No Valensijas un Madrides līdz Novgorodai un Ļeņingradai - tāds Otrā pasaules kara gados bija spāņu brīvprātīgo Zilās divīzijas jeb Division Azul ceļš. Kaut gan pieņemts domāt, ka spāņi nebija nekādi lielie karotāji, tomēr skarbajos Krievijas apstākļos viņi darīja, ko varēja.
Spānijas pilsoņu kara laikā Vācija un Itālija sniedza ļoti lielu atbalstu ģenerāļa Fransisko Franko nacionālistu spēkiem cīņā pret republikāņu armiju. Tādēļ, sākoties Otrajam pasaules karam, Hitlers cerēja, ka Franko atcerēsies šo palīdzību un nāks talkā vērmahtam cīņā pret frančiem un britiem. Taču Franko bija pavisam citi plāni, un jau piecas dienas pēc kara sākuma - 1939. gada 5. septembrī - Spānija pasludināja sevi par neitrālu valsti, bet 1940. gada 13. jūnijā vēlreiz oficiāli apstiprināja, ka negrasās iesaistīties karadarbībā. Nedēļu vēlāk gan Franko Hitleram diezgan miglaini apsolīja kaut kad nākotnē nākt Vācijai palīgā, ja radīsies tāda nepieciešamība. Starpvalstu sarunās spāņi lika manīt, ka izdevīgā brīdī neatteiktos pievākt Gibraltāru, frančiem piederošo Maroku un daļu Alžīrijas, taču kategoriski atteicās uzņemties konkrētas saistības. Kad vācieši atgādināja par to, ka Franko Vācijai ir parādā 378 miljonus marku par palīdzību pilsoņu kara laikā, tad spāņu pārstāvji liekulīgi raustīja plecus un atbildēja, ka viņiem neesot saprotama tāda cēlo ideālu jaukšana ar banālu materiālismu.
Spāņi, stājieties Zilajā divīzijā!
Patiesībā jau Franko itin labprāt būtu piedalījies pasaules pārdalīšanā, jo vairāk tādēļ, ka 1940. gada vasarā vācieši bija zirgā un likās, ka karu viņi nekādi nezaudēs. Taču gribēt ir viens, bet varēt - pavisam kas cits. Pilsoņu karā izpostītā un ekonomiski novājinātā Spānija gluži vienkārši nevarēja atļauties iesaistīties militārā avantūrā. Kad 1940. gada oktobrī Franko tikās ar Hitleru (tā bija vienīgā reize, kad abi diktatori tikās aci pret aci), fīreram tā arī neizdevās pielauzt kaudiljo mainīt viedokli. Hitlers un viņa ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops gan varēja aizmuguriski lādēt nepateicīgo Franko, taču padarīt neko nevarēja.
Situācija mainījās 1941. gada vasarā, kad Franko, cenšoties uzlabot attiecības ar Vāciju, sankcionēja spāņu brīvprātīgo sūtīšanu cīņā pret boļševistisko Padomju Savienību. Tobrīd Hitlers bija iekarojis jau gandrīz visu Eiropu, tādēļ šķita, ka te nu nekas vairs nevar noiet greizi. Turklāt Franko bija īpaši rēķini ar PSRS, kas pilsoņu kara laikā bija atbalstījusi viņu ienaidniekus republikāņus. Naidā pret sarkanajiem kaudiljo nebija vientuļš, jo Spānijā netrūka cilvēku, kuriem republikāņu režīms bija nodarījis pāri. Tagad pavērās iespēja atriebties un piebeigt boļševismu tā dzimtenē.
Konkrētākas aprises spāņu dalība ieguva apmēram nedēļu pēc vācu invāzijas Krievijā sākuma, kad kļuva skaidrs, ka vācieši var rēķināties ar apmēram 15 000 spāņu brīvprātīgo. Viņu apbruņošanu un ekipēšanu uzņēmās vācieši, saprātīgi nospriežot, ka visas vienības - kā vācu, tā nevācu - jāapbruņo pēc viena parauga.
Spānijā aicinājums pieteikties brīvprātīgo vienībā, ko nodēvēja par Zilo divīziju jeb Division Azul, izraisīja lielu ažiotāžu. Pieteicās vismaz trīs reizes vairāk gribētāju, nekā bija nepieciešams. Kā vēlāk atklājās, viņu vidū bija ne tikai zvērināti antikomunisti, bet arī dažas visai kreisi noskaņotas personas, kas cerēja, nokļūstot frontē, pāriet padomju pusē. Tomēr lielākā daļa bija idejiski boļševisma nīdēji, turklāt priekšroka tika dota cilvēkiem ar militāru pieredzi - pēc trim pilsoņu kara gadiem tādu netrūka.
Bija gan vēl viens iemesls, kādēļ aicinājums stāties Zilajā divīzijā rada tādu atsaucību - tā bija nauda. Ikvienam brīvprātīgajam pienācās vienreizēja prēmija 1000 pesetu apmērā, bet vēlāk ikmēneša alga vismaz 60 reihsmarku apmērā, turklāt strādājošajiem tika saglabāta alga agrākajā darbavietā. Ņemot vērā tolaik Spānijā valdošo nabadzību, atalgojums bija būtisks arguments. Jo vairāk tādēļ, ka 1941. gada vasarā, kad vācieši Austrumu frontē strauji virzījās uz priekšu, šķita, ka šis karš būs viegla pastaiga un ilgi nevilksies.
Franko bija īpaši rēķini ar PSRS, kas pilsoņu kara laikā bija atbalstījusi viņu ienaidniekus republikāņus
Uz ziemeļiem!
Beigu beigās Division Azul rindās ieskaitīja 18 000 brīvprātīgo no dažādiem Spānijas reģioniem. Vismazāk bija no «sarkanās» Barselonas. Pāris nedēļas ilga vienību formēšana un sākotnējā apmācība turpat Spānijā, bet pēc tam brīvprātīgos nosūtīja uz Vāciju, kur viņus gaidīja mēnesi ilga mācību nometne Bavārijā. Sākumā spāņus tur uzņēma silti, taču drīz vien sākās pirmie konflikti, jo atbraucēji ne vienmēr uzvedās tā, kā būtu gribējies vāciešiem - laiku pa laikam gadījās kautiņi krogos un publiskajos namos. Ilgi gan spāņi bavāriešiem uz nerviem nekrita, jo jau 22. augustā devās ceļā uz fronti nesen ieceltā divīzijas komandiera ģenerāļa Munjosa Grandesa vadībā.
No loģikas un veselā saprāta viedokļa spāņus būtu pienācies sūtīt karot tādā vidē un apstākļos, pie kādiem viņi bija pieraduši - tātad kaut kur dienvidos, tuvāk Melnajai jūrai. Taču tur no vācu sabiedrotajiem jau bija rumāņi un itāļi; sūtīt tādai kompānijai palīgā arī vēl spāņus - tas vāciešiem šķita par daudz. Tādēļ vācu pavēlniecība Zilo divīziju aizsūtīja pretējā virzienā - uz ziemeļiem. Droši vien tobrīd, kad pieņēma šādu lēmumu, neviens neizdomājās, ko nabaga spāņi darīs Ļeņingradas apkaimē bargajā Krievijas ziemā - tad vēl bija samērā silts un lšķita, ka karš jau pavisam drīz būs galā. Vēl viens iemesls, kādēļ spāņus aizsūtīja uz tādu nostūri, bija tas, ka godu iekarot Maskavu un citas lielās pilsētas vācieši gribēja paturēt sev. Spāņiem pienācās Novgoroda un tās apkaimes purvi. Turklāt septembrī, kad tika nolemts spāņus sūtīt uz Novgorodu, tas pa daļai bija piespiedu lēmums, jo tobrīd krievi tur uzsāka pretuzbrukumu, un Zilā divīzija noderēja frontes cauruma aizbāšanai.
Ceļu no Polijas līdz Novgorodai spāņu karavīri mēroja kājām - tas prasīja 47 dienas. Pārgājiens bija ārkārtīgi smags, un kāds spāņu virsnieks to aprakstīja šādi: «Visu ceļu mūs mocīja pārtikas trūkums. Paēst mums izdevās tikai vietējo iedzīvotāju aplaupīšanas dēļ. No 25 zirgiem, kas mums bija sākumā, pāri palika tikai septiņi, jo nav ar ko tos barot un tie apmira pa ceļam. Tas pats notiek ar cilvēkiem: vājākie paliek hospitāļos vai arī brauc pajūgos. (..) Kad mēs izbraucām no Madrides, daudzi no mums bija visīstākie brīvprātīgie, taču tagad, ja vien ģenerālis ļautu, daudzi atgrieztos Spānijā.»
Lādzīgi un zaglīgi
Interesanti ir palasīt Krievijas civiliedzīvotāju atmiņas, kuriem kara laikā gadījās sastapties ar Zilās divīzijas karavīriem. Tūlīt pēc okupēto teritoriju atbrīvošanas vietējos iedzīvotājus aptaujāja padomju specdienesti, bet daļa no šīm liecībām ir publicēta Borisa Kovaļova grāmatā Spāņu divīzijas (Ispanskaja divizija).
Atmiņas ir ļoti dažādas. Piemēram, Lidija Osipova, kura kādu laiku bija spāņus apkalpojusi kā veļas mazgātāja, rakstīja: «Spāņi sagrāva visus manus priekšstatus par viņiem kā lepnu, cēlsirdīgu un skaistu tautu. Mazi, kustīgi kā mērkaķēni, netīri un zaglīgi kā čigāni. Taču ļoti lādzīgi, laipni un patiesi. Visas vāciešu draugaļas uzreiz pārmetās no viņiem pie spāņiem. Savukārt spāņi pret krievu meitenēm ir ļoti maigi un ātri pieķeras. Starp spāņiem un vāciešiem jau tā ir naids, bet nu to vairo arī sāncensība meiteņu dēļ. (..) Iedzīvotāji uzreiz novērtēja spāņu lādzīgumu, un attiecības ar viņiem veidojās tā, kā nekad neveidojās ar vāciešiem. Īpaši spāņus mīlēja bērni. Ja pajūgā brauc vācietis, tur nekad nebūs bērnu. Bet, ja brauc spānis, tad viņu neredz cauri bērnu baram. Visi šie Hosē un Pepes staigā pa ielām bērnu ielenkumā.» Viņa savās atmiņās piemin gadījumu, kad nejaušs šāviņš nogalinājis kādu vietējo meiteni, no kuras raudādami nākuši atvadīties visi spāņu karavīri: «Pa tīro aplaupīja oranžēriju, ko bija iekārtojuši vācieši. Runā, ka tādēļ esot izcēlies nopietns konflikts ar vāciešiem un katrā pusē esot pa vienam nogalinātajam. Viņus glabās jau bez ziediem.»
Viktors Lazarevs, kurš kara laikā dzīvoja netālu no Ļeņingradas, spāņus raksturoja kā lielus meitu ģēģerus un kaķu ēdājus. Sākumā viņi kaķus ķēruši un ēduši pārtikas trūkuma dēļ, taču vēlāk nesaprotamu iemeslu dēļ iekļāvuši savā ēdienkartē kā delikatesi, tā pamatīgi šokējot vietējos iedzīvotājus.
Visvairāk sūdzību bija par zādzībām. Cik var secināt pēc vietējo iedzīvotāju stāstiem, spāņi zaga visu - sākot no mājlopiem un pārtikas un beidzot ar apģērbu un ikonām. Taču savā dāsnumā vienā mājā nozagto viņi mierīgi varēja atdāvināt citas mājas iedzīvotājiem, ja tie spāņiem bija iepatikušies vai arī tur bija kāda skaista sieviete. Bieži bija gadījumi, kad zaga lopus, lai nokautu un apēstu. Lazarevs atminas gadījumu, kad viņa vecmāmiņai kāds spānis mēģinājis nozagt modinātājpulksteni, bet, kad tā sākusi lamāties, tad aizbēdzis, iemetot viņai ar laikrādi pa pieri.
Taču ne vienmēr viss beidzās tik laimīgi. Kara pirmajā aukstajā ziemā, kad spāņiem trūka silta apģērba, bija diezgan daudz gadījumu, kad viņi uzbruka mierīgajiem iedzīvotājiem ar mērķi... atņemt velteņus. Parasti tādas laupīšanas beidzās ar lamāšanos un viegliem miesas bojājumiem, taču bija pāris gadījumi, kad velteņu dēļ nogalināja cilvēkus, kuri negribēja no tiem šķirties. Beigu beigās iedzīvotāji sāka labus apavus un drēbes slēpt, paši staigājot skrandās, lai tikai spāņi visu neatņemtu.
Taisnības labad jāpiezīmē, ka spāņi mēdza apzagt ne tikai mierīgos iedzīvotājus, bet arī sabiedrotos vāciešus, izdevīgā brīdī aptīrot pārtikas ešelonus un noliktavas. Vācieši bija ļoti neapmierināti, taču apkarot šīs zādzības nespēja: pat ja kādu zaglīgu spāņu karavīru noķēra, tad viņu nācās atdot tā tiešajam komandierim (arī spānim), kurš zaglēnu palaida brīvībā, bieži vien bez jebkāda soda
Ierakumos pie Novgorodas
Fronti spāņi sasniedza 1941. gada oktobrī. Zilajai divīzijai iemērīja gandrīz 60 kilometrus garu frontes iecirkni Volhovas upes rietumu krastā. Pirmajās dienās spāņi izbaudīja Krievijas eksotiku, brīnījās par ciematu arhitektūru un krievu baznīcām. Drīz vien sākās arī pirmie konflikti ar vietējiem iedzīvotājiem, ko vainagoja vācu ieceltā Novgorodas burgomistra Fjodora Morozova slepkavība. Tā notika visai muļķīgos apstākļos: brīdī, kad pie pilsētas valdes dalīja pienu sievietēm un bērniem, bet daļu gribēja pievākt spāņu karavīri. Iereibušais Morozovs negribēja dot un nolingoja vienu spāni pa kāpnēm, bet tas dusmās nošāva burgomistru, par ko vācieši bija visai sašutuši.
Jau oktobrī brīvprātīgajiem nācās iesaistīties pirmajās kaujās ar sarkanarmiešiem. Vācu iecerētais uzbrukums, kurā piedalījās arī spāņi, drīz vien noslāpa - ne tikai krievu pretestības dēļ, bet arī tādēļ, ka rudenīgie ceļi kļuva neizbraucami. Sākoties ziemai, arvien biežāki kļuva pretinieka uzbrukumi, kurus spāņi atsita, taču arī paši cieta zaudējumus. Lasot kauju ziņojumus, galīgi nerodas iespaids, ka spāņi 1941. gada rudenī būtu karojuši slikti, taču, sākoties ziemas salam, viņu morālais stāvoklis kļuva arvien sliktāks - gan tādēļ, ka pie tāda aukstuma viņi nebija pieraduši, gan arī pienācīga ekipējuma trūkuma dēļ, jo, piemēram, ziemas zābakus toziem saņēma mazāk nekā puse brīvprātīgo. Pārējie izlīdzējās, novelkot zābakus kritušajiem. «Siltā apģērba trūkums spieda mūs izģērbt beigtos krievus. Īpaši augstu tika vērtēti vateņi un velteņi. Bija problēmas ar utīm. Ar tām cīnījāmies primitīvā veidā - ierakām apģērbu uz trim dienām sniegā. Taču arī tas nelīdzēja,» vēlāk stāstīja kāds spāņu brīvprātīgais.
Ja vien bija iespējams, tad spāņu karavīri no aukstuma glābās krievu zemnieku mājās, taču arī tur uzglūnēja briesmas - pie šādiem apstākļiem nepieradušie brīvprātīgie reizēm tā pārkurināja krāsnis, ka izcēlās ugunsgrēki. Daudzi nonāca hospitālī ar apsaldējumiem, daži nolēma glābties, padodoties gūstā. Tie, kuri pārgāja krievu pusē, allaž apgalvoja, ka savulaik esot karojuši republikāņu pusē un sirdī esot komunisti, tādēļ par to vien sapņojuši, kā padoties gūstā. Pārbaudīt šo stāstu patiesumu frontes apstākļos nebija iespējams.
Aukstajos mēnešos pamazām vien sāka atsalt arī spāņu un vācu attiecības. Brīvprātīgajos rūga neapmierinātība ar slikto apgādi, par ko bija atbildīgi vācieši, savukārt vērmahta virsniekiem nepatika spāņu žēlošanās un samērā zemais kaujas gars. Vācu ģenerālis fon Čapiuss, kurš bija atbildīgais par šo Volhovas frontes iecirkni, uzskatīja, ka spāņu pozīcijas ir iekārtotas pārāk pavirši, un atzina, ka nespēj izprast spāņu rakstura īpatnības. Starp Čapiusu un spāņu komandieri Grandesu pat izcēlās strīds, jo pirmais spāņiem pārmeta neprasmīgu rīkošanos ar zirgu transportu un piedāvāja šajā jomā atsūtīt palīgos vācu instruktorus, savukārt karstasinīgais spānis to uzskatīja par apvainojumu. «Rodas iespaids, ka vācieši spāņu divīziju, kas ir gatava cīnīties un mirt ar viņiem plecu pie pleca, uzskata drīzāk par traucēkli, nevis par palīgu,» aizvainoti sacīja spāņu ģenerālis. Savukārt fon Čapiuss savai priekšniecībai nosūtīja ziņojumu, kurā bija teikts: «Līdz šim spāņi ir karojuši labi, taču man radies iespaids, ka laikapstākļu un slikto sadzīves apstākļu dēļ viņu drosme drīz vien ies mazumā. Iepazīstoties ar viņu organizāciju un sagatavotību, jāsecina, ka spāņu divīzija ir absolūti nepiemērota atbildīgāku uzdevumu veikšanai. (..) Ierosinu pēc iespējas ātrāk atvilkt spāņu divīziju no frontes.»
Dulli un nedisciplinēti
Lidija Osipova, kura kara laikā vairākus mēnešus pavadīja Zilās divīzijas apkalpojošā personāla rindās, savās atmiņās visai interesanti ieskicējusi atšķirības starp vāciešiem un spāņiem kaujaslaukā: «Vācieši ir drosmīgi tādēļ, ka fīrers tā licis. Savukārt spāņiem pilnīgi nav pašsaglabāšanās izjūtas. Viņiem var izsist no ierindas pusi personālsastāva, taču pārējie ies kaujā ar dziesmu. To es redzēju savām acīm. Vācieši saskaņā ar instrukciju jau pēc pirmā artilērijas šāviena ielien bunkurā un sēž tur līdz apšaudes beigām. Spāņiem mūsu vienībā 15 cilvēki gāja bojā tikai tādēļ, ka viņi ne tikai neslēpās no apšaudes, bet noteikti traucās uz turieni, kur lido šāviņi, lai redzētu, kur un kā tie sprāgst. Parasti otrais vai trešais šāviņš tad arī viņiem trāpīja.»
To, ka spāņi nav draugos ar disciplīnu, ātri vien konstatēja arī vācieši, jo armiju grupas Ziemeļi iekšējos ziņojumos var lasīt šādas rindas: «Spāņu dienesti nav noskaņoti kārtīgi izpildīt tiem dotos rīkojumus saskaņā ar instrukciju. Vēl mazāk vērojamas spāņu spējas kontrolēt, kā padotie izpilda pavēles. (..) Trūkst disciplīnas, īpaši jau attiecībās ar mierīgajiem iedzīvotājiem. Spāņu divīzijas pārstāvju uzvedība un izskats nereti neatbilst prasībām, kas tiek izvirzītas karavīriem, kuri valkā vācu uniformu. Sveša īpašuma rekvizēšana, galvenokārt lopu un pārtikas produktu, kas reizēm notiek ar spēka izmantošanu, negatīvi ietekmē spāņu attiecības ar vietējiem iedzīvotājiem. Pie nepatīkamām sekām noved arī pārlieku brīvās attiecības ar sievietēm, nemaz nerunājot par iespējamām veselības problēmām.»
Spāņi un latvieši
Taču, kamēr pavēlniecība domāja, ko iesākt ar Zilo divīziju, tās karavīri turpināja cīnīties frontē. Vienā no operācijām 1942. gada janvārī liktenis spāņus saveda kopā ar latviešu brīvprātīgajiem, kas karoja tajā pašā frontes sektorā. Tas notika pie Ilmeņa ezera, kur spāņi devās palīgā vācu garnizonam, kam draudēja aplenkums. Vispirms spāņiem nācās veikt garu un nogurdinošu pārgājienu, turklāt uz slēpēm, kas viņiem noteikti bija liels pārbaudījums, jo lielākā daļa to nekad nebija darījuši. Nav brīnums, ka pusi spāņu nācās ar smagiem apsaldējumiem un spēku izsīkumu evakuēt uz hospitāli vēl pirms kaujas sākuma, turklāt pa ceļam viņi apmaldījās un novirzījās 20 kilometrus sānis - šā iemesla dēļ astoņu stundu vietā nācās iet divdesmit. Pēc tam sekoja sīvas nedēļu ilgas kaujas, kurās spāņi cieta smagus zaudējumus.
Palīgā viņiem nāca latviešu brīvprātīgie, kuri arī cīnījās šajā apvidū. Kāds krievu gūstā kritušais spāņu karavīrs bija stāstījis, ka šajā frontes iecirknī bijuši apmēram 120 karavīru, no kuriem lielākā daļa spāņi, kā arī 15 vāciešu un 50 latviešu. Sīkākas detaļas par spāņu un latviešu sadarbību kaujaslaukā gan diemžēl nav minētas.
Februāra sākumā vācu armiju grupas Ziemeļi vadība jau ļoti uzstājīgi sāka bombardēt Berlīni ar aicinājumiem aizvākt spāņus no frontes un aizstāt ar kaujasspējīgākām karaspēka vienībām. Tobrīd Zilā divīzija jau bija zaudējusi vairāk nekā 700 kritušo un gandrīz 2000 ievainoto un apsaldēto. Taču tobrīd spāņiem uzticētajā frontes iecirknī aktīva karadarbība bija rimusi, tādēļ nekur tālu to neatvilka, aprobežojoties ar neilgu atpūtu Novgorodā. 1942. gada vasarā spāņi piedalījās Mjasnoj Boras apkaimē aplenktās un ģenerāļa Andreja Vlasova komandētās 2. Triecienarmijas sagrāvē, saņemot gūstā 5000 padomju karavīru. Paši spāņi šajās kaujās zaudēja 274 vīrus.
Daļa veterānu atgriezās Spānijā (interesanti, ka viņu ceļš mājup vedis caur Rīgu, arī atpūsties spāņi reizēm brauca uz Latvijas galvaspilsētu), atnesot ziņas par diezgan saspīlētajām spāņu attiecībām ar vāciešiem frontē un vainojot vācu sabiedrotos pārāk augstprātīgā attieksmē. Jaunu brīvprātīgo pieplūdumu šādas informācijas publiskošana nevairoja, tāpat arī ziņas par to, ka vācieši kavējas izmaksāt pensijas, ko bija solījuši ievainotajiem spāņu brīvprātīgajiem un kritušo piederīgajiem. Tomēr kaut kādu papildinājumu savervēt izdevās, lai aizstātu tos veterānus, kuri nevēlējās turpināt dienestu Zilajā divīzijā - Spānijas valdība bija noteikusi, ka pēc nodienēta pusgada drīkst atvaļināties.
Spāņu divīzijas pārstāvju uzvedība un izskats nereti neatbilst prasībām, kas tiek izvirzītas karavīriem, kuri valkā vācu uniformu
Spāņi pie Ļeņingradas
1942. gada augustā vācu pavēlniecība atrada Zilajai divīzijai jaunu lietojumu - nosūtīja to uz aplenktās Ļeņingradas pievārti. Izklausījās tas vilinoši, jo šķita, ka kuru katru brīdi Ļeņingrada kritīs un spāņi plecu pie pleca ar ieroču brāļiem vāciešiem varēs maršēt pa iekarotās pilsētas ielām. Drīz vien gan vācieši spāņu sapņus atvēsināja. Jaunieceltais divīzijas komandieris Emilio Estebans-Infantess bija spiests secināt: «Mēs domājām, ka piedalīsimies uzbrukumā, taču ar izbrīnu uzzinājām, ka pagaidām mums nāksies ieņemt aizsardzības pozīcijas. Mums apsolīja, ka vēlāk varēsim piedalīties uzbrukumā, taču pagaidām mums jānodrošina fronte iecirknī Pulkova-Kolpina.»
Labā ziņa bija, ka spāņiem vairs nenācās sēdēt Volhovas purvos, bet tagad varēja pastaigāties pa Ļeņingradas piepilsētu ielām un pat apmesties kādreizējās cara augstmaņu pilīs. Kā raksta Estabans-Infantess: «No mūsu artilērijas novērošanas punkta netālu no Puškinas mēs teleskopā varējām labi saskatīt kustību Ļeņingradas ielās.» Teorētiski spāņi pat varēja mēģināt apšaudīt pilsētu ar dažiem lielgabaliem, kas bija viņu rīcībā, taču attālums izrādījās pārāk liels un šāviņi nekādu kaitējumu nenodarīja. Toties spāņu artilēristi gan nonāca krietni jaudīgākās padomju artilērijas sniedzamības zonā, tādēļ nācās steigšus pārdislocēties.
Apšaudes ar netālajiem padomju ierakumiem notika regulāri. Otrā frontes pusē karojošie krievi itin labi zināja, kas atrodas pretī. Šajā frontes iecirknī pabijušais Konstantīns Vinogradovs jau pēc kara atcerējās: «Iedegušie un labi barotie algotņi - frankisti - mūs apbēra ar mīnām un šāviņiem. Viņi karoja naudas dēļ. Bieži no mājām saņēma paciņas ar augļiem, šokolādi, vīnu. Patronas viņi nežēloja - šāva no ausmas līdz rietam. Bet mēs nevarējām atbildēt, jo katra patrona bija no svara. Tikai mūsu snaiperi mazliet lika viņiem trūkties...» Par neatbildēšanu gan laikam būs mazliet liekuļots, jo saskaņā ar spāņu datiem apšaudēs viņi ik dienu zaudēja apmēram 20 karavīru.
Par spāņu atrašanos šajā frontes iecirknī labi informēti bija arī padomju propagandisti, kuri laiku pa laikam skaļruņos atskaņoja spāņu mūziku un musinošas runas. Problēmas gan bija ar spāņu valodas pratējiem, tādēļ par runasvīru uzaicināja jau pieminēto Konstantīnu Vinogradovu, kurš, kaut gan bija beidzis augstskolu, tomēr spāniski neko daudz vairāk par «No Pasaran!» nezināja. Daži gūstā kritušie spāņu karavīri viņam priekšā uzrakstīja tekstu, ko tad propagandists centīgi nolasīja mikrofonā.
«No lapiņas es lasīju: «Spāņu kareivji! Kādēļ jūs esat atnākuši mūs nogalināt? Mēs taču aizstāvam savu pilsētu no fašistiem tieši tāpat, kā pirms pieciem gadiem jūs aizstāvējāt savu Madridi, bet mēs, krievi, jums palīdzējām. Ļeņingradieši pieņēma jūsu bāreņus un palīdzēja viņus audzināt...» Taču laikam manas izrunas dēļ šiem vārdiem nebija gaidītā efekta. Sākumā viņi vienkārši smējās, bet pēc tam atklāja niknu uguni.«
Madrides aizstāvēšanas pieminēšana bija lieka - ja arī kāds no pie Ļeņingradas esošajiem spāņiem tajā bija piedalījies, tad, visticamāk, karojis frontes otrā pusē. Vēlāk propagandas raidījumiem tika piesaistīti spāņu valodu labāk protoši cilvēki, taču īpaša efekta tam tik un tā nebija, jo bariem padoties gūstā spāņi kā nenāca, tā nenāca.
1943. gada ziemā Sarkanā armija visiem spēkiem centās pārraut Ļeņingradas blokādi un daļēji tas arī izdevās. Pie tā, ka krievi neguva lielākus panākumus, pa daļai bija vainīgi arī spāņi, kuri atvairīja vairākus uzbrukumus Krasnij Boras rajonā, ciešot lielus zaudējumus - 2700 karavīru. Tiek lēsts, ka padomju puse šajās kaujās zaudēja 9000 vīru. Būtībā vienam spāņu pulkam izdevās atsist triju padomju divīziju uzbrukumu, un spāņi ar šo panākumu ne bez pamata lepojās. Pat vācu komandieriem, kuri uz spāņiem parasti skatījās no augšas, šoreiz nācās atzīt Zilās divīzijas karavīru varonību.
1943. gada rudenī Franko pieņēma lēmumu atsaukt Zilo divīziju no frontes. Tobrīd, pēc sagrāves pie Staļingradas un Kurskas, Hitlera izredzes uz uzvaru jau bija kļuvušas vairāk nekā iluzoras. Punktu jebkādām šaubām pielika Vācijas tuvākā sabiedrotā Itālijas pāriešana pretinieku pusē. Ziemassvētkos spāņi jau bija atgriezušies dzimtenē, bet Krievijā palika tikai neliela daļa pašu fanātiskāko cīnītāju pret boļševismu, kuri turpināja karot vienībā ar nosaukumu Zilais leģions - tajā bija apmēram 2200 vīru. 1944. gada pavasarī tika izformēts arī tas, bet atsevišķi brīvprātīgie turpināja karot vācu Waffen SS vienību rindās un pat piedalījās Berlīnes aizstāvēšanā 1945. gada aprīlī. Laikā no 1941. līdz 1944. gadam Austrumu frontē kopumā bija karojuši 44 000 spāņu brīvprātīgo. Gandrīz 5000 no viņiem krita, bet 8700 tika ievainoti.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita