Latvijas XX gadsimta vēsturi sarunvalodā mēdz dalīt ulmaņlaikos, krievu laikos un vācu laikos. Par pēdējiem tiek runāts vismazāk, jo vācu okupācija Otrā pasaules gados ilga tikai trīsarpus gadus. Taču tādēļ tā nebija mazāk ļauna un pazemojoša
Krievijas iebrukums Ukrainā un iekaroto zemju aneksija atdzīvina austrumeiropiešu senās, bet ļoti sāpīgās atmiņas. Vēsture diemžēl atkārtojas ne kā farss. Šodienas rašistu neģēlības ir klajš «kopīpeists» nacistu vardarbībai, kas plosīja šīs daudzcietušās asinszemes, britu vēsturnieka Timotija Snaidera tā nodēvētas, pirms astoņām desmitgadēm.
Atkal tepat, Eiropā, aviācija bombardē mājokļus un iebrucēju noziegumu upurus aprok masu kapos. Atkal tiek ieviestas okupācijas administrācijas, bet sagrābtais īpašums pasludināts par iekarotāja likumīgu kara laupījumu. Militārai patvaļai pakļautiem cilvēkiem uzspiež svešas varas pases, naudu un valodu, liedz viņu nacionālo pašapziņu, pakļauj deportācijām, bērnus - pārtautošanai.
Melnais vēstures plankums
Ukraiņu, poļu vai baltkrievu tautu vēsturiskajā atmiņā šīs drausmīgās paralēles ir acīmredzamas. Baltiešiem, ne tikai latviešiem, vajag piepūlēties, lai mūsu atmiņu atbrīvotu no rūpīgā aizmirstības uzslāņojuma. Te - īpaši atšķirībā no poļiem ar viņu sazaroto pretestību un Varšavas sacelšanos (vai iznīcībai pakļautajiem Latvijas ebrejiem un viņu glābējiem) - nacistu okupācijas ikdiena bija bezcerīgi izmisīga izdzīvošana, pārpildīta ar pretīgiem kaklakungu pazemojumiem.
«Baigais gads» bija «aziātiski» neģēlīgs, tā upurus darot cildenus un mūsu piemiņā svētus. Savukārt «vācu laikos» tautu smacēja un tās garu lauzīja sīkmanīgs, ģermāniski pedantisks ļaunums. Tāpēc šo okupāciju ir pārāk riebīgi atcerēties un gribas aizmirst kā nekad nebijušu. Mūsu nacionālās «amnēzijas» sakni precīzi noteica Leonīds Siliņš (1916-2005) - Latvijas Centrālās padomes ārzemju delegācijas sekretārs un nacionālās pretestības vēsturnieks, bēgļu laivu organizētājs - savas grāmatas Nacistiskās Vācijas okupanti: mūsu tautas lielās cerības un rūgtā vilšanās (2001) nosaukumā.
Nacistu režīms trīs Baltijas valstis, tāpat kā Baltkrieviju, atzina par Padomju Savienības «likumīgu» sastāvdaļu
Iekaroja LPSR, nevis atbrīvoja Latviju
Vērmahta karavīri, kurus 1941. gada jūlijā Rīgā un citur Latvijā cilvēki sagaidīja ar ziediem kā atbrīvotājus no komunistu un čekistu jūga, ātri aizsteidzās tālāk uz austrumiem. Iespējams, daļa no viņiem - tie, kuru pieklājību, cilvēcību un bērniem dalītās konfektes piesauc joprojām - arī paši ticēja, ka nes brīvību Staļina paverdzinātām tautām. Savukārt daži brīdināja savus vietējos sarunu biedrus neļauties ilūzijām. Arī daļa no 1915. gadā ķeizara armijas okupētajiem kurzemniekiem, spilgti atceroties tos laikus, necerēja sagaidīt no tās mantiniekiem neko labu.
Karotāju vietā stājās vācu armijas aizmugures daļas, te ieviešot sākotnējo militārās okupācijas pārvaldi un vērienīgi rekvizējot sev vajadzīgos īpašumus - darbnīcas, izejvielas, preču krājumus. Vācijas vadonis Ādolfs Hitlers 17. jūlijā izdeva pavēli par civilās pārvaldes ieviešanu jaunradītajā Austrumzemes apgabalā - Ostlandē. Šo okupācijas zonu izveidoja no trijām Baltijas «agrākajām brīvvalstīm» un baltkrievu apdzīvotās teritorijas, par apgabala administratīvo centru nosakot Rīgu.
Par Ostlandes pārvaldītāju jeb reihskomisāru tika iecelts Hinrihs Loze (1996-1964), kurš jau pirms kara, apliecinot administratora spējas, veidoja strauju karjeru nacistu partijā. Viņš bija tās veterāns kopš 1923. gada un sava dzimtā Šlēsvigas-Holšteinas reģiona gauleiters jeb vietējā partijas nodaļu tīkla vadītājs (1925-1945, šo amatu saglabājot arī kā Ostlandes reihskomisārs).
Ostlandes izveidošana bija «tiesisks pamatojums» Vācijas pretenzijām uz šo teritoriju un tās izlaupīšanu. Nacistu režīms trīs Baltijas valstis, tāpat kā Baltkrieviju, atzina par Padomju Savienības «likumīgu» sastāvdaļu. Viss īpašums Latvijā, ko «Baigajā gadā» nacionalizēja, tādēļ tika uzskatīts par padomju varai piederošu. To kopā ar iekaroto teritoriju pasludināja par Vācijas kara laupījumu, ko reiham ir tiesības ekspluatēt pēc saviem ieskatiem.
Turklāt arī paši nacisti turpināja nacionalizēt to, kas šķita noderīgs viņu vajadzībām. Vietējās rūpnīcas tika iznomātas Vācijas uzņēmumiem, iekasēto naudu ieskaitot civilpārvaldes budžetā. Iespējams, ja arī Latvijā jau būtu kolhozi, tad tos, līdzīgi kā Ukrainā, saglabātu kā parocīgu ekspluatācijas instrumentu - vien pārsaucot par vācu lauksaimniecības uzņēmumiem.
Tāpēc baltiešu ilūzijas par neatkarības atjaunošanu un savu tiesību civilizētu ievērošanu tika brutāli apspiestas. Okupanti kategoriski lika saprast, ka šo tautu vēsturei nu tiek pielikts punkts, veicot pilsētu ielu pārdēvēšanu un vietvārdu vāciskošanu. Nacisti pat neslēpa, ka plāno mazu daļu latviešu tautas pārvācot, bet pārējo izsūtīt iekarotās PSRS lauksaimniecības zemju apstrādei.
Tas komunistiem ļāva ciniski spekulēt ar vācu varā dzīvojošo jūtām - Maskavas radiopārraides, adresētas Latvijas iedzīvotājiem, sākās ar Dievs, svētī Latviju! No lidmašīnām kaisītās propagandas lapiņas bija rakstītas tik sakāpināti patriotiskā, pat ulmaņlaiku stilu atdarinošā toņkārtā, ka šķebeni tās lasīt (īpaši - atceroties, kas notika pēckara Latvijā). Taču netrūka cilvēku, kuri tiešām ķērās uz šā āķa.
«Jaunnamībija» Ostlandē
Kā uzsver vēsturnieki un aculiecinieki, Ostlande tika veidota un pārvaldīta kā tipiska impērijas kolonija. Šeit nacisti varēja restaurēt tradīcijas, ko ķeizara laikos izkopa, piemēram, tagadējā Namībijā vai Jaungvinejā. Dzelzceļa darbiniekiem pat 1942. gada februārī tika ieviests koloniāli feodāls disciplinārsods - pēršana. Viņu sašutums piespieda to atcelt. Latviešiem - atšķirībā no dāņiem vai frančiem - tika atklāti pateikts: jūs tagad paši savā zemē esat zemākas šķiras cilvēki, un priecājieties, ka pagaidām vēl tā.
Uz Rīgu kā jaunu leiputriju lauzās ierēdņi no Vācijas - civilpārvalde solīja karjeras izaugsmi, iespējas vairīties no frontes un, galvenais, tiesības piederēt privileģētajam kungu tautas slānim, būt iekarotas zemes saimniekiem. Ar īpašu rīkojumu pat kurpnieku darbnīcās valstsvāciešus - no reiha atbraukušos - vajadzēja apkalpot ārpus rindas. Savukārt bijušais Armijas Ekonomiskais veikals, kamēr vēl tajā bija vērtīgu preču krājumi, durvis vēra vienīgi «reihsdoičēm».
Civilokupanti savas morālās tiesības apspiest un ekspluatēt latviešus skaidroja ar viņu barbarismu Piektajā gadā un «nodevību» (pret fon der Golcu un Bermontu) 1919. gadā. Taču bijušie muižnieki un citi baltvācieši šeit plašā skaitā vairs neatgriezās.
Iztikas nabadzība, nodokļu pārbagātība
Reihskomisārs Loze un civilpārvaldes ierēdņi īpaši neslēpa, ka viņu misija ir izspiest no iekarotās Latvijas un latviešiem visu, ko un cik vien var, pašu «iezemiešu» iztikšanai atstājot vien mazumiņu. Vai pat mazāk. Šī politika tika īstenota patiesi vāciskā uzcītībā.
Jebkādi padomju pamestie patēriņa preču krājumi tika sīkmanīgi rekvizēti vācu vajadzībām. Pārtika bija normēta, pieejama tikai ar kartītēm. Apģērbs vai apavi - sadabūjami tikai melnajā tirgū. Jebkas drīz vien kļuva par deficītu - kurināmais, medikamenti, degviela, tabaka. Vācu varas izskaņā Ostlandes galvenā «valūta» jeb vispārēji akceptēts maiņas līdzeklis - trīsdesmitgrādīga degvīna pudele - melnajā tirgū maksāja 300 reihsmarku, ja vien to varēja atrast. Par pieticīgi pieklājīgu mēnešalgu tad tika uzskatītas 100-150 markas.
Sabiedrības vairākums vācu okupācijas beigās dzīvoja hroniskā nabadzība. Kā raksta Arnolds Aizsilnieks savā klasiskajā darbā par Latvijas saimniecisko vēsturi abos Pasaules karos un to starplaikā, vienīgais, kā tolaik nav trūcis, bijuši civilpārvaldes ieviestie arvien jauni nodokļi.
Baltvācu ārsts Harijs Marnics (1894-1984), kurš 1941.-1943. gadā vadīja Generalbezirks Lettland pārvaldes Veselības un tautas kopšanas nodaļu, savās latviski rakstītajās atmiņās Kāvi pār Daugavu (1958) atceras sarunu ar kādu pārvaldes ierēdni. Oponējot Marnicam (kurš, Ikšķilē dzimis un landesvērā karojis brīvības cīņās, atklāti simpatizēja latviešiem - kaut bija ar partijas zelta nozīmi apbalvots nacists un darbojies tās rasu politikas nodaļā,), viņš teicis: vietējie jātur trūkumā un apspiestībā, lai viņos rastos vēlme pārvācoties.
Zemnieki tika drakoniski kontrolēti, lai neslēptu daļu graudu ražas, piena vai gaļas savām vajadzībām. Par visu to, kas bija obligāti jānodod vācu varai, viņi atlīdzībā saņēma pusi no tā, ko reihs maksāja Austrumprūsijas lauksaimniekiem. Turklāt šo nevienlīdzību publiski atzina Ostlandes ierēdņi, tādēļ pat sludinot sevi par mūsu zemnieku labdariem... Vēlāk, lai tomēr motivētu viņus ražot un nodod vairāk, tika ieviestas prēmiju zīmes, kas ļāva iegādāties degvīnu vai citas deficītas preces. Puslitra pudelei degvīna (ar 30 % spirta saturu) tika pielīdzināti puskilograms cukura vai divi kilogrami sāls, vai 40 cigaretes.
Latvijas ekonomikas izlaupīšana nereti bija pavisam barbariska savā postošajā iracionalitātē. Piemēram, Mīlgrāvja superfosfāta fabrikā vērtīgo metālu meklējumos tika sazāģēti svina baseini sērskābes uzglabāšanai. Tādēļ Latvijā vairs nevarēja ražot minerālmēslus (bet no reiha tos šeit neieveda), zemnieku saimniecībās kritās ražība, pat radot bada draudus.
Sviesta ražošanu civilpārvalde bija noteikusi par vienu no savām saimnieciskajām prioritātēm. Lai to palielinātu, pašiem «bauriem», kam bija obligāti jānodod pienotavām viss slaukums, tika žēlīgi atvēlēta 200 gramus liela sviesta deva nedēļā. Turklāt katram zemnieka ģimenes loceklim, ne tikai darba spējīgajiem! Lai mēs prastu novērtēt šo «devību»: no 1942. gada jūnija pret kartītēm Latvijā sāka izsniegt pat vājpienu un paniņas. Taču kārtējā metālu vākšanas kampaņā pienotavas tika izpostītas, meklējot un piesavinoties alvu.
Trīs vācu jūga gadi (Kurzemē - gandrīz četri) atstāja dziļas rētas latviešu dzīvesziņā, sagraujot un noplicinot daudzas mūsu tautas morālos principus un tradīcijas. Tam ideālismam, ko nācijā bija dēstījusi cīņa par savu valsti un tās celtniecība un ko sāka ārdīt padomju varmākas, nacistu patvaļa deva paliekošu, kropļojošu triecienu. Vispamanāmākais - jaunatnē jūtami sairusī bijība pret pašu vecāku un iepriekšējo paaudžu autoritāti. Par šiem nācijas rakstura deformācijas procesiem var palasīt Edvīna Edvarta un Jura Pavloviča grāmatā Ikdienas dzīve Latvijā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā. 1941-1945 (2016). Tas ir skarbi nežēlīgs un netīkams, bet saistošs vēsturnieku stāstījums - ar faktiem, detaļām, secinājumiem.
Protams, varētu jūsmīgi aptamborēt (kā jau agrāk daudz ticis darīts) nācijas traumatisko pieredzi ar stāstiem par karalaika ražīgo kultūras dzīvi - gleznu izstādēm, teātra izrādēm un koncertiem, grāmatizdošanu. Melots nav. Taču tas viss bija pakļauts bargai «kungu tautas» ierēdņu cenzūrai un kalpoja okupācijas varas mērķim - motivēt tautu, kurai vēlreiz atņemtas visas tās politiskās un ekonomiskās tiesības, strādāt un karot kaklakungu labā.
Ilustrējot tā laika tikumus, var pieminēt patiesu gadījumu, ko savulaik stāstīja šo rindu autora tēva draugs - kādreizējais 19. divīzijas leģionārs. Kad viņam bija izdevies izprasīties atvaļinājumā no Rīgas kazarmām uz mājām Zemgalē, tad par lielo pretimnākšanu feldfēbelis pieprasījis atvest kanniņu paštecinātā, ko tēvs tad arī esot sarūpējis. Taču vilcienos regulāri tika rīkotas policijas pārbaudes, vai pasažieri neved pārtiku un citas neatļautas melnā tirgus preces. Kandža draudēja ar vēl bargāku sodu nekā par noziedzīgu labības šķērdēšanu. Tādēļ kanniņā dzērienam pa virsu uzlieta bieza normēšanai nepakļautu aitas tauku kārta. Atdziestot tā izveidojusi drošu korķi, kas godam izturējis piedzīvoto kārtībnieku pārbaudi. Auksti aitu tauki ir «delikatese», kurai izlepušāks cilvēks neriskēs pirkstu piedurt...
Baltiešu ilūzijas par neatkarības atjaunošanu un savu tiesību civilizētu ievērošanu tika brutāli apspiestas
Vāciskās kārtības haotiskā puse
Par vācu pedantiskumu un teju reliģisko kvēli, pielūdzot Die Ordnung, ir daudz vēstīts gan nopietni, gan ņirdzīgi. Latviju pārklāja rūpīgi noausts prūšu birokrātijas kontroles tīkls ar uzraugiem un ziņu pienesējiem. Kā komisku piemēru tam, cik dziļā birokrātiskā sīkumainībā bija iestigusi vācu civilokupantu administrācija, piesauc Rīgas operā izvietoto uzrakstu «Smēķēt aizliegts!», ko bija parakstījis pats Ostlandes ģenerālgubernators.
Ostlandes «zemākajām tautām» it kā vajadzēja pilnībā dzīvot zem Lozes ierēdņu un denunciantu mikroskopa, taču totāla kontrole nekad nav panākama. Turklāt Rīgā vai citur Latvijā atradās vācu armijas, Gēringa Luftwaffe un kara flotes apgādes un remonta daļas, kas sevi te uzskatīja par valsti valstī un, protams, principiāli nepakļāvās civilpārvaldes «aizmugures žurkām». Arī šādas sāncensības dēļ vietējiem strādniekiem, amatniekiem un zemniekiem (vai šeptmaņiem) radās iespējas manevriem, lai izdzīvotu un kaut ko nopelnītu.
Melnais tirgus plauka visu kara laiku, lai kā civilā vara to centās iznīdēt (iebiedēšanas nolūkā trīs «spekulanti» 1943. gada augustā tika nošauti). Turklāt paši vācu karavīri, atvaļinājumā ierodoties Rīgā, bija vieni no tā galvenajiem sagādniekiem, notirgojot gan Austrumu frontes «trofejas» (veļasmašīnu viņu laupījumā gan tolaik vēl nebija), gan sava karaspēka noliktavās izzagto...
Sensenos laikos (iepriekšējā gadu tūkstoša paša pēdējā gadsimta 80.gados) šo rindu autoram paveicās uzklausīt tobrīd ļoti cienījama vecuma kundzes atmiņas par viņas jaunību, arī par kara gadiem. Vācu laiku viducī viņa, mājsaimniece ar mazu bērnu, pēc okupācijas pārvaldes rīkojuma nosūtīta darbā uz VEF jeb tobrīd AEG Ostlandwerke. Savu strādāšanu rūpnīcas kvalitātes kontrolē sirmā kundze atcerējās kā ne pārāk nopietnu: bijis gan daudz piespiedu dīkstāvju, kad ražošanā kaut kā pietrūcis, gan pašu strādnieku pilnīgi apzinātas gumijas stiepšanas, kamēr darba pārraugi neredz. Viņa apgalvoja, ka pēc kara šaurās draugu kompānijās tāpēc ticis uzsaukts tosts: «Lai mēs vienmēr ēstu kā ulmaņlaikos, dzertu kā [pirmajos] krievu laikos un strādātu kā vācu laikos!» Te jāpaskaidro, kas domāts ar «krievu laikiem»: kad PSRS okupēja Latviju un aizstāja latu ar rubli, pēdējam tika noteikts patvaļīgi augsts kurss, kas uz īsu brīdi palielināja Rīgas strādnieku maksātspēju un patēriņu, arī ļaujot viņiem jūtami brīvāk iegādāties alkoholu. Tādu pašu triku, nosakot augstu reihsmarkas kursu jau pret padomju rubli, Ostlandē izspēlēja nacistu administrācija - taču tikai vācu ierēdņu un karavīru interesēs.
Tuvāk krievi - vairāk denacionalizācijas
Kad nacistu armijai Austrumu un Rietumu frontē klājās arvien sliktāk, latvieši okupācijas varas acīs kļuva arvien āriskāki un Jaunajai Eiropai piederošāki. Vācu laiku sākumā vietējo iedzīvotāju privātīpašums tika akceptēts gandrīz tikai lauksaimniecībā, amatniecībā vai daļā mājokļu. Jebkādus jaunus uzņēmumus drīkstēja uzsākt tikai Vācijas saimnieciskajās interesēs, tam saņemot paša Lozes izsniegtu atļauju.
Tiesa, mazgruntniekiem vai kalpiem, kuriem padomju varas gadā tika piešķirta vecsaimnieku īpašumiem nogrieztās zemes, nācās ne tikai no tām šķirties, bet nereti pat pamest iekopto saimniecību un doties uz citu, civilpārvaldes norādītu vietu. Tiek rēķināts, ka šāds liktenis piemeklējis pusotru tūkstoti jaunsaimnieku ģimeņu.
Pēc sakāves Staļingradā 1943. gada sākumā ne tikai sākas latviešu «brīvprātīgā mobilizācija» leģionā, bet arī tika atzītas iezemiešu tiesības uz privātīpašumu. Sākas dažu uzņēmumu atdošana. Savu velosipēdu ražotni atguva Gustavs Ēreinpreiss, tika denacionalizēta arī A/S Ķuze. Tiesa, pats Vilhelms Ķuze 1941. gadā oktobrī mira Usoļlagā.
Kad padomju karaspēks jau lauzās iekšā Latvijā, civilpārvalde izlēma arī nacionalizētās ēkas atdot to kādreizējiem saimniekiem. Taču tā nav savas rasu teorijas revīzija, vien gaunerīgi centieni vēl uzjundīt «iedzimtajos» - ar latviešu pašpārvaldes kolaborantu un propagandistu palīdzību - nepamatotu entuziasma druskas, lai pamanītos no sev pakļautās tautas pagūt noplēst vēl kādu ādu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita