Dodoties kaujā, viduslaiku bruņinieks bija apņēmības pilns varonīgi cīnīties un uzveikt ienaidnieku. Taču allaž viņš prātā paturēja vēl kādu mērķi - censties saņemt gūstā pēc iespējas dižciltīgāku ienaidnieku, lai pēc tam par viņu saņemtu izpirkuma maksu...
Patlaban notiekošajā Ukrainas karā gūstekņi ir vērtība - tos pēc tam var apmainīt pret savējiem, kuri krituši ienaidnieka gūstā. Vērtība gūstekņi bija arī viduslaiku karos, kad tos varēja apmainīt pret zeltu un sudrabu. Tiesa, ar noteikumu, ka gūsteknis bija dižciltīgs un bagāts. Ierindas karavīri nevienu neinteresēja, tiem turpat kaujaslaukā varēja pārgriezt rīkli. Toties sagūstot hercogu, varēja kļūt stāvus bagāts!
Uzvari kaujā - un kļūsti miljonārs!
Dižciltīgo gūstekņu medības tika praktizētas gandrīz visos viduslaikus karos, taču īpaši populāras un ienesīgas tās bija Simtgadu kara laikā (1337-1453), kad attiecības skaidroja angļi un franči. Vairumā gadījumu veiksme bija angļu pusē, jo viņiem izdevās uzvarēt lielākajās šā konflikta kaujās. Un, kā likums, pēc tām papildināt savus ienākumus uz sagūstīto franču bruņinieku rēķina.
Jau pirmajā lielajā kaujā pie Kresī 1346. gadā, kur franči cieta smagu sakāvi un kaujaslaukā atstāja apmēram 10 000 kritušo, ieskaitot karaļa Filipa VI brāli, gūstā krita vairāki simti franču bruņinieku. Par viņiem, tā teikt, «piestādīja rēķinu» bagātajiem radiniekiem - ja vēlaties saņemt savu grāfu vai baronu atpakaļ dzīvu un veselu, tad, lūdzu, samaksājiet tik un tik livru! Vairumā gadījumu dzimta arī maksāja, turklāt lielas summas. Nekāda noteikta cenrāža gan nebija, un izpirkuma maksu parasti noteica, ņemot vērā konkrētā gūstekņa maksātspēju. Tiek lēsts, ka kopumā angļi par visiem gūstā kritušajiem franču bruņiniekiem pēc Kresī kaujas varētu būt saņēmuši apmēram 340 000 livru. Tā bija astronomiska summa, kas līdzinājās Anglijas tā laika gada budžetam.
Nekāda noteikta cenrāža nebija, un izpirkuma maksu parasti noteica, ņemot vērā konkrētā gūstekņa maksātspēju
Neizpirktais karalis
1356. gadā notikušajā kaujā pie Puatjē vēsture atkārtojās - atkal franči piedzīvoja sakāvi un atkal bija spiesti maksāt par gūstā kritušajiem aristokrātiem. Šoreiz pazemojums bija vēl lielāks, jo gūstā krita arī Francijas karalis Žans II. Varētu domāt, ka nu gan angļiem ķēries izcils loms - par karali taču pienākas daudz lielāka izpirkuma maksa nekā par kaut kādu hercogu!
Taču potenciāli lielā izpirkuma maksa izrādījās koks ar diviem galiem. Kad Žana dēls un troņmantnieks princis Šarls atgriezās Parīzē, lai sāktu vākt līdzekļus izpirkuma maksai, tad aristokrātija visai kategoriskā formā pasūtīja viņu dažas mājas tālāk, paziņojot, ka karalis valsti ir pārvaldījis slikti un piedevām arī zaudējis kaujā, tādēļ nav lielo tēriņu vērts. Stīvēšanās ilga vairākus mēnešus un nebūt nenotika mierīgā garā, jo strīdu karstumā pat tika nogalināti karaļa pārstāvji. Piezīmēsim, ka tobrīd angļi pat vēl nemaz nebija paziņojuši, cik tad viņi grib saņemt par karali, kaut gan tāpat bija skaidrs, ka rēķins būs milzīgs.
Tā arī bija - angļi paziņoja, ka gatavi frančiem viņu karali atdot apmaiņā pret četriem miljoniem ekiju. Ja zinām, ka tā laika zelta ekijs svēra četrus gramus, tad katrs pats var mēģināt sarēķināt, kādu zelta kalnu gribēja angļi. Taču jau uzreiz bija skaidrs, ka tādu summu Francija nespēj savākt. Kad franči noteiktajā laikā nesamaksāja pirmo maksājumu, angļi atkal iebruka Francijā un nu jau paģērēja atdot viņiem Francijas rietumu daļas teritorijas. Pēc vairāku mēnešu ilgas karadarbības angļi bija ar mieru prasības samazināt un apmierināties ar trim miljoniem ekiju, kā arī Gaskoņu un Akvitāniju piedevām.
1360. gada pavasarī vienošanās beidzot bija panākta un karali Žanu pēc četriem nebrīves gadiem beidzot atbrīvoja. Lai garantētu izpirkuma maksas saņemšanu, apmaiņā pret karali pie angļiem kā ķīlnieki palika vairāki franču aristokrāti, tostarp karaļa dēls Luijs. Drīz vien kļuva skaidrs, ka pat karaļa vadībā Francija nejaudā savākt pietiekami daudz naudas, lai samaksātu visu izpirkumu, tādēļ maksājumi ienāca pa daļām. Jūtot, ka tā viņam var sanākt ieslodzījumā nosēdēt līdz vecumdienām, ķīlniekos atstātais Luijs no angļiem aizbēga. Kad karalis Žans to uzzināja, tad, ievērojot bruņniecības goda kodeksu, pats brīvprātīgi atgriezās angļu gūstā. Liela labuma gan no tā nebija, jo 1364. gadā Žans Londonā nomira, bet visa izpirkuma summa par viņu tā arī nekad netika samaksāta. Bešā gan angļi nepalika, jo daļu naudas tomēr saņēma, turklāt Puatjē kaujā bez karaļa gūstā krita arī 17 hercogi, 13 grāfi un kāds simts zemāka ranga augstmaņu, kuri savus izpirkuma maksas rēķinus godīgi nomaksāja.
Karaļa nolaupīšana
Parasti bruņiniekus sagūstīja kaujaslaukā, taču vēsture zina arī gadījumu, ko grūti traktēt citādi kā vien par cilvēka nolaupīšanu. Turklāt nolaupītā lomā bija ne jau parasts bruņinieks, bet gan Anglijas karalis Ričards I Lauvassirds.
Nepatīkamais incidents notika 1192. gadā, karalim atgriežoties no Krusta kara. Lai nonāktu Anglijā, viņam nācās šķērsot Austrijas hercoga valdījumus, bet Austriju kontrolēja Svētās Romas impērijas valdnieks Heinrihs VI. Un, kā par spīti, Heinriham bija labas attiecības ar Francijas karali, kurš bija savam vācu kolēģim palūdzis izdevīgā brīdī ieriebt Ričardam, kuru necieta ne acu galā. Apzinoties draudošās briesmas, Ričards gan mēģināja šķērsot Austriju inkognito, taču tika atpazīts un sagūstīts. Lai tiktu brīvībā, Anglijas karalim vajadzēja samaksāt 150 000 marku.
No mūsdienu viedokļa tas nešķiet daudz, taču tajos laikos šī summa bija līdzvērtīga Anglijas divu gadu budžetam. Lai savāktu nepieciešamo summu, visā Anglijā tika drastiski paaugstināti nodokļi, taču arī tad naudas nepietika, tādēļ abas puses panāca vienošanos par ikgadējiem maksājumiem. Iznākumā Ričards gūstā pavadīja tikai nedaudz vairāk kā gadu.
Nogalinātā naudas ādere
1415. gadā vēsture atkal varēja atkārtoties, jo kaujā pie Azenkūras virsroku jau kuro reizi guva angļu loka strēlnieki, apšaujot franču bruņiniekus. Taču šoreiz notikumu gaita pavērsās citā virzienā. Proti, angļiem atkal izdevās sagūstīt vairākus simtus dižciltīgu gūstekņu, , kuri apsardzes pavadībā tika nogādāti nometnē. Taču kaujas gaita tobrīd vēl nebija izšķirta, bet angļu aizmugurē parādījās vietējo franču zemnieku pulks, kas meta kāras acis uz ne pārāk labi apsargāto nometni un tur esošajiem gūstekņiem. Baidoties, ka franči var iebrukt nometnē un ne tikai izlaupīt kroņa kasi, bet arī atbrīvot savaņģotos bruņiniekus, kas tādā gadījumā uzbruktu no aizmugures, Anglijas karalis Henrijs V izdeva bezprecedenta rīkojumu - visus gūstekņus nogalināt!
Angļu bruņinieki pavēli pildīt atteicās. Pirmkārt, kurš gan griež rīkli vistai, kas dēj zelta olas?! Otrkārt, tā vienkārši nebija pieņemts rīkoties - goda kodekss neļāva nogalināt neapbruņotu pretinieka bruņinieku. Henrijs V problēmu atrisināja ātri un vienkārši: nosūtīja pavēli izpildīt pāris simtus vienkāršo karavīru, kuriem bruņniecības goda kodekss bija tukša skaņa. Šāda masu slepkavība Francijas sabiedrību satrieca vēl vairāk nekā ziņa par zaudēto kauju, jo tik brutāla gūstekņu nogalināšana bija patiešām kaut kas ārkārtējs.
Dažiem franču aristokrātiem gan paveicās, un viņi izdzīvoja, piemēram, Orleānas hercogs Šarls. Par viņu angļi vēlējās saņemt izpirkumu, taču izrādījās, ka Šarlam nav piederīgo, kuri būtu gatavi maksāt. Iznākumā hercogs gūstā pavadīja 25 gadus un brīvībā tika vien tad, kad apprecējās ar kādu bagātu dāmu, kuras pūru tad arī izmantoja, lai norēķinātos ar saviem sagūstītājiem.
Ilgus 11 gadus gūstā pavadīja arī Skotijas karalis Dāvids, kuru angļi sagūstīja 1346. gadā, bet brīvībā viņš tika vien 1357. gadā, kad beidzot bija samaksājis prasītos 67 000 mārciņu.
Komfortablais gūsts
Taču nevajag iedomāties, ka Orleānas hercogs vai karalis Žans gūsta gadus pavadīja tumšā pagrabā pie maizes un ūdens. Uzvarētāji tomēr respektēja muižniecības privilēģijas - augstdzimušajiem gūstekņiem tika nodrošināts viņu statusam atbilstošs komforts. Jau pieminēto Žanu, kad viņš brīvprātīgi atgriezās gūstā, Anglijā sagaidīja kā senu un labu draugu, kuram vienkārši gadījusies nepatīkama ķibele.
Gadījās, ka gūsts ievilkās tādēļ, ka uz vienu un to pašu dižcilti pretendēja vairāki sagūstītāji. Tā notika ar Olivjē Digeklēnu, kurš vairākus gadus pavadīja gūstā tikai tādēļ, ka divi angļu bruņinieki nevarēja vienoties, kuram no viņiem abiem tad francūzis ir padevies. Anglijas karalis, kuram šādos gadījumos parasti bija pēdējā vārda tiesības (un, starp citu, pienācās trešā daļa jebkāda kara laupījuma, ieskaitot izpirkuma maksu), šoreiz uzskatīja par labāku neiejaukties, lai nesabojātu attiecības ar kādu no strīdniekiem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita