Lomās: REIFS Fainss, Džuljeta Binoša. Režisors: Uberto Pazolīni / Itālija, Lielbritānija, ASV, 2024
Pirms dodies ceļā uz Itaku, lūdzies, lai tas būtu tāls, pilns dēku un brīnumu, nebīsties lestrigonu, ciklopu un Poseidona dusmu - tos savā ceļā tu nekad nesastapsi… Tā sākas viena no dižākā XX gadsimta grieķu dzejnieka Konstantina Kavafisa poēma Itaka. Pateicoties Homēram, zinām, ka patiesībā viltvārdi Odiseju, atgriežoties mājās pēc Trojas kara, gaidīja daudz lielākas ķezas nekā tikai iepriekšminētās ne īpaši perspektīvās izklaides - gan lotofagi, gan Kirke, gan Skilla un Haribda, vēju dievs Eols ar saviem dēliem, Aīda pazeme, gan Simplegādu klintis.
Jaunajā kinoversijā atšķirībā no iepriekšējām Odisejas ekrānu adaptācijām redzam galvenā varoņa nebeidzamā ceļojuma finālu - pēc divdesmit gadu prombūtnes viņš atgriežas dzimtajā Itakā, kur to sagaida sievas (vai potenciālās atraitnes) Penelopes roku alkstoši maitasputni un citi nodevīgi saulesbrāļi. Bilde un arī ainavas filmā ir visai minimālistiskas - kleķa būdas, pāris aitu un ne pārāk baroti suķi, pakalni bez zāles un svinpelēkas tāles. Arī valdnieka pils ir melnbalta un pieticīga - nav tur Krētas vai pat Mikēnu krāšņuma un spozmes, tikai papelējuši mūri un noplukuši kalpi. Arī valdniece Penelope ģērbjas askētiski un uz augšdelma valkā necilu bronzas rokassprādzi. Ja Homēra eposā Atēna Pallāda konspiratīvos nolūkos pārvērš Odiseja ārieni, kino mums par grimētāju uzstājas laikarats - divdesmit prombūtnes gadi ir padarījuši mūsu varoni par salīkušu veci, kuram vadmalas skrandas maskē rētu bagarēto miesu. Vēl viena liela atšķirība no oriģinālā teksta - varoņa tēvs Laerts nemirst dēla atgriešanās dienā kaut kādā ubagu patversmē, bet gan rosās savā piemājas dārzā un stāda olīvkokus.
Tātad - Odisejs dodas pie cūkgana Eimaja, kurš sniedz viņam pajumti un sātīgi pabaro. Tālāk abi dodas uz valdnieka pili, pa ceļam uz mēslu čupas satiekot Argosu - suni, kurš Odiseju uzticīgi ir gaidījis visus šos gadus. Sirmais dzīvnieks acumirklī atpazīst savu saimnieku un, sagaidījis viņa atgriešanos, atviegloti mirst. Tālāk viss rit pēc klasiskā scenārija: Penelopes blēdības ar krāšņo segu - pa dienu to aužot, bet naktīs izārdot, Odiseja dēla Telemaha bezspēcība pret patvaļīgo un bravūrīgo precinieku bandu, kura izsaimnieko Itakas valdnieka mantību, dažu kalpu un kalpoņu nodevība. Te gan jāpiemin, ka oriģinālā pēc daiļās valdnieces rokas (un troņa piedevām) tīkoja 116 pretendenti, bet ekranizācijā to ir piecas reizes mazāk. Uz visa šī nenoteiktības un anarhijas fona sižets mūs lēnām tuvina filmas kulminācijai - Odiseja atriebībai. Pirmā no tuviniekiem viņu, mazgājot kājas, atpazīst vecā auklīte Eirikleja - jaunības gados valdnieks medīja mežakuili Parnasa kalna pakājē un pēdējais viņam atstāja zīmīgu rētu. Tālāk valdnieks pats atklāj savu identitāti Eimajam un Telemaham. Klāt ir izšķirošā izklaide - Penelope paziņo, ka tas, kurš uzvilks Odiseja loku un izšaus bultu cauri divpadsmit kaujascirvju kātu dekorējošiem gredzeniem, kļūs par viņas vīru. Kādu tur loku, neviens pat nevar uzmest uz tā stiegru! Te ar Odiseju notiek metamorfoze - viņam nometot skrandas, pēkšņi ieraugām kareivi spēka gados ar platiem pleciem, muskuļotām rokām un cīkstoņa kājām. Bultas ne tikai izspurdz caur cirvju gredzeniem, bet nemaldīgi atrod arī katru alkatīgo valdnieces rokas kārotāju…
Beigās vēl jāpiemin, ka šis ir trešais Fainsa un Binošas galveno lomu kopprojekts - iepriekš mēs aktierus varējām redzēt oskarotajā Angļu pacientā un Emīlijas Brontē romāna Kalnu aukas ekranizācijā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita