Lomās: Nikolass Abrahams, Gijs Amrāms, Ludoviks Bertiljo. Režisors: Aleksis Lukakis. Francija, 2021
Francijā tapusi īsfilma, kas nieka 20 minūtēs traģikomēdijas formā lieliski parāda visu Pirmā pasaules kara bezjēdzību un nežēlību. Un tātad: ir kara beigas, 1918. gada novembris. Vācija ir kapitulējusi, lielgabali un ložmetēji frontē apklusuši, bet četri franču karavīri saņem atbildīgu uzdevumu - apstaigāt kaujaslauku pie Sommas un atrast nezināma karavīra līķi. To paredzēts aizgādāt uz Parīzi un svinīgi apbedīt, tā godinot visus karā kritušos nezināmos franču karavīrus.
Kandidāta izvēle paliek pašas speckomandas ziņā, kas tad dienu klīst pa ierakumiem un laukiem, meklējot pašu labāko no nezināmajiem. Izrādās, tas nav nemaz tik viegli, jo vairumam kritušo tomēr ir saglabājušies identifikācijas žetoni. Varētu jau uz šo faktu pievērt acis un žetonu vienkārši izmest, taču četrotnei nekādi neizdodas vienoties par īsto līķi. Šim nav īsti francisks uzvārds, otrs ir ebrejs, bet trešais vispār no Senegālas koloniālā pulka un nepārprotami melns. Neder arī atrastie kritušie bez žetoniem. Vienam kandidātam ir norautas kājas, un nebūtu taču glīti Parīzē apglabāt pusi nezināmā karavīra. Nākamajam visi locekļi vietā, taču tā ir pat sliktāk, jo nelaiķis izrādās pārāk garš un viņu nekādi nevar iedabūt līdzi paņemtajā kastē.
Tikai pret vakaru, kārtīgi izkašķējušies savā starpā, franči beidzot atrod ideālu nezināmo karavīru - strauta malā guļ jauns un izskatīgs puisis, turklāt arī atbilstošs līdzi paņemtās taras izmēriem. Taču, tikmēr jau ir satumsis, nakti nākas pārlaist kādā pamestā mājā.
Tur franču miroņbrigāde uzduras četriem vāciešiem, kuriem pavēlniecība ir devusi tieši tādu pašu uzdevumu - sameklēt vācu nezināmo karavīru, ko ar godu apbedīt Berlīnē. Vācieši savējo arī ir atraduši un glīti iepakojuši kastē, taču tumsas dēļ bijuši spiesti meklēt naktsmājas. Karš ir beidzies, dalīt vairs nav ko, tādēļ abas kompānijas sarīko kopīgu ballīti, kur viena puse galdā ceļ kaltētu ēzeļa gaļu un vīnu, bet otra šnapsu. Valodas barjera tādos apstākļos vairs nav šķērslis. Kad franči no rīta ar sāpošām galvām un atziņu, ka vīnu un šnapsu nevajag jaukt, pamostas, tad konstatē, ka vācu kolēģi jau ir prom un pienācis laiks arī viņiem doties pie savējiem ar nezināmo karavīru kastē. Un tikai pēdējos kadros atklājas, ka ar kastēm ir noticis neliels misēklis...
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita