Alexander: The Making of a God
Lomās: Mido Hamada, Stīvens Hārtlijs. Režisors: Hjū Belantains.Lielbritānija, 2024
Mūsu uzmanībai nodots visai rets Netflix produkts - dokumentāls seriāls, kas sakausēts ar vēsturisku notikumu rekonstrukciju; šādus projektus vairāk ir iecienījuši tādi TV giganti kā History Chanel vai National Geographic. Un tātad: vēsturnieki un arheologi uz izrakumu fona mums vēsta par Maķedonijas valdnieka Aleksandra Lielā dzīves svarīgākajiem nogriežņiem - batālijām, personības metamorfozēm, liktenīgiem lēmumiem un izvēlēm. Kā jau minējām, lielāko seriāla hronometrāžu aizņem aktieru spēlētā notikumu restaurācija. Tas - par formu. Turpmāk par saturu.
Hronoloģiski mums vēsta par notikumiem sešu gadu lineārā posmā, sākot ar Aleksandra tēva Filipa II nāvi un beidzot ar vēl vienu slepkavību - pret Persijas valdnieku Dāriju III dunci paceļ viņa padotais un Baktrijas satraps Bess.
Skaidrs, ka šādam televīzijas produktam neviens nepiešķirs pat simto daļu līdzekļu, kādus pirms divdesmit gadiem paģērēja Olivers Stouns, uzņemot savu episko sāgu Aleksandrs ar Kolinu Farelu, Andželīnu Džoliju, Entoniju Hopkinsu un Velu Kilmeru. Bet salīdzināt nagi tomēr niez. Netflix no karaliskās ģimenes mantinieka un viņa vienaudžiem ir salipinājusi kaut kādu Vārnu ielas proletariāta pagalmu, kur Aleksandrs ir Alekss, Hēfestions - Hefs, bet Ptolemajs - Ptols. Labi vēl, ka viņiem ir pieticis prāta (vai pietrūcis dūšas) sirmo maķedoniešu stratēģi Parmenionu nesaukāt par Parmu. Vēl uzzinām, ka Aleksandrs bija ne tikai harismātisks, pārgalvīgs un visai avantūrisks, bet arī saviem gadiem neparasti ezotēriskas dabas jauneklis. Štrunts par tuvojošos pretinieku - es labāk aizjāšu ar čomiem uz Ahilleja templi Trojas krāsmatās vai Sahāras nekurienē uz Amona templi, kur pirms divsimt gadiem izčibēja Persijas valdnieka Kambīza armija! Kaut kā visai nenopietni pretstatā tiem vēsturiskajiem mērogiem, kāda patiesībā bija Aleksandra personība.
Vēl man ļoti patika, kā britu vēsturnieki, atsaucoties uz Plutarha tekstos paslēptajiem kodiem, mēģina stāsta varonim «piešūt» Dārija sievas grūtniecību un viņas nāvi it kā Aleksandra bērna dzemdību laikā… Vienīgais, ko vēsturnieki patiesi zina, ir fakts, ka pēc kaujas pie Isas upes maķedonieši ieņēma persiešu nometni kopā ar visu tajā esošo Dārija meiteņu komplektu - māti, sievu un divas meitas piedevām.
Labi, pie velna visas šīs sazvērestību manipulācijas, galu galā teleprojektu arī kaut kā vajag pārdot. Skumjākais tikai seko - tās ir kostīmu un ieroču rekonstrukcijas. Dārijs, gaidot Aleksandru, iesvīdis vicinās ar skimitaru - tjurku līko zobenu, kas, pēc arheoloģijas liecībām, parādās vien pēc tūkstoš gadiem. Vēl bēdīgāks, pat neņemot vērā mēreno budžetu, ir maķedoniešu falangas bruņojums - viņi tur drasē ar kaut kādiem zemgaļu šķēpiem. Maķedonieši, kuru smagie pīķi jeb sarisas iekaroja puspasaules, patiesībā bija nopakoti ar piecmetrīgiem vai (pēc dažu vēsturnieku pētījumiem) pat 23 pēdu jeb septiņmetrīgiem ziloņu bakstāmajiem. Par bruņām pat neizteikšos; vienkārši, lai jūs, filmu skatoties, saprastu pateikšu priekšā: tie, kuri ir melnāki - tie ir persieši, bet pelēkos toņos - grieķi. Un vēl viena apšaubāma detaļa - tā gan kinoindustrijā ir radusies daudz agrāk - ir bruņu aproces. Jūs kādā antīkajā freskā esat redzējuši kareivi ar aprocēm? Te gan no Āzijas, gan Eiropas puses viens otru mēģina pārspēt - bilde sanāk kā tādā metālistu vai baikeru karnevālā. Nezinu, vai seriālam būs turpinājums. Un šī neziņa mani nomierina.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita