Viens no daudzajiem salmiņiem, kas salauza Padomju Savienības mugurkaulu, bija notikumi Polijā. Pret komunistisko valdību vērstie streiki Polijā izvērsās par visas tautas kustību un beigu beigās noveda pie komunistiskā režīma sabrukuma.
Pēc Otrā pasaules kara Polijai «palaimējās» nonākt padomju ietekmes sfērā. Kaut gan formāli Polija skaitījās neatkarīga valsts, kura pati var izvēlēties savu attīstības ceļu, Staļins darīja visu, lai pie varas tur nonāktu komunisti. Kremļa diktatora vēlme paturēt Poliju savā kontrolē bija saprotama, taču viņš nebija ņēmis vērā poļu dumpīgo dabu. Drīz vien kļuva skaidrs, ka «brālīgā» Polija ir viens no visnepaklausīgākajiem bērniem sociālistisko valstu saimē.
Slikti un vēl sliktāk
Polijas sociālistiskā valdība mēģināja saimniekot apmēram tādā pat garā, kā to darīja «vecākais brālis» PSRS - visa rūpniecība nonāca valsts rokās, bet lauksaimniecībā tika uzņemts kurss uz kolektivizāciju. Komplektā tam visam nāca pārējie sociālisma «labumi» - vienas partijas diktatūra, cenzūras ieviešana, biedrošanās brīvību ierobežošana un centieni apkarot baznīcu. Pēdējais punkts Polijā bija īpaši riskants, ņemot vērā katoļticības dziļās saknes poļu sabiedrībā.
Sekas nebija ilgi jāgaida. 1956. gadā gandrīz vienlaikus ar nemieriem Ungārijā sāka dumpoties arī poļi. Būtībā Ungārijas revolūcija izprovocēja ķēdes reakciju Polijā. Vairums poļu atbalstīja ungāru brīvības centienus, tādēļ izveidojās vairākas sabiedriskas organizācijas, kas visiem spēkiem centās palīdzēt ungāriem. Vadošā loma te bija Polijas Sarkanajam Krustam, kas organizēja medikamentu piegādes Ungārijai. Kad kļuva skaidrs, ka PSRS apspiež ungāru sacelšanos, visā Polijā sākās nemieri, piemēram, Poznaņā demonstranti ieņēma Drošības pārvaldes (poļu analogs Valsts drošības komitejai) ēku. Valdība uz to reaģēja, sūtot pret demonstrantiem drošības iestāžu un armijas vienības. Notikumos bija gatavs iesaistīties arī Kremlis un pēc ierastas shēmas sūtīt uz Varšavu tankus, tomēr jaunieceltajam Polijas kompartijas (oficiāli gan tā saucās Polijas Apvienotā strādnieku partija, taču platforma bija nepārprotami komunistiska, tādēļ vienkāršības labad sauksim to par kompartiju) līderim Vladislavam Gomulkam izdevās konfliktu apdzēst, apsolot tautai virkni reformu. Cita starpā tika solīta arodbiedrību legalizācija, zemniekus vairs ar varu nespieda stāties kolhozos, bet skolās atļāva ticības mācību.
Šķita, ka ir sācies atkusnis un poļu dzīve pamazām ieies normālās sliedēs. Tomēr komunisti nebūtu komunisti, ja solījumus tiešām pildītu. Jau pēc gada ticības mācība atkal tika svītrota no skolu programmas, arodbiedrību legalizācija izrādījās fikcija, jo tās kontrolēja kompartija, bet zemniekus atkal sāka uzstājīgi bīdīt uz kolhozu pusi, kaut gan bija skaidrs, ka tie strādā daudz neefektīvāk kā individuālās saimniecības. Pats Gomulka, vēl trīsdesmitajos gados viesojoties PSRS, bija atzinis, ka kolhozu sistēma ir bezjēdzīga, taču tagad viņam pēc Kremļa diktāta nācās to ieviest savā valstī. Rezultāts bija likumsakarīgs - ekonomika grima arvien dziļākā purvā, bet preču veikalu plauktos kļuva arvien mazāk. Pavisam slikti bija tas, ka daudzām precēm būtiski auga cena.
GALVENĀS PERSONAS
Voicehs Jaruzeļskis (1923-2014)
Dzimis Polijā, taču jaunību pavadījis Lietuvā, no kurienes viņa ģimeni 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja uz Sibīriju. Izsūtījumā perfekti apguvis krievu valodu un sabojājis redzi, tādēļ vēlāk valkāja tumšas brilles. Sākoties Vācijas iebrukumam PSRS, iestājies padomju organizētajā Tadeuša Kostjuško poļu divīzijā un laika gaitā uzkalpojies līdz pulka štāba komandiera palīga amatam. Apbalvots ar Polijas augstāko militāro ordeni Virtuti Militari. Pēc kara pabeidzis militāro akadēmiju un iestājies komunistiskajā partijā, kas nāca par labu turpmākajai karjerai. Sešdesmitajos gados Jaruzeļskis jau bija Polijas armijas ģenerālštāba priekšnieks, bet 1968. gadā tika iecelts par aizsardzības ministru un šajā amatā palika līdz 1983. gadam. 1981. gadā apstiprināts par valdības vadītāju un Polijas kompartijas pirmo sekretāru.
1989. gadā ievēlēts par Polijas prezidentu, taču jau gadu vēlāk piekrita brīvām prezidenta vēlēšanām, kurās zaudēja Leham Valensam. 2007. gadā pret Jaruzeļski un vairākām citām komunistu režīma amatpersonām Polijā tika izvirzīta apsūdzība par karastāvokļa izsludināšanu 1983. gadā, taču tiesas process ievilkās, un 2011. gadā veselības stāvokļa dēļ Jaruzeļski no atbildības atbrīvoja. 2014. gadā viņš nomira.
Lehs Valensa (1943)
• Solidaritātes pirmais vadītājs
• Polijas prezidents (1990-1995)
Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados nekas neliecināja, ka Leham Valensam varētu būt lemta politiķa karjera, jo viņš Gdaņskas kuģubūvētavā strādāja par vienkāršu elektriķi. Taču, sākoties 1976. gada streikiem, viņš savā darbavietā kļuva par vienu no aktīvākajiem to organizētājiem, par ko tika atbrīvots no darba, un pievērsās sabiedriskajai darbībai. 1980. gada streikos viņš bija jau viena no ievērojamākajām figūrām un piedalījās Solidaritātes veidošanā, par ko 1981. gadā tika arestēts. Gadu vēlāk atbrīvots, bet 1983. gadā apbalvots ar Nobela Miera prēmiju, ko ziedojis Čenstohovas klosterim. 1986. gadā izveidojis tobrīd nelegālās Solidaritātes pagaidu padomi, kas atjaunoja arodbiedrības Polijas reģionos. Vēlāk kļuvis par vienu no Solidaritātes pārstāvjiem sarunās ar komunistu valdību, panākot arodbiedrību legalizāciju un Solidaritātes dalību pirmajās daudzmaz demokrātiskajās vēlēšanās, kurās komunistu pārstāvjiem vēl bija rezervēta īpaša kvota Seimā.
1990. gadā ar 74 procentiem balsu ievēlēts par Polijas prezidentu, bet 1995. gada vēlēšanās ar pāris procentu starpību zaudēja bijušajam komunistam Aleksandram Kvasņevskim. Piedalījās arī 2000. gada vēlēšanās, kur cieta graujošu sakāvi, saņemot tikai vienu procentu balsu.
Pirmais streiku vilnis
Vadzis kārtējo reizi lūza septiņdesmito gadu sākumā, kad valdība izsludināja pārtikas cenu celšanu. Tauta uz to atbildēja ar streikiem lielajos rūpniecības uzņēmumos un demonstrācijām. Varasiestādes šoreiz nebija noskaņotas uz kompromisiem un raidīja pret protestētājiem bruņotas drošībnieku vienības, kas vietām atklāja uz cilvēkiem uguni no helikopteriem. Oficiāli tika atzīts, ka šajās sadursmēs bojā gājuši 48 cilvēki, taču reālais upuru skaits noteikti bija lielāks. Beigās gan atkal viss beidzās ar kārtējiem valdības solījumiem uzlabot ekonomisko situāciju, kaut gan bija skaidrs, ka, paliekot pie sociālistiskās saimniekošanas, nekas mainīties nevar. Nomainījās arī kompartijas vadība - Gomulkas vietā nāca Edvards Gereks. Uz īsu brīdi gan pārtikas cenas tika iesaldētas, taču 1976. gadā valdībai atkal tās nācās paaugstināt, turklāt ļoti būtiski - par gandrīz 70 procentiem.
Tas bija pārāk liels lēciens. Atkal sākās streiku vilnis, šoreiz ļoti plašs, turklāt saniknotie demonstranti nodedzināja Radomas pilsētas partijas komiteju. Valdība izvēlējās jau ierasto pātagas un pīrāga taktiku: pa dienu solīja samazināt cenas un daļēji to arī izdarīja, bet naktīs arestēja protestu līderus. Uz laiku tā nemierus varēja noklusināt, taču uz ilgu mieru cerēt bija velti.
Tauta uz cenu celšanu atbildēja ar streikiem lielajos rūpniecības uzņēmumos un demonstrācijām
Laikā no 1977. līdz 1979. gadam, kā teiktu marksisma klasiķi, Polijā brieda revolucionārā situācija. Sāka veidoties strādnieku tiesību aizsardzības komitejas, uz kuru bāzes vēlāk radīsies neatkarīgās arodbiedrības, parādījās arī puslegāli preses izdevumi. Tas bija sava veida Polijas fenomens, kāda nebija Padomju Savienībā. PSRS gan pastāvēja tā dēvētais samizdats jeb uz rakstāmmašīnas pavairoti nelegāli izdevumi, taču tā lasītāju loks bija ļoti niecīgs un par šādas literatūras glabāšanu vai izplatīšanu varēja iekulties nopietnās nepatikšanās. Savukārt Polijā septiņdesmito gadu beigās iznāca vairāki desmiti neatkarīgu žurnālu, ko par pilnīgi nelegāliem grūti saukt, jo tos drukāja dažādās tipogrāfijās tirāžās no 1000 līdz 15 000 eksemplāru, taču arī īsti legāli tie nebija, jo varasiestādes visiem spēkiem centās tos izskaust un veidotājus, ja izdevās, ielikt aiz restēm. Vēl viens faktors, kas ļoti būtiski ietekmēja poļu brīvības alkas, bija Polijā dzimušā Romas pāvesta Jāņa Pāvila II vizīte 1979. gadā. Jau pirms tās gandrīz visa Polijas katoļu baznīca bija klusā opozīcijā oficiālajai varai, taču pēc tam vairums garīdznieku diezgan neslēpti nostājās protestētāju pusē.
Solidaritātes dzimšana
1980. gadā valdība jau kuro reizi paaugstināja pārtikas cenas. Sava loģika šim solim bija, jo Polijas ekonomika bija ārkārtīgi sliktā stāvoklī - valsts parāds sasniedza astronomiskus 20 miljardus dolāru. Tauta uz cenu celšanu jau ierasti reaģēja ar streikiem, taču šoreiz tie bija nepieredzēti vērienīgi. Jūlijā Ļubļinā vairākas dienas ilga vispārējais streiks, kura dēļ uz četrām dienām visā valstī apstājās dzelzceļa satiksme. Augusta sākumā streikoja jau liela daļa Varšavas, Gdaņskas un Lodzas uzņēmumu, bet mēneša beigās kopējais streikojošo uzņēmumu skaits sasniedza tūkstoti. Varšavā notika kāds sen neredzēts pasākums: apmēram 4000 cilvēku izgāja demonstrācijā, atzīmējot 60. gadadienu kopš Polijas uzvaras pār Sarkano armiju 1920. gadā - kaut kas pilnīgi neiedomājams valstij, kura oficiāli skaitījās PSRS sabiedrotā.
Gereks atkal ķērās pie pārbaudītās taktikas: solīja palielināt gaļas importu un paaugstināt strādnieku algas, bet vienlaikus notika streiku organizatoru aresti. Taču šoreiz šis paņēmiens nenostrādāja - streiku kustība auga augumā, un par galveno epicentru kļuva piejūras pilsētas, sākot ar Gdaņsku un tās kuģubūvētavu, kur par streikotāju līderi kļuva elektriķis Lehs Valensa, kuru jau 1976. gadā bija padzinuši no darba par streika rīkošanu. Visus šos četrus gadus viņš bija pavadījis, organizējot nelegālu avīžu izdošanu, un laiku pa laikam pasēdējis apcietinājumā. Taču tagad viņa vadībā Gdaņska kļuva par ģenerālstreika galvaspilsētu.
Valdība centās ar streikotājiem tikt galā, izmantojot dažādas metodes. Tika ieviesta informācijas blokāde - Gdaņskai nogrieza telefonsakarus, lai par pilsētā notiekošo neuzzinātu citās Polijas malās. Speciāli izplatīja baumas par to, ka kuģubūvētavas strādnieki ņirgājoties par Silēzijas ogļračiem, tā cenšoties radīt šķelšanos strādnieku rindās. Uz Gdaņskas kuģubūvētavu pat aizsūtīja kravas automašīnu ar degvīnu, cerot, ka streikotāji piedzersies un tā sevi diskreditēs. Gājiens neizdevās, jo streikotāju kārtības sargi visu šņabi izlēja.
Septembra sākumā valdība bija spiesta piekāpties un pēc vairāku dienu pārrunām ar streiku komiteju parakstīja vienošanos, kas paredzēja ne tikai pakāpenisku algu paaugstināšanu, bet arī dievkalpojumu translēšanu televīzijā svētdienu rītos, politieslodzīto lietu pārskatīšanu un neatkarīgo arodbiedrību atzīšanu. Pēdējais punkts izrādījās vissvarīgākais - tieši tāpēc drīz vien tapa valsts mēroga arodbiedrība, kas kļuva pazīstama ar nosaukumu Solidaritāte.
«Pirmo reizi valsts vēsturē bija tik vērienīgs strādnieku protests. Un šoreiz strādnieku šķira - ne buržuāzija vai inteliģence! - nostājās pret kompartiju! (..) Tā bija kustība pret vienpartijas diktatūru. Mēs bijām pret nomenklatūras un drošības iestāžu darbinieku privilēģijām, arodbiedrības pieprasīja uzbūvēt pieminekli strādniekiem, kurus varasiestādes nogalināja 1970. gada protestos Gdaņskā. Klaju pretpadomju lozungu nebija, arī par PSRS izteicāmies ļoti uzmanīgi, jo pārāk labā atmiņā bija notikumi Ungārijā, Čehoslovākijā un Afganistānā,» tā vēlāk šos notikumus vērtēja viens no Solidaritātes līderiem Adams Mihniks.
Laikā no 1977. līdz 1979. gadam, kā teiktu klasiķi, Polijā brieda revolucionārā situācija
Īsais atkusnis
1980. gada rudenī šķita, ka Solidaritāte patiešām ir guvusi virsroku: valdība bija spiesta atbrīvot daļu politieslodzīto, tika mīkstināta cenzūra un publiski apsvērta iespēja rūpniecības uzņēmumiem piešķirt lielāku patstāvību, tā veicot nopietnas ekonomiskās reformas. Kompartijas augšgalā notika tīrīšana - amatu zaudēja pirmais sekretārs Edvards Gereks, un viņa vietā nāca Staņislavs Kaņa.
Taču, jo masveidīgāka kļuva Solidaritāte, jo lielāka kļuva tās mijiedarbība ar kompartiju. Paradoksālā kārtā režīmam oponējošajā arodbiedrību apvienībā bija arī apmēram miljons kompartijas biedru - tātad apmēram katrs desmitais. Diezgan līdzīga situācija kā astoņdesmito gadu beigās Latvijas Tautas frontē, kur virkne līderu vismaz formāli arī bija kompartijā. Tieši tāpat kā Latvijā, arī Polijā ne viens vien Solidaritātes līderis bija saistīts ar drošības dienestu. 2016. gadā atklātībā parādījās dokumenti, kas liecināja pat par Leha Valensas sadarbību ar drošībniekiem septiņdesmitajos gados; tiesa, vienlaikus tajos bija atzīts, ka 1980. gadā Solidaritātes līderis kļuvis nekontrolējams. Nežēlastībā kritušais kompartijas vadonis Gereks pat uzskatīja, ka streikus paslepus veicinājis Staņislavs Kaņa, cerot ieņemt Gereka vietu - šai versijai gan nav nekādu pierādījumu.
Jebkurā gadījumā Solidaritāte nebija viendabīgs organisms, un tajā pastāvēja dažādi novirzieni - gan marksistiskais, gan liberālais, gan katoliciskais. Par vienpartijas sistēmas likvidēšanu neviens skaļi gan nerunāja, taču kompartijas vadība ne bez pamata uztraucās, ka ar laiku dienaskārtībā var parādīties arī šis jautājums - jo vairāk tādēļ, ka veidojās arvien jaunas sabiedriskās organizācijas. Šo bažu dēļ arvien lielāku ietekmi kompartijā iekaroja tā dēvētais «betona bloks», kurā bija konservatīvākie pārstāvji, ieskaitot drošības dienesta un armijas vadību.
«Betona blokam» bija atbalstītāji Maskavā, jo Kremlis saprotamu iemeslu dēļ nebija sajūsmā par poļu atkusni. Pēc vecas tradīcijas tika apsvērta padomju tanku ievešana Polijā, tomēr šoreiz no tāda soļa nolēma atturēties, jo pārāk negatīvu starptautisko reakciju bija izsaukusi jau nesenā invāzija Afganistānā. Lielā mērā par tik atturīgu reakciju jāpateicas toreizējam PSRS līderim Leonīdam Brežņevam, kurš vairāku politbiroja locekļu aicinājumu ievest Polijā dažas divīzijas noraidīja ar vārdiem: «Pagaidīsim!» Taču sev vēlama kandidāta iebīdīšanu Polijas premjerministra krēslā gan Kremlis panāca - par valdības vadītāju kļuva ģenerālis Voicehs Jaruzeļskis, pie viena saglabājot līdzšinējo aizsardzības ministra portfeli.
Jaruzeļskis bija kompromisa figūra, kas sākumā apmierināja gan Maskavu, gan arī lielu daļu poļu, jo neasociējās ar līdzšinējo partijas nomenklatūru. Toreizējais padomju VDK rezidentūras vadītājs Varšavā Vitālijs Pavlovs viņu raksturoja šādi: «Jaruzeļska galvenā rakstura īpašība bija emocionālajiem poļiem netipiska iekšējā atturība, emociju trūkums. Viņa sejas izteiksme allaž bija bezkaislīga.»
Profesionālam pokera spēlmanim līdzīgais Jaruzeļskis bija gatavs briestošo problēmu risināšanai no spēka pozīcijām, un attiecīgs pavērsiens ilgi nebija jāgaida - jau nākamajā mēnesī pēc Jaruzeļska stāšanās amatā nopietns incidents izcēlās Bigdošas pilsētiņas padomes sēdē, kuras norisē iejaucās miliči un piekāva Solidaritātes pārstāvjus. Solidaritāte uz to reaģēja ar brīdinājuma streiku, pieprasot vainīgo sodīšanu, bet valdība pēc neilgām pārdomām apsolīja notikuma izmeklēšanu.
Tātad kārtējo reizi bija panākts nestabils pamiers, kam ilgi turpināties nebija lemts, jo ekonomiskā situācija valstī kļuva arvien bēdīgāka un valdība gluži vienkārši nespēja izpildīt cilvēku prasības pēc lielākām algām un visiem pieejamas pārtikas. Polija bija parādos līdz ausīm un nevarēja norēķināties ar ārvalstu kreditoriem. Rietumvācija bija gatava apmierināties ar pieciem procentiem visa parāda summas, taču arī tik daudz poļi nespēja savā budžetā atrast. Nācās ņemt jaunus kredītus, lai norēķinātos par iepriekšējiem, turklāt galvenie kreditori bija rietumnieki, jo Padomju Savienība pati arvien vairāk sāka izjust ekonomiskās grūtības.
Kartīšu sistēma un karastāvoklis
1981. gada aprīlī valdība ieviesa pārtikas kartītes - sākumā gaļai, bet drīz vien arī miltiem, putraimiem un pienam. Taču arī tas neko daudz nelīdzēja, jo produktus pret kartītēm izdevās saņemt ne vienmēr. Vasarā pārtikas normas tika samazinātas, vienlaikus paaugstinot cenas. Tas izraisīja tautas sašutumu un masveidīgas demonstrācijas, dēvētas par «bada maršiem». Solidaritāte sarīkoja kongresu, kurā piedāvāja savu ekonomisko reformu programmu un aicināja izsludināt demokrātiskas vēlēšanas.
Kompartijas vadība kaut ko tādu pieļaut nevarēja, jo tās izredzes demokrātiskās vēlēšanās noturēties pie varas bija līdzīgas nullei. Tādēļ pašsaglabāšanās instinkta vadītā partijas spice nometa no amata pirmo sekretāru Kaņu un vietā iecēla Jaruzeļski, kurš bija gatavs varu saglabāt ar militāras diktatūras palīdzību. Šo lēmumu atbalstīja arī Maskava, ļaujot poļu komunistiem pašiem tikt galā ar savām problēmām. Polijas kompartijas vadībā bija arī stingrā kursa piekritēji, kuri bija par padomju karaspēka ievešanu, taču laimīgā kārtā Brežņevs tomēr nebija gatavs ielaisties vēl vienā Afganistānas mēroga avantūrā, tikai šoreiz Eiropas vidū.
1981. gada 13. decembrī Jaruzeļskis izsludināja Polijā karastāvokli, aizliedzot streikus un Solidaritāti. Tika izveidota nacionālās glābšanas kara padome jeb WRON, kurā pirmās vijoles spēlēja ģenerāļi un pulkveži, kuriem uzticēja situācijas kontroli lielākajās pilsētās un reģionos. Vienlaikus tika apcietināti un īpaši izveidotos internēto personu centros nogādāti apmēram 3000 Solidaritātes aktīvistu ar Valensu priekšgalā. Plānots bija arestēt trīsreiz vairāk, taču daudziem izdevās noiet pagrīdē. Internēto vidū bija arī bijušais kompartijas pirmais sekretārs Gereks, kuram uzvēla vainu par visām ekonomiskajām nedienām.
Visa ražošana tika militarizēta. Proti, strādniekus iesauca armijā, taču dienests noritēja nevis karaspēka vienībās, bet uzņēmumos, kur viņi līdz šim bija strādājuši. It kā jau nekas nemainījās, ja vien neskaita vienu būtisku niansi - kā militārpersonas viņi vairs nedrīkstēja streikot, jo par to draudēja kriminālatbildība. Vietām strādnieki neklausīja un bija gatavi fiziski pretoties, taču tādos gadījumos pret viņiem raidīja milicijas specvienības - tā notika, piemēram, Ščecinas kuģubūves uzņēmumā. Katovices metalurģijas kombinātā strādnieku un miliču sadursmes turpinājās vairākas dienas, līdz strādniekiem nācās piekāpties. Divās ogļu ieguves šahtās izcēlās sadursmes starp strādniekiem un milicijas specvienībām, kas barikāžu sagraušanai izmantoja bruņutehniku un pēc tam laida darbā ne tikai stekus, bet arī šaujamieročus. Arī demonstrācijas, kas notika vairākās pilsētās, tika izdzenātas, izmantojot spēku. Tomēr incidenti ar cilvēku upuriem vairumā gadījumu bija milicijas vienību komandieru pašdarbība, nevis apzināta valdības rīcība. Būtiski, ka spēka struktūrās dienēja tādi paši poļi kā tie, kuri izgāja demonstrācijās - pret tautiešiem vērst ieroču stobrus tomēr daudziem likās nepieņemami. Pavisam citādi būtu, ja Polijā tiktu ievests padomju karaspēks, kur dienošajiem sastāstītu propagandas pasaciņas par ļaunajiem imperiālistiem un fašistiem - tad gan asinis plūstu platā straumē.
Atsevišķās sadursmēs visā valstī tomēr bojā gāja vairāki desmiti cilvēku, un Solidaritāte bija iedzīta dziļā pagrīdē. Kompartijas vadība varēja atviegloti uzelpot, taču pašas partijas iekšienē norisinājās cīņa starp stingrā kursa piekritējiem un nosacītajiem liberāļiem, turklāt arī partiju masveidā sāka pamest biedri, kuriem bija iebildumi pret represijām. Virsroku beigu beigās guva mērenā kursa piekritēji, kuri uzskatīja, ka ar represijām nevajag pārspīlēt.
Streiki PSRS
Kaut gan avīzes par to nerakstīja, atsevišķi streiki notika arī PSRS
1979. gadā Gomeļā streikoja uzņēmuma Gomseļmaš strādnieki, tā protestējot pret ražošanas izcenojumu pazemināšanu. Streikotāji pieprasīja, lai Baltkrievijas kompartijas vadība ievieš šajā jautājumā kārtību un savu patiešām panāca - algas tika izmaksātas pēc agrākajiem izcenojumiem. Pārsteidzošā kārtā neviens no streika iniciatoriem pēc tam netika sodīts.
1979. gada sākumā Ļeņingradā streikoja rūpnīcas Ļeņinec darbinieki, aicinot izmeklēt sava kolēģa Jevgeņija Ņilova bojāejas apstākļus - viņu par dzeršanu parkā bija aizturējuši miliči un pēc tam kamerā piekāvuši līdz nāvei. Uz pārrunām ieradās pilsētas milicijas priekšnieks un paziņoja, ka abi vainīgie miliči tiks saukti pie atbildības.
1979. gada vasarā Igaunijas pilsētas Kohtlajarves slānekļa ieguves uzņēmumā strādājošie atteicās turpināt darbu, līdz pilsētā netiks uzlabota pārtikas apgāde, bet uzņēmumā - darba apstākļi. Kārtību ieviest ieradās iekšlietu karaspēka karavīri, kuri streikotājus noslānīja ar stekiem.
1980. gada sākumā Minskas radiorūpnīcā strādnieki sāka protestēt pret ražošanas izcenojumu samazināšanu. Uzņēmuma vadība piekrita tos atstāt pa vecam, taču pēc nedēļas atkal pacēla, bet tikmēr daži aktīvākie protestētāji jau bija arestēti.
1980. gada oktobrī streikot sāka Tartu mašīnbūves rūpnīcas strādnieki, kuriem par plāna neizpildīšanu bija «nogrieztas» prēmijas. Taču strādājošie pie plāna nepildīšanas nejutās vainīgi, jo viņiem vienkārši nebija atvestas darbam nepieciešamās detaļas. Lietu izmeklēt ieradās komisijas no Maskavas un pieņēma lēmumu ar atpakaļejošu datumu samazināt plānu, kas ļāva izmaksāt prēmijas.
Sankcijas un partijas tīrīšana
«Tas bija karastāvoklis ar «cilvēcisku seju». Protestētājus nenogalināja, nenošāva un diezgan ātri atbrīvoja, pasludinot amnestiju. Ieslodzījumā nonāca tikai paši briesmīgākie līderi: Kuroņs, Modzelevskis, Gvjazda un es. Taču ļoti būtiski, ka sabiedrība mūs atbalstīja,» atceras viens no Solidaritātes līderiem Mihniks. Amnestiju tiešām pasludināja 1982. gada otrajā pusē, kad brīvībā kopā ar daudziem citiem iznāca arī Valensa, kuram gadu vēlāk tika piešķirta Nobela Miera prēmija. Tiesa, viņam no Polijas neļāva izbraukt uz balvas pasniegšanas ceremoniju, tādēļ Valensas vietā to saņēma viņa sieva. Streiku un demonstrāciju skaits represiju dēļ būtiski samazinājās, tādēļ gada beigās karastāvokli uz laiku apturēja, bet 1983. gada vasarā atcēla.
Kompartijas «betona bloks» gan iestājās par karastāvokļa turpināšanu (kā izteicās viens no viņiem - līdz cilvēki vispār aizmirst vārdu Solidaritāte), taču palika mazākumā. Savu lomu te spēlēja gan Brežņeva nāve 1982. gada beigās, pēc kuras radās cerības uz pārmaiņām PSRS, gan arī starptautiskais spiediens. Pēc karastāvokļa ieviešanas ASV prezidents Ronalds Reigans bija noteicis virkni sankciju pret PSRS un Poliju: pēdējā zaudēja īpašās labvēlības statusu tirdzniecībā, bet uz Padomju Savienību aizliedza eksportēt elektroniku, naftas un gāzes aprīkojumu, kā arī apturēja sarunas par labības piegādēm.
Cerībām uz liberālāku valdību Padomju Savienībā gan nebija lemts piepildīties, jo pie varas nāca Jurijs Andropovs, kurš bija stingrā kursa piekritējs. Tomēr Jaruzeļskim atkal izdevās izvairīties no atklātas Kremļa iejaukšanās un turpināt kursu uz nosacītu sabiedrības saliedēšanu. 1984. gadā tika atbrīvoti vairāki ieslodzījumā esošie Solidaritātes līderi, tostarp arī Mihniks, kuru dažus mēnešus vēlāk apcietināja pa otram lāgam. Pavisam gan represijas nebeidzās, jo aiz restēm palika vairāk nekā 200 Solidaritātes aktīvistu, kurus atbrīvos tikai vēl pēc vairāk nekā gada.
Taču 1984. gada oktobrī situācija atkal kļuva nokaitēta. Pie tā bija vainojami drošības dienesta aģenti, kuri nolaupīja un nogalināja Solidaritāti atklāti atbalstošo un tautā populāro kapelānu Ježiju Popeluško. Slepkavība izraisīja milzīgu sašutuma vilni, un kapelāna bērēs piedalījās vismaz 250 000 cilvēku. Tik nepārprotamu neapmierinātības signālu valdība nevarēja ignorēt, tādēļ tika veikta izmeklēšana un arestēti trīs slepkavības tiešie izpildītāji, kuri tiesā apgalvoja, ka esot rīkojušies paši pēc savas iniciatīvas. Visiem piesprieda ilgus cietumsodus. Vēl būtiskāk bija tas, ka Popeluško slepkavība Jaruzeļskim ļāva atbrīvoties no «betona bloka» pārstāvjiem partijas augšējā ešelonā.
Slepkavība izraisīja milzīgu sašutuma vilni, un kapelāna bērēs piedalījās vismaz 250 000 cilvēku
Solidaritātes atdzimšana
Kaut gan streiku skaits karastāvokļa dēļ bija gājis mazumā, tas nenozīmēja, ka Polijas ekonomiskais stāvoklis būtu uzlabojies. Valdība gan mēģināja veikt kaut kādas reformas, taču sociālisma apstākļos no šiem pūliņiem jēgas nebija, jo sistēma vienkārši nebija dzīvotspējīga. Astoņdesmito gadu vidū rūpniecība bija palikusi septiņdesmito gadu līmenī, bet valsts ārējais parāds sasniedza jau 40 miljardus dolāru. Mēs okupētajā Latvijā tobrīd nedzīvojām pārticībā, tomēr ne gluži tādā trūkumā kā poļi. Ne jau velti astoņdesmito beigās un deviņdesmito sākumā uz Varšavas tirgu no Latvijas varēja vest visu, sākot no plastmasas spaiņiem un beidzot ar Straumes kafijas dzirnaviņām - visas šīs preces Polijā bija deficīts. Tas pats attiecās arī uz pārtiku.
Kad 1985. gadā PSRS pie varas nāca Mihails Gorbačovs un uzsāka reformas, bija skaidrs, ka arī poļiem nav variantu - ar steigu vajadzēja kaut ko darīt, citādi jauns protestu vilnis būs tikai laika jautājums. 1987. gadā Zbigņeva Mesnera vadītā valdība nāca klajā ar reformu plānu, kas atkal galvenokārt bija vērsts uz preču cenu paaugstināšanu un jostu savilkšanu. Cilvēku stāvokli tas nekādi neuzlaboja, tādēļ sāka atdzimt Solidaritātes sekcijas, kuras gan varasiestādes centās apkarot.
Tikai likumsakarīgi, ka 1988. gada pavasarī atkal sākās protestu vilnis visā Polijā. Protestētāji nāca klajā gan ar ekonomiskām prasībām, piemēram, paaugstināt algas, gan arī ar politiskām - legalizēt Solidaritātes darbību un izbeigt represijas pret opozīciju. Atkal atkārtojās 1980. gada notikumi, un visa valsts streikoja, vietām iesaistoties sadursmēs ar miliciju. Taču šoreiz valdība vairs nevarēja atļauties izvērst kārtējo represiju vilni, jo bija skaidrs, ka sliktākā scenārija gadījumā padomju tanki palīgā nenāks, bet tas jau var beigties ar revolūciju. Tādēļ kompartija bija ar mieru sēsties pie sarunu galda ar arodbiedrību pārstāvjiem, lai kopīgi lemtu par pārmaiņām.
Sarunas bija smagas un ilgas. Noslēdzās tās tikai nākamā gada pavasarī, kad abas puses vienojās par vairākām svarīgām reformām: ieviest prezidenta institūtu, turklāt par pirmo prezidentu uz sešiem gadiem automātiski kļuva Jaruzeļskis; ieviest parlamenta augšpalātu jeb Senātu, ko ievēlē brīvās vēlēšanās; parlamenta apakšpalātā jeb Seimā 65 procenti vietu rezervētas komunistiem un to atbalstītājiem, bet pārējās aizpilda brīvās vēlēšanās; Solidaritāte var pilnībā atsākt savu darbu un iegūst pieeju valsts televīzijai.
Jau pirmajās vēlēšanās 1989. gada vasarā kļuva skaidrs, ka komunistu dienas ir skaitītas. Senātā Solidaritāte guva absolūtu uzvaru, arī Seima vēlēšanās arodbiedrībām bija vairākums, taču komunistiem palika viņu garantētās vietas, kas ļāva kādu brīdi vēl noturēties uz politiskās skatuves. Taču par premjerministru kļuva Solidaritātes atbalstītais Tadeušs Mazoveckis, kura valdība īstenoja «šoka terapiju» - sāpīgas, taču nepieciešamas reformas ar nerentablo valsts uzņēmumu slēgšanu un privatizāciju. Deviņdesmitie gadi Polijā, kā jau visur postpadomju telpā, bija lielo satricinājumu un juku laiks, taču iznākumā Polija kļuva par vienu no Eiropas veiksmes stāstiem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita