Priekameitas, bārdāmas un naktstauriņi. Keita Listere. Jāņa Rozes apgāds
Vieglas uzvedības enciklopēdija - apmēram tā varētu raksturot šo grāmatu. Citiem vārdiem sakot, prostitūcijas vēstures īsais kurss. Sākot jau no Senās Grieķijas laikiem, jo, kā izrādās, sengrieķu valodā ir vairāk nekā 200 vārdu, kas raksturo dažādus seksa darba veidus, turklāt prostitūcija tur neskaitījās nekas nosodāms, bet gluži normāla nodarbe, kas valstij ienesa nodokļus. Lai gan gadsimtu gaitā dažādās valstīs varasiestādes un baznīca laiku pa laikam mēģināja prostitūciju iznīdēt, tomēr tā bija cīņa ar vējdzirnavām. Kā gan var ierobežot to, pret ko nav imūnas pat karaliskas personas? Piemēram, Anglijas karalis Edvards VII, kura seksuālā apetīte esot bijusi neremdināma, un pirms kāpšanas tronī viņš braucis izklaidēties uz smalkāko Parīzes priekamāju, kur viņam bijis iekārtots personīgais kabinets ar īpaši konstruētu krēslu mīlas priekiem.
Bet bija arī valstis, kuras prostitūciju centās pedantiski sakārtot un reglamentēt. Viena no tām bija nacistiskā Vācija, kur valsts organizēti bordeļi apkalpoja ne tikai karavīrus, bet pat koncentrācijas nometņu ieslodzītos, kuri bija labi uzvedušies. Francijā jau Pirmajā pasaules karā darbojās karavīriem domātie bordeļi, kuru darbību koši aprakstījis kāds britu kareivis: «Vairāk nekā 150 vīriešu gaidīja atvēršanu, dziedādami Mademoiselle de Armentieres un citas piedauzīgas dziesmas. Precīzi sešos vakarā virs bordeļa durvīm tika iedegts sarkans lukturis. Karavīri sāka aurot un sparīgi metās iekšā.»
Sekojot laikmeta garam, novārtā nav atstāta arī vīriešu prostitūcija un zinātkārais lasītājs grāmata var smelties informāciju par Britānijas geju priekanamiem, kas darbojušies jau XVIII gadsimtā, bet viens pat atradies tagadējās Bekingemas pils vietā. Vārdu sakot, šī grāmata ir patiesi iespaidīgs zināšanu avots pērkamās mīlas jomā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita