Pēc nesenās Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska un ASV prezidenta Donalda Trampa skandalozās tikšanās Baltajā namā ukraiņu līderim tika veltīti dažādi pārmetumi, viens no kuriem attiecās uz izskatu. Proti, Zelenskis esot ignorējis diplomātisko etiķeti, uz tikšanos ierodoties militāra stila apģērbā nevis uzvalkā un kaklasaitē. Taču viņš ne tuvu nav pirmais kādas valsts vadītājs, kurš piekopj šādu ģērbšanās stilu.
Vinstons Čērčils
Kļūstot Otrā pasaules kara laikā par Britānijas premjerministru, Čērčils konsekventi valkāja militāra stila apģērbu. Varam vien minēt, kā viņam nācās pašam sevi pārvarēt, jo laikabiedru atmiņas vēsta, ka seram Vinstonam alaž paticis labi ģērbties un uzvalkus viņš šuvis pie Londonas labākajiem drēbniekiem. Taču kara laikā uzvalki tika iekārti skapī, bet par premjerministra ikdienas apģērbu kļuva militāra stila frencis vai tāds kā kombinezons ar rāvējslēdzēju. Pēdējais īpaši noderīgs bija vācu aviācijas uzlidojumu brīžos, jo ļāva ātri uzraut drēbes un doties uz bunkuru. Šādu publisko tēlu pieredzējušais politiķis izvēlējās apzināti, lai uzsvērtu, ka ir nācijas kara laika līderis un solidarizējas ar britu karavīriem. Opozīcijas politiķi gan kaut ko mēģināja bilst par pārlieku teatrālismu, taču tautai premjera jaunais tēls itin labi gāja pie sirds.
Te gan ir viena nianse, kas toreizējo britu premjeru atšķir no pašreizējā Ukrainas līdera: Zeleniskis nav ne frontē karojis, ne arī armijā dienējis, savukārt Čērčilam bija gan prestižajā Sandhērstas koledžā iegūta militārā izglītība, gan arī kauju pieredze Otrajā būru karā un Pirmajā pasaules karā. Šī iemesla dēļ viņam bija visas tiesības valkāt militāru uniformu: gan 4. huzāru pulka, kurā viņš savulaik bija dienējis, pulkveža formas tērpu, gan arī Karaliskā Saseksas pulka uniformu, jo tur viņš skaitījās goda pulkvedis. Laiku pa laikam Čērčils tiešām uzvilka militāro formu ar apbalvojumiem, piemēram, tiekoties ar ASV prezidentu Franklinu Delano Rūzveltu un PSRS diktatoru Josifu Staļinu, tomēr ikdienā iztika ar parastu frenci vai jau pieminēto kombinezonu. Cik var spriest pēc kara laika fotogrāfijām, laiku pa laikam tomēr vilka arī uzvalku, tādēļ nevar teikt, ka britu premjers būtu konsekventi ievērojis tikai un vienīgi militāro ģērbšanās stilu.
Josifs Staļins
Toties ļoti strikti pie militārā stila turējās kāds cits Otrā pasaules kara laika līderis - Josifs Staļins. Jau sākot no pilsoņu kara laikiem, viņš valkāja vienkāršu militāra stila frenci bez jebkādām atšķirības zīmēm - lai nu ko, bet ārišķīgumu Staļinam nekādi nevar pārmest. Tādā izskatā viņš gan ikdienā strādāja Kremlī vai kādā no vasarnīcām, gan arī piedalījās oficiālos pasākumos. Otrā pasaules kara laikā, 1943. gadā, Staļinam "pēc darbaļaužu un Sarkanās armijas karavīru ierosinājuma" tika piešķirta maršala pakāpe un kopš tā laika uz oficiāliem pasākumiem, piemēram, tiekoties ar ārvalstu līderiem, viņš vilka maršala uniformu ar vienu vienīgu apbalvojumu pie tā - Padomju Savienības Varoņa zvaigzni. 1945. gada vasarā Staļinam kā vienīgajam visā PSRS piešķīra ģeneralisimusa pakāpi un tika pat uzšūts īpašs mundieris Kutuzova laika ģenerāļu stilā - ar augstu apkakli un krāšņiem uzplečiem -, taču to vilkt vadonis kategoriski atteicās, uzskatot to par māžošanos.
Hitlers un Musolīni
Militārais stils bija tuvs arī Otrā pasaules kara frontes pretējā pusē esošo valstu vadoņiem. Vācijas fīrers Ādolfs Hitlers savas politiskās karjeras sākumā valkāja civilu uzvalku, taču, ticis pie varas, arvien biežāk izvēlējās armijas uniformu bez atšķirības zīmēm - vienīgie tās dekori bija nacistu partijas biedra zelta nozīmīte un Dzelzs krusts, ko jefreitors Hitlers bija nopelnījis Pirmā pasaules kara laikā. Pie šāda ģērbšanās stila fīrers palika līdz par savas dzīves beigām, uzsverot, ka viņš ir Lielvācijas pirmais kareivis. Līdzīgi rīkojās arī Hitlera sabiedrotais, Itālijas duče Benito Musolīni, kurš kara laikā civilo uzvalku nomainīja pret militāru formas tērpu.
Fidels Kastro
Militārais stils vispār laikam vairāk ir raksturīgs valstīm ar ne pārāk demokrātisku iekārtu, piemēram, Ķīnai (tās slavenākais līderis Mao Dzeduns valkāja tikai un vienīgi militāra parauga frenci) vai Ziemeļkorejai. Taču kā viens no vispārzināmākajiem piemēriem te var kalpot ilggadējais komunistiskās Kubas līderis Fidels Kastro, kurš mūža lielāko daļu valkāja viena parauga apģērbu - vienkāršu Kubas Revolucionāras armijas uniformu un cepuri ar nagu, kuras dizains vispār gan ir patapināts no 1951. gada parauga ASV armijas cepures. El Comendante, kā Kubā dēvēja revolūcijas līderi, šādā ietērpā tikās ar dažādu valstu vadītājiem, ieskaitot Ričardu Niksonu, kurš tobrīd bija ASV viceprezidents, taču neviens viņam nepārmeta kaklasaites trūkumu. Mūža nogalē gan Fidels mainīja imidžu un oficiālos starptautiskos pasākumos sāka ierasties solīdā uzvalkā. Pareizi jau ir - Kastro iecienītie Rolex rokaspulksteņi labāk piestāv uzvalkam, nekā frencim.
ASV prezidenti uniformas nevalkā
No sava skatu punkta mēs, protams, varam pabrīnīties par amerikāņu sīkmanību, pievēršot uzmanību smagu karu piedzīvojošas valsts līdera ārējam izskatam, taču viņiem tas patiešām nav mazsvarīgi. Amerikāņu politiskās tradīcijas un etiķete prasa, lai, pildot darba pienākumus, prezidents būtu ģērbies uzvalkā, izņēmums ir tikai neformālas tikšanās. 16 ASV prezidenti pirms stāšanās augstajā amatā ir dienējuši armijā un gandrīz visi no viņiem arī piedalījušies kādā karā, taču, nonākot Baltajā namā, ikviens no viņiem militāro uniformu uz visiem laikiem ir nolicis skapī. Pat Otrā pasaules kara laikā Franklins Delano Rūzvelts, atšķirībā no saviem sabiedrotajiem Čērčila un Staļina, palika uzticīgs ierastajam uzvalkam - tiesa, viņš gan ir viens no tiem prezidentiem, kura biogrāfijā nav ieraksta par militāro dienestu.