Viņš bija leģendārs karavīrs, izcils varonības piemērs un drošsirdības paraugs, kuram līdzināties centās viņa kauju biedri un viņa komandētie karavīri. Patriots, kurš augstāk par visu izvirzīja dzimtenes mīlestību, palikdams nesalauzts arī padomju okupācijas varas soda nometnēs Vorkutā un Mordovijā. Viņu sauca Ernests Laumanis.
Dzimis 1908. gada 8. maijā Liepājā drāšu fabrikas strādnieka un mājkalpotājas ģimenē. Pamatizglītību Ernests ieguva Liepājas pilsētas 5. pamatskolā, bet 1927. gadā pabeidza Liepājas Valsts tehnikumu. Pusauga gados viņam patika spēlēt futbolu, bet šī nodarbe labāk padevās viņa divus gadus jaunākajam brālim Fricim, kurš ar laiku kļuva par Latvijas futbola izlases pamatsastāva spēlētāju. Ernests vēlējās studēt teoloģiju, taču praktisku un materiālu apsvērumu dēļ tomēr iestājās Kara skolā, jo mācības tur apmaksāja valsts. Latvijas armijā viņa dienesta gaitas sākās 2. Ventspils kājnieku pulkā kā vada komandierim, vēlāk viņu pārcēla uz 3. Jelgavas kājnieku pulku. Dienesta atestācijās Laumanis raksturots kā labi sagatavots virsnieks, nosvērts un kluss, taču ar noslieci uz alkohola lietošanu un dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem, kas gan ar laiku esot mazinājusies. 1939. gadā personisku iemeslu dēļ viņš no armijas aizgāja, vien 1940. gadā uz īsu brīdi atgriežoties tur jau padomju okupācijas laikā, kad, dienesta biedru pierunāts, īsu brīdi dienēja Sarkanās armijas 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā. No padomju karaspēka gan viņu atvaļināja 1941. gada februārī.
No Ļeņingradas līdz Kurzemei
Pēc nākamās okupācijas varas maiņas 1941. gada 29. jūnijā Laumanis pieteicās latviešu pašaizsardzības spēkos un kļuva par topošā 21. Liepājas policijas bataljona komandieri. Tovasar Ernests kādā veikalā Liepājā iepazinās ar savu mūža mīlestību Domicellu, kura nepilnu gadu vēlāk viņam dāvāja meitu Brigitu.
1942. gada 1. aprīlī bataljons devās uz Ļeņingradas fronti, kur to, nepilnīgi apbruņotu, drīz vien iesaistīja kaujās pret Sarkano armiju. Īpaši smagas kaujas pret skaitliski lielāku pretinieku notika no 1942. gada 20. līdz 22. jūlijam, tajās piedalījās tanki un lidmašīnas. Par šajās kaujās parādīto varonību virsleitnantu Laumani izvirzīja apbalvošanai un iecēla par rotas komandieri. Savu karavīru atmiņās Laumanis ir palicis kā ļoti stingrs komandieris, kurš prasījis pienākumu izpildi ikvienam, sākot no kareivja un beidzot ar virsnieku. Kauju uzdevumu skaidrojis vienkārši un labi saprotami, bez garas runāšanas, bet vienlaikus bijis pretimnākošs un rūpējies par saviem padotajiem. Bataljona komandiera pulkveža-leitnanta Teodora Rutuļa iesniegtajā 34 karavīru apbalvošanas ierosinājumā par Ernestu Laumani bija teikts: «20. jūlijā pēc rotas komandiera krišanas virsleitnants Laumanis pārņēmis rotas vadību un cīņās pret pārspēku no 20. līdz 22. jūlijam to vadījis ļoti enerģiski. Pēc rotas frontes pārraušanas no rotas atliekām vairākkārtīgi organizējis un personiski vadījis prettriecienus, nodarot ienaidniekam lielus zaudējumus, atkarojot un noturot rotas iecirkņa lielāko daļu. Prettriecienu sparu vienmēr cēlis ar personīgās drošsirdības piemēru. Ar savu patstāvīgo un enerģisko rīcību nodrošināja bataljona labo spārnu no ienaidnieka flanga un aizmugures uzbrukumiem.»
Pēc latviešu leģiona izveidošanas bataljonu iekļāva leģiona sastāvā un nosūtīja uz Volhovas fronti. Tur 1943. gada jūlijā Laumanis nopelnīja savu Dzelzs krusta II šķiru, taču tika arī pie ievainojuma. Tomēr galvenās Laumaņa cīņas izcīnītas Kurzemē 1944. un 1945. gadā, kur viņš majora dienesta pakāpē komandēja 19. divīzijas trieciena (jeb filizieru) bataljonu. Tās bija kaujas pie Blīdenes, Džūkstes, Lestenes. Laumaņa komandētais bataljons kļuva slavens ar kauju nopelniem un vairākām pārdrošām akcijām ienaidnieka aizmugurē. Tur tad arī Laumanis nopelnīja Dzelzs krusta I šķiru. Kurzemes lielkauju laikā laumanieši bija izpelnījušies tā saukto frontes ugunsdzēsēju reputāciju, jo tika raidīti cīņās vissmagākajos kauju iecirkņos, kur draudēja vai jau bija noticis frontes pārrāvums - viņi bija tādi kā sava veida leģionāru komandosi jeb «labākie no labākajiem». Viņi bija pretinieka bieds - runāja, ka sarkanarmiešu propagandisti pāri frontes līnijai skaļruņos esot skandējuši «Nāvi Laumanim un laumaniešiem!», un laumaniešus gūstā neņēma.
Runāja, ka sarkanarmiešu propagandisti pāri frontes līnijai skaļruņos esot skandējuši: «Nāvi Laumanim un laumaniešiem!»
Katram glāzi vīna
19. divīzijas triecienbataljonā gandrīz pusotru mēnesi dienēja leitnants Arturs Vīdners, kurš, stāstot par kaujām Kurzemē, vēlāk atcerējās: «Mēs kā parasti gājām divas grupas 22 vīru sastāvā un tās mājas ieņēmām, bet pretinieks tās ieņēma ar 200 vīriem. Tas notika vairākkārtīgi, viņi mūs no rīta izsita ārā, mēs vakarā tikām atpakaļ. Krievi ar dzīvā spēka palīdzību tikai varēja ko panākt. Mēs parasti gājām vīnogu ķekara veidā uz priekšu, vispirms komandieris, tad 1., 2., 3. numurs un tā tālāk, komandiera vietnieks palika aizmugurē; gājām izklaidus, lai var šaut no visām pusēm. Bet pretinieks gāja slēgtā līnijā viļņveidīgā ķēdē pāri. Vecie, kas mēs jau bijām bijuši frontē, zinājām, kā jāuzvedas, bet jaunajiem dažreiz nervi neizturēja. Tikko tās ķēdes iznāca, jau sāka šaut un atklāja sevi, bet drīkstēja šaut tikai tad, kad rotas vai vada komandieris deva komandu. Mēs laidām pretinieku pēc iespējas tuvāk, lai rastos panika un lai mēs ātrāk ar viņiem tiktu galā.»
Laumaņa triecienbataljona seržants Jānis Zvirbulis atceras, ka, kopā ar citiem leģionāriem pirmoreiz ierodoties bataljona štābā, tā komandieris skaidri pateicis, ka viņam ir vajadzīgi drošsirdīgi vīri, uz kuriem var paļauties un kuri saprot, ka cīņas ir smagas un prasīs arī upurus, aicinot tos, kuri tam nav gatavi, doties uz kādu citu vienību. Visi jaunpienācēji tomēr palikuši uz vietas, un bataljona komandieris licis savam ziņnesim ieliet katram glāzi vīna. Nav noslēpums, ka kauju starplaikos Laumaņa komandpunktā tika dzerts uz nebēdu, sekojot sauklim «baudi karu, jo miers būs briesmīgs».
«Mēs laidām pretinieku pēc iespējas tuvāk, lai rastos panika un lai mēs ātrāk ar viņiem tiktu galā»
Zvirbuļa atmiņās var lasīt arī par Laumaņa attieksmi pret «sabiedrotajiem» vāciešiem, ko viņš uzskatīja par piespiedu kārtā noderīgiem kaujas draugiem. 1945. gada 30. aprīlī par majoru paaugstinātais bataljona komandieris Ernests Laumanis esot paziņojis saviem karavīriem par Lielvācijas fīrera Ādolfa Hitlera pašnāvību savā bunkurā Berlīnē. Kāds no klātesošajiem paskaļi teicis: «Paldies Dievam!» Bataljona komandieris pretēji reglamentam tam nav pievērsis nekādu uzmanību, vien nosacījis: «Tavu uzvārdu es neprasīšu...»
1945. gada 8. maijā netālu no Kabiles majors Laumanis nostādīja savu bataljonu un paziņoja vīriem, ka viņiem karš ir beidzies. Bataljona virsnieki salika hermētiskā ložmetēja patronu kastē visu bataljona kancelejas dokumentāciju un apraka to Rendas ūdensdzirnavu katlumājā. Neatkarīgi no daudziem mēģinājumiem šo vērtīgo arhīvu līdz šim tā arī nav izdevies atrast...
Pēc Vācijas kapitulācijas Laumanis kādu brīdi slēpās Kurzemes mežos, taču 1945. gada 18. jūnijā viņu tomēr notvēra. Tajā dienā viņš kopā ar leitnantu Alfonu Ķišķi nejauši uzdūrās sarkanarmiešu postenim pie vācu trofeju munīcijas noliktavas netālu no Pūres stacijas.
Laumanim piesprieda divdesmit gadu sodu lēģeros par «dzimtenes nodevību», un ieslodzījumā Vorkutā viņš pavadīja garus desmit gadus, līdz 1955. gadā tika atbrīvots saskaņā ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija amnestiju. Taču pēc diviem gadiem, 1957. gada 16. martā, Laumani atkal arestēja un apsūdzēja par pretpadomju darbību, piespriežot piecus gadus padomju soda lēģeros. Tos viņš pavadīja Potmas nometnē Mordovijā, kur citu ieslodzīto vidū bija arī tolaik gados jaunais Gunārs Astra. Ieslodzījumā Laumani ļoti stiprinājusi sarakste ar meitu Brigitu - karalaukos aizņemto karavīru, savu tēvu, viņa pirmo reizi ieraudzīja divu gadu vecumā, bet otrreiz - jau 14 gadu vecumā, un pēc īslaicīgas tikšanās viņi sazināties turpināja ar vēstuļu starpniecību.
Pēc soda izciešanas Laumanis dzimtenē atgriezās 1966. gadā ar sabeigtu veselību. Oficiāli viņam bija aizliegts dzīvot Latvijā, tāpēc par savu dzīvesvietu viņš norādīja Pitalovu (bijušo Abreni), bet pats paslepus mitinājās dažādas vietās pie paziņām Latvijā. Ilgs mūžs pēc atgriešanās no Mordovijas soda nometnēm kādreiz brašajam karotājam gan vairs nebija lemts - 1968. gada 13. decembrī Ernests Laumanis tikai aizsaukts mūžībā. Viņa pēdējā atdusas vieta atrodas I Meža kapos Rīgā, kur 2008. gadā atklāja kapu pieminekli ar tajā iekalto latviešu leģiona vairodziņu un ozollapām apvītu zobenu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita