Laikā no 1879. līdz 1884. gadam Dienvidamerikas Klusā okeāna piekrastē tūkstošiem cilvēku gāja bojā karā, kura uzvarētāja balva bija guano jeb pārakmeņojušies jūras putnu mēsli. Tas var izklausīties dīvaini, taču tolaik tie bija teju vai zelta cenā, un no tā, kurš iegūs kontroli pār mēslu kaudzēm, bija atkarīga valstu nākotne un labklājība.
Gluži tāpat kā daudzās citās Dienvidaustrumāzijas zemēs, Ķīnā ir teju vai ideāli klimatiskie priekšnosacījumi, lai veidotos plašas kālija salpetra atradnes. Tās rodas, strauji vienai otru nomainot lietus un sausuma sezonām, kas ir lieliski piemēroti apstākļi, lai baktērijas pārstrādātu organiskās vielas, kuru mežiem un džungļiem klātajā Ķīnas daļā nekad nav trūcis. Blāvā salpetra sablīvējumi noslāņojās augsnes virskārtā, un, kā jau ķīniešiem ir pieņemts - to, ko daba devusi, jāizmanto.
Uz salpetra bāzes ķīnieši gatavoja dažādus eliksīrus, kas, pēc viņu domām, uzlaboja cilvēku veselību un dzīves ilgumu - tā ir daļa tā dēvētās ķīniešu tradicionālās medicīnas. Salpetri arī izmantoja kā konservantu, jo ar tā palīdzību bija iespējams ilgāk saglabāt gaļas sarkano krāsu, un tā neizskatījās veca, reizēm salpetri lietoja arī sāls vietā.
Taču pats nozīmīgākais novērojums bija cits - noskaidrojās, ka, iemetot salpetra šķipsnu ugunī, notiek straujš uzliesmojums. Tā arī pamazām ķīnieši nonāca līdz šaujampulvera izgudrošanai. Mūsu ēras VII gadsimtā alķīmiķis un mediķis Suņs Simjao izstrādāja tā pirmo recepti - 75 procenti kālija salpetra, 15 procenti kokogļu un 10 procenti sēra. Pagāja vēl pāris gadu simti, līdz Suņa Simjao idejas ieguva praktisku izmantojumu.
Sākotnēji viņa izgudroto maisījumu izmantoja vien pirotehnikas vajadzībām, rīkojot krāšņus salūtus un spridzinot petardes. Taču ap IX gadsimtu ķīnieši saprata, ka pulverim var būt arī militāra nozīme. Bultas, kas uz mērķiem tika raidītas ar šaujampulvera palīdzību, pirmās sprāgstvielas - tas viss ir ķīniešu izgudrojums. Ķīnas imperatori no paaudzes paaudzē nodeva šaujampulvera izgatavošanas noslēpumus, stingri nosakot, ka tie nedrīkst nonākt ārvalstnieku rokās. Taču atradās uzņēmīgi ļaudis, kuri riskēja ar dzīvību un tomēr izpauda šo noslēpumu. Ap XIII gadsimtu šīs zināšanas nonāca sākumā pie indiešiem, tad mongoļiem, pēcāk arābiem un arī Eiropā.
Kur ņemt salpetri?
Līdz ar šaujampulvera parādīšanos radikāli mainījās visa ierastā karadarbības taktika. Protams, ka pirmie šaujamieroči bija diezgan neprecīzi, taču tas, ka veiksmes gadījumā ar vienu šāvienu izdevās nogāzt no zirga (un, iespējams, pat piebeigt) bruņās kaltu profesionālu karotāju, jau vien bija ko vērts. Jā, ļoti bieži šāvēju lodes un lielgabalu lādiņi aizlidoja «pēc piena», taču, ja paveicās, viens īsā laikā šaušanas iemaņas apguvis bijušais zemnieks spēja aizsūtīt pie dieviem veselu baru bruņinieku, kuri visu mūžu bija mācījušies karot. Arī pilsētu un cietokšņu šķietami nesagraujamie akmens mūri nu vairs nenodrošināja absolūtu drošību. Aplenkuma artilērija tos dragāja lēni, toties sistemātiski un ar labiem panākumiem.
Taču bija kāda ļoti nopietna problēma. Eiropā atšķirībā no Ķīnas, Indijas, Persijas vai Ēģiptes salpetris vienkārši tāpat pa zemi nemētājās - ne tie klimatiskie apstākļi. Sākotnēji Eiropas monarhijas importēja tā saukto «ķīniešu sniegu» un «indiešu sāli» no Āzijas, taču nenovēršami pienāca brīdis, kad aziāti sāka apzināties, cik liela vērtība šīm izejvielām ir eiropiešu acīs, un attiecīgi paaugstināja cenu. Tas bija slikti. Eiropas karalistēs tūkstošiem cilvēku tika mobilizēti salpetra meklēšanai.
Kur to ņemt? Pieejamās alas, kur bija mitinājušies un savus mēslus atstājuši putni un sikspārņi, jau drīz vien bija iztīrītas pa tukšo. Eiropas gudrie prāti tikmēr bija secinājuši, ka salpetris rodas arī pēc tam, kad baktērijas pārstrādā cilvēku un dzīvnieku urīnu un fekālijas. Karot alkstošie monarhi pavēlēja organizēt īpašas meklētāju grupas, kurās strādājošie apsekoja atkritumu izgāztuves, ateju bedres, vietas, kur turēti kūtsmēsli, pat senas kapsētas un kapličas, meklējot kāroto salpetri. Šis darbs bija gan grūts, gan pretīgs, taču deva iespēju vismaz šo to nopelnīt. Situācija bija paradoksāla - jo zemāks bija sanitārijas līmenis valstī, jo lielāku daudzuma salpetra tajā varēja iegūt un attiecīgi palielināt militāro spēku, saražojot vairāk šaujampulvera.
Dažās valstīs pat nonāca līdz tam, ka iedzīvotājiem uzlika par pienākumu savās mājās izmitināt salpetra meklētājus un nodrošināt viņus ar kurināmo, lai no savāktās smirdīgās putras iztvaicētu tik nepieciešamo izejvielu. Anglijā, Zviedrijā un Nīderlandē izdeva īpašus likumus, aizliedzot kūtīs ieklāt koka grīdas, jo tās apgrūtināja salpetra meklētāju darbu. Bet tas vēl nebija nekas - vēlāk nonāca arī līdz likumiem, saskaņā ar kuriem iedzīvotājiem viss urīns bija jānodod valstij. Katru rītu meklētāji apstaigāja mājas, tukšojot uz to lieveņiem novietoto naktspodu saturu, bet, ja trauku neatrada, sūdzējās par neapzinīgajiem saimniekiem varasiestādēm.
Taču salpetra joprojām trūka, un XIV gadsimta nogalē kādam ienāca prātā lieliska ideja - mēģināt radīt dabiskiem pietuvinātus apstākļus, kuros tas veidotos. Salpetra ražošanai bija nepieciešami slāpekli saturoši organiskie atkritumi (lopu un cilvēku fekālijas un urīns, zivju ķidas, pārtikas atliekas un nobeigušies dzīvnieki). To visu sagāza lielās bedrēs, apkaisīja ar pelniem un kaļķiem, apklāja ar salmiem vai velēnām un laiku pa laikam apmaisīja. Salpetra nobriešana ilga divus gadus - pēc tam smirdīgo putru skaloja ūdenī un tvaicēja lielos vara katlos. Process bija vienkāršs, taču darbietilpīgs un mazefektīvs, jo no 50 kilogramiem izejmateriāla iegūt bija iespējams vien aptuveni 120 gramus salpetra.
Visas cerības uz Dienvidameriku
Pieprasījums pēc salpetra (šoreiz gan ne kālija, bet nātrija) vēl straujāk pieauga XIX gadsimta četrdesmitajos gados. Tika izstrādāta metode, kā no salpetra un putnu mēsliem, kas bija krājušies tūkstošiem gadu garumā, iespējams iegūt nātrija nitrātu, kas izrādījās nenovērtējami efektīvs līdzeklis noplicināto lauku auglības atjaunošanai.
Nu jau valstis sāka cīnīties arī par salpetra iegūšanu minerālmēslu ražošanai, un tā cenas pieauga vēl straujāk. Ap to laiku visu skati pievērsās Dienvidamerikai - kļuva zināms, ka Čīles, Peru un Bolīvijas teritorijā esošajos tuksnešos uzietas milzīgas nātrija salpetra iegulas, bet šīm valstīm piederošajās salās Klusajā okeāna netrūkst jūras putnu sarūpēto mēslu jeb guano. Uzņēmīgi ļaudis gan no Eiropas, gan Amerikas Savienotajām Valstīm un citiem pasaules nostūriem steidzās uz Dienvidameriku. Taču vairākums no viņiem palika tukšā un dziļi vīlušies, jo pie lielā pīrāga dalīšanas nemaz netika. Atšķirībā no «zelta drudža» laikiem ASV vai Austrālijā entuziasti, kuri paši uz savu roku nodarbotos ar salpetra ieguvi, Dienvidamerikā nebija gaidīti, jo valstu valdības, apzinoties, cik lielas bagātības pēkšņi nonākušas to rīcībā, kontroli pār ieguvi nevēlējās nevienam atdot.
Peru un Bolīvijai gan nebija pietiekamu cilvēkresursu, tādēļ atradņu apsaimniekošanu tās uzticēja čīliešu uzņēmējiem, par to iekasējot 10 procentu nodokli. Tas nešķiet īpaši daudz, taču vietējā elite tāpat varēja peldēties naudā, kuras tagad bija vairāk nekā jebkad iepriekš - šis tas no valsts budžeta atlēca pat vienkāršajai tautai.
Peru un Bolīvijā salpetra un guano eksports nodrošināja vairāk nekā 60 procentus valsts budžeta ienākumu
Tuksnešainajā un neauglīgajā piekrastē kā sēnes pēc lietus izauga apmetnes un pilsētiņas, kurās viss bija pakārtots tikai vienam - salpetra ieguvei. Ik pa brīdim tās satricināja apdullinoši sprādzieni, bet putekļi pat nepaspēja nosēsties, kad tūkstošiem ar cērtēm bruņotu strādnieku sāka apstrādāt saspridzinātos klinšu bluķus, lai iegūtu kāroto izejvielu. Ar tās pārstrādi Dienvidamerikā neviens nodarboties negribēja, jo pietiekami lielu peļņu nodrošināja salpetra eksports.
Ne mazāk ienesīga izrādījās ar slāpekli un fosforu bagātā guano ieguve. Pārakmeņojušies jūras putnu mēsli vārda tiešā nozīmē biezā slānī bija atrodami visās piekrastes saliņās, un to daudzums tika lēsts simtiem miljoniem tonnu apmērā. Sākumā, protams, tika apgūtas lēzenākās salas un tās, kurām vieglāk piekļūt, taču ar vietējo darbaspēku tāpat nepietika, un jau drīzumā Peru un Bolīvijas kompānijas, kas nodarbojās ar guano ieguvi, sāka ievest viesstrādniekus no Ķīnas, Honkongas un Makao. Viņu darba apstākļi bija neapskaužami - 14 līdz 16 stundas dienā, karstumā, smirdoņā, turklāt nereti mēģinot atvairīt ligzdojošo kaiju, jūras kraukļu un citu putnu, kuri nebija sajūsmā par nelūgtajiem viesiem, uzbrukumus. Reti kurš no ķīniešiem šādos apstākļos nodzīvoja līdz 30 gadu vecumam. Peru un Bolīvijā salpetra un guano eksports nodrošināja vairāk nekā 60 procentus valsts budžeta ienākumu, un pie varas esošie politiķi, tāpat kā viņiem pietuvinātie uzņēmēji, nepalaida garām iespēju pasmelties no tā līdzekļus pašu vajadzībām.
Bolīvija izprovocē karu
Apetīte, kā zināms, rodas ēdot. Drīz vien Bolīvijā nosprieda - kādēļ samierināties ar mazumiņu, ja iespējams nosmelt visu krējumu? 1878. gadā valsts pieņēma likumu, saskaņā ar ko salpetris tika pasludināts par tās nacionālo bagātību, visi nodokļu atvieglojumi čīliešu salpetra ieguves kompānijām atcelti, kā arī papildus noteikts jauns salpetra eksporta nodoklis.
Čīlieši, kuri kaimiņvalstī bija pieraduši justies kā mājās, bija šādas bezkaunības apstulbināti un sašutuši. Lai demonstrētu Bolīvijai, ka savas intereses tiks aizstāvētas līdz pēdējam, uz Bolīvijas piekrasti tika nosūtīts nesen Čīles kara flotes iegādātais bruņukuģis. Taču spēka demonstrēšana izraisīja pretēju efektu. Bolīvija izdomāja, ka nodokļu atvieglojumu atcelšana stājas spēkā ar 1874. gadu, un pēc pārrēķiniem pieprasīja Čīles salpetra ieguvējiem samaksāt parādu par iepriekšējiem četriem gadiem. Čīlieši, protams, atteicās, un 1879. gada februārī Bolīvijas valdība paziņoja par čīliešu kompānijas Compania de Salitres y Ferrocarril de Antofagasta īpašumu kompensāciju. Šo krupi Čīle vairs nespēja norīt, un jau pēc pāris dienām - 1879. gada 14. februārī - ap 500 čīliešu jūras kājnieku izcēlās Bolīvijas piekrastē un bez lielām pūlēm ieņēma Antofagastas pilsētu, kas bija viens no Bolīvijas galvenajiem salpetra ieguves centriem. 1. martā Bolīvija oficiāli pieteica karu Čīlei, bet 6. aprīlī līdzīgi rīkojās Peru, kas ar Bolīviju vēl pirms sešiem gadiem bija noslēgusi līgumu par savstarpējo militāro palīdzību.
Britu atbalstītās Čīles uzvara
Tā sākās tūkstošiem cilvēku dzīvību prasījušais karš, kas oficiāli tiek saukts par Otro Klusā okeāna karu, bet neoficiāli bieži vien par Guano karu vai Salpetra karu.
Sākotnējais spēku samērs šķietami liecināja par Peru un Bolīvijas alianses pārākumu. Abas valstis kopā spēja mobilizēt 80 000 karavīru, bet Čīles armijā bija vien aptuveni 30 000 karavīru un virsnieku. Taču, ielaižoties cīņā, bolīvieši un peruāņi nebija pievērsuši pienācīgu uzmanību aiz Čīles muguras vīdošajai draudīgās Lielbritānijas ēnai. Liela daļa Čīles salpetra ieguves uzņēmumu patiesībā piederēja britiem, kuri savas investīcijas zaudēt nebija ar mieru. Turklāt jau vairāku gadu garumā briti bija palīdzējuši Čīlei stiprināt tās bruņotos spēkus. Daudzi gan augstākie, gan vidējā ranga virsnieki bija mācīti britu militārajās akadēmijās un karaskolās, Čīles armija bija bruņota ar tā laika modernākajām šautenēm, lielkalibra lielgabaliem, tās kara flotes rīcībā bija divi pavisam jauni bruņukuģi.
Jau drīz vien Bolīvijas un Peru armijas pārliecinājās, ka skaitliskajam pārspēkam nav lielas nozīmes, ja ienaidnieks ir labāk bruņots un mācīts. Kara pirmajos mēnešos tika sagrautas Peru un Bolīvijas kara flotes un visa militārā infrastruktūra Klusā okeāna piekrastē. Čīles spēki tagad varēja izcelties krastā jebkurā vietā, lai uzspiestu pretiniekiem kauju uz sev izdevīgiem nosacījumiem. Līdz 1879. gada beigām Čīles armija bija ieņēmusi Peru Tarapakas provinci un visu Bolīvijai piederošo Klusā okeāna piekrasti. Turpmākā Bolīvijas armijas pretošanās jau bija lielākoties simboliska.
1880. gada aprīlī Čīles flote bloķēja Peru galveno ostu Kaljao, bet nākamā gada janvārī ieņēma valsts galvaspilsētu Limu. Peruāņi mēģināja pretoties, uzsākot partizānu karu, taču čīlieši bez žēlastības izmantoja izdedzinātās zemes taktiku. Ja vietējie iedzīvotāji palīdzēja partizāniem, viņu ciemati tika nodedzināti, sējumi iznīcināti, mājlopi nolaupīti vai noslaktēti. Bez iedzīvotāju atbalsta partizānu karu turpināt nebija iespējams, un arī peruāņi pārtrauca pretošanos.
Četrarpus gadus ilgais karš, kas prasīja vismaz 13 000 cilvēku dzīvību, bija beidzies ar Čīles pārliecinošu uzvaru un jaunu teritoriju pievienošanu. Bolīvija zaudēja ne tikai savu Atakamas tuksneša daļu, bet arī visu piekrastes provinci Antofagastu. Kopš tiem laikiem Bolīvijai gan formāli ir sava kara flote, taču tā kuģo vien pa upēm un ezeriem, jo izejas uz Kluso okeānu valstij vairs nav. Peru bija spiesta Čīlei atdot Tarapakas provinci un visas salas, kur atradās guano krājumi. Par Arikas un Taknas provinču nākotni tika nolemts spriest pēc desmit gadiem, kad Peru izmaksās Čīlei visas tās noteiktās kontribūcijas. Process gan ievilkās uz vairākām desmitgadēm, un tikai 1929. gadā ar ASV starpniecību izdevās panākt vienošanos - Peru atgūst Taknu, taču Arika paliek Čīles sastāvā.
Četrarpus gadus ilgais karš, kas prasīja vismaz 13 000 cilvēku dzīvību, bija beidzies ar Čīles pārliecinošu uzvaru
Čīles uzvara karā padarīja to par vadošo nitrātu eksportētāju pasaulē. Nākamajās divās desmitgadēs tās ienākumi pieauga par 900 procentiem, taču vairs aiz kalniem nebija 1918. gads, kad vācu ķīmiķi Fricis Fābers un Karls Bošs izgudroja metodi, kā nitrātus iegūt mākslīgā ceļā. Jau drīz vien salpetra ažiotāža pasaulē bija beigusies un nevienu vairs neinteresēja arī guano pārpalikumi, ko jūras putni beidzamajā simtgadē atkal ir papildinājuši.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita