Kad mani aicināja braukt uz Ugandu, prātā uzplaiksnīja dažādu klišeju fragmenti. Līdz zobiem bruņoti nezin kas, bērni ar balona lieluma vēderiem, šausmīgas neārstējamas slimības un milzum daudz savvaļas zvēru. Man nebija ne jausmas, kas tā par zemi, es tikai sapratu, ka tā atrodas kaut kur pašās Āfrikas dzīlēs. Īsi sakot, biedējoši, bet interesanti.
Ko varu pateikt pēc nedēļu ilga ceļojuma? Savvaļas zvēru tur tiešām ir ļoti daudz. Tieši to dēļ turp brauc tūristi no visas pasaules.
UGANDA
Dzīvnieku pasaule
Es ceļoju Beļģijas, Norvēģijas, Šveices un Nīderlandes tūrisma firmu pārstāvju grupā. Nopietnas valstis, kuru iedzīvotāji var daudz ko atļauties. Tad nu mani ceļojuma biedri, kuri specializējas tieši Āfrikā un ir tur redzējuši pilnīgi visu, vienā balsī teica: «Nu, tas, protams, nav nekāds safari Kenijā augustā, kad notiek migrācija un nesas miljoni bifeļu…»
Bet nesas taču arī miljoni tūristu! Toties Uganda tikai sāk kļūt populāra, cilvēku nav daudz, savannā var pat nevienu mašīnu nesastapt. Un tas jau atgādina īstu piedzīvojumu, nevis pārgājienu lielā brīvdabas zoodārzā.
«Es vienā vakarā Tanzānijā redzēju trīsdesmit piecas lauvas, bet te atradām piecas un nu priecājamies…» Jā, tikai piecas, toties kādas! Tās taču ir slavenās koku lauvas, kuras pat guļ kokos veseliem ķekariem. Tādi lielie kaķi ir tikai Ugandā. Un tiem vēl nav apnikuši cilvēki - mēs piebraucām kādu desmit metru attālumā, bet daži pat pinkaino ausi nepakustināja.
Āfrikas neizlutinātam cilvēkam par Ugandu būtu grēks žēloties. Karalienes Elizabetes nacionālajā parkā es redzēju ziloņus un lauvas, nīlzirgus un krokodilus, bariem visādu pērtiķu, antilopes baltiem dibeniem un varenus bifeļus, veselus mākoņus dīvainu un skaistu putnu. Tiem visiem nospļauties par rezervātu robežām - staigā, lido un peld, kur vien vēlas. Piemēram, ziloņus mēs ieraudzījām nevis parkā, bet parastas šosejas malā.
Mūsu gids Deivids skaidroja, kāpēc dzīvnieku ir salīdzinoši maz. Tas bija maijā, kad ir viszaļākais laiks. Visur ēdiena un ūdens pārpilnība, dzīvnieki aizklīst tālāk cits no cita. Kad sākas sausums, Džordža un Eduarda ezera krasti atgādina Noasa šķirstu, tikai zvēri tur nevis pa pārim no katras sugas, bet krietni vairāk. Un nekur pasaulē nav tik daudz dažādu putnu - 611 sugu, varat iedomāties?! Pa kanālu, kas savieno abus ezerus, kuģītī vizinās aiz laimes apstulbuši tūristi un fotografē, kā leopardi un hiēnas lok ūdeni līdzās kaziņām, bet krokodili guļ pie mežacūku kājām. Ja viss nav gluži tā, neesmu vainīga - Deivids tā stāstīja.
Barveža medības
Šimpanžu medības Kibales rezervātā ir viena no populārākajām tūristu izklaidēm Ugandā. Bez ieročiem, protams. Iet nelielām grupām, ne vairāk kā 10-12 cilvēku, trīsreiz dienā. Katrai grupai ir savs gids, reindžers. Ar automātu. Tie taču ir džungļi! Tur gan leopards, gan zilonis var ceļā gadīties. Un mūsu radinieki arī nav nekādi vakarējie. Viņi taču pārtiek ne tikai no meža mango, bet arī apēd citus pērtiķus, reizēm arī cits citu - audzinošos nolūkos. Cilvēku tēviņi viens otru biedē: «Es tev olas noraušu!» Bet šimpanzes ņem un tā arī dara. Toties dāmas neaiztiek. Dāmām vispār daudz atļauts. Piemēram, iemīlēties svešā tēviņā un pāriet uz citu baru. Bet, ja attiecības nenostiprinās, viņa var atgriezties ģimenē, tikai bez mīlas augļa - nogalinās, varbūt pat apēdīs. Piedevām par barvedi kļūst nevis stiprākais, bet gan gudrākais - tas, kurš prot manipulēt ar pārējiem.
To visu mums paguva izstāstīt mūsu gide, kamēr klīdām pa džungļiem, meklējot savus varoņus. Gidi labi pārzina pērtiķu ieradumus - kur tiem patīk gulēt, ēst un atpūsties; viņi prot nolasīt informāciju pēc aizlauztiem zariņiem vai augļiem. Taču pat tas negarantē satikšanos. Iepriekšējā grupa piecas stundas klīda pa mežu, bet nekā. Naudu viņiem, protams, atdos, taču tas ir vājš mierinājums.
Mums pamatīgi paveicās - nebija ilgi jāstaigā, un satikām alfa tēviņu. Barvedi! Un viņš mums sarīkoja īstu šovu - atieza zobus, necilvēcīgā balsī brēca, skraidīja turpu šurpu un pat bungoja pa koku stumbriem, pieskandinot džungļus ar dobju troksni. Viņa augstība dusmojās. Gribēja tikt skaidrībā ar ģimeni, bet ģimene nenāca un brēca pretī kaut kur no tālienes. Alfa metās uz skaņu pusi, mēs viņam pakaļ, laužoties cauri biezi sazēlušajam augājam. Galu galā visi nogurām. Barvedis uzlīda kokā un atlaidās guļus uz resna zara, bet mēs devāmies prom no meža, purinot no kājām nejaukās kodīgās skudras.
Eksperti apgalvo, ka Ugandā esot vislabākās šimpanžu medības, tieši to dēļ daudzi turp brauc. Pirmkārt, Kibales parks ir daudz lielāks nekā citas šo primātu mītnes vietas. Otrkārt, šimpanžu skaits tajā ir salīdzinoši liels. Treškārt, tur dzīvo vēl divpadsmit pērtiķu sugu - no sarkanajiem kolobusiem līdz kaut kādiem mangabejiem. Lai gan kuru interesē visi šie mērkaķi, ja mežonīgajos Āfrikas džungļos iespējams skatīties acīs īstam alfa šimpanzem…
Ciemos pie Makartēva
Tomēr Ugandas programmas nagla bija tikšanās ar gorillām. Ļaudis no visas pasaules pusgadu gaida rindā, lai saņemtu atļauju iekļūšanai Bvindi nacionālajā parkā. Viens no tā oficiālajiem nosaukumiem - «necaurejams centrālais mežu rezervāts». Tie ir džungļiem apauguši kalni, kuros mīt 400 gorillu. Un tā ir puse visu gorillu pasaulē, kopā 36 ģimenes. Tas ir skumji…
Cilvēkiem ļauj redzēt tikai nedaudzas ģimenes. Vispirms gorillas vairāku gadu garumā lēni un neuzbāzīgi tiek radinātas pie neaicinātajiem viesiem. Gorillas - tā ir nopietna tauta, prot iedvest cieņu. Tāpēc vizītes ir strikti ierobežotas. Pie vienas ģimenes - tikai reizi dienā, ne vairāk kā astoņi cilvēki, un tikai uz stundu.
Mēs savai ģimenei nejauši uzskrējām virsū tieši uz takas - aci pret aci. Barvedis - milzīgs sirms tēviņš (tā saucamais silverback) - klusēdams skatījās uz mums caur pieri. Mēs sastingām, muļķīgi smaidīdami. Makartēvs sāka tusnīt. Mēs turpinājām blenzt. Tad viņš satvēra resnu zaru, izteiksmīgi to salauza un nometa uz takas. «Atbrīvojiet saimniekam ceļu,» attapās mūsu gide, un mēs iespiedāmies dziļāk džungļos. Tēvainis pašķielēja uz mums un majestātiski pagāja garām, bet viņam pa pēdām - visa ģimene. Zinot pēc pieredzes, ka mēs tik un tā neliksimies mierā, viņi nekur tālu negāja un apmetās turpat tuvumā.
Bērni, priecādamies, ka pie viņiem atkal atvests zoodārzs, skrēja klāt un taustīja zābakus, bet tad mēs viņiem apnikām, un mazie sāka dauzīties, cīnīties un šūpoties liānās. Jaunākās sievas ciešā bariņā ēda kaut kādas lapiņas un atvases. Vecākā, acīm redzami grūsna, mierīgi gulēja un purkšķināja. Bet Makartēvs attālāk bija ieņēmis stratēģisku pozīciju, lai turētu redzeslokā gan bērnus un visas sievas, gan sanākušos ļautiņus. Stunda aizritēja kā mirklis. Pilnīga sajūsma! Mēs bijām pavisam tuvu, kādus piecus metrus no šiem neticamajiem dzīvniekiem. Un uz stundu kaut kādā ziņā kļuvām par šīs ģimenes daļu.
Visas gorillas parkā zina pēc izskata un vārda, katrai ģimenei ir savs uzvārds. Mūsējā ir Habiņjaņja (Habin-yanja). Ģimenē patlaban ir septiņpadsmit cilvēku, Makartēvs kļuvis par barvedi pēc tam, kad iepriekšējais aizgāja pensijā. Izrādās, ka gorillas visbiežāk nevis cīnās par varu, bet mierīgi vienojas par visu. Un vispār - atšķirībā no šimpanzēm gorillas ir veģetārieši. Habiņjaņjas ģimene pirmā sāka uzņemt ciemos cilvēkus, pie viņiem viesojušies jau tūkstoši. Droši vien tas ir visai nogurdinoši, taču no cilvēkiem ir arī nopietns labums. Reiz Makara bija šausmīgi ievainots, kad viņa teritorijā iebruka pavisam mežonīgi gorillas. Ja nebūtu ārsta ar špricēm, viņš diez vai būtu izdzīvojis. Tas notika pirms četriem gadiem. Bet šopavasar tas pats ārsts atnāca pie gorillām kopā ar saviem viesiem. Makara kā ieraudzīja viņu, tā uzreiz pamuka tālāk. Kauns gan - tāds milzenis, bet baidās no špricēm kā bērns…
Ar skatu uz ziloņiem
Vispār es uzskatu, ka ceļojumā nav tik lielas nozīmes tam, kur dzīvot. Ja tas ir labs ceļojums, zem jumta tu tikai guli, un tad jau pietiek ar pamata līmeņa komfortu. Taču Ugandā viss ir citādi. Pareizā viesnīca - tā ir daļa Īsta Āfrikas Piedzīvojuma.
Piemēram. Tu sēdi sava bungalo terasē (guli baseinā) pakalna galā un raugies, kā lejā savannā staigā ziloņi. Vai arī ej vakariņās uz restorānu, bet tev līdzās pa celiņu aizsoļo gorilla (jā, gorillas dažreiz ieklīst viesnīcu teritorijā no kalniem).
Īpaši brīnišķīgs variants ir mednieku nometnes. Tas ir stacionāru telšu komplekss savannā vai džungļos ar minimālu civilizāciju, bet maksimālu komfortu. Tu nevis vienkārši jūsmo par Āfrikas dabu, bet dzīvo tajā. Zīmes ceļa malā brīdina: «Sargieties no savvaļas dzīvniekiem!» Dienā tam grūti noticēt, pat putni reti ielido nometnes centrā. Bet naktī, kad visapkārt teltij kaut kas krakšķ, svilpj, rukšķ un rēc… Līdz ar tumsas iestāšanos pat aizliegts pārvietoties starp teltīm vai uz restorānu bez reindžeriem.
Cece muša un citas šausmas
Pirms brauciena mani pamatīgi biedēja. Visi! Gan cilvēku ārsti, gan veterināri, gan zinātāji, kas dzīvojuši Āfrikā. Nevienam lidojošam kukainim nedrīkst ļaut pat pietuvoties, daži lidojumā tikai pavicinās ar kājiņu, un tu jau esi slimnīcā. Bet cece mušu nekādā gadījumā nedrīkst aizbaidīt, lai otrā reizē tā obligāti iekostu - tad būs tikai slikti un ir iespēja palikt dzīvajos. Ezeros iekšā nelīst! Tur ir parazīti, kas ielien cilvēkā pa apakšējām atverēm, mūsu ārsti tādus slimnīcā nemaz nevar uzreiz atrast. Roku vietējiem nedot, labāk vispār viņiem netuvoties - ir Ebola, ir AIDS un vēl kaut kas, ko neatceros, bet kas arī nāk no turienes, no Āfrikas… Neko jēlu un neapstrādātu neēst, tikai līdz oglei saceptu un putrā savārītu. Neko nedzert, tikai veikalos pirktu pudelēs pildītu ūdeni, taču arī tur var trāpīties viltojumi. Īsi sakot, labāk vispār neko neēst, nedzert un neelpot - vai vismaz staigāt apkārt skafandrā.
Es pārspīlēju tikai pavisam mazliet. Pēc visām šīm rekomendācijām kādā brīdī pat mazdūšīgi nodomāju: «Nu ko gan es tai Ugandā neesmu redzējusi, ko var noskatīties Discovery?»
Ar ko viss beidzās? Es sapotējos pret dzelteno drudzi - bez šīs potes vienkārši nelaidīs pāri robežai. Izdzēru pretmalārijas tablešu kursu (aknas gan ietekmē, taču risks ir pārāk liels). Superjaudīgu pūšamo pret odiem un mušām lietoju vien pāris reižu mežā. Līdzi paņemto pretkukaiņu ķiveri izmetu pat neizpakotu. Līdzko ieraudzīju ēdienkartē svaigi spiestu marakujas sulu, aizmirsu visus padomus. Sagrieztus svaigus augļus un dārzeņus ēdu katru dienu. Mutes skalošanai pēc zobu tīrīšanas visās viesnīcās izsniedza ūdeni pudelēs, taču es pāris reižu pusmiegā izskaloju tāpat ar krāna ūdeni. Un nekas! Kopumā no septiņu cilvēku grupas tikai viens ceļojuma beigās cieta no jūtamiem zarnu trakta darbības traucējumiem. Nav slikts rezultāts, sevišķi tad, ja šis viens neesi tu.
Kā tur dzīvo?
Lūk, to es gan nezinu. Citu Ugandu - to, kura par cilvēkiem, nevis dzīvniekiem - mums nerādīja. Nedomāju, ka tas bija ar nolūku. Tāda gluži vienkārši bija programma. Cilvēku Ugandu mēs redzējām pa džipa logiem. Vienstāvīgas māla kleķa būdiņas banānu laukos. Putekļainas, neasfaltētas mazu pilsētiņu ielas. Krustojumi, kuros tirgo visu iespējamo. Visi ar velosipēdiem vai mopēdiem. Sievietes ar rokām mazgā drēbes upēs un ezeros, valkā spilgtas kleitas un nastas nes uz galvas. Vīrieši, protams, sēž ceļa malās ar kafijas krūzēm un vēro garāmgājējus. Baskājainu bērneļu virtenes ar saucieniem pavada katru tūristu džipu.
Dzīve kā jau dzīve. Protams, ļoti nabadzīga. Uganda ieņem 204. vietu pasaulē, gandrīz 90 % iedzīvotāju mitinās laukos. Ugandā piedzimst visvairāk bērnu pasaulē, vidēji seši katrai sievietei, tāpēc tā ir visjaunākā valsts pasaulē - vidējais vecums 15 gadu. Taču dzīves ilgums arī mazs - mazāk par 55 gadiem.
Uganda ir piedzīvojusi visas bijušās kolonijas nelaimes. Neatkarību no Lielbritānijas tā ieguva tikai 1962. gadā. Pēc tam bija komunisma celtniecība un kolektivizācija, neskaitāmi militāri apvērsumi, ilgstoši kari. Cieta ne tikai cilvēki. Kad notika karš ar Tanzāniju, cieta ļoti daudz savvaļas zvēru, taču vairākumu sugu izdevies atjaunot. Tikai degunradžus 20 gadus ilgā pilsoņu kara laikā izslaktēja pa tīro - nācās ievest no Kenijas, veselus četrus. Kad piedzima pirmais degunradzēns, visa zeme līksmoja…
Miers Ugandā iestājās tikai 2002. gadā, bet pēdējās bruņotās sadursmes notika vēl 2006. gadā. Tā ka tūrisms šeit sper savus pirmos soļus. Tam ir savi plusi, un ir arī mīnusi. Jā, ceļi ir šausmīgi. Serviss ir centīgs, taču neatbilst citu Āfrikas tūrisma valstu augstajiem standartiem, un arī piedāvājums tāds paknaps (šai ziņā ticēšu uz vārda saviem kompanjoniem - ekspertiem). Toties tā - vismaz pagaidām - ir autentiska, reāla Āfrika, nevis suvenīru zeme. Un cenas ir vairāk nekā draudzīgas. Trekings ar gorillām Ugandā maksā 600 dolāru, bet kaimiņvalstī Ruandā - 1500. Ir starpība, vai ne?
Pārsteidza tas, cik šī zeme ir skaista. To var nosaukt par zaļā 50 nokrāsām - augu valsts tur ir lekna, jo klimats ir maigs: visaukstākajās dienās +20, bet viskarstākajās +25. Un tas ir ekvators! Es to zinu pavisam droši, pati šķērsoju - uz ceļa bija plāksne ar uzrakstu. Izrādās, Uganda atrodas plakankalnē, viena līdz pusotra tūkstoša metru augstumā. Tāpēc tur nav Āfrikas karstuma un sutīguma. Vēl vairāk, tur pat ir ledāji - tās ir Mēness kalnu jeb Ruvenzori virsotnes.
Īsi sakot, var braukt. Skaisti. Interesanti. Droši. Atstāj ļoti patīkamu bērnišķīga prieka pēcgaršu.
Kā suvenīru nevajag obligāti pirkt klasiskās dievu, gorillu vai ziloņu statuetes no koka. Var atvest īstu ananasu, kas dabiskā veidā nobriedis dāsnajā Āfrikas zemē, nevis ar ķīmiju pa ceļam uz Eiropu. Neizsakāma bauda! Vai arī kafiju, no kuras Uganda pārtiek. Starp citu, Ugandas kafija tiek uzskatīta par vienu no labākajām pasaulē. Turklāt tā ir svaiga, fasēta pirms dažām dienām - tas ir kas īpašs!
