Lomās: Andris Bulis, Ainārs Ančevskis, Vilis Daudziņš, Marta Lovisa Jančevska. Režisors: Māris Martinsons / Latvija, 2024
Tas, ka latvieši ir uzņēmuši filmu par savu dziesmu svētku pirmsākumiem, ir apsveicami. Galu galā, vēsturisku filmu mums nav nemaz tik daudz, bet dziesmu svētku fenomens noteikti ir pelnījis tapt iemūžināts šādā veidā. Tādēļ par ideju un apņēmību visa filmas radošā grupa ir pelnījusi cieņu.
Taču, ja skatāmies tīri no vēstures viedokļa, filmā ir diezgan daudz strīdīgu momentu, uz kuriem jau ir norādījuši vēsturnieki. Sākot jau ar ievadā minēto atziņu, ka XIX gadsimta otrajā pusē latvieši, glābjoties no rusifikācijas, ir sākuši pārvācoties. Patiesībā tobrīd rusifikācija vēl nebija tik izteikta, lai latvieši to uztvertu kā apdraudējumu, krietni lielāks naids bija pret visu vācisko, nevis pret krievisko. Ne jau velti 1905. gadā latvieši dedzināja vācu muižas un Pirmā pasaules kara laikā ar lielu entuziasmu devās karot pret vāciešiem Krievijas impērijas armijas rindās.
Apgalvojums par latviešu pārvāciskošanos vēl apšaubāmāks ir tādēļ, ka filmā neviena baltvācieša nav, un rodas iespaids, ka tādi vispār nepastāv, kaut gan patiesībā vācu kopiena Baltijā spēlēja ļoti lielu lomu, un to ignorēt ir dīvaini. Toties filmā ir krievu policmeistars, kurš nez kādēļ par varītēm cenšas izjaukt dziesmu svētku organizēšanu, jo baidās no latviešu nacionālās pašapziņas pieauguma. Realitātē Krievijas impērijas činavniekiem par latviešiem un viņu iespējamo dumpošanos galva īpaši nesāpēja līdz pat 1905. gada revolūcijai. Rīgā, kur norisinās liela daļa filmas darbības, latviešu vispār tolaik bija knapi trešā daļa no visiem iedzīvotājiem un nekādas problēmas varasiestādēm viņi neradīja.
Vēl viena vājā vieta ir pārlieku drūmā atmosfēra, kas rada iespaidu, ka tolaik saule vispār nespīdēja un cilvēki staigāja apkārt nomākti, kas diez vai atbilst patiesībai - tāpat viņiem bija savi prieki un izklaides. Tiesa, skatoties filmu, gan var rasties iespaids, ka dziedāšana diez vai bija starp šīm izklaidēm, jo, kā jau atzīmējis viens otrs kritiķis, izskatās, ka tā īsti jau tie latviešu zemnieki nemaz negrib dziedāt, un, ja nebūtu viens igauņu diriģents, kurš viņus bīda un baksta, labprātāk viņi sēdētu krogā un dzertu, nevis gatavotos dziesmu svētkiem.
Taču nav jau viss melnās krāsās vien. Ir arī gaiši brīži, piemēram, latvju himnas atskaņojums un paši dziesmu svētki, arī filma beidzas uz pozitīvas nots - pateicoties svētkiem, Rīgas Latviešu biedrība ir tikusi laukā no parādiem un pat kaut ko nopelnījusi!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita