Latvieši, kuri pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados veidoja karjeru PSRS represīvajā sistēmā, vienmēr ir bijusi diezgan kutelīga tēma. Var tikai pabrīnīties, kā mūsu tautiešiem tik lielā skaitā izdevās ieņemt vadošus amatus čekā, bet vēlāk padomju Iekšlietu tautas komisariāta jeb NKVD struktūrās. Taču nepatīkamā patiesība ir tā, ka lielai daļai no viņiem rokas bija līdz elkoņiem asinīs. Bet cik tad īsti viņu bija - šo latviešu čekistu, kādēļ viņi izvēlējās šo ceļu, un kas ar viņiem beigu beigās notika?
Ja salīdzinām ar citām tautām, piemēram, igauņiem un lietuviešiem, latviešu īpatsvars čekas un šīs represīvās iestādes mantinieku Politiskās pārvaldes (GPU) un NKVD rindās ir ļoti augsts. Precīzu skaitu pateikt ir gandrīz neiespējami, jo laika gaitā tas mainījās - daļa vīru, kuri 1918. gadā lika pamatus čekai, vēlāk pārgāja vadošos kompartijas amatos, bet vietā nāca jauna paaudze, ko gandrīz pilnā sastāvā nopļāva 1937.-1939. gadu represiju vilnis. Taču runa noteikti ir par simtiem personu, iespējams, apmēram pustūkstoti. Aprēķināts, ka 1918. gadā aptuveni trešā daļa no visiem čekas darbiniekiem bija latvieši, taču jāņem vērā, ka tobrīd tā ne tuvu nebija tik daudzskaitlīga organizācija kā vēlāk NKVD. 1923. gadā no OGP darbiniekiem latviešu vairs ir tikai 12 procenti, bet trīsdesmitajos gados NKVD rindās šis procents ir daudz, daudz zemāks.
Pārskatot trīsdesmito gadu NKVD darbinieku sarakstus, kas pieejami vietnē NKVD.memo.ru (tajā apkopota informācija par vairāk nekā 41 000 cilvēku, kas bija NKVD štatos laikā no 1935. līdz 1939. gadam), pa kādam nepārprotami latviskam uzvārdam var atrast gandrīz katrā otrajā lappusē. Kopumā vismaz 300 uzvārdu, taču šis saraksts noteikti nav pilnīgs, jo ne jau visiem latviešu čekistiem bija nepārprotami latviski uzvārdi, turklāt daži mēdza uzvārdus mainīt, lai labāk iekļautos krieviskajā vidē. Šajos sarakstos nav arī tādu čekas celmlaužu kā Jēkabs Peterss un Mārtiņš Lācis, kuri trīsdesmitajos tur vairs nestrādāja, un gan jau viņi nebija vienīgie, kas bija atvaļinājušies, atlaisti vai pārcelti darbā citā nozarē.
Tātad kopā varam runāt par vismaz 300 pilnīgi droši zināmiem latviešu čekistiem, kas padomju represīvajos orgānos darbojās divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Tas ir daudz vai maz? Ja ņem vērā visu milzīgo NKVD aparātu, tas ir tīrais sīkums. Tomēr nav noliedzams, ka latvieši bija viena no visvairāk pārstāvētajām mazākumtautībām NKVD - ja neskaita pamatnāciju krievus, mums priekšā (tiesa, ar lielu atrāvienu) bija vien ebreji. Latvieši ir visur - šī atziņa, kā tālāk redzēsim, attiecās arī uz NKVD represīvās sistēmas struktūru, jo latviešu čekisti bija gan Vidusāzijas smiltājos, gan Irkutskas sniegos.
Peterss sāka strādāt par menedžeri lielā britu tirdzniecības kompānijā un šķita, ka kļūs par parastu mietpilsoni, taču tad viņu sasniedza ziņa par revolūciju Krievijā
Strēlnieki, revolucionāri, evakuētie
Par to, ka latviešu čekistu rindās bija tik daudz, lielā mērā varam pateikties apstākļu sakritībai, kuras dēļ uzreiz pēc Ārkārtējās komisijas izveidošanas tajā par otro personu aiz poļa Fēliksa Dzeržinska kļuva latvietis Jēkabs Peterss. Kā pētījumā 1937. Lielā tīrīšana raksta Mihails Tumšis un Aleksandrs Papčinskis: «Lielai Padomju Krievijas iedzīvotāju daļai pilsoņu kara laikā vārdi latvietis un čekists kļuva teju vai par sinonīmiem. Būtisku lomu tik masveidīgā latviešu iepludināšanā čekā nospēlēja Peterss, kurš piesaistīja savus biedrus un tautiešus, kuri bija izgājuši grūto pagrīdes skolu un kuriem bija konspirācijas un kauju pieredze 1905. gada revolūcijā.»
Taču ne tikai vecie revolucionāri vien papildināja čekistu rindas. Kad Pirmajā pasaules karā savas dzimtās vietas nācās atstāt tūkstošiem latviešu bēgļu, tad liela daļa nonāca Krievijā, kur izrādījās ļoti uzņēmīgi pret boļševisma idejām. Ja paskatāmies čekistu biogrāfijas, redzam, ka represīvās iestādes galvenokārt tika komplektētas no trijām kategorijām. Pirmā - vecie revolucionāri, kuri bija piedalījušies 1905. gada revolūcijā un kuri boļševiku rindās bija iestājušies vēl pirms 1917. gada oktobra apvērsuma. Kā zināmākos šīs kategorijas pārstāvjus var minēt Jēkabu Petersu un Ukrainas čekas vadītāju Mārtiņu Lāci. Otrā kategorija - latviešu strēlnieki, kuri nonāca Krievijā un juku laikos vai nu «pa tiešo», vai arī caur Sarkano armiju nonāca čekistu rindās.
Trešā kategorija - jaunieši, kuri Krievijā kā evakuētie nonāca Pirmā pasaules kara laikā. Citādi grūti izskaidrot, kā čekā vai vēlāk NKVD nonākuši cilvēki, kuriem 1918. gadā bija knapi 18 gadu vai pat vēl mazāk. Tātad revolucionāro pārmaiņu laikā viņi, tikko no tīņu vecuma izkāpuši puikas, kuri izrādījās ļoti uzņēmīgi pret boļševisma idejām, saskatīja iespēju, kā jaunajā režīmā veidot karjeru. Vai arī vienkārši izdzīvot, jo atcerēsimies, ka tas bija laiks, kad ekonomika bija sabrukusi un teju vai vienīgais daudzmaz drošais iztikas avots bija piesliešanās jaunajai varai.
Droši vien tieši tādu apsvērumu dēļ čekā nonāca, piemēram, 1902. gadā dzimušais Pāvils Ozoliņš, kurš boļševiku partijā iestājās 17 gadu vecumā, dienēja Sarkanajā armijā, kur ātri kļuva par 7. armijas caurlaižu punkta priekšnieku, bet pēc tam pārgāja dienestā uz čeku un 1925. gadā (tātad 23 gadu vecumā) jau bija čekas pilnvarotais Tadžikijā. Puisis acīmredzot bija talantīgs, jo vēlāk viņu pārcēla uz izlūkošanas daļu un viņš darbojās padomju rezidentūrā Harbinā. Beigas gan bija bēdīgas - 1940. gadā 38 gadu vecumā arests un nošaušana.
Ne tik veiksmīga (ja šis vārds šajā gadījumā ir piemērots) karjera bija viņa vienaudzim Fjodoram Āboliņam, kurš arī čekā sāka strādāt 1920. gadā, kad pašam bija tikai 18, bet 1938. gadā pirms apcietināšanas viņš bija vien Tulas cietuma dežurants. Savukārt Rēzeknē 1903. gadā dzimušais Semjons Dimants 1934. gadā bija NKVD Galvenās pārvaldes robežsardzes komanddaļas vecākais inspektors.
Daži latviešu puiši mazā gadu skaita dēļ startēja vēlāk. Piemēram, 1909. gadā dzimušais Ļevs Āzis pie labākās gribas nevarēja kļūt par pirmā viļņa čekistu, taču 1938. gadā jau bija Krasnojarskas NKVD pārvaldes nodaļas priekšnieka palīgs. Tajā pat 1909. gadā dzimušais Arnolds Dreģe 29 gadus vēlāk bija kļuvis par NKVD Irkutskas pārvaldes Bohanskas rajona nodaļas priekšnieku, bet dienestu beidza 1957. gadā kā apakšpulkvedis.
Vēl kāds piemērs: 1903. gadā dzimušais Jānis Andersons, kurš trīsdesmitajos gados bija valsts drošības jaunākais leitnants (lai nemulsina necilā dienesta pakāpe - valsts drošības struktūru pakāpes kotējās vismaz vienu pakāpi augstāk nekā tādas pašas pakāpes armijā, tādēļ, piemēram, valsts drošības majors skaitījās visai augsts rangs) un strādāja par Iževskas mašīnu un traktoru stacijas politiskās daļas priekšnieka vietnieku, bet 1950. gadā jau kā nopelniem bagāts «orgānu» darbinieks kļuva par Liepājas milicijas priekšnieku. 1904. gadā dzimušais Kārlis Spelītis, kurš partijā iestājās tikai 1930. gadā, dienesta pienākumu dzīts, nonāca pasaules otrā malā - Burjatu-Mongolijas autonomajā padomju republikā, kur vadīja NKVD pārvaldi. Šādus piemērus varēt uzskaitīt vēl un vēl.
Biedra Petersa atnākšana
Kā redzam, ģeogrāfija ir plaša un latviešu dzīvesstāsti dažādi. Cik ļoti dažādi tie var būt, par to mazliet vēlāk, taču tagad atgriezīsimies pie paša sākuma. Tātad 1917. gada decembrī, kad tika pieņemts lēmums par Viskrievijas Ārkārtējās komisijas cīņai pret kontrrevolūciju un sabotāžu izveidošanu. Tieši šai organizācijai vajadzēja kļūt par to zobenu, kas nocirtīs galvu, kā tolaik bija ierasts teikt, kontrrevolūcijas hidrai.
Par jaunās struktūras, kuras garo nosaukumu saīsināja līdz čekai (no krievu чрезвычайная комиссия jeb pavisam īsi ЧК), vadītāju iecēla poļu komunistu Fēliksu Dzeržinski - nelokāmu ideālistu, kurš bija pārliecināts par jaunas un skaistas pasaules uzcelšanas iespējamību. Atšķirībā no lielākās daļas boļševiku vadoņu, kas pēdējos 20 gadus bija aizvadījuši, teoretizējot un rakstot gudrus prātojumus, Dzeržinskis patiešām bija cieši saistīts ar proletariātu, jo jaunībā bija strādājis smagu darbu grāmatu spiestuvē un dzīvojis lielā trūkumā.
Par Dzeržinska vietnieku un tuvāku līdzgaitnieku kļuva latvietis Jēkabs Peterss - šis fakts tad arī lielā mērā noteica turpmākās visai ciešās čekas un latviešu attiecības. Kādēļ izvēle krita tieši uz Petersu? Visticamāk, viņš vienkārši gadījās īstajā laikā un īstajā vietā, jo Petersa līdzšinējā biogrāfijā nebija nekā tāda, kas norādītu uz kaut kādu īpašu talantu policejiskā darbā. Ja Dzeržinskis vismaz cara laikā bija ilgu laiku pavadījis ieslodzījumā un tātad cietumu sistēmu pārzināja, tā teikt, no iekšpuses, tad Petersam pat šajā jomā nebija diez kādu zināšanu - vien tik, cik par 1907. gadā aiz restēm pavadītajiem dažiem mēnešiem. Krietni labāk viņš pārzināja pagrīdes darba pamatprincipus un laupīšanas iemaņas, kam nosacīti varēja būt kāds sakars ar represīvas struktūras vadīšanu, taču arī šīs zinības nebija pirmā svaiguma.
Jēkaba Petersa biogrāfijas pirmie 30 gadi ir diezgan miglaini un lielā mērā balstās uz viņa paša teikto, kam diez vai var ticēt par visiem 100 procentiem, jo tur ir diezgan daudz pretrunu. Piemēram, par savu izcelšanos viņš 1917. gadā kādai amerikāņu žurnālistei bija stāstījis, ka esot dzimis turīga zemnieka ģimenē, taču desmit gadus vēlāk rakstītajā autobiogrāfijā jau figurē trūcīga ģimene. 1905. gadā Peterss, kuram tobrīd bija 20 gadu, aktīvi iesaistījās revolucionārajā kustībā Kurzemē, bet 1907. gadā tika arestēts, taču jau pēc dažiem mēnešiem atbrīvots. Pēc atbrīvošanas viņš, līdzīgi daudziem sociālistiem, nolēma pamest dzimteni un emigrēja vispirms uz Vāciju, bet pēc tam uz Britāniju.
Par viņa nodarbošanos pēc ierašanās Londonā precīzu ziņu nav - it kā esot strādājis šūšanas darbnīcā. Uzmanības centrā viņa vārds parādījās 1910. gadā saistībā ar latviešu anarhistu uzbrukumu kādam juvelierveikalam, kura laikā bojā gāja vairāki cilvēki. Kā vēlāk noskaidrojās, uzbrukumu bija vadījis Petersa brālēns Fricis Svars, bet ieroču sagādāšanā, iespējams, roku bija pielicis Jēkabs. Londonas policija ar anarhistiem tika galā pēc ilgstošas apšaudes, kas vēsturē palikusi ar Sidnijstrītas aplenkuma nosaukumu, bet Peterss, kurš šajā sadursmē nepiedalījās, tika arestēts un tikai pēc vairākiem mēnešiem atbrīvots pierādījumu trūkuma dēļ.
Pēc šīm nepatikšanām brīnumainā kārtā Jēkaba Petersa dzīve Londonā sakārtojās un viņš pārtrauca attiecības ar anarhistiem. Tā vietā viņam pietika nekaunības mēģināt aplidot žurnālisti un skulptoru Klēru Šeridanu, kura, lai arī bija rados ar Vinstonu Čērčilu, simpatizēja sociālistiem un vēlāk, divdesmitajos gados, pat apmeklēja Padomju Savienību. Apprecēja gan viņš pavisam citu meiteni - baņķiera meitu Meiziju Frīmani. Laulībā piedzima meita, Peterss sāka strādāt par menedžeri lielā britu tirdzniecības kompānijā un šķita, ka kļūs par parastu mietpilsoni, taču tad viņu sasniedza ziņa par revolūciju Krievijā.
Uzzinājis par šo notikumu, Jēkabs pameta darbu un ģimeni, lai trauktos atpakaļ uz dzimteni. Nonācis Rīgā, viņš aktīvi iesaistījās boļševiku aģitācijas darbā, taču, sākoties vācu uzbrukumam, nācās evakuēties uz Petrogradu, kur viņš darbojās pilsētas kara revolucionārajā komitejā, tā iekrītot acīs boļševiku vadoņiem, kuri tad aktīvo latvieti deleģēja darbam čekā. Priekšnieks polis, vietnieks latvietis - kas gan vēl uzskatāmāk varētu ilustrēt tēzi par to, ka revolūcija ir internacionāla un tautības tai ir svešas?
Vardarbības eskalācija
Sākumā čeka vēl nebija tā varenā un briesmīgā organizācija, kāda tā palikusi vēsturē. Kā vēlāk stāstīja Peterss: «Sākumā visa kanceleja atradās Dzeržinska kabatā, bet visa kase, sākumā 1000, bet vēlāk 10 000 rubļu, glabājās mana galda atvilktnē.» Tolaik čekai nebūt vēl nebija tik biedējoša slava, jo Dzeržinskis, būdams ideālists, bija iedomājies, ka tos kuriem jaunā vara nepatīk, izdosies pārliecināt par to, ka viņi maldās, un pierunāt necīnīties pret boļševikiem. Tomēr drīz vien kļuva skaidrs, ka juku laikā ir uzradies pārpārēm ļaužu, kuri nodarbojas ar visbanālāko bandītismu, reizēm pat savos laupīšanas reidos uzdodoties par čekas darbiniekiem. «Tas viss lika beigu beigās secināt, ka nāvessoda lietošana ir neizbēgama,» teica Peterss. Kādā intervijā 1918. gada novembrī viņš gan apgalvoja, ka nošaušana kā soda mērs tiekot izmantota reti: «Kas attiecas uz nošaušanām, man jāteic, ka pretēji izplatītajam uzskatam es nemaz neesmu tik asinskārs, kā daudzi domā. Gluži pretēji, es biju pirmais, kurš sāka iebilst pret sarkano teroru tajās izpausmēs, kādas bija Petrogradā. Šajā histēriskajā terorā vairāk vainojami bija tie mīkstčaulīgie revolucionāri, kuri zaudēja līdzsvaru un pārcentās.»
Latviešu čekisti bija gan Vidusāzijas smiltājos, gan Irkutskas sniegos
Jāteic, ka pašā sākumā, lielā mērā pateicoties ideālistam Dzeržinskim, čeka tiešām vēl nebija kļuvusi par nagu maucēju kantori. Kādā no čekistu sapulcēm Dzeržinskis īpaši uzteica biedru Karlsonu (acīmredzot domāts Kārlis Karlsons, viens no pirmā iesaukuma čekistiem, kurš vēlāk kļuva par valsts drošības 2. ranga komisāru un Ukrainas iekšlietu komisāra vietnieku), kurš pratis atrast kopīgu valodu ar kādu no arestētajiem eseriem un bez vardarbības pierunāt sadarboties: «Pateicoties biedra Karlsona metodēm, mēs iegūstam tādus draugus, kuri pārnāk mūsu pusē un neuzskata to par nodevību.»
Ilgi gan humānisma periods neturpinājās, un drīz vien čeka sāka iedvest bailes tuvā un tālā apkaimē. Ja Petrogradā un Maskavā vadība varbūt vēl varēja (jautājums - vai gribēja?) turēt padotos kaut kādos rāmjos, tad tālākos apgabalos asiņainas orģijas gāja vaļā uz velna paraušanu. 1918. gada sarkanā terora laikā tika noslepkavoti vismaz 50 000 sarkanajam režīmam netīkamu personu. Protams, ne visus nogalināja čekisti, taču liels viņu ieguldījums šajā asiņainajā statistikā nenoliedzami ir.
Lieli nopelni slepkavošanā ir tieši Petersam, kurš vairākus mēnešus Dzeržinska prombūtnes laikā pildīja čekas priekšsēdētāja pienākumus. «Pret dumpinieku ģimenēm lietot visnežēlīgāko sarkano teroru, apcietināt visus 18 gadu vecumu sasniegušos, nešķirojot pēc dzimuma, un, ja nemieri turpināsies, nošaut kā ķīlniekus, bet visus ciemus aplikt ar kontribūciju,» tādu rīkojumu Peterss izdeva, lai apspiestu Tambovas zemnieku dumpi. Tikpat nežēlīgi viņš rīkojās arī Ukrainā un Petrogradā.
Uz ārzemēm aizbēgušais Staļina sekretārs Boriss Bažanovs savās atmiņās par pirmo tikšanos ar Petersu un vēl vienu bēdīgu slavu ieguvušo latviešu čekistu Mārtiņu Lāci rakstīja tā: «Sākot strādāt orgbirojā un politbirojā, es beidzot sastapos ar centrālkomitejas locekļiem Lāci un Petersu, kuri bija arī centrālkomitejā. Tie paši slavenie Lācis un Peterss, uz kuru sirdsapziņas bija masu nošaušanas Ukrainā un citās pilsoņu kara vietās - viņu upuru skaits sniedzās simtos tūkstošu. Es biju domājis sastapt drūmus fanātiķus - slepkavas. Taču man par lielu pārsteigumu šie abi latvieši bija visparastākie nelieši, iztapīgi līdēji, kuri centās no acīm nolasīt partijas vadības vēlmes. Baidījos, ka tikšanās laikā nespēšu pieņemt viņu fanātismu. Taču nekāda fanātisma nebija. Tie bija nošaušanas lietu ierēdņi, kurus uztrauca viņu pašu karjera un labklājība, kuri uzmanīgi vēroja, katru rokas kustību Staļina sekretariātā.»
Robežsargi un iekšējais karaspēks
Iekšlietu tautas komisāram bija pakļauti arī robežapsardzības un iekšējās apsardzības spēki, tādēļ arī tajos dienošie virsnieki pieskaitāmi NKVD darbiniekiem. Latviešu viņu vidū bija gana daudz. Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons savā pētījumā par latviešiem Sarkanās armijas un NKVD augstākajā vadībā min Ukrainas PSR robežsargu un iekšējā karaspēka pārvaldes priekšnieku Andreju Liepiņu, kuru pēc aresta 1937. gadā nomainīja cits latvietis Eduards Krafts. Kā operatīvās nodaļas priekšnieka vietnieks tajā pašā pārvaldē dienēja Pauls Barkāns, bet materiāli tehniskās apgādes nodaļu vadīja bijušais Augstākās robežsargu skolas priekšnieks Roberts Lepsis. Tajā pašā sistēmā dienēja arī Harkovas robežapsardzes un iekšējā karaspēka skolas priekšnieks, agrākais kavalērijas brigādes komandieris Ernests Liepiņš un militāro disciplīnu pasniedzējs Ernests Motmillers.
Ukraina nebija vienīgā padomju republika, kur latvieši ieņēma augstus amatus robežsargu un iekšējā karaspēka sistēmā: Gruzijā attiecīgās pārvaldes priekšnieka pienākumus pildīja Žanis Derbuts, bet Kazahijā pārvaldes priekšnieka vietnieks bija Oto Banga. Turpat Kazahijā vienu no robežsargu vienībām komandēja agrākais sarkano strēlnieku pulka bataljona komandieris Nikolajs Andersons. Žanis Riekstiņš, kurš čekā nonāca no Sarkanās armijas, trīsdesmitajos gados bija Ļeņingradas apgabala robežsardzes un iekšējā karaspēka pārvaldes priekšnieks.
Austrumsibīrijas apgabalā robežsargu un iekšējā karaspēka pārvaldes priekšnieka vietnieks bija Jānis Bušmanis, bet vienu no robežsargu vienībām komandēja Roberts Varkalns, kurš pat bija izpelnījies īpašu godu un ievēlēts par deputātu vienā no PSRS Augstākās Padomes sasaukumiem. Atšķirībā no daudziem citiem latviešiem NKVD sistēmā Varkalns represiju laiku pārdzīvoja un, lai arī amatu zaudēja, tomēr kara laikā atgriezās armijas ierindā un kļuva par 82. Strēlnieku korpusa komandiera vietnieku apgādes jautājumos.
Kārlis Grīnbergs vadīja vienu no Aizkaukāza robežu izlūkošanas punktiem, Usurijskā vienu no robežsargu vienībām komandēja Jānis Blumbergs. Antons Dambītis, kurš dienestu čekā sāka kā vienkāršs šoferis, 1936. gadā komandēja NKVD īpašo aviovienību Uzbekijā. Līdzīga karjera izdevās Jānim Kasparietim, kurš sāka kā bruņumašīnas vadītājs, bet trīsdesmitajos jau bija ticis līdz valsts drošības majora pakāpei un ieņēma NKVD īpašās motorizētās divīzijas apmācību daļas priekšnieka vietnieka amatu.
Latviešu uzplūdi
Tieši Peterss tad arī ievilka čekā bariem latviešu. Sāka viņš ar vecajiem un pagrīdes darbā rūdītajiem kadriem, bet, organizācijai paplašinoties, ieplūda arī daudz gados jaunu zemāka līmeņa izpildītāju un tehnisko darbinieku. Peterss tā ieguva viņam uzticīgus kadrus, savukārt jaunie darbinieki - labu algu un pārtikas uzturdevu, kas tajos bada laikos bija būtiski. Par to, cik liels trūkums valdīja visapkārt un arī čekā, liecina kaut vai tas, ka slavenās ādas jakas, ko uzskatīja teju vai par čekistu uniformu, darbiniekiem dalīja pēc iestādes augstākās vadības izveidota saraksta, jo visiem to nepietika. Arī vidējā līmeņa priekšnieki-latvieši piesaistīja savus tautiešus, un iznākumā pēc kāda laika Dzeržinskis kļuva nemierīgs, jo viņa vadītā organizācija mudžēja no ļaudīm, kuri runāja nesaprotamā valodā. Viens otrs no jaunajiem darbiniekiem pat lāga neesot pratis krieviski.
Divdesmito gadu sākumā latviešu čekistu rindas mazliet patīrīja, taču ļoti daudzi palika un pat nāca vēl klāt. Daudzi izveidoja labas karjeras, piemēram, Hermanis Matsons, kurš čekas darbības sākumā vadīja šīs iestādes nodaļu Pleskavā, vēlāk vadīja Tulas pārvaldi, strādāja Baltkrievijā un Vidusāzijā, līdz uzdienēja līdz Galvenās nometņu pārvaldes nodaļas priekšnieka amatam.
Pirmā iesaukuma čekists Jānis Dziedātājs kļuva par Hakasijas NKVD pārvaldes priekšnieka vietnieku, taču 1939. gadā pats nonāca aiz restēm, jo, kā raksta vēsturnieks Ēriks Jēkabsons, nāvessodus izpildījis nevis, kā paredzēts, nošaujot, bet gan licis notiesātos nosist ar laužņiem. Savā ziņā gan Dziedātājam paveicās, jo viņu pašu nenošāva un viņš nodzīvoja līdz pat karam, kad tika mobilizēts un krita frontē kā slēpotāju bataljona ierindnieks.
Kārlis Tenisons, kurš čekā sāka strādāt 1920. gadā, vēlāk kļuva par Karēlijas NKVD pārvaldes priekšnieku, bet pēdējais amats pirms aresta bija GULAG mežu nodaļas priekšnieks. Voldemārs Stirne, kurš čekā nonāca samērā vēlu, 1921. gadā, 1937. gadā jau bija uzkalpojies līdz valsts drošības 3. ranga komisāra pakāpei un vadīja nodaļu NKVD Galvenajā pārvaldē. Jānis Pakalns (čekā no 1920. gada) trīsdesmito gadu vidū bija NKVD Galvenās pārvaldes administratīvi saimnieciskās daļas priekšnieks, bet Rūdolfs Neļķe (čekā no 1918. gada) 1936. gadā ieņēma Kuibiševas apgabala NKVD pārvaldes priekšnieka vietnieka amatu.
Bija arī pieticīgāki sasniegumi. Aleksandrs Eiduks, kurš sākumā bija čekas kolēģijas loceklis, trīsdesmitajos gados tika iecelts par Maskavas-Volgas kanāla Dienvidu ostas priekšnieku, kas bija salīdzinoši necils amats uz agrāko varas augstumu fona. Roberts Rozenbergs, kurš čekā sāka strādāt 1920. gadā, kad pašam bija vien 21 gads, 15 gadus vēlāk bija Harkivas stacijas NKVD nodaļas priekšnieks. Tas, protams, bija nozīmīgs transporta mezgls, tomēr bija biedri, kuri tajā laikā jau sēdēja mīkstākos krēslos. Vēl pieticīgāki sasniegumi bija Antonam Pudānam, kurš čekā strādāja no 1921. gada, taču trīsdesmito vidū bija vien valsts drošības seržants Tālajos Austrumos.
Bija arī latviešu čekistes, tiesa, ļoti mazā skaitā un spīdoša karjera izdevās vien retajai
Uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl, jo latvieši patiešām bija NKVD struktūrās visās plašās padomjzemes malās. Pat NKVD maizes kombināta direktors (izrādās, varenās organizācijas pakļautībā bija arī šāds uzņēmums) bija kādreizējais latviešu strēlnieks Pēteris Taurēns! Jāpiezīmē, ka bija arī latviešu čekistes, tiesa, ļoti mazā skaitā. Diezgan augstu bija tikusi 1893. gadā dzimusī Marija Lapsa, kura čekā strādāja no 1921. gada, bet 1932. gadā bija Ukrainas NKVD pārvaldes operatīvās daļas apakšnodaļas priekšniece. Nošauta 1938. gadā. Savukārt Marta Zirnis 1937. gadā bija uzdienējusies līdz valsts drošības jaunākā leitnanta pakāpei, taču lielās tīrīšanas laikā tika notiesāta uz astoņiem gadiem ieslodzījumā kā tautas ienaidnieka ģimenes locekle. Vēl divas latvietes - Milda Alksne un Karmena Ābola - arī uzdienējās līdz valsts drošības jaunākā leitnanta pakāpei. Slavenākā latviešu čekiste droši vien bija 1905. gada revolūcijas dalībniece Elza Grundmane, kura pilsoņu kara laikā ieņēma dažādus visai augstus amatus čekā, bet 1929. gadā tika iecelta par Staļina apsardzes priekšnieci. 1931. gadā viņa visai neskaidros apstākļos nošāvās. Savukārt Jūlija Janele kādu laiku vadīja čekas transporta nodaļu.
Biedrs Hitlers
NKVD štatu sarakstos var atrast arī pavisam savdabīgus kadrus. Viens no tādiem noteikti ir Ļevs Hitlers - tā patiešām sauca 1899. gadā Odesas apkaimē dzimušo čekistu. Lai kuriozā aina būtu pilnīga, jāpiebilst, ka viņš bija ebrejs.
Ar slaveno uzvārda brāli Ļevu vienoja interese par mākslu - jaunībā viņš īsu laiku Odesā bija apguvis gleznošanu. Taču tad sākās pilsoņu karš, Hitlers iestājās Sarkanajā armijā, bet divdesmito gadu sākumā sāka strādāt Odesas čekas nodaļā. Trīsdesmitajos viņš jau bija uzdienējies līdz valsts drošības leitnantam un strādāja Kijivas NKVD pārvaldē, kur vadīja slepeno politisko nodaļu. Tobrīd gan viņš jau saprātīgi bija nomainījis uzvārdu un kļuvis par Voļski, jo Vācijā pie varas bija nācis cits Hitlers, kurš nepavisam nesimpatizēja Padomju Savienībai.
Pārsteidzošā kārtā Hitleram-Voļskim izdevās neskartam izpeldēt cauri lielajam teroram, jo cilvēku ar tādu uzvārdu būtu pieklājies nošaut tīri principa pēc. Taču Ļevs ne tikai izdzīvoja, bet pat kļuva par Zaporižjas NKVD nodaļas priekšnieku un pats parakstīja likvidējamo personu sarakstus. Izdzīvoja arī karā, ko aizvadīja Arhangeļskas NKVD nodaļā. Kara beigās darbojās lēģeru sistēmā Vjatkā, bet piecdesmito sākumā atvaļinājās.
Kijivas bende
Kā redzam, ļoti dažādi dzīvesstāsti. Tomēr daži pirmā iesaukuma čekisti pamanījās īpaši izcelties uz kolēģu fona. Te kā vienu no pirmajiem jānosauc jau pieminētais Mārtiņš Lācis, kura īstais vārds bija Jānis Sudrabs. Otru tādu slepkavnieku nebūtu viegli atrast pat čekistu rindās, kur asinskāru ļaužu bija pārpārēm.
Tāpat kā Peterss, arī diplomētais skolotājs Lācis aktīvi piedalījās 1905. gada revolūcijā un pēc tās bija spiests emigrēt, izmantojot viltotus dokumentus uz Mārtiņa Lāča vārda - pie šā pseidonīma tad viņš arī palika visu mūžu. Arī Lāča augšupeja sākās revolucionārajā Petrogradā, kur viņu kā vienu no sarkanās gvardes organizatoriem nosūtīja darbā uz jaunizveidoto čeku un uzticēja vadīt nodaļu cīņai pret kontrrevolūciju. Bet 1919. gadā Lāci nosūtīja uz Ukrainu, kur viņš sarīkoja tāda vardarbības orģijas, ka pat Dzeržinskis lūdza mazliet piebremzēt ar nošaušanām. 10 000 nāvessodi pusgada laikā - tas likās par daudz pat Dzelzs Fēliksam, kuru par lielu humānistu grūti nosaukt.
Krievu vēsturnieks Valērijs Šambarovs par sarkano teroru raksta tā: «Kijiva uz savas ādas izjuta laikam visus iespējamos boļševiku benžu paveidus, te plosījās vesela monstru kolekcija. Ukrainas čeku vadīja slavenais Lācis, bende-teorētiķis. Cēla izskata un ārēji labi audzināts, viņš teroru īstenoja ar latvisku metodiskumu. Un rakstīja «zinātniskus darbus» ar statistiku un diagrammām, iedalot nošautos pēc dzimuma, vecuma un sociālā stāvokļa. Un pieskaņoja saviem datiem marksisma teoriju. Turpat bija arī bende-laupītājs Parapucs, Lāča radinieks, kurš pievāca paša nogalināto cilvēku mantas. Bija bendes-sadisti Joffe un Avdohins, dēvēts par «nāves eņģeli», kuri guva baudījumu no slepkavošanas procesa. Bija bende-kokaīnists Terehovs. Un bende-romantiķis Mihailovs, kuram patika vasaras pilnmēness naktīs izlaist dārzā kailas sievietes un medīt viņas ar revolveri rokā.»
Lāča publikācija, kurā viņš aicināja fiziski iznīcināt visu buržuāziju kā šķiru, izpelnījās pat Ļeņina kritiku, jo proletariāta vadonis uzskatīja, ka pilnīgi visu vidusslāni tomēr nebūtu pareizi izšaut. Lācim nācās publiski atzīt, ka viņš izteicies mazliet pārsteidzīgi, kas gan vēlāk viņam netraucēja čekas vēsturei veltītā grāmatā rakstīt: «Čeka ir nākotnes partijas, komunistu partijas kaujas orgāns. Tā iznīcina bez tiesas vai arī izolē no sabiedrības, ieslogot koncentrācijas nometnē. (..) Mēs darījām visu, lai čekas darbība uz cilvēkiem atstātu tādu iespaidu, ka viņiem zustu pat mazākās domas par sabotāžu, šantāžu un sazvērestību.»
Tik patoloģiska asinskāre pat boļševiku vadoņiem šķita pārspīlēta, tādēļ nav brīnums, ka 1922. gadā viņu atsauca no čekas un piemeklēja tādu posteni, kur nebija iespēju slepkavot cilvēkus. Lāci nosūtīja uz Zemkopības tautas komisariātu, kur viņš kādu laiku bija atbildīgais par sāls ieguvi, bet vēlāk iecēla par Maskavas tautsaimniecības institūta direktoru. Divdesmito gadu beigās līdzīgs liktenis piemeklēja arī Jēkabu Petersu, kurš čekā aizkavējās ilgāk un vairākus gadus vadīja GPU Austrumu sektoru, tā kontrolējot iekšlietu sistēmu milzīgā teritorijā no Krimas un Kaukāza līdz Vidusāzijai. 1929. gadā viņu pārcēla darbā uz partijas kontroles komisiju.
Abus vecos čekistus arestēja ar divu dienu starpību: Petersu 1937. gada 27. novembrī, bet Lāci 29. novembrī. Abiem inkriminēja darbību kontrrevolucionārā un fašistiskā latviešu organizācijā un abiem piesprieda nāvessodu. Petersu nošāva 1938. gada 25. aprīlī, bet Lāci mazliet agrāk - 20. martā. 1956. gadā abus reabilitēja, taču, taisnību sakot, par visiem saviem noziegumiem viņi diez vai bija tādu godu pelnījuši.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita