Režisors: Tadeušs Sika. Lomās: Daniels Olbrihskis, Sebastians Fabianskis / POLIJA, 2024
Ir pagājuši teju septiņdesmit gadi kopš Trešās un pēdējās Rečpospoļitas dalīšanas, kad reiz lepno un kareivīgo šļahtiču valsti pēdīgi bez drupačām aprija Prūsijas, Austrijas un Krievijas impērijas. 1863. gada ieskaņā cariskajai krievzemei patvaļīgi pievienotajiem poļiem okupantu režīms ir līdz ūkai piegriezies un tagadējās Baltkrievijas, Polijas, Lietuvas un Latvijas Austrumlatgales teritorijās sākas dumpis, kas pārtop liela mēroga kara batālijās. Filmas galvenais varonis - ksendzs Staņislavs Bržoska - ir garīdznieks, kuram militārās maņas ir svešas, taču gūsts un krievu cietumā piedzīvotais liek viņam pārstartēt savus laicīgos mūža algoritmus. No tuptūža viņu izpestī kardināls Šimanskis, pārdodot Romas pāvesta dāvināto gredzenu, un 1863. gada 23. janvārī poļu nemiernieki, Bržoskas virsvadībā uzbrūk Lukovas grāfistē izmitinātajam krievu garnizonam. Jau drīz viņa pulkā ir vairāki tūkstoši vīru, un Dienvidpolesjē tas ir galvenais sacelšanās atvars. Taču, kur labie, tur arī antagonisti. Pirmais ir carisko huzāru vai dragūnu majors Maņuhins, otrs - vietējais guberņas ieliktenis - grāfs Vladimirs Čerkaskis. Viņiem, kā vienmēr, piepalīdz vietējais kangars - poļu sakarnieks, kurš ir pasta baložu brigadieris. Un te seko lentes dīvainākā epizode - partizāni, nodevējam nemanot, viņu atmasko un it kā piekrīt plānam satikties ar viltus pārtikas sagādniekiem, kuri, dabiski, pārģērbti okupanti. Tālāk plāns šāds - no muguras mežā aplenkt krievu papildu slēpni un tālāk jau viss pēc uzvaroša scenārija. Vai es kaut ko nesapratu, jo šo epizodi noskatījos pa diviem lāgiem, vai krievu plāns bija atgriezenisks - pēdējie vienkārši izstumj haubices, un dumpiniekiem kļūst ļoti skumji. Bet tas kārtējo reizi netraucē Bržoskam izglābties (iepriekš viņu no krūtīs raidītas lodes paglābj monumentāls dzelzs krusts), un pukojošies impēristi ksendzu iedēvē par Duhu (Garu vai Spoku). Visu filmas hronometrāžu Maņuhins dažādās vīzēs lenc garīdznieku un līdz pat gandrīz finālam ir Buratīno režīmā. Par budžetu ir aizdomas, ka lielāko tā daļu ir apēdis poļu 20. gadsimta vienas no galvenajām kinosejām - Daniela Olbrihska (Plūdi, Pans Volodijevskis, vairāki Holivudas projekti) - honorārs. Uz ekrāna viņš parādās sākumā un beigās kā sirmgalvis, kad poļi Pilsudska vadībā 1920. gadā gatavojas atsist Tuhačevska un Budjonija komandētās Sarkanās armijas uzbrukumu Varšavai - atkal tie krievi! Un lenti mēs skatāmies - viņa - pusaudža Anteka seno dienu acīm. Lentē nav epikas, ir tikai bezgalīga partizānu ložņāšana pa muklājiem, palienēm un sādžām, pārsvarā provianta meklējumos.
Būtībā filma ir maza puzle no 1863. gada nemieriem, kuros no abām pusēm kopā bija iesaistīti vairāk nekā pusmiljons interesentu - atšķirība vien tajā, ka krievi karoja ar regulārās armijas korpusiem, bet poļi - ar to, kas pa rokai - neiztika arī bez rungām, cirvjiem un izkaptīm. Diezgan pretrunīgs, drīzāk reliģiskās vibrācijās ir iekrāsots arī paša ksendza pašportrets - te viņam nav ļauts lietot ieroci - ha, būtu ņēmis piemēru no saviem ticības brāļiem jezuītiem Centrālamerikā! Te kaujas spelgonī jāvēršas pie Radītāja un tā tālāk… Bet fināls, atļaušos nelielu spoileri, ir pilnīgs Drošsirža (Braveheart, 1995) koppapīrs. Abi no ešafota vēršas pie ziņkārīgajiem un faniem ar motivējošu pirmsnāves runu - ja Volesam (Mels Gibsons) tā vienkārši ir prasība pēc brīvības visiem, tad Bržoskam - par Polijas valstiskuma atjaunošanu un Krievijas tirānijas gāšanu. Abiem pēc eksekūcijas no rokām izkrīt amuleti. Volesam - mīļotās sievas nēzdogs, bet polim - no lodēm paštapināts rožukronis.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita