atrisināja vairākas no ieroču konstruktoru mūžīgā rēbusa problēmām: ļāva samazināt svaru (flešetes patrona sver uz pusi mazāk par parasto patronu), būtiski mazināja atsitienu šaujot un izcēlās ar ļoti labu šāviņa caursišanas spēju. Plauktā šo projektu nolika viena iemesla dēļ: iedomājieties, cik varētu izmaksāt visas ASV armijas pāriešana uz principiāli jaunu munīcijas veidu, kas turklāt ir dārgāks par tradicionālajām patronām...
Tomēr visjaukākā un arī fantastiskākā no konstruktoru idejām, ko par sērijveida produktu pārvērst tā arī neizdevās, bija par kabatas formāta raķešu radīšanu. Šī doma sešdesmito gadu sākumā apciemoja amerikāņu kompānijas MB Associates inženieru galvas un teorijā šķita visnotaļ jauka. Iedomājieties, ka jūsu rīcībā ir neliela izmēra ierocis, kas pielādēts ar mazītiņām raķetītēm, kas šāviena brīdī nerada nekādu troksni, jo tās darbina kluss un miniatūrs reaktīvais dzinējs! Jauno ieroci nodēvēja par Gyrojet un nelielā skaitā pat saražoja, taču lielus panākumus tas tā arī nepiedzīvoja. Ja neskaita dārdzību, tam bija virkne citu trūkumu: ļoti zems šāviņa sākuma ātrums (pirmos 20 metrus pēc izlidošanas no stobra raķete lidoja ar smieklīgiem 30 metriem sekundē un tikai pamazām uzņēma ātrumu), kā arī neapmierinoša precizitāte, jo 100 metru attālumā tā varēja aizšaut pat trīs metrus garām mērķim.
Pagaidām izskatās, ka nākotne pieder plastikāta un metāla kompozītmateriālu čaulītēm, kas ļauj patronas svaru samazināt par 20 procentiem
Tieši desmitniekā!
Eksperimenti ir bijuši daudzi un dažādi, taču pagaidām tīri praktiski vislabāk ieroču meistariem ir veicies ar precizitātes uzlabošanu. To izdevies panākt, izmantojot visdažādākos papildu tēmēkļus - sākot no salīdzinoši vienkāršiem kolimatora jeb sarkanā punkta tēmēkļiem, ar kādiem mūsdienās aprīkota liela daļa modernu strēlnieku ieroču, un beidzot ar sarežģītiem un datorizētiem optiskajiem tēmēkļiem. Te tiešām panākumi ir iespaidīgi, jo, kā apgalvo speciālisti, ar mūsdienīga tēmēkļa palīdzību pat parastas triecienšautenes precizitāti var palielināt pusotru reizi.
Ja paskatāmies dokumentālos kadrus no jebkura kara - sākot no Pirmā pasaules kara un beidzot ar pašreizējo Ukrainas karu -, redzēsim, ka lielum lielā daļa munīcijas tiek iztērēta pa tukšo, šaujot kaut kur tajā virzienā, kur varētu atrasties ienaidnieks. Par precīzu šaušanu tur nav pat runas. Aprēķini liecina, ka viena ienaidnieka karavīra nogalināšanai parasti tiek iztērēts apmēram 30 000 patronu - tātad absolūti neadekvāts daudzums. Taču tas ir pilnīgi saprotams, jo vairumā gadījumu nākas šaut, tā īsti ienaidnieku nemaz neredzot, lielā mērā uz labu laimi.
To visu var mainīt, aprīkojot strēlnieku ieroci kaut vai ar vāju optisko tēmēkli - jau tas vien ļauj paaugstināt precizitāti un netērēt patronas pa tukšo. Vairāku valstu militāristi to saprata jau septiņdesmitajos gados, bet mūsdienās tā jau ir pašsaprotama lieta. Tagad pienācis laiks nākamajam līmenim - tēmēklim, kas ir apvienots ar datoru un automātiski spēj koriģēt šaušanas parametrus. Līdz sērijveida triecienšautenēm šādi risinājumi pagaidām tā īsti vēl nav tikuši, taču snaiperu ieročos jau tiek izmantoti. Proti, šautene tiek papildināta ar tēmēšanas sistēmu, kurā ir telekamera, dators, lāzera tālmērs, dažādu ārējo parametru sensori (gaisa mitrums, vēja ātrums utt.), ballistisko aprēķinu sistēma un displejs, kurā strēlnieks ar kameras starpniecību redz mērķi un vienlaikus arī datora rādītājus. Tālāk atliek displejā norādīt punktu, kurā jātrāpa, bet visus nepieciešamos aprēķinus veiks dators, kas tad arī piemērotākajā brīdī izdarīs šāvienu.
Vai tas tiešām darbojas? Un kā vēl! Dzīvē to uzskatāmi demonstrēja slavenā amerikāņu snaipera Krisa Kaila (viņa kontā vismaz 160 iznīcināti ienaidnieki Irākā, Kailam veltīta arī 2014. gadā uzņemtā filma American Sniper) atraitne Taja, kura 2015. gadā sacentās šaušanā ar vairākkārtēju ASV Nacionālās strēlnieku asociācijas čempionu Brūsu Paiatu. Viņš šāva ar parastu snaipera šauteni, bet Taja ar kompānijas Tracking Point «gudro» šauteni, turklāt pa kustīgiem mērķiem. Iznākums: Taja un dators sašāva pilnīgi visus mērķus, kamēr Paiats tikai 60 procentus...
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita