Visi esam dzirdējuši par latviešu strēlnieku Kurzemes, Bauskas vai Zemgales bataljoniem un pulkiem, taču mazāk zināms, kā tad tie tika pie saviem nosaukumiem.
Kad 1914. gada 1. augustā sākās Pirmais pasaules karš, Krievijas impērijas sastāvā ietilpstošā Latvijas teritorija tika uzskatīta par ienaidnieka tieši apdraudēto zonu un jau no pirmajām kara dienā Latvijā noritēja pastiprināta mobilizācija krievu armijā. Latvijā mobilizētos karavīrus ieskaitīja krievu armijas 20. korpusā un nosūtīja karot uz Austrumprūsiju. 1915. gada sākumā krievu karaspēks tur cieta smagas sakāves. Aptuveni 20 tūkstoši latviešu karavīru krita kaujās vai nokļuva vācu gūstā. Kad 1915. gada aprīlī vācu armija ienāca Latvijas teritorijā, aptuveni 70 procenti Kurzemes iedzīvotāju devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Uz Krievijas iekšējiem rajoniem evakuēja arī lielāko rūpnīcu iekārtas un strādniekus. Latviešu tautai pastāvēja reāli draudi zaudēt etnisko dzimteni. Šajā kritiskajā situācijā nacionālās inteliģences pārstāvji Krievijas Valsts domē vairākkārt ierosināja veidot latviešu nacionālās karaspēka vienības, kas spētu aizstāvēt savu zemi.
1915. gada augustā krievu 12. armijas sastāvā nodibināja astoņus regulāros un vienu rezerves latviešu strēlnieku bataljonu. Visiem astoņiem Krievijas impērijas armijas sastāvā esošajiem bataljoniem bija īpaši piešķirti nosaukumi, kuri pēc reorganizācijas un pulku ieviešanas pārgāja arī uz tiem. Bet kā strēlnieku vienības tika pie saviem nosaukumiem?
Vai Tukums ir pelnījis bataljonu?
Dibināmo strēlnieku vienību nosaukumi bija atrunāti Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas izstrādātajos Pagaidu noteikumos par latviešu strēlnieku bataljoniem, kuros līdzās dažādiem organizatoriska rakstura jautājumiem bija paredzēts, ka strēlniekiem būs savi karogi, uz kuriem «uzrakstiem jābūt krievu valodā», kā arī «latviešu bataljonu karavīri nēsā pie armijas apstiprināta apģērba sevišķu krūšu nozīmi». Turpat arī bija atrunāti bataljonu nosaukumi. Noteikumu 3. paragrāfs vēstīja: «Formējamie latviešu strēlnieku bataljoni nosaucami: 1. Daugavgrīvas un 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons. Vēlāk formējamie bataljoni pēc formēšanas kārtas nosaucami sekojoši: 3. Kurzemes, 4. Vidzemes, 5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas un 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljons.» Nosaukumu piešķiršanu latviešu strēlnieku bataljoniem savās atmiņās apraksta bijušais Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas priekšsēdētāja vietnieks, zvērināts advokāts Gustavs Ķempelis. Viņa atmiņas par strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas darbību un sarunām ar Krievijas impērijas armijas vadību publicētas vēsturisko dokumentu un atmiņu krājumā «Latviešu strēlnieki», Nr. 6., 1936. gada maijā. Šeit atmiņu fragments.
«Pie 3. paragrāfa apspriešanas pulkvedis ievaicājās, kamdēļ bataljoniem devuši sevišķus nosaukumus. Norādīju, ka bataljonu nosaukumus [devuši] mūsu novadu un pilsētu vārdi, tikai mēs tos esam apzīmējuši latviešu valodā, kas arī krieviski skan labāk, jo latviešu un krievu valodas ir stipri radnieciskas.
Piemēram, Ļifļanģija un Kurļaņģija vietā mēs sakām Vidzeme un Kurzeme. Tādēļ mēs arī 3. un 4. bataljonu nosaucām par Kurzemskij un Vidzemskij [resp. Kurzemes un Vidzemes - red.] bataljonu, kas skan labāki un neatgādina neciešamo vācu «land». Vāciski Rīgā runāt aizliegts, tālab būtu patriotiskāki un arī latviešu ausij simpātiskāki, ja ievedīsim Ļifļandskij un Kurļandskij vietā Vidzemskij un Kurzemskij, kurus ļoti labi spēj izrunāt arī krievu mēle.
Pulkvedis [Ziemeļu frontes štābam piekomandētais ģenerālštāba pulkvedis Kosjakovs, kura pienākumos bija kopā ar Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteju risināt ar šo vienību dibināšanu saistītos organizatoriskos jautājumus - red.] manam paskaidrojumam piekrita, tikai apstājās pie Tukuma vārda. Vai tā neesot tā pilsēta, kur krievu dragūni 1905. gadā dabūjuši ciest no latviešu revolucionāriem, un vai ar to vārdu netiekot godināta revolucionāru piemiņa? Atbildēju, ka nē... 1905. gada nemiera vilnis bija nelaimīgā krievu-japāņu kara sekas, un tas sagrāba ne vien Baltiju, bet arī visu Krieviju. Vai tālab vien, ka Maskavā tai pašā gadā valdības karaspēkam iznāca apšaudīšanas ar saujiņu revolucionāru, atmetams Maskavas nosaukums pie dažādu institūtu dēvēšanas utt.? Arī tie latviešu nemiernieki, kuri Tukumā sadūrās ar dragūniem, nekādi nevar iespaidot Tukuma pilsētas veco, labo slavu. Tukuma apriņķa bēgļi tagad atrodas Rīgā un tie pirmie iestāsies Tukuma bataljonā, lai savu pilsētu atbrīvotu no vācu jūga. Arī pulkvedis tam piekrita.
Te jāpaskaidro, ka, dodot vārdus bataljoniem, komiteja vairījās vācu nosaukumu, bet turējās pie ieskata, ka jāmeklē tādi pilsētu vārdi, kuru izruna latviešu un krievu valodā ir līdzīga. Tālab mēs nevarējām ņemt vārdu Cēsis, jo krievi to dēvē par Venden, atsacījāmies arī no vārda Liepāja, jo krievi to sauc par Ļibava utt., bet ņēmām Valmieras, Rīgas un Bauskas nosaukumus, kurus krieviski arī tāpat izrunāja.
Izņēmumu mēs pielaidām Kurzemes un Vidzemes guberņu nosaukumos, jo te mēs gribējām izvest reformu, nosaukumu grozīšanu krievu valodā. Izņēmums bija arī ar 1. bataljona nosaukumu, kuru nosaucām par Ust-Dvinskas, kaut gan latviski skanēja Daugavgrīvas. Ja mēs 1. strēlnieku bataljonam devām nosaukumu Ustj-Dvinsk, tad tas tālab, ka uzskatījām šo bataljonu par pirmo latviešu Daugavgrīvas bataljonu turpinājumu [domāti divi pārsvarā no latviešiem sastāvošie Daugavgrīvas zemessargu bataljoni - red.].»
«Mēs nevarējām ņemt vārdu «Cēsis», jo krievi to dēvē par Venden, atsacījāmies arī no vārda Liepāja, jo krievi to sauc par Ļibava»
Kam patika, kam - ne pārāk
Gustavs Ķempelis savās atmiņās apraksta arī strēlnieku attieksmi pret bataljonu nosaukumiem. Izrādās, ne visi ar tiem bija apmierināti.
«Ar saviem nosaukumiem bataljonu karavīri bija apmierināti un pat sajūsmināti. Pēdējo starpā bija Zemgales bataljons, kura piederīgie labprāt atsaucās uz vecajiem zemgaļu varoņdarbiem un savu komandieri, pulkvedi Vācieti savā starpā dēvēja par Nameju.
Mazāk jau ar savu nosaukumu bija apmierināts Bauskas bataljons. Lai gan šī vecā Zemgales pilsēta atradās visauglīgākajā Kurzemes apgabalā un tās ordeņa laikā pils karojusi ar daudziem ienaidniekiem, un ar savu vārdu ieņem pazīstamu un izcilus vietu Kurzemes karu vēsturē, tomēr pārējiem strēlniekiem šis vārds likās mazāk vērtīgāks nekā citi tāpēc, ka šajā pilsētā dzīvojot «žīdi». Tie sāka dēvēt Bauskas bataljonu par Bauskas «žīdiem». Tā kā Tukumā nebija mazāk «žīdu» kā Bauskā, tad var redzēt, cik reizēm šāda palamu došana ir nepamatota. Tomēr varonīgie Bauskas bataljonu strēlnieki ar šādu izredzētās tautas nevietā minēšanu bija visai neapmierināti, caur ko radās asas ķildas un sadursmes. Turpretim komitejai Bauskas vārds bija sevišķi mīļš, jo mēs (Goldmanis, Glīziņš un es) bijām savu jaunības laiku pavadījušo Bauskas apriņķī.
Tai brīdī, kad mēs izraudzījām mūsu karaspēka vienībām bataljonu nosaukumus, nezinājām, ka ar šādu nosaukumu apzīmētas latviešu karaspēka daļas Vidzemē zviedru laikos, tālab ne vien lūgumrakstā družīnu dibināšanai, bet pat uzsaukumā lietots vārds «družīna» vai «pulks».
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita